скачать книгу бесплатно
– Domā, draudi ir nopietni?
Ēriks nopūtās. – Kāpēc mums par to jāspriedelē? Es jau tev teicu – man nav ne jausmas. – Viņš mazliet pacēla balsi, un pie pēdējiem vārdiem tā notrīsēja. Kennets izbrīnīts paskatījās uz viņu. Ēriks nudien nebija savā ādā. Vai tam bija kāds sakars ar uzņēmumu?
Kennets no sākta gala neuzticējās Ērikam. Vai viņš bija pastrādājis kādas muļķības? Taču viņš uzreiz atmeta šo domu. Kennets pārāk labi pazina firmas grāmatvedību, viņš būtu pamanījis, ja Ērikam būtu ienācis prātā izdarīt kādus neprātīgus finanšu gājienus. Iespējams, tam bija kāds sakars ar Luīsi. Nebija skaidrs, kā abiem bija izdevies tik ilgi nodzīvot kopā. Visi, izņemot Ēriku un Luīsi, redzēja, ka šis pāris izdarītu sev lielu pakalpojumu, ja pateiktu viens otram ardievas un ietu katrs savu ceļu. Taču tā nebija Kenneta darīšana. Viņam pietika savu raižu.
– Man tikai ienāca prātā, – Kennets teica.
Viņš atvēra Excel failu ar jaunāko mēneša pārskatu. Taču domas klīda pavisam citur.
Kleita aizvien smaržoja pēc viņas. Kristians to piespieda pie deguna, ieelpoja mikroskopiskās, audumā iespiedušās parfīma paliekas. Ikreiz, kad viņš aizmiga ar šo aromātu nāsīs, varēja viņu pavisam skaidri iztēloties. Tumši mati, kas sniedzās līdz viduklim un kurus viņa parasti valkāja bizē vai savītus pakausī mezglā. Tāda frizūra varēja izskatīties vecmodīga vai pat vecmeitīga, taču ne viņai.
Viņa bija kustējusies kā dejotāja, lai gan sen pametusi dejotājas karjeru. Viņa apgalvoja, ka nav bijusi pietiekami ambicioza. Ne jau talanta trūkuma dēļ, viņai trūka vajadzīgās apņēmības izvirzīt dejošanu pirmajā vietā, upurēt mīlestību, laiku, smieklus un draugus. Viņa pārāk stipri mīlēja dzīvi.
Tāpēc viņa bija pametusi dejošanu. Taču, kad viņi iepazinās, un līdz pat pašām beigām viņas ķermenis aizvien kustējās lokanajā dejotājas ritmā. Viņš varēja sēdēt un skatīties uz viņu stundām ilgi. Skatīties, kā viņa pārvietojas pa māju, to uzkopjot un dungojot, kamēr kājas kustējās tik graciozi, it kā viņa peldētu gaisā.
Viņš atkal piespieda kleitu pie sejas. Cik atsvaidzinošs un vēss pret drudžaini karsto ādu šķita audums, tas aizķērās aiz neskūtā vaiga rugājiem. Pēdējoreiz viņa šo kleitu bija uzvilkusi vasaras saulgriežu vakarā. Zilā kleita izcēla viņas acu krāsu, un tumšā bize uz muguras mirdzēja tikpat spoži kā spīdīgais audums.
Tas bija pasakains vakars. Vieni no retajiem saulgriežiem, kas bija izgadījušies brīnišķīgi saulaini, un viņi sēdēja dārzā, ēda siļķi ar vārītiem jaunajiem kartupeļiem. Viņi bija gatavojuši maltīti kopā. Bērniņš gulēja savos ratos, pār kuriem rūpīgi bija nostiepts moskītu tīkls, lai neviens kukainis netiek iekšā. Bērns bija pasargāts.
