скачать книгу бесплатно
– Tā tiešām ir diezgan… atšķirīga. – Viņš vēlreiz uzmeta skatienu fotogrāfijai. Pēc pārcelšanās uz Fjelbaku Patriks dažas reizes bija saticis Magnusu, taču viņi bija apmainījušies vien ar dažiem pieklājīgiem sveicieniem. Tagad, stāvot šeit un lūkojoties vīrieša atklātajā un laimīgajā sejā, Patriks saprata, ka viņam Magnuss būtu paticis.
– Vai drīkstu uzkāpt augšā? – Patriks jautāja. Sīa no durvju ailas pamāja ar galvu.
Arī kāpņutelpas sienas klāja fotogrāfijas, un Patriks apstājās tās papētīt. Tās liecināja par piepildītu dzīvi, kuras centrā bija ģimene ar saviem parastajiem priekiem. Bija acīmredzams, ka Magnuss Šelners ārkārtīgi lepojās ar saviem bērniem. Viena attēla dēļ Patrikam pavisam sažņaudzās sirds. Tā bija brīvdienu fotogrāfija, kurā Magnuss smaidīdams stāvēja starp Ēlinu un Ludvigu, apskāvis abus bērnus. Sejā staroja tāda laime, ka Patriks nespēja uz to ilgāk skatīties.
Viņš novērsās un turpināja ceļu augšā pa kāpnēm.
Pirmās divas bija bērnu istabas. Ludviga istaba bija pārsteidzoši kārtīga, uz grīdas nemētājās neviens apģērbs. Gulta bija saklāta, pildspalvu turētājs un viss pārējais uz rakstāmgalda bija nevainojamā kārtībā. Redzams, ka zēnam ļoti patīk sports. Virs gultas goda vietā bija piesprausts Zviedrijas valstsvienības futbola krekls ar Zlatana autogrāfu. Citādi dominēja Gēteborgas komandas IFK fotogrāfijas.
– Ludvigs un Magnuss gāja uz spēlēm, cik bieži vien varēja.
Patriks satrūkās. Atkal Sīas balss viņu bija negaidot pārsteigusi. Šķita, ka viņa spēj pārvietoties bez skaņas, jo viņš nebija dzirdējis viņu kāpjam augšā.
– Ļoti kārtīgs zēns.
– Jā, tāds pats kā tēvs. Pārsvarā Magnuss savāca mantas un uzkopa māju. Sušķe esmu es. Ja ieskatīsieties blakus istabā, redzēsiet, kurš bērns atsities manī.
Patriks atvēra nākamās guļamistabas durvis par spīti brīdinājumam ar lieliem burtiem: PIRMS IENĀKŠANAS PIEKLAUVĒT!
– Ui! – Patriks teica un paspēra soli atpakaļ.
– Jā, tas ir īstais vārds, – Sīa nopūtās, sakrustodama rokas uz krūtīm, lai nebūtu jāķeras pie kārtošanas. Ēlinas istaba bija neaptverami nekārtīga. Un rozā.
– Cerēju, ka agri vai vēlu viņa izaugs no rozā perioda, bet tas ir vēl vairāk saasinājies. Tagad tas svārstās amplitūdā no princešu rozā līdz šokējošam neonam.
Patriks samirkšķināja acis. Vai pēc dažiem gadiem tāpat izskatīsies Majas istaba? Un ja nu dvīņi arī būs meitenes? Viņš noslīks rozā krāsā.
– Esmu padevusies, lūdzu tikai, lai durvis būtu aizvērtas, un man nav uz šo haosu jāskatās. Tikai laiku pa laikam veicu “smakas pārbaudi”, lai būtu droša, ka tur nesāk smirdēt pēc līķa. – Sīa pati satrūkās no savas vārdu izvēles, taču turpināja: – Magnusam bija grūti izturēt, zinot, kāda nekārtība tur valda, bet es viņu pierunāju likt meitu mierā. Es bērnībā biju tāda pati, tāpēc zinu, ka tas tāpat beigtos ar kašķiem un strīdiem. Es kļuvu kārtīgāka, tiklīdz pašai bija savs dzīvoklis, un es domāja, ka tas pats notiks ar Ēlinu. – Viņa aizvēra durvis un norādīja uz istabu gaiteņa galā.
