скачать книгу бесплатно
– Nezinu, bet ļoti izskatīga. Varbūt drusku apvēlusies, bet domāju, ka tev patiks.
– Ko tu mels? – Patriks apmulsis prasīja. Viņš prātoja, kāpēc Annika pēkšņi grib tēlot savedēju laimīgi precētam kolēģim.
– Ej un paskaties pats. Viņa gaida tavā kabinetā, – Annika sacīja, piemiegdama aci.
Patriks atvēra kabineta durvis un apstājās uz sliekšņa kā iemiets.
– Sveika, mīļā, – viņš teica. – Ko tu te dari?
Ērika sēdēja apmeklētāju krēslā pie viņa rakstāmgalda un izklaidīgi šķirstīja žurnāla “Policija” numuru.
– Tu gan vēlu atgriezies no pusdienām, – viņa teica, nelikdamās ne zinis par jautājumu. – Vai tā izskatās spraiga diena policijas iecirknī?
Patriks tikai nicīgi nošņaukājās. Viņš zināja, ka Ērikai patīk viņu ķircināt.
– Tātad, ko tu šeit dari? – viņš jautāja, apsēzdamies savā krēslā. Patriks paliecās uz priekšu, lai nopētītu sievas seju. Viņš kārtējo reizi pārliecinājās, cik viņa ir skaista. Viņš atcerējās pirmo reizi, kad Ērika bija atnākusi pie viņa uz iecirkni sakarā ar draudzenes Aleksandras Vijkneres slepkavību, un viņam šķita, ka kopš tā laika viņa kļuvusi vēl skaistāka. Reizēm ikdienas vienmuļībā viņš to aizmirsa. Viena diena sekoja otrai, tās aizņēma darbs, Majas vešana uz dārziņu un izņemšana no tā, iepirkšanās un gurdi vakari dīvānā pie televizora. Bet reizēm viņu satrieca, cik neparasta bija viņa mīlestība pret Ēriku. Tagad viņa sēdēja pretī, ziemas saules stari izgaismoja blondos matus, bet viņas vēderā bija divi bērniņi, un viņš sajuta tik spēcīgu mīlestību, kādas pietiks visam mūžam.
Patriks pēkšņi atskārta, ka nav dzirdējis, ko Ērika teica, tāpēc lūdza atkārtot.
– Es teicu, ka šorīt biju pie Kristiana un aprunājos ar viņu.
– Kā viņš jūtas?
– Izskatījās normāli, tikai mazliet nervozs. Bet… – Viņa iekoda lūpā.
– Kas – bet? Es domāju, ka viņš vienkārši bija sanervozējies un par daudz iedzēra.
– Hmm. Manuprāt, tas nav viss. – Ērika izņēma no somas plastmasas maisiņu un sniedza Patrikam. – Vakar šī kartīte bija piesieta pie puķu pušķa, kuru viņam kāds bija atsūtījis. Un vēstule ir viena no sešām, kuras viņš sāka saņemt apmēram pirms pusotra gada.
Patriks ilgi skatījās uz sievu un tad atvēra maisiņu.
– Es domāju, ka būtu labāk, ja tu tās lasītu, neizņemot no maisiņa. Mēs ar Kristianu tās jau aiztikām, nevajadzētu atstāt vēl vienus pirkstu nospiedumus.
Patriks atkal paskatījās uz viņu, bet paklausīja un izlasīja kartīti un vēstuli caur plastmasu.
– Kā tu domā, ko tas nozīmē? – Ērika jautāja, pašļūkdama uz priekšu, līdz sēdēja uz pašas krēsla maliņas. Bet, kad tas gandrīz apgāzās, viņai nācās aši pārnest svaru un iesēsties krēslā dziļāk.
– Abas izskatās pēc draudu vēstulēm, lai gan nav pateikts nekas konkrēts.
– Jā, es domāju tāpat. Un arī Kristians tā domā, lai gan mēģināja notušēt tā nopietnību. Viņš atteicās rādīt vēstules policijai.
– Tad kā tu… – Patriks pacēla maisiņu.
– Hmm, nu jā, es laikam netīšām paķēru līdzi. Briesmīgi muļķīgi. – Ērika piešķieba galvu un ieslēdza šarmu uz pilnu jaudu, bet vīru nebija tik viegli apvest ap stūri.
– Tātad tu tās Kristianam nozagi?