Garām aizplīvoja bērna vārds, un viņš satrūkās, it kā rokā būtu iedūries kaut kas ass. Viņš piespieda sevi atcerēties norasojušās alus glāzes un draugus, kas pacēla glāzes par godu vasarai un mīlestībai, un viņiem abiem. Viņš domāja par zemenēm, ko viņa iznesa lielā bļodā. Atcerējās, kā viņa bija sēdējusi pie virtuves galda un tās tīrījusi, un kā viņš bija viņu ķircinājis par netīrību un to, ka katra trešā vai ceturtā zemene nokļuva viņas mutē, nevis bļodā. Lielajā bļodā, kas vēlāk tika celta priekšā draugiem kopā ar putukrējumu, kas apbārstīts ar cukura drumstalām, kā viņu bija mācījusi vecmāmiņa. Viņa atbildēja uz viņa zobošanos ar smiekliem, tad pievilka tuvāk un noskūpstīja ar lūpām, kas garšoja pēc gatavām zemenēm.
Viņš sāka šņukstēt, sēdēdams ar kleitu rokās. Viņš nespēja tam pretoties. No asarām uz auduma parādījās mazi, tumši plankumiņi, un viņš tās aši aizslaucīja ar krekla piedurkni, negribēdams nosmērēt kleitu, sabojāt to nieciņu, kas vēl bija palicis.
Kristians rūpīgi ielika kleitu atpakaļ čemodānā.Tas bija viss, kas palicis no viņiem. Vienīgais, ko viņš spēja paturēt. Viņš aiztaisīja čemodānu un iestūma to atpakaļ kaktā. Viņš negribēja, lai Sanna to atrod. Viņam sametās šķērmi, iedomājoties, ka viņa to atver, ieskatās iekšā un pieskaras kleitai. Viņš zināja, ka tas ir slikti, taču viņš bija izvēlējies Sannu viena vienīga iemesla dēļ: viņa izskatījās pilnīgi citāda. Viņai nebija lūpu, kas garšo pēc zemenēm, un viņa nekustējās kā dejotāja.
Taču izrādījās, ka ar to nav diezgan. Pagātne tik un tā bija viņu panākusi. Tikpat nenovīdīgi kā tā bija panākusi viņu, sievieti zilajā kleitā. Un tagad viņš neredzēja izeju.
– Pieskatīsi kādu brīdi Leo? – Paula lūkojās uz māti Ritu, taču tad uzmeta vēl cerīgāku skatienu Melbergam. Drīz pēc dēla piedzimšanas viņa ar dzīves draudzeni Juhannu bija sapratušas, ka Ritas jaunais vīrietis ir ideāla aukle. Melbergs nespēja atteikt.
– Nu, mēs grasījāmies… – Rita ierunājās, taču Melbergs viņu pārtrauca ar dedzīgu atbildi:
– Bet protams. Mēs ar prieku pieskatīsim mazo brašuli. Jūs abas ejiet vien un dariet, ko bijāt iecerējušas.
Rita skumji nopūtās, tomēr veltīja atzinīgu skatienu šim vīrietim – maigi izsakoties, neslīpētam dimantam, ar kuru viņa tagad dzīvoja kopā. Viņa zināja, ka daudzi viņu uzskata par rupju, nevīžīgu un nekaunīgu cilvēku. Taču viņa jau pašā sākumā saskatīja Bertilā arī citas īpašības, īpašības, kuras kā sieviete varēja veicināt.
Un viņai bija taisnība. Bertils Melbergs izturējās pret viņu kā pret karalieni. Rita redzēja, kā viņš skatās uz viņas mazdēlu, un saprata, ka viņa arsenālā ir daudz slēptu rezervju. Viņa mīlestība pret jaundzimušo bija neaptverama. Vienīgā nelaime, ka viņa pārāk ātri bija nostumta otrajā vietā, taču spēja ar to samierināties. Turklāt arī uz deju grīdas viņai ar Bertilu sāka veikties labāk. Viņš nebija nekāds salsas karalis, taču nu vairs nevajadzēja vilkt kurpes ar tērauda purngaliem.
– Ja tu neiebilstu paauklēt viņu viens, varbūt mamma varētu braukt mums līdzi. Mēs gribējām aizbraukt uz Torpu un nopirkt ko jaunu Leo istabai.