– Tā ir mūsu guļamistaba. Magnusa lietas neesmu aiztikusi.
Pirmais, ko Patriks ievēroja, bija tāda pati gultas veļa kā viņam mājās. Pirkta IKEA, zilibalti rūtota gultas veļa. Nez kāpēc tas radīja lielu neērtības izjūtu. Viņš sajutās viegli ievainojams.
– Magnuss guļ loga pusē.
Patriks nostājās viņa gultas pusē. Viņam labāk būtu paticis visu apskatīt vienam, klusi un mierīgi. Bet tagad šķita, ka viņš okšķerē lietās, kas uz viņu neattiecas, un šī izjūta kļuva arvien izteiktāka, jo ilgāk Sīa stāvēja un skatījās uz viņu. Viņam nebija ne jausmas, ko meklēt. Viņš tikai juta vajadzību nokļūt tuvāk Magnusam Šelneram, ieraudzīt viņu kā reālu cilvēku ar miesu un asinīm, nevis tikai fotogrāfiju iecirknī pie sienas. Patriks aizvien juta mugurā Sīas skatienu un beidzot pagriezās pret viņu.
– Es ceru, ka neapvainosieties, bet, ja jums nebūtu iebildumu, es gribētu visu šeit apskatīt viens. – Viņš ļoti cerēja, ka viņa sapratīs.
– Piedodiet. Protams, – viņa teica, kā atvainojoties smaidīdama. – Saprotu, ka jums ir grūti, ja es skatos pār plecu. Iešu lejā un kaut ko padarīšu, atstāšu jūs vienu.
– Paldies, – Patriks sacīja. Tiklīdz Sīa bija prom, viņš apsēdās uz gultas malas un sāka ar naktsgaldiņu. Brilles, papīru kaudzīte, kas izrādījās “Nāras” manuskripts, tukša ūdens glāze un paracetamola plāksnīte. Viss. Patriks atvēra atvilktni un rūpīgi izpētīja saturu. Nekā patiesi interesanta. Osas Lāšones detektīvromāns “Vasaras vētra”, kārbiņa ar ausu aizbāžņiem un paciņa klepus konfekšu.
Patriks piecēlās un piegāja pie drēbju skapjiem, kas aizņēma visu guļamistabas sienu. Viņš iesmējās, atbīdījis durvis, jo acumirklī ieraudzīja klaju piemēru Sīas vārdiem par to, cik ļoti viņas attiecības ar kārtību atšķīrās no vīra paradumiem. Pusskapis tuvāk logam bija kārtīguma paraugs. Viss bija rūpīgi salocīts un sakārtots sieta grozos: zeķes, apakšbikses, kaklasaites un siksnas. Augstāk karājās kārtīgi izgludināti krekli un žaketes, polo krekli un T krekli. T krekli uz pakaramajiem – Patrikam tas šķita kas prātam neaptverams. Augstākais, ko viņš spēja, bija iebāzt T kreklus atvilktnē, lai pēc tam šķendētos, ka tie, mugurā velkot, izskatās pagalam saburzīti.
Šajā ziņā Sīas skapja puse vairāk līdzinājās viņa pieejai. Viss bija juku jukām samīcīts kopā, it kā kāds vienkārši būtu atvēris durvis, sametis visu iekšā un aši aizcirtis durvis ciet.
Viņš aizvēra bīdāmās durvis un pagriezās pret gultu. Nebija nekā skumjāka un nožēlojamāka par gultu, kurā kāds gulēja tikai vienā pusē. Viņš prātoja, vai cilvēki vispār kādreiz pierod vieni gulēt pustukšā divguļamajā gultā. Viņam doma par gulēšanu vienam bez Ērikas šķita neiespējama.