– Nezinu, vai vārds “nozagu” ir vietā.Tikai uz laiciņu aizņēmos. – Un ko tieši tu gribi, lai es daru ar šiem… aizlienētajiem materiāliem? – Patriks prasīja, lai gan lieliski saprata, kāda būs atbilde.
– Kāds acīmredzami draud Kristianam, un viņš ir nobijies. Es to šodien skaidri redzēju. Viņš draudus uztver ļoti nopietni, tāpēc nesaprotu, kāpēc negrib vērsties policijā. Varbūt tu varētu neuzkrītoši izpētīt kartīti un vēstuli, ja nu atklājas kas noderīgs. – Ērika lika lietā savu vislūdzošāko intonāciju, un Patriks jau zināja, ka piekāpsies. Kad viņa bija šādā noskaņojumā, nebija iespējams pretoties, un to viņš zināja pēc savas rūgtās pieredzes.
– Labi, labi, – viņš teica, paceldams gaisā rokas. – Es padodos. Mēģināšu kaut ko noskaidrot. Taču tas nebūs mans galvenais uzdevums.
Ērika smaidīja. – Paldies, mīļais.
– Tagad brauc mājās un atpūties, – Patriks teica, taču, nespēdams atturēties no kārdinājuma, pārliecās pār galdu un noskūpstīja sievu.
Kad Ērika bija aizgājusi, Patriks attapās, ka bezmērķīgi pluina plastmasas maisiņu ar draudu vēstulēm. Prāts šķita kūtrs un ietiepīgs, tomēr kaut kas pamazām sāka kustēties. Kristians un Magnuss bija draugi. Varbūt te bija… Patriks uzreiz aizgaiņāja šo domu, taču tā uzstājīgi atgriezās, un viņš paskatījās uz fotogrāfiju, kas bija piesprausta pie sienas acu priekšā. Vai te varētu būt kāda saistība?
Bertils Melbergs stūma ratus, kuros laimīgs un apmierināts, kā parasti, sēdēja Leo un reizēm smaidā atklāja savus nesen izšķīlušos apakšzobus. Ernsts šodien bija atstāts iecirknī. Citādi suns parasti soļoja blakus ratiem un uzmanīja, lai ar cilvēciņu, kas strauji kļuva par viņa pasaules centru, nenotiek nekas slikts. Melbergam Leo jau bija Visuma centrs.
Melbergs nemūžam nebūtu iedomājies, ka vēl spējīgs uz tik spēcīgām jūtām. Kopš piedalīšanās mazuļa dzimšanā un būdams pirmais, kurš paņēma jaundzimušo rokās, viņš juta, ka Leo tur viņa sirdi dzelžainā tvērienā. Tiesa, Melbergs bija pieķēries arī Leo vecmāmiņai, bet mazais resgalis tomēr bija Melbergam svarīgāko cilvēku saraksta augšgalā.
Viņš negribīgi pagrieza ratus uz iecirkņa pusi. Patiesībā pusdienlaikā mazulis bija jāpieskata kolēģei Paulai, kamēr viņas dzīvesbiedre Juhanna kārtoja kaut kādas darīšanas. Bet Paulai bija jādodas izsaukumā sakarā ar vardarbību ģimenē, lai palīdzētu sievietei, kuras bijušais vīrs viņu “dauza kā pelavu maisu”, tāpēc Melbergs bija aši pieteicies izvest mazo pastaigā. Bija laiks vest viņu atpakaļ. Melbergs apskauda Paulu, kura drīz dosies bērna kopšanas atvaļinājumā. Viņam nemaz nebūtu iebildumu kādu laiku samazināt savas darba stundas, lai pavadītu vairāk laika kopā ar Leo. Patiesībā tā nemaz nebūtu tik slikta doma. Kā labam priekšniekam viņam vajadzētu dot darbiniekiem iespēju biežāk piedalīties kvalifikācijas celšanas kursos. Turklāt Leo jau dzīves sākumā vajadzēja īsta vīrieša paraugu. Viņam bija divas mātes, bet nebija tēva, tāpēc vajadzēja padomāt par zēna nākotni un gādāt, lai viņam ir iespēja mācīties no stabila, īsta vīrieša. Tāda kā viņš, piemēram.