– Dod tik šurp, – Bertils teica, aizrautīgi pamādams ar roku uz Paulas rokās guļošo zēnu. – Gan pāris stundu iztiksim. Iedošu pudelīti, kad izbadēsies, un puika varēs netraucēti pavadīt laiku kopā ar vectēvu Bertilu. Ko vēl vairāk var gribēt?
Paula ielika dēlu Melberga rokās. Augstā debess, tas nu gan bija dīvains pāris. Tomēr īpašā saikne starp viņiem abiem nebija noliedzama. Lai gan viņas acīs Bertils Melbergs bija vissliktākais priekšnieks pasaulē, viņš bija parādījis sevi kā vislabākais vectētiņš pasaulē.
– Vai esi drošs, ka tiksi galā? – Rita mazliet bažīgi jautāja. Lai gan Bertils bija bieži palīdzējis pieskatīt Leo, viņa pieredze zīdaiņu aprūpē, maigi izsakoties, nebija pārāk plaša. Viņa paša dēls Sīmons ienāca Melberga dzīvē, jau būdams pusaudzis.
– Protams, esmu drošs, – Bertils mazliet apvainojies atbildēja. – Ēd, kakā, guļ. Kas tur grūts? Es daru tieši to pašu gandrīz sešdesmit gadus. – Viņš gandrīz izgrūda sievietes no dzīvokļa un aizvēra durvis. Beidzot viņi ar Leo varēs baudīt mieru un klusumu. Pēc divām stundām viņš mirka sviedros. Leo brēca pilnā rīklē, un dzīvojamo istabu kā migla ieskāva netīro autiņu smaka. Vectēvs Bertils izmisīgi centās mazo aizmidzināt, bet Leo tikai brēca arvien skaļāk un skaļāk. Melberga mati, kas parasti bija uzķemmēti galvvidū kārtīgā ligzdā, bija nošļukuši pār labo ausi, un viņš juta, ka sviedru plankumi padusēs izpletušies tik lieli kā pusdienu šķīvji.
Viņš bija uz panikas robežas un meta šķībus skatienus uz mobilo telefonu, kas gulēja uz kafijas galdiņa. Vai vajadzētu zvanīt meitenēm? Viņas droši vien aizvien bija Torpā, un mājupceļš aizņemtu kārtīgas četrdesmit piecas minūtes, pat ja viņas dotos ceļā tūlīt pat. Un ja viņš tagad prasīs palīdzību, varbūt sievietes viņam nekad vairs neuzticēs dēlu. Nē, jāizdomā, kā pašam tikt galā. Viņš savulaik cīkstējies ar ne vienu vien nelieti. Turklāt, pildot dienesta pienākumus, vajadzējis pat lietot šaujamieroci un savaldīt satrakojušos narkomānus ar nažiem.Tāpēc viņam jābūt spējīgam tikt galā arī šajā situācijā. Galu galā, Leo nebija lielāks par maizes klaipu, lai gan rīkle bija tāda kā pieaugušam vīram.
– Labi, manu zēn, vispirms mums jānovērtē situācija, – Melbergs teica, nolikdams nikno zīdaini uz dīvāna. – Paskatīsimies. Izskatās, ka tu esi apkakājies. Un droši vien izsalcis. Citiem vārdiem sakot – krīze abos galos. Tagad jānosaka prioritātes. – Melbergs runāja skaļi, lai noslāpētu kliedzienus. – Labi, ēšana vienmēr ir svarīgākā, vismaz man. Sameklēsim tev lielu pudeli ar piena maisījumu. Bertils pacēla Leo un ienesa virtuvē. Viņam bija doti sīki norādījumi, kā sagatavot maisījumu mikroviļņu krāsnī, un tas aizņēma pavisam īsu mirkli. Viņš uzmanīgi pārbaudīja temperatūru, pats iesūkdams mazliet no pudelītes.
– Hmm, ne pēc kā negaršo, manu zēn. Bet pagaidi vien, kad paaugsies un tiksi pie kā labāka.