Kad Patriks atgriezās virtuvē, Sīa lika nost šķīvjus, no kuriem viņi bija ēduši. Viņa jautājoši paskatījās uz viņu, un viņš draudzīgi teica:
– Paldies, ka ļāvāt apskatīties. Es nezinu, vai tas ko mainīs, bet vismaz tagad man šķiet, ka zinu mazliet vairāk par Magnusu un kas viņš bija… ir.
– Tas neko nemaina. Vismaz man.
Patriks atvadījās un gāja prom. Uz lieveņa viņš apstājās un uzmeta skatienu sakaltušajam Ziemassvētku vainagam pie durvīm. Brīdi vilcinājies, viņš to nocēla no nagliņas. Ņemot vērā, cik Magnuss bija kārtīgs, viņš droši vien negribētu, ka vecais vainags tur aizvien karājas.
Abi bērni kliedza pilnā rīklē. Skaņa atlēca no virtuves sienām, un Kristianam šķita, ka galva pārsprāgs. Vairākas naktis pēc kārtas viņš bija slikti gulējis. Prātā virpuļoja domas, uz riņķi vien, uz riņķi vien, it kā viņam vajadzētu izanalizēt katru domu, pirms drīkstēja pievērsties nākamajai.
Viņš bija gribējis nozust laivu šķūnī, lai mierīgi parakstītu. Bet nakts klusumā un tumsā viņa spokiem būtu brīva vaļa, un viņam nepietika spēka tos noslīcināt savos teikumos. Tāpēc viņš bija palicis turpat un blenzis griestos, kamēr no visām pusēm mācās virsū bezcerība.
– Tūlīt pat pārtrauciet! – Sanna izšķīra puikas, kas plūcās par paciņu O’Boy šokolādes dzēriena pulvera, kas nez kā bija pagadījusies viņiem pa rokai. Pēc tam viņa pagriezās pret Kristianu, kurš sēdēja pie galda un skatījās tukšumā, sviestmaize uz šķīvja bija neskarta un kafija krūzē neizdzerta.
– Tu varētu man mazliet palīdzēt!
– Es slikti gulēju, – viņš atbildēja, iedzerdams malku aukstās kafijas. Kristians piecēlās un izlēja atlikušo dzērienu izlietnē, tad ielēja krūzi svaigas kafijas un pielēja pienu.
– Es saprotu, ka tev pašlaik par daudz ko jādomā, un tu zini, ka atbalstīju tevi, kamēr rakstīji grāmatu. Bet visam ir robeža, pat man. – Sanna izrāva Nilsam no rokas karoti, jo viņš grasījās sist ar to brālim pa pieri. Karote šķindēdama ielidoja izlietnē. Pēc tam viņa dziļi ievilka elpu, it kā sakopodama drosmi, pirms izgāza visu, ko tik ilgi bija turējusi sevī. Kristians vēlējās, kaut varētu nospiest “pauzi” un apturēt viņu, pirms sieva sākusi runāt. Viņš vienkārši šobrīd nespēja vairāk izturēt.
– Es nebildu ne vārda, kad tu taisnā ceļā no darba gāji uz laivu šķūni un cauriem vakariem sēdēji un rakstīji. Es izņēmu bērnus no dārziņa, gatavoju vakariņas, paēdināju viņus, uzkopu māju, liku viņiem tīrīt zobus, palasīju pasaciņu un noliku gulēt. Es to darīju nesūdzoties, kamēr tu nodevies saviem radošajiem pūliņiem!