Melbergs ar gurnu atgrūda vaļā iecirkņa smagās ārdurvis un ievilka iekšā ratus. Ieraudzījusi viņus, Annika atplauka priekā, un Melbergs piepūtās aiz lepnuma.
– Tātad jūs abi bijāt izgājuši pastaigāties, – Annika teica, pieceldamās, lai palīdzētu Melbergam ar ratiem tikt iekšā.
– Jā, meitenēm bija vajadzīga palīdzība, – Melbergs atbildēja, uzmanīgi novilkdams mazulim virsdrēbes. Annika uzjautrināta skatījās. Acīmredzot brīnumiem vēl nebija gala.
– Nāc nu, dēliņ, paskatīsimies, vai mamma ir atgriezusies, – Melbergs dūdoja, izceldams Leo no ratiem.
– Nē, Paula vēl nav atpakaļ, – Annika teica, apsēzdamās pie galda.
– Cik žēl. Izskatās, ka tev vectētiņš būs jāpacieš vēl mazliet ilgāk, – Melbergs sacīja, un izklausījās, ka viņš ir diezgan apmierināts, soļodams uz virtuvi ar Leo uz rokām. Kad viņš pirms pāris mēnešiem pārcēlās uz dzīvi pie Ritas, meitenes bija ieteikušas, lai dēvē sevi par vectēvu Bertilu. Tāpēc tagad viņš izmantoja katru iespēju lietot šo vārdu, kas sagādāja tik daudz prieka. Vectēvs Bertils.
Bija Ludviga dzimšanas diena, un Sīa centās izlikties, ka šī ir gluži parasta dzimšanas diena. Viņam apritēja trīspadsmit gadu. Tik daudz gadu bija pagājis, kopš viņa zēnu bija dzemdējusi un smējusies, cik neticami līdzīgi izskatījās tēvs un dēls. Taču tagad tieši tāpēc nācās sev atzīties, ka ir grūti skatīties uz Ludvigu. Redzēt viņa brūnās acis ar maziem zaļiem lāsumiņiem un blondos matus, kas jau vasaras sākumā saulē izbalēja pavisam balti. Ludvigam un Magnusam bija arī ļoti līdzīga ķermeņa uzbūve un izturēšanās. Abi bija slaidi un izstīdzējuši, un, kad dēls viņu apskāva, rokas šķita tieši tādas pašas kā vīram. Pat plaukstas bija līdzīgas.
Trīcošiem pirkstiem Sīa rakstīja ar glazūru uz tortes Ludviga vārdu. Arī tas viņiem bija kopīgs. Magnuss varēja viens pats apēst veselu torti, un tas bija tik netaisni, ka viņš nekad nepieņēmās svarā. Sīai atlika tikai paskatīties uz kanēļmaizīti, un vesels kilograms bija klāt. Taču šobrīd viņa bija tik tieva, kāda allaž bija sapņojusi būt. Kopš Magnusa pazušanas kilogrami kusa paši no sevis. Ikreiz, kad viņa mēģināja ko ieēst, ēdiens burtiski uzblīda mutē. Sīa juta vēderā kamolu no rīta pamostoties līdz vakaram, kad gāja gulēt, ieslīgstot nemierīgā miegā; un šis kamols neatstāja daudz vietas ēdienam. Tomēr viņai arvien mazāk un mazāk rūpēja izskats. Patiesībā viņa gandrīz nemaz vairs neskatījās uz sevi spogulī. Kāda tam jēga, ja Magnuss bija prom?
Reizēm viņa vēlējās, kaut viņš būtu nomiris viņas acu priekšā. Kaut viņu būtu ķērusi sirdstrieka vai viņš būtu gājis bojā autokatastrofā. Vienalga, tikai lai viņa zinātu, kas ar viņu noticis, varētu sarīkot bēres, nokārtot mantojuma lietas un citus praktiskus jautājumus, par ko bija jāparūpējas pēc cilvēka nāves. Varbūt tad viņa spētu izjust zaudējuma sāpes, līdz tās pamazām atkāptos, atstājot dvēselē trulu sāpi, kas jauktos ar patīkamām atmiņām.
Pašlaik viņai nebija nekā. Viņai šķita, ka dzīvo milzīgā tukšumā. Viņš bija prom, un nebija nekā, kam piesiet savas bēdas, nebija nekādu iespēju dzīvot tālāk. Viņa nespēja atgriezties darbā, taču nezināja arī, cik ilgi varēs palikt mājās ar slimības lapu.