Redzēdams pudeli, Leo brēca vēl skaļāk, tāpēc Bertils apsēdās pie virtuves galda un iekārtoja zīdaini kreisās rokas līkumā. Kad knupītis pieskārās Leo lūpām, viņš sāka kāri sūkt piena maisījumu. Vienā rāvienā pudele bija tukša, un Melbergs juta, ka mazais ķermenītis atslābst. Bet drīz vien zēns atkal sāka locīties, un nu jau smaka bija tik stipra, ka Melbergs vairs nespēja izturēt. Vienīgā nelaime, ka viņš līdz šim vēl tā īsti labi nebija apguvis autiņu mainīšanu.
– Labi, vienu galu esam apmierinājuši. Tagad parūpēsimies par otru, – viņš teica mundrā balsī, kas nemaz neatbilda viņa patiesajai attieksmei pret gaidāmo uzdevumu.
Melbergs ienesa šņukstošo Leo vannasistabā. Viņš bija palīdzējis meitenēm pieskrūvēt pie sienas pārtinamo galdu, un tieši tur viņš atrada visu operācijai “Netīrie autiņi” vajadzīgo.
Viņš nolika zīdaini uz galda un novilka tam bikses, cenzdamies elpot caur muti, taču tas neko daudz nelīdzēja, smaka bija nomācoša. Melbergs atplēsa autiņbikšu līmlentu un gandrīz paģība, kad acu priekšā visā savā smirdošajā krāšņumā atklājās to saturs.
– Mīļais Jēzu, – viņš nomurmināja. Viņš izmisīgi skatījās apkārt un ieraudzīja mitro salvešu paciņu. Lai tās aizsniegtu, vajadzēja palaist vaļā zīdaiņa kājas, un Leo izmantoja izdevību un iegrūda pēdas netīrajās autiņbiksēs.
– Nē, nē, nedari tā, – Melbergs iesaucās, pagrābdams veselu sauju ar mitrajām salvetēm, ar ko noslaucīt mazuļa dibenu un pēdas. Taču viņam tikai izdevās vēl vairāk izsmērēt kakas, līdz beidzot viņš saprata, ka vispirms jālikvidē problēmas cēlonis. Viņš pacēla Leo aiz kājelēm un izvilka autiņbikses, kuras pēc tam iemeta atkritumu spainī, nespēdams noslēpt sejā parādījušos grimasi.
Iztērējis puspaciņu mitro salvešu, viņš beidzot ieraudzīja gaismu tuneļa galā. Lielākā cūcība bija satīrīta, un Leo bija nomierinājies. Melbergs rūpīgi noslaucīja pēdējās paliekas un paņēma no plaukta virs pārtinamā galda svaigas autiņbikses.
– Nu labi. Gandrīz esam beiguši, – viņš apmierināts teica, skatīdamies, kā Leo spārdās, priecādamies par iespēju izvēdināt pliko dibenu. – Interesanti, kā tās uzvelk. – Melbergs grozīja un pētīja autiņbikses, beigās nospriezdams, ka bildītēm ar dzīvniekiem jābūt aizmugurē, gluži kā apģērba etiķetei. Tomēr autiņbikses īsti labi nepiegulēja un līmlente neturējās, kā nākas. Vai tiešām bija tik grūti uztaisīt kārtīgas autiņbikses? Par laimi, viņš bija ļoti prasmīgs un uztvēra katru problēmu kā izaicinājumu.
Melbergs pacēla Leo, ienesa atpakaļ virtuvē un, piespiedis pie pleca, rakņājās virtuves skapīša apakšējā atvilktnē. Tur viņš atrada meklēto. Līmlentes rulli. Bertils iegāja dzīvojamajā istabā, nolika Leo uz dīvāna un vairākas reizes aptina autiņbikses ar līmlenti. Pēc tam atlieca muguru un novērtēja savu roku darbu.
– Nu re. Meitenes uztraucās, ka es netikšu ar tevi galā. Ko teiksi, Leo? Vai tu nedomā, ka esam nopelnījuši tiesības mazliet nosnausties?
Bertils pacēla svaigi iesaiņoto zīdaini un iekārtojās ērtāk dīvānā. Leo mazliet paknosījās, bet tad iespieda sejiņu policijas šefa kakla izliekumā.