Sannas pēdējos vārdos skanēja tik indīgs sarkasms, kādu Kristians no viņas nekad mūžā nebija dzirdējis. Viņš aizvēra acis un centās ignorēt pārmetumus. Bet viņa nežēlīgi turpināja:
– Lieliski, ka viss ir tik labi. Tava grāmata ir izdota, un tu esi jaunā zvaigzne pie literatūras apvāršņa. Manuprāt, tas ir lieliski, un man neskauž. Bet kā ar mani? Kur tajā visā ir mana vieta? Neviens nedzied man slavas dziesmas, neviens neskatās uz mani un nesaka: “Ak Dievs, Sanna, tu esi apbrīnojama. Kristians gan ir laimīgs, ka tu viņam esi.” Pat tu man to nesaki. Tu pieņem kā pašsaprotamu, ka man vienmēr jāvergo mājās, jārūpējas par bērniem un māju, kamēr tu dari to, kas tev “jādara”. – Viņa iezīmēja gaisā divas pēdiņas. – Un tā ir taisnība. Es tieku galā ar visu. Es ar prieku velku šo nastu. Tu zini, cik ļoti man patīk rūpēties par bērniem, bet tas neatvieglo manu nastu. Es gribētu saņemt no tevis vismaz dažus pateicības vārdus! Vai tas ir par daudz prasīts?
– Sanna, bērniem nevajadzētu dzirdēt… – Kristians iesāka, bet uzreiz saprata, ka tā nevajadzēja teikt.
– Pareizi. Tu vienmēr atradīsi kādu ieganstu, lai nerunātu ar mani un neuztvertu nopietni! Tu esi pārāk noguris vai tev nav laika, jo jāraksta grāmata, vai tu negribi runāt, bērniem dzirdot, vai, vai, vai…
Puikas neizdvesa ne skaņas, pārbiedētām acīm skatīdamies uz vecākiem. Kristians juta, ka gurduma vietā mostas dusmas. Šī bija viena īpašība, ko viņš Sannā patiesi neieredzēja, un viņi jau bija par to runājuši. Viņa nevilcinādamās iesaistīja viņu strīdos bērnus. Viņš zināja, ka viņa grib padarīt zēnus par saviem sabiedrotajiem kaujās, kas bija kļuvušas arvien skaļākas. Bet ko viņš varēja darīt? Viņš zināja, ka visas nesaskaņas rodas tāpēc, ka viņš Sannu nemīl un nekad nav mīlējis. Un tāpēc, ka viņa to zināja, bet atteicās to atzīt pat pati sev. Patiesībā viņš Sannu bija izvēlējies tieši šī iemesla dēļ – viņa bija cilvēks, kuru viņš nekad nespētu mīlēt. Ne tā kā…
Viņš trieca dūri pret galdu. Gan Sanna, gan puikas pārsteigumā salēcās. Roka sūrstēja no trieciena, un tieši to viņš bija gribējis. Sāpes izdzēsa visu pārējo, par ko nevarēja atļauties domāt, un viņš juta, ka sāk atgūt kontroli.
– Tagad nerunāsim par to, – viņš bargi teica. Lai gan izvairījās skatīties Sannai acīs, viņš juta viņas skatienu sev mugurā, iedams uz priekšnamu, uzvilkdams jaku un kurpes un iziedams pa durvīm. Pēdējais, ko viņš dzirdēja pirms durvju aizciršanās, bija Sannas vārdi dēliem, ka viņu tēvs ir idiots.