Sīa paskatījās uz dzimšanas dienas torti. Viņa bija sabojājusi glazūru. Nekārtīgajos marcipāna virpuļos nekas nebija salasāms. Šis skats atņēma pēdējos spēkus. Viņa noslīga uz grīdas, atspiedusies ar muguru pret ledusskapi, un uz āru lauzās slāpēti šņuksti.
– Neraudi, mammu. – Sīa sajuta uz pleca plaukstu. Tā bija Magnusa plauksta. Nē, Ludviga. Sīa papurināja galvu. Viņa juta, ka realitāte aizslīd. Viņa gribēja to atlaist, lai patvertos tumsā, kas jau gaidīja. Skaistā, siltā tumsā, kas apņems uz visiem laikiem, ja vien viņa ļausies. Bet caur asarām viņa redzēja brūnās acis un blondos matus, un zināja, ka nedrīkst padoties.
– Torte, – viņa šņukstēja, cenzdamās piecelties. Ludvigs palīdzēja, tad izņēma no rokām glazūras tūbiņu.
– Es izlabošu, mammu. Ej un atgulies, kamēr es pabeigšu torti. Viņš glāstīja Sīas vaigu. Ludvigam bija trīspadsmit gadu, bet viņš vairs nebija bērns. Viņš bija Magnuss – viņas klints. Viņa zināja, ka nedrīkst ļaut, lai dēls uzņemas šo lomu, viņš vēl bija pārāk jauns. Taču Sīai nebija spēka, tāpēc viņa piekrita mainīties lomām.
Viņa noslaucīja krekla piedurknē acis, kamēr Ludvigs izņēma nazi un uzmanīgi nokasīja kunkuļaino glazūru no savas dzimšanas dienas tortes. Pēdējais, ko Sīa redzēja, iziedama no virtuves, bija dēla saspringtā seja, veidojot sava vārda pirmo burtu. L – Ludvigs.
– Vai zini, ka esi mans skaistais puisītis? – māte teica, rūpīgi ķemmēdama viņam matus.
Viņš tikai pamāja ar galvu. Jā, viņš zināja. Viņš bija mātes skaistais puisītis. Viņa to atkārtoja atkal un atkal, kopš viņam atļāva braukt viņiem līdzi uz mājām, un viņam nekad neapnika to dzirdēt. Reizēm viņš atcerējās, kā bija agrāk. Atcerējās tumsu, vientulību. Bet atlika tikai paskatīties uz skaisto parādību, kas tagad bija viņa māte, un viss pārējais izzuda, aizslīdēja prom un izšķīda. It kā nekad nebūtu bijis. Viņš bija tikko izkāpis no vannas, un māte viņu ievīstīja zaļā halātā ar dzeltenām puķēm.
– Vai mans dārgumiņš gribēs saldējumu?
– Tu viņu izlutini. – No durvīm atskanēja tēva balss.
Viņš ietuntuļojās dziļāk frotē halātā un uzvilka kapuci, lai paslēptos no skarbās skaņas, kas atlēca no vannasistabas flīzēm. Paslēpās no tumsas, kas atkal sāka līst virsū.
– Es tikai saku, ka tu viņam kaitē, tā lutinādama.
– Vai tu gribi teikt, ka es neprotu audzināt savu dēlu? – Mātes acis kļuva tumšas kā bezdibeņi. It kā viņa gribētu iznīcināt tēvu tikai ar skatienu vien. Un, kā parasti, viņas niknums izkausēja tēva dusmas.
Izskatījās, ka viņš saraujas un sačokurojas. Kļuva mazs un pelēks.
– Tu jau zini labāk, – viņš nomurmināja un, acis nodūris, aizgāja. Pēc tam viņi dzirdēja attālinošos soļus, un klusām aizvērās ārdurvis. Tēvs atkal bija devies pastaigā.
– Nepievērsīsim viņam uzmanību, – māte čukstēja, piespiezdama lūpas pie viņa zaļajā frotē paslēptās auss. – Jo mēs abi mīlam viens otru. Esam tikai tu un es.
Viņš piespiedās viņai cieši klāt kā mazs zvēriņš un ļāva, lai tā viņu mierina.
– Tikai tu un es, – viņš čukstēja.