Kad sievietes pēc pusstundas atgriezās mājās, abi bija saldi aizmiguši.
* * *
– Vai Kristians mājās? – Kad Sanna atvēra durvis, Ērikai vairāk par visu gribējās pagriezties un bēgt. Bet Patrikam bija taisnība. Viņai nebija izvēles.
– Jā, bet viņš ir bēniņos. Es pasaukšu. – Sanna pagriezās pret kāpnēm. – Kristian! Tev atnācis ciemiņš! – Viņa nokliedzās un atkal paskatījās uz Ēriku. – Nāc iekšā. Viņš tūlīt nāks.
– Paldies. – Ērika jutās neērti, stāvēdama koridorā blakus Sannai, taču drīz izdzirdēja uz kāpnēm soļus. Kad Kristians parādījās, viņa uzreiz pamanīja, cik viņš izskatās nomocījies, un vainas izjūta vēl vairāk pieņēmās spēkā.
– Sveika, – viņš teica, mazliet apjucis atkal viņu tik drīz satiekot, taču pienāca apskaut Ēriku.
– Man ar tevi par kaut ko jārunā, – Ērika teica, atkal juzdama nepārvaramu vēlēšanos apcirsties uz papēža un mesties laukā pa durvīm.
– Ak tā? Nu tad nāc iekšā, – Kristians teica, pamādams uz dzīvojamās istabas pusi. Viņa novilka mēteli un kurpes un sekoja viņam.
– Vai gribi kaut ko iedzert?
– Paldies, nē. – Ērika papurināja galvu. Viņa gribēja vienīgi ātrāk tikt ar to galā.
– Kā gāja autogrāfu dalīšanā? – viņa jautāja, apsēzdamās vienā dzīvojamās istabas dīvāna galā. Viņa iegrima dziļi dīvāna spilvenos.
– Labi, – Kristians atbildēja tādā intonācijā, kas izslēdza jebkādus tālākus jautājumus. – Vai vakar redzēji avīzi? – viņš jautāja.
Vīrieša seja ziemas gaismā, kas iespiedās pa logu, bija pelēcīga.
– Jā, un tieši par to es ar tevi gribēju runāt. – Ērika apklusa, lai sakopotu drosmi. Viens no dvīņiem stipri iespēra pa ribām, un viņa noelsās.
– Vai mazie spārdās?
– Un kā vēl. – Viņa dziļi ievilka elpu un turpināja: – Es esmu vainīga, ka tas noplūda presē.
– Ko? – Kristians izslējās.
– Es viņus neinformēju, – viņa steidzās paskaidrot. – Bet biju tāda muļķe, ka ieminējos par to nepareizajam cilvēkam. – Viņa neuzdrīkstējās paskatīties Kristianam acīs. Tā vietā pētīja savas plaukstas.
– Tu runā par Gabiju? – Kristians gurdi prasīja. – Bet vai tad tu nesaprati, ka viņa…
Ērika pārtrauca draugu. – Patriks teica tieši to pašu. Un jums abiem taisnība. Man vajadzēja zināt, ka viņai nevar uzticēties, ka viņa to uzskatīs par vēl vienu publicitātes veicināšanas iespēju. Es jūtos kā muļķe. Nevajadzēja būt tik naivai.
– Nekas tāpat vairs nav darāms, – Kristians sacīja.
Viņš šķita samierinājies, un Ērika tāpēc jutās vēl sliktāk. Viņa gandrīz vēlējās, kaut Kristians sakliegtu uz viņu.Tas būtu labāk nekā redzēt nogurumu un vilšanos viņa sejā.
– Piedod, Kristian. Man tiešām ļoti žēl par visu.
– Cerēsim, ka viņai vismaz būs taisnība.
– Kam?
– Gabijai. Varbūt tāpēc izdosies pārdot vairāk grāmatu.
– Nesaprotu, kā cilvēks var būt tik cinisks. Izmest tevi saplosīšanai vilkiem tikai tāpēc, ka tas varētu veicināt biznesu.