Visbriesmīgākā bija garlaicība. Vajadzēja ar kaut ko vismaz cik necik jēdzīgu aizpildīt stundas, kamēr meitenes bija skolā. Nevarētu teikt, ka Luīsei nebija nekādu darbu. Gādājot, lai Ērika dzīve ritētu gludi, nebija vietas slinkošanai. Krekli bija rūpīgi jāuzliek uz pakaramajiem, svaigi izmazgāti un izgludināti, jāsaplāno un jānovada vakariņas ar viņa darījumu partneriem, un visai mājai bija jāspīd un jālaistās. Protams, reizi nedēļā nāca apkopēja, kura saņēma algu aploksnē, tomēr aizvien palika lietas, par kurām vajadzēja rūpēties viņai pašai. Miljoniem sīkumu, kas jāpaveic nevainojami, lai Ēriks nemanītu, kādas pūles ieguldītas, lai viss izskatītos tā, kā tam jāizskatās. Par nelaimi, tas viss bija bezgala garlaicīgi. Viņai patika palikt mājās, kad meitenes bija mazas. Patika rūpēties par mazajām meitām. Viņai pat nebija iebildumu mainīt autiņus, bet Ēriks gan šim pienākumam ne reizi nebija veltījis ne sekundi. Taču Luīse neiebilda, jo viņa jutās vajadzīga. Viņai bija mērķis. Viņa bija bērnu pasaules centrs, tas cilvēks, kurš no rīta piecēlās un ieslēdza sauli.
Bet tie laiki bija sen pagājuši. Meitenes gāja skolā. Brīvo laiku pavadīja kopā ar draugiem un ārpusklases nodarbībās. Tagad viņām māte bija tikai cilvēks, kuram viņas jāapkalpo. Arī Ēriks domāja tāpat. Un sev par nožēlu, viņa sāka apjaust, ka viņi visi kļūst arvien neciešamāki. Ēriks kompensēja savu neiesaistīšanos meiteņu dzīvē, pirkdams visu, ko vien viņas gribēja, un viņa nicinājumu pret sievu pamazām pārņēma arī meitas.
Luīse pārlaida plaukstu virtuves letei. Itāļu marmors, īpaši ievests. Ēriks pats to bija izvēlējies kāda komandējuma laikā. Viņai tas nemaz nepatika. Pārāk auksts un pārāk ciets. Ja viņai ļautu izvēlēties, viņa būtu izraudzījusies koku, iespējams, tumšu ozolu. Viņa atvēra viena spīdīgā, gludā skapīša durvis, arī tas izskatījās pagalam auksts. Modes lieta, kas neradīja patīkamas izjūtas. Tumšajai ozolkoka letei viņa būtu pieskaņojusi baltas skapīšu durvis lauku stilā, kas krāsotas ar roku tā, lai redzami otas triepieni, piešķirot virsmai dzīvīgumu.
Viņa satvēra vienu lielo vīna glāzi. Ērika vecāku kāzu dāvana. Roku darbs, protams. Kāzu banketā viņa bija spiesta noklausīties garu Ērika mātes lekciju par mazu, bet ekskluzīvu stikla pūtēju darbnīcu Dānijā, kur viņi bija īpaši pasūtījuši šīs dārgās glāzes.
Iekšā kaut kas pārtrūka, un plauksta it kā pati no sevis atvērās. Glāze sašķīda tūkstoš gabalos uz melnās akmens flīžu grīdas. Grīda arī, protams, bija no Itālijas. Tas Ērikam bija kopīgs ar viņa vecākiem: Zviedrijā nekas nebija gana labs. Jo tālāk kāda lieta bija tapusi, jo labāk. Ja vien tā nebija ražota Taivānā, protams. Luīse nosmīkņāja, pasniegdamās pēc citas glāzes, un ar mājas čībās ieautajām kājām pārkāpa pāri lauskām. Tad viņa taisnā ceļā gāja pie vīna tetrapakas, kas stāvēja uz letes. Ēriks vienmēr izsmēja viņas vīnu tetrapakās. Viņš atzina vienīgi tādu vīnu, kas bija pildīts pudelēs un maksāja simtiem kronu. Viņam pat prātā nenāca apgānīt savas garšas kārpiņas ar vīnu, kas maksāja divsimt kronu par tetrapaku. Reizēm, lai tikai iespītētu, viņa ielēja vīram glāzē savu vīnu, nevis augstprātīgo franču vai dienvidafrikāņu šķirni, ko allaž pavadīja gari prātuļojumi par to izcilajām īpašībām. Dīvainā kārtā izrādījās, ka viņas lētajam vīnam piemīt tieši tādas pašas īpašības, jo Ēriks nekad nemanīja atšķirību.