✽
– Nē! Es negribu! – Maja brēca, izmantodama gandrīz visu savu nelielo vārdu krājumu, kad Patriks piektdienas rītā izmisīgi centās atstāt viņu bērnudārza audzinātājai Ēvai. Meita gaudodama ķērās viņa bikšu starās, līdz viņam izdevās citu pēc cita atliekt mazos pirkstiņus. Sirds sāpēs sažņaudzās, kad viņu nesa prom, joprojām pretī tēvam izstieptām rokām. Asarainais “Tētīīī!” atbalsojās galvā, kad Patriks gāja uz mašīnu. Labu brīdi viņš vienkārši sēdēja mašīnā un blenza laukā pa priekšējo logu, turēdams atslēgas rokā. Tas turpinājās jau divus mēnešus, un bija pilnīgi skaidrs, ka tā Maja reaģē uz Ērikas grūtniecību.
Patriks bija tas, kuram katru rītu vajadzēja izturēt šo smago cīņu. Viņš pats bija pieteicies. Ērikai bija pārāk grūti apģērbt un noģērbt Maju. Un par noliekšanos, lai palīdzētu mazulītei sasiet kurpju auklas, vispār nebija ko domāt. Tāpēc citas izejas tāpat nebija. Taču dienišķie skandāli sāka krist Patrikam uz nerviem, jo tie sākās vēl pirms viņi bija tikuši līdz bērnudārzam. Tiklīdz no rīta vajadzēja sākt ģērbties, Maja atteicās sadarboties. Patrikam bija kauns atzīties, ka reizēm viņš tā pārskaitās, ka saķēra meitu pārāk skarbi, un tāpēc viņa brēca pilnā rīklē. Vēlāk viņš jutās kā sliktākais tēvs pasaulē.
Viņš gurdi izberzēja acis, dziļi ieelpoja un pagrieza aizdedzē atslēgu. Taču tā vietā, lai brauktu uz Tanumshedi, viņš, impulsa vadīts, nogriezās no ceļa un devās uz dzīvojamo rajonu aiz Kullenas robežas. Viņš apturēja auto pie Šelneru ģimenes mājas un mazliet nedroši tuvojās durvīm. Būtu vajadzējis brīdināt par savu ierašanos, bet tagad bija par vēlu, jo viņš jau stāvēja pie durvīm. Viņš pacēla roku un ar pirkstu kauliņiem asi pieklauvēja pie balti krāsotajām koka durvīm. Pie tām aizvien karājās Ziemassvētku vainags, acīmredzot nevienam nebija ienācis prātā to noņemt.
Mājā nebija dzirdama ne skaņa, tāpēc Patriks pieklauvēja vēlreiz. Varbūt neviena nebija mājās. Taču tad viņš izdzirdēja soļus, un Sīa atvēra durvis. Ieraudzījusi policistu, sieviete sastinga, tāpēc viņš steigšus papurināja galvu.
– Nē, ne tāpēc esmu atbraucis, – viņš teica, un abi saprata, ko viņš ar to domā. Sīas pleci saguma, un viņa pakāpās sāņus, lai ielaistu nācēju.
Patriks novilka apavus un pakāra jaku uz viena no nedaudzajiem brīvajiem, ar Šelneru bērnu mēteļiem un jakām neaizņemtajiem pakaramajiem.
– Iedomājos, ka varētu iegriezties aprunāties, – Patriks teica, pēkšņi nebūdams drošs, kā pasniegt to, kas pagaidām bija tikai nekonkrēts pieņēmums.
Sīa pamāja ar galvu un pirmā iegāja virtuvē, kas atradās uzreiz pa labi no ieejas. Patriks sekoja. Viņš šeit jau pāris reižu bija ciemojies. Pēc Magnusa pazušanas viņi bija sēdējuši pie virtuves galda un vēl un vēlreiz visu pārrunājuši. Viņš bija uzdevis Sīai jautājumus par lietām, kuras nevienam nevajadzētu atklāt, bet nekas vairs nebija privāts no tā brīža, kad Magnuss Šelners izgāja pa durvīm un neatgriezās.
Māja izskatījās gluži tāda pati. Patīkama un parasta, mazliet savandīta, visur bērnu atstātās nekārtības pēdas. Taču iepriekšējā reizē, kad Patriks un Sīa te sēdēja, vēl bija cerība. Tagad bezcerība bija nolaidusies pār māju. Un arī pār Sīu.