– Viņa nekļuva par veiksmīgu uzņēmēju, draudzēdamās ar visiem.
– Un tomēr. Tas nav to vērts. – Ēriku māca nožēla par nodarīto, lai gan viņa bija rīkojusies vislabāko nodomu vadīta. Viņa nekādi nespēja saprast, kā cilvēks, kam ir sirdsapziņa, varēja rīkoties tā kā Gabija. Un darīt to vienīgi peļņas dēļ.
– Gan jau viss noklusīs, – Kristians sacīja, taču balsī neskanēja pārliecība.
– Vai reportieri šodien uzmācās? – Ērika sagrozījās, lai iekārtotos ērtāk. Neatkarīgi no tā, kādā pozā viņa sēdēja, šķita, ka tas vai cits iekšējais orgāns tiek nežēlīgi knaibīts.
– Vakar pēc pirmā zvana izslēdzu mobilo telefonu. Es negrasos apgādāt viņus ar jaunu degvielu.
– Un kā ar… – Ērika vilcinājās. – Vai esi saņēmis jaunus draudus? Es zinu, ka pēc visa notikušā tev nav iemesla man uzticēties, bet tici man – es esmu guvusi mācību.
Kristians izskatījās noslēdzies sevī. Viņš skatījās laukā pa logu, it kā prātodams, ko teikt. Taču, kad viņš beidzot atbildēja, balss bija vārga un gurda.
– Es negribu par to domāt. Visa šī lieta ir pārāk uzpūsta.
Augšstāvā atskanēja brīkšķis, un skaļi un spalgi sāka brēkt bērns. Kristians pat negrasījās celties kājās, bet Ērika dzirdēja, ka Sanna uzskrien augšā.
– Vai bērni labi satiek? – Ērika jautāja, pamādama ar roku uz istabu virs galvas.
– Ne gluži. Vecākais dēls necieš konkurenci. Domāju, tas ir pieklājīgākais vārds, kā raksturot to, kas notiek, – Kristians pasmaidīja.
– Lielākā daļa cilvēku pēc otrā bērna piedzimšanas pievērš pārāk maz uzmanības pirmajam, – Ērika atbildēja.
– Iespējams, tev taisnība, – Kristians piekrita, un smaids nozuda. Viņam bija dīvaina sejas izteiksme, un Ērika īsti nesaprata, ko tā nozīmē. Nu jau augšstāvā raudāja abi zēni, un bija dzirdama Sannas bāršanās.
– Tev jārunā ar policiju, – Ērika teica. – Tu taču saproti, ka es par to ieminējos Patrikam un to nenožēloju. Viņš domā, ka tev vajadzētu to uztvert nopietnāk, un pirmais solis ir ziņojums policijai. Varbūt sākumā aizej pie viņa neoficiāli, ja gribi. – Viņa dzirdēja savā balsī lūdzošu toni, taču vēstules bija viņu patiešām satraukušas, un viņa juta, ka Kristians jūtas līdzīgi.
– Es negribu par to vairs runāt, – viņš teica, celdamies kājās. – Es zinu, ka tu negribēji, lai pēc sarunas ar Gabiju notiek tas, kas notiek. Taču es tevi lūdzu cienīt faktu, ka negribu no tā izpūst sazin ko.
Nu jau brēcieni virs galvas bija kļuvuši par pāris decibeliem skaļāki, un Kristians devās uz trepēm.
– Piedod, bet man jāpalīdz Sannai, kamēr puikas nav viens otru nogalinājuši. Tu taču atradīsi durvis, vai ne? – Tad viņš neatvadījies aizsteidzās, un Ērikai radās iespaids, ka viņš priecājas par iespēju aizbēgt no viņas.
Vai viņi kādreiz brauks mājās? Šķita, ka motormāja ar katru dienu kļūst arvien mazāka un mazāka, un viņš jau bija izpētījis visus kempinga kaktus. Varbūt mājās viņš tiem atkal iepatiksies. Šeit šķita, ka viņš vispār neeksistē.