Tādas sīkas atriebības padarīja viņas dzīvi paciešamu – tikai tā viņa spēja ignorēt faktu, ka Ēriks pastāvīgi cenšas noskaņot meitenes pret viņu, izturas pret viņu kā pret pameslu un drāž to nolādēto frizieri.
Luīse palika glāzi zem vīna kastes krāniņa un piepildīja līdz augšai. Tad viņa tostā pacēla glāzi pret savu atspulgu nerūsējošā tērauda ledusskapja durvīs.
Ērika nespēja izmest no prāta vēstules. Viņa brīdi klīda pa māju, līdz trulas sāpes krustos piespieda apsēsties pie virtuves galda. Viņa pasniedzās pēc bloknota un pildspalvas un sāka steidzīgi pierakstīt visu, ko atcerējās no Kristiana mājās redzētajām vēstulēm. Ērika vienmēr labi atcerējās tekstus, tāpēc bija gandrīz pārliecināta, ka izdevies rekonstruēt vēstuļu saturu.
Viņa atkal un atkal pārlasīja savas piezīmes, un ar katru reizi īsie teikumi šķita arvien draudīgāki. Kuram gan bija iemesls just tādu naidu pret Kristianu? Sēdēdama pie galda, Ērika grozīja galvu. Nebija nosakāms, vai rakstītājs ir vīrietis vai sieviete. Bet kaut kas vēstījuma intonācijā un domu virknējumā lika domāt, ka viņa lasa sievietes naida rindas. Nevis vīrieša.
Viņa negribīgi pastiepa roku pēc radiotelefona, taču uzreiz to atvilka. Varbūt tās bija tikai muļķīgas domas. Taču pārlasījusi bloknotā pierakstītos vārdus, viņa tomēr paķēra klausuli un nospieda mobilā telefona numuru, ko zināja no galvas.
– Gabija klausās, – izdevniecības direktore atsaucās jau pēc pirmā signāla.
– Sveika, te Ērika.
– Ērika! – Gabijas spalgā balss pacēlās vēl vienu oktāvu augstāk, tāpēc Ērika atvirzīja klausuli tālāk no auss. – Kā iet, dārgumiņ? Bērniņi vēl nav atskrējuši? Tu taču zini, ka dvīņi parasti piesakās agrāk, vai ne? – Izklausījās, ka Gabija skrien.
– Nē, vēl nav atskrējuši, – Ērika teica, cenzdamās savaldīt aizkaitinājumu. Kāpēc visi viņai vienmēr teica, ka dvīņi parasti dzimst agrāk? Droši vien viņa to drīz vien uzzinās. – Patiesībā es tev zvanu Kristiana dēļ.
– O, kā viņam iet? – Gabija jautāja. – Es vairākas reizes zvanīju, bet sieviņa teica, ka viņa neesot mājās, kaut gan es neticu. Briesmīgi, ka viņš tā izslēdzās. Rīt paredzēta pirmā autogrāfu dalīšana, un tagad ir pēdējais brīdis paziņot, ja pasākums jāatceļ, kas gan būtu briesmīgi.
– Es biju pie viņa aizgājusi un esmu pārliecināta, ka Kristians jutīsies gana labi, lai ierastos uz autogrāfu dalīšanu. Par to vari neuztraukties, – Ērika teica, gatavodamās galvenajam tematam, kuru patiesībā gribēja apspriest. Viņa dziļi ieelpoja, cik nu ļāva saspiesto plaušu tilpums, un teica: – Es gribēju kaut ko apspriest ar tevi…
– Protams, klāj vaļā.
– Vai jūs izdevniecībā neesat saņēmuši neko, kas varētu būt saistīts ar Kristianu?
– Ko tu ar to domā?