– Mums ir kūka. Vakar Ludvigam bija dzimšanas diena, – Sīa apātiski teica. Viņa piecēlās un izņēma no ledusskapja ceturtdaļu tortes. Patriks mēģināja iebilst, bet Sīa jau lika uz galda šķīvjus un dakšiņas, un viņš atskārta, ka šodien pusdienās būs jāēd torte.
– Cik viņam palika? – Patriks jautāja, tikai pieklājības pēc nogriezdams sev plānu gabaliņu.
– Trīspadsmit, – Sīa smaidīdama atbildēja un arī nogrieza sev mazu tortes gabaliņu. Patriks vēlējās, kaut spētu viņu pierunāt apēst vairāk, ņemot vērā, kā viņa pēdējo mēnešu laikā bija novājējusi.
– Lielisks vecums. Vai arī ne, – viņš teica, pats dzirdēdams, cik nedabiski tas skan. Šķita, ka putukrējums mutē piebriest.
– Viņš ir tik līdzīgs tēvam, – Sīa teica, dakšiņai atsitoties pret šķīvi. Viņa to nolika un paskatījās uz Patriku. – Ko jūs vēlaties?
Viņš nokrekšķinājās. – Varbūt tam nav nekāda sakara, bet es zinu, ka jūs gribat, lai darām visu iespējamo, tāpēc piedodiet, ja…
– Sakiet, kas jums sakāms, – Sīa viņu pārtrauca.
– Labi. Redzat, man kaut kas neliek mieru. Magnuss draudzējās ar Kristianu Tīdelu, vai ne? Kā viņi iepazinās?
Sīa izbrīnīta paskatījās uz viņu, taču neko nejautāja. Viņa ieturēja pauzi un apsvēra policista jautājumu.
– Nudien nezinu. Šķiet, viņi iepazinās uzreiz pēc tam, kad Kristians ar Sannu bija pārcēlušies šurp. Viņa ir Fjelbakas meitene. Manuprāt, tas bija pirms septiņiem gadiem. Jā, tieši tā, jo drīz pēc tam Sanna palika stāvoklī ar Melkeru, un viņam tagad ir pieci gadi.
Atceros, mēs domājām, ka tas noticis diezgan ātri.
– Vai viņš ar Sannu iepazinās caur jums?
– Nē, Sanna ir desmit gadus jaunāka par mani, tāpēc mēs agrāk nebijām pazīstamas. Godīgi sakot, es nemaz neatceros, kā viņi iepazinās. Atceros tikai, ka Magnuss ieteicās, ka varētu ielūgt Kristianu un Sannu vakariņās, un pēc tam mēs bieži tikāmies. Mums ar Sannu nav daudz kopīga, bet viņa ir jauka meitene, un Ēlinai un Ludvigam patīk spēlēties ar mazajiem puikām. Un par Kristianu es esmu daudz labākās domās nekā par citiem Magnusa draugiem.
– Un kas tie būtu?
– Viņa vecie bērnības draugi Ēriks Linds un Kennets Bengtsons. Esmu tikusies saviesīgos pasākumos ar viņiem un viņu sievām, bet tikai tāpēc, ka Magnuss tā gribēja. Manuprāt, viņi ir pavisam citu aprindu cilvēki.
– Bet Magnuss un Kristians? Vai viņi bija tuvi draugi?
Sīa smaidīja. – Es nedomāju, ka Kristianam ir tuvi draugi. Diezgan drūms cilvēks, viņu nav viegli iepazīt. Taču Magnusa klātbūtnē viņš pilnīgi pārvērtās. Mans vīrs spēja ietekmēt cilvēkus. Visiem viņš patika. Viņa sabiedrībā cilvēki atbrīvojās. – Viņa ar grūtībām norija siekalas, un Patriks atskārta, ka Sīa runājusi par vīru pagātnes formā.
– Bet kāpēc jūs jautājat par Kristianu? Tikai nesakiet, ka arī ar viņu kas noticis, – Sīa piebilda bažīgā balsī.
– Nē, nē. Nekas nopietns.
– Dzirdēju, kas notika grāmatas atvēršanas svētkos. Biju ielūgta, bet bez Magnusa es tur justos dīvaini. Es ceru, ka Kristians neapvainojās, jo neierados.