Tēvs tikai sēdēja un risināja krustvārdu mīklas, māte bija slima. Vismaz tādu paskaidrojumu saņēma, kad mēģināja pie viņas ieiet. Viņa augas dienas pavadīja motormājas šaurajā guļamtelpā. Un viņa vairs nebija gājusi ar viņu peldēties. Lai gan viņš nespēja aizmirst šausmas, kad kaut kas bija aizlocījies gar kājām, viņš labāk izvēlētos to nekā izraidīšanu no motormājas.
– Māte ir slima. Ej laukā spēlēties.
Tāpēc viņš gāja, vadīja garās dienas stundas viens. Sākumā pārējie kempinga bērni mēģināja ar viņu spēlēties, taču viņu tas neinteresēja. Ja viņam neļāva būt kopā ar mammu, tad ne ar vienu citu viņš negribēja būt kopā.
Kad viņa neatlaba, viņš uztraucās arvien vairāk un vairāk. Reizēm viņš dzirdēja, ka viņa vemj. Māte izskatījās bāla. Ja nu kaite bija nopietna? Ja nu viņa arī nomirs un pametīs viņu vienu? Gluži kā mamma.
No šīs domas vien viņš gribēja ielīst kaktā un paslēpties. Cieši aizmiegt acis, lai tumsa nevarētu sagrābt. Viņš atteicās par to domāt. Viņa skaistā māte nevarēja mirt. Tas nevarēja notikt arī ar viņu.
Viņš bija atradis sev īpašu vietu. Kalna nogāzē ar skatu uz kempingu un jūru. Ja pastiepa kaklu, varēja redzēt viņu motormājas jumtu. Tur viņš tagad vadīja savas dienas, vietā, kur viņu lika mierā. Šeit, augšā, stundas aizlidoja vēja spārniem.
Tēvs arī gribēja braukt mājās. Viņš bija dzirdējis tēvu tā sakām. Bet māte atteicās. – Es negrasos sagādāt Vecajai Raganai to prieku, – māte teica, gulēdama uz lāvas, gluži bāla un vājāka nekā parasti. Viņa gribēja, lai Vecā Ragana zina, ka viņi te bijuši visu vasaru, kā parasti, lai gan ne reizi nebija viņu apciemojuši. Nē, viņi nebrauks mājās. Viņa drīzāk mirtu nekā aizbrauktu pirms laika.
Diskusijas bija izbeigtas. Ja māte bija ko ieņēmusi galvā, tad tā arī notika. Katru dienu viņš gāja uz savu īpašo vietu un sēdēja, apskāvis ar rokām ceļus, bet galvā šaudījās visādas domas un fantāzijas.
Kaut viņi varētu braukt mājās, tad viss būtu kā agrāk. Viņš par to bija drošs.
✽
– Neskrien pārāk tālu, Rokij! – Jēte Pēšons kliedza, bet suns, kā parasti, neklausījās. Jēte tikai manīja zeltainā retrīvera asti, pirms Rokijs nogriezās pa kreisi un pazuda aiz liela akmeņa. Jēte mēģināja pielikt soli, bet labā kāja neklausīja. Pēc infarkta kāja netika līdzi pārējam ķermenim, tomēr viņš aizvien uzskatīja, ka viņam veicies. Ārsti nedeva lielas cerības, ka viņš vispār kādreiz pats varēs pārvietoties, jo visa labā puse bija paralizēta. Taču viņi nebija ņēmuši vērā, cik šis vīrs bija ietiepīgs. Pateicoties Dieva dotajai neatlaidībai un fizioterapeitam, kas bija dzenājis, it kā viņš trenētos Olimpiskajām spēlēm, kustīgums palielinājās ar katru nedēļu. Reizēm gadījās neveiksmes, un jāatzīst, ka vairākas reizes viņš gandrīz bija gatavs padoties. Taču bija mērķtiecīgi turpinājis, pastāvīgi progresēdams un tuvodamies mērķim.
Nu jau viņš katru dienu gāja stundu ilgās pastaigās ar Rokiju. Jēte gāja lēni un redzami pieklibodams, taču aizvien gāja. Viņi devās laukā neatkarīgi no laikapstākļiem, un katrs noietais metrs bija uzvara.