– Hmm, nu, es tā prātoju, vai neesat saņēmuši kādas parastās vai elektroniskās vēstules par Kristianu vai viņam adresētu korespondenci. Varbūt kaut ko draudīgu?
– Draudu vēstules?
Ērika arvien vairāk jutās kā bērns, kas nosūdz klasesbiedru, bet atpakaļceļa vairs nebija.
– Jā. Kristians jau pusotru gadu saņem draudu vēstules, apmēram kopš tā laika, kad sāka rakstīt grāmatu. Un es redzu, ka viņš ir ļoti uzraucies, lai gan atsakās to atzīt. Es domāju, varbūt kaut kas ir atsūtīts arī uz izdevniecību.
– Es neticu savām ausīm, bet, nē, mēs neko tādu neesam saņēmuši. Vai vēstules ir parakstītas? Vai Kristians zina, kas tās sūta? – Gabija stostījās, un augsto papēžu klaudzēšana pret asfaltu bija apklususi, tātad viņa bija apstājusies.
– Visas ir anonīmas, un es nedomāju, ka Kristians zina, kas tās sūta. Bet tu jau zini, kāds viņš ir. Neesmu droša, vai viņš kādam teiktu, pat ja zinātu. Ja nebūtu Sannas, es par to neuzzinātu. Nedz arī to, ka viņš trešdien svinībās noģība tikai tāpēc, ka kartīti kopā ar puķu pušķi, šķiet, sūtījis tas pats cilvēks, kas rakstījis vēstules.
– Izklausās pilnīgi vājprātīgi! Vai tam ir kāds sakars ar grāmatu?
– Es jautāju Kristianam to pašu. Bet viņš kategoriski noliedza, ka romānā kāds varētu pazīt sevi.
– Tas tiešām ir briesmīgi. Noteikti paziņo man, ja uzzināsi vēl kaut ko, sarunāts?
– Jā, mēģināšu, – Ērika apsolīja. – Tikai, lūdzu, nestāsti Kristianam, ka es kaut ko teicu.
– Nekādā gadījumā. Tas paliks starp mums. Bet es pievērsīšu uzmanību Kristianam adresētajai korespondencei izdevniecībā. Iespējams, tagad mēs saņemsim vairāk vēstuļu, jo grāmata nonākusi veikalos.
– Starp citu, lieliskas atsauksmes, – Ērika teica, gribēdama mainīt tematu.
– Jā, tas ir brīnišķīgi! – Gabija iesaucās ar tādu sajūsmu, ka Ērikai atkal vajadzēja attālināt klausuli no auss. – Kristiana vārds jau tiek minēts sakarā ar prestižo Augusta balvu[3 - Ikgadēja Zviedrijas literārā balva, dibināta 1989. gadā, nosaukta par godu zviedru rakstniekam Augustam Strindbergam, un to pasniedz Zviedrijas Izdevēju asociācija.]. Turklāt esam iespieduši desmit tūkstoš eksemplāru cietos vākos, kas tieši šobrīd ceļo uz grāmatnīcām.
– Neticami, – Ērika teica, un viņas sirds lepnumā salēcās. Viņa labāk par visiem zināja, cik smagi Kristians bija strādājis pie manuskripta, un viņai bija milzīgs prieks, ka pūliņi nesuši augļus.
– Tas tiesa, – Gabija čiepstēja. – Dārgumiņ, es tagad vairs nevaru runāt. Aši kaut kur jāpiezvana.
Gabijas pēdējie vārdi nez kāpēc izraisīja Ērikā nemieru. Vajadzēja visu rūpīgāk apsvērt, pirms zvanīja izdevējai. Nevajadzēja tā uzvilkties. Kā apstiprinot viņas bažas, viens no dvīņiem sparīgi iespēra pa ribām.
Laime šķita tik neierasta. Anna tikai pamazām bija to pieņēmusi un pat sāka pie tās pierast. Viņa tik sen nebija tā jutusies. Ja vispār kādreiz.