– Nedomāju, ka viņam kas tāds varētu ienākt prātā, – Patriks sacīja. – Taču izskatās, ka viņam kāds jau vairāk nekā gadu sūta draudu vēstules. Varbūt es ķeros pie salmiņa, bet gribēju noskaidrot, vai Magnuss nav saņēmis ko līdzīgu. Viņi bija pazīstami, tāpēc varētu būt kāda saistība.
– Draudu vēstules? – Sīa pārjautāja. – Vai jūs domājat, ka es ko tādu būtu noklusējusi? Kāpēc lai es slēptu informāciju, kura varētu palīdzēt noskaidrot, kas noticis ar Magnusu? – viņa pacēla balsi, tajā ieskanējās spalgas notis.
– Esmu pārliecināts, ka jūs būtu mums to izstāstījusi, ja zinātu, – Patriks steidzās bilst. – Bet varbūt Magnuss neko neteica, jo negribēja jūs uztraukt.
– Kā tad es varētu jums kaut ko izstāstīt?
– Pēc manas pieredzes sievas reizēm jūt tādas lietas pat tad, ja vīri konkrēti nestāsta, kas viņus satrauc. Katrā ziņā mana sieva to jūt.
Sīa atkal pasmaidīja. – Jums taisnība. Tā tiešām ir. Es zinātu, ja Magnusu kaut kas nomāktu. Bet viņš bija tikpat bezrūpīgs kā vienmēr. Visstabilākais un uzticamākais cilvēks pasaulē, gandrīz vienmēr priecīgs un pacilāts. Reizēm tas mani kaitināja, un jāatzīst, ka es dažkārt centos izprovocēt viņa dusmas, ja pati jutos nikna vai nokaitināta. Taču man nekad neizdevās. Magnuss bija tāds, kāds bija. Ja kaut kas satrauktu, viņš būtu man izstāstījis. Ja kaut kāda iemesla dēļ nolemtu to nedarīt, tad es tik un tā pamanītu, ka kaut kas nav kārtībā. Viņš zināja visu par mani, un es par viņu. Mums nebija noslēpumu vienam no otra. – Viņa runāja ar lielu pārliecību, un Patriks redzēja, ka tā ir taisnība. Taču viņu tik un tā māca šaubas. Nebija iespējams zināt par otru cilvēku visu. Pat par cilvēku, kuru tu mīli un ar ko esi izvēlējies dalīt savu dzīvi.
Viņš paskatījās uz Sīu. – Lūdzu, piedodiet, ja prasu par daudz, bet vai jums nebūtu iebildumu, ja es apskatītu māju? Lai gūtu skaidrāku priekšstatu, kāds cilvēks bija Magnuss. – Lai gan viņi jau runāja par Magnusu kā par mirušu, Patriks nožēloja pēdējā lūguma formulējumu. Bet Sīa neko neteica. Viņa tikai pamāja ar roku uz durvīm un teica:
– Skatieties, cik gribat. Nopietni. Dariet, ko gribat, uzdodiet man visus iespējamos jautājumus, ja tikai tā atradīsiet viņu. – Viņa gandrīz nikni ar delnas virspusi notrauca asaru.
Patriks juta, ka viņai brīdi jāpaliek vienai, tāpēc izmantoja izdevību, lai pieceltos un pamestu virtuvi. Viņš sāka apskati dzīvojamajā istabā. Tā ne ar ko neatšķīrās no tūkstošiem zviedru dzīvojamo istabu. Liels, tumši zils IKEA dīvāns. Billy grāmatplaukti ar iebūvētu apgaismojumu. Plakanekrāna televizors uz tāda paša gaiša koka statīva kā kafijas galdiņš. Dažādi nieciņi un ceļojumu suvenīri, pie sienas bērnu fotogrāfijas. Patriks piegāja pie lielas, ierāmētas kāzu fotogrāfijas, kas karājās virs dīvāna. Tas nebija tradicionālais, oficiālais portrets. Magnuss, ģērbies vizītsvārkos, gulēja uz sāna zālē, galvu rokā atspiedis. Sīa stāvēja viņam aiz muguras kruzuļainā kāzu kleitā. Viņa plati smaidīja un bija uzlikusi vienu kāju Magnusam uz sāna.
– Mūsu vecāki gandrīz nomira aiz šausmām, ieraudzījuši šo kāzu bildi, – Sīa teica, un Patriks pagriezās, lai paskatītos uz viņu.