Suns atkal parādījās redzeslokā. Nu jau viņš bija liedagā, kaut ko ošņāja netālu no Selvīkas peldvietas un reizēm paskatījās atpakaļ, lai pārliecinātos, ka saimnieks nav apmaldījies. Jēte izmantoja iespēju apstāties un atvilkt elpu. Simto reizi viņš iebāza roku kabatā un pataustīja līdzi paņemto mobilo telefonu. Jā, tas aizvien bija turpat. Drošības pēc viņš to izņēma un pārbaudīja, vai aparāts ir ieslēgts un vai nejauši nav izslēdzies zvans. Viņš negribēja palaist garām zvanu, bet neviens nebija zvanījis. Vīrietis nepacietīgi iebāza telefonu atpakaļ kabatā.
Viņš zināja, ka ir smieklīgi katras piecas minūtes skatīties telefonā. Viņi bija apsolījuši zvanīt, kad brauks uz slimnīcu. Viņa pirmais mazbērns. Meita Īna bija pārstaigājusi nolikto laiku gandrīz par divām nedēļām, un Jēte nespēja saprast, kā viņa ar vīru varēja būt tik mierīga. Godīgi sakot, viņš pat saklausīja aizkaitinājumu meitas balsī, kad todien desmito reizi piezvanīja, lai apjautātos, vai nekas vēl nenotiek. Izskatījās, ka viņš ir daudz vairāk nobažījies nekā viņi. Pēdējās naktis viņš lielākoties bija pavadījis nomodā, skatīdamies te uz modinātājpulksteni, te mobilo telefonu. Parasti šādas lietas notika nakts vidū. Un ja nu viņš bija ieslīdzis pārāk ciešā miegā un nebija dzirdējis zvanu?
Jēte nožāvājās. Bezmiega naktis bija atstājušas savas pēdas. Īnas un Jespera paziņojums, ka viņi gaida bērnu, uzvandīja tik daudz jūtu. Viņš to uzzināja pāris dienu pēc tam, kad pēc kritiena bija ar ātro palīdzību aizvests uz Udevallas slimnīcu. Viņi bija gribējuši mazliet nogaidīt ar šo paziņojumu, jo grūtniecība vēl bija tikai pašā sākumā un paši tikko bija uzzinājuši. Bet neviens neticēja, ka Jēte izdzīvos. Viņi pat nebija droši, vai viņš tos dzird, gulēdams slimnīcas gultā, pieslēgts pie dažādām caurulēm un aparātiem.
Bet viņš dzirdēja; viņš bija dzirdējis katru vārdu. Un šie jaunumi bija tieši tas, pie kā viņa spītīgais gars varēja pieķerties. Kaut kas, kā dēļ dzīvot. Viņš būs vectēvs. Vienīgajai meitai, viņa acuraugam, būs bērns. Kā viņš varēja palaist garām tik svarīgu notikumu. Jēte zināja, ka Brita Māri viņu gaida, un viņam nebūtu nekas pretī atteikties no dzīves, lai tikai vēlreiz viņu ieraudzītu. Kopš viņa bija nomirusi un atstājusi viņus ar Īnu vienus, viņam sievas trūka katru dienu, katru minūti. Bet tagad viņš bija vajadzīgs, kā Jēte paskaidroja Britai Māri, stāstīdams, ka vēl nevar viņai piebiedroties, jo bija vajadzīgs meitai šaipasaulē.
Bet Brita Māri saprata. Viņš zināja, ka tā būs. Viņš bija atguvis samaņu, pamodies no miega, kas bija pavisam citāds un daudzējādā ziņā vilinošs. Viņš bija izkāpis no gultas, un katrs solis kopš tā laika tika sperts mazā mazdēla vai mazmeitas vārdā. Viņam bija tik daudz ko dot, un viņš grasījās izmantot katru uzdāvināto dzīves minūti, lai lutinātu šo mazbērnu. Lai Īna un Jespers iebilst, cik tīk. Tā bija vectēva privilēģija.