– Atdod! – Belinda skrēja pakaļ Dana jaunākajai meitai Līsenai, kas spiegdama aizslēpās Annai aiz muguras. Rokā viņa bija sagrābusi vecākās māsas matu suku.
– Es tev neļāvu to ņemt! Atdod!
– Anna… – Līsena lūdzās, bet Anna izvilka bērnu sev priekšā un nostādīja ar seju pret sevi, viegli turēdama aiz pleca.
– Ja tu paņēmi Belindas suku bez prasīšanas, tad tā jāatdod.
– Redzi, es tev teicu! – sauca Belinda.
Anna uzmeta viņai brīdinošu skatienu.
– Bet tev, Belinda, nevajadzētu dzīties pakaļ jaunākajai māsai pa visu māju.
Belinda paraustīja plecus. – Pati vainīga, ja ņem manas mantas. – Pagaidi vien, kad piedzims brālītis, – Līsena paziņoja.
– Viņš salauzīs visas tavas mantas!
– Es tāpat drīz izvākšos, tāpēc viņš lauzīs tavas mantas! – Belinda teica un izbāza mēli.
– Rimsties nu. Tev ir astoņpadsmit vai pieci gadi? – Anna viņu apsauca, bet pat viņa nespēja noturēties neiesmējusies. – Un kāpēc jūs abas domājat, ka tas būs puika?
– Jo mamma saka – ja grūtniecei ir tik liels dibens kā tev, tad noteikti būs puika.
– Kuš! – Belinda nikni skatījās uz māsu, kura nespēja saprast, ko pateikusi nepareizi. – Piedod, – Belinda piebilda.
– Nekas. – Anna pasmaidīja, tomēr mazliet apvainojās. Tātad Dana bijusī sieva domā, ka viņai ir liela pēcpuse? Taču pat šī piezīme – un bija vien jāatzīst, ka tajā ir sava daļa patiesības, – nespēja sabojāt labo omu. Viņa nepārspīlējot bija izgājusi visus elles lokus. Un viņas bērni tāpat. Par spīti visām grūtībām, Emma un Adrians tagad bija ļoti pašpaļāvīgi un laimīgi bērni. Reizēm viņai bija grūti tam noticēt.
– Tu taču uzvedīsies, kā pieklājas, kad atnāks ciemiņi, vai ne? – māte teica, nopietni viņu uzlūkodama.
Viņš pamāja ar galvu. Viņam nenāca ne prātā uzvesties slikti un apkaunot māti. Vairāk par visu pasaulē viņš gribēja tai izpatikt, lai viņa to mīlētu arī turpmāk.
Atskanēja durvju zvans, un māte spēji piecēlās kājās. – Viņi ir klāt. – Viņš dzirdēja balsī satraukumu, tas radīja bažas. Reizēm, tiklīdz viņas guļamistabas sienās ievibrējās šis zvaniņš, māte pārvērtās par pavisam citu cilvēku. Bet varbūt šoreiz tā nebūs.
– Vai drīkstu paņemt tavu mēteli? – Viņš dzirdēja lejā gaitenī tēva vārdus un viesu balsu murdoņu.
– Ej. Es tūliņ nākšu. – Māte pamāja viņam ar roku, un viņš ieelpoja viņas parfīma aromātu. Viņa apsēdās pie sava tualetes galdiņa, lai sakārtotu frizūru un pielabotu grimu, priecādamās par savu spoguļattēlu. Viņš palika, kur bijis, un aizgrābts vēroja. Kad abu skatieni spogulī sastapās, starp viņas uzacīm iegūla rieva.
– Vai es tev neliku iet lejā? – viņa bargi prasīja, un viņš juta, ka uz īsu brīdi uzmācas tumsa.
Viņš nokaunējies nokāra galvu un devās uz gaitenī skanošās balsu murdoņas pusi. Viņš uzvedīsies, kā pieklājas. Mātei nevajadzēs par viņu kaunēties.
