скачать книгу бесплатно
✽
Aukstais gaiss dedzināja rīkli. Viņam patika šī sajūta. Visi domāja, ka viņš ir traks, jo skrien ziemas vidū, bet viņam labāk patika skriet salā nekā nospiedošajā vasaras karstumā. Un nedēļas nogalēs viņš savu maršrutu noskrēja divreiz.
Kennets ieskatījās rokas pulkstenī. Tas rādīja visus datus, lai gūtu no skrējiena maksimālo labumu. Mērīja pulsu un skaitīja soļus, pat reģistrēja iepriekšējā skrējiena laiku.
Pašlaik viņa mērķis bija noskriet Stokholmas maratonu. Viņš tajā bija piedalījies divreiz, Kopenhāgenas maratonā arī. Viņš skrēja divdesmit gadus, un, ja varētu izvēlēties, tad gribētu nomirt sacensību laikā, pēc gadiem divdesmit trīsdesmit. Jo izjūtas skrienot, kad kājas tik tikko pieskārās zemei, ritmiski sizdamās vienmērīgā solī, kas pamazām saplūda ar sirds ritmu, nebija salīdzināmas ne ar ko citu pasaulē. Pat nogurumu, kad kājas kļuva pavisam nejutīgas, jo sāka uzkrāties pienskābe, viņš ar katru gadu bija iemācījies novērtēt arvien vairāk un vairāk. Skrienot viņš jutās dzīvs.Tas bija visprecīzākais vārds.
Tuvojoties mājām, viņš palēnināja soli. Sasniedzis ārdurvis, brīdi paskrēja uz vietas, tad pieķērās margām, lai izstieptu savilktos muskuļus. Elpa gaisā veidoja baltus ledus kristālus, un pēc divdesmit kilometru skrējiena relatīvi ātrā tempā viņš jutās stiprs un attīrījies.
– Vai tas esi tu, Kennet? – Aizvērdams ārdurvis, viņš dzirdēja no viesistabas Līsbetas balsi.
– Jā, es, dārgā. Aši nomazgāšos dušā un tad iešu pie tevis.
Viņš atgrieza krānu, līdz tecēja verdošs ūdens, un nostājās zem dušas, kas durstīja miesu kā ar neskaitāmām adatiņām. Faktiski šis bija vispatīkamākais brīdis. Tik labi, ka vajadzēja pamatīgi saņemties, lai beidzot aizgrieztu ūdeni. Izkāpdams no dušas kabīnes, viņš nodrebinājās. Salīdzinot ar to, vannasistabā bija auksti kā iglu.
– Vai tu varētu ienest avīzi?
– Protams, mīļā. – Džinsi, T krekls un svīteris. Viņš bija gatavs. Kennets uzāva basajās kājās pērnvasar pirktās Crocs iešļūcenes un aizgāja līdz pastkastei. Ņemdams laukā avīzi, viņš ievēroja apakšā ieķērušos baltu aploksni. Droši vien vakar nebija to pamanījis. Iekšas sametās, redzot savu vārdu, kas bija uzrakstīts ar melnu tinti. Vai tiešām vēl viena!
Iegājis iekšā, viņš uzreiz atplēsa aploksni un izņēma kartīti. Viņš to izlasīja, stāvēdams turpat gaitenī. Vēstījums bija īss un dīvains. Kennets apgrieza kartīti, lai redzētu, vai kaut kas nav uzrakstīts arī otrā pusē. Bet nekā. Vienīgais vēstījums bija divi mīklaini teikumi.
– Kur tu paliki, Kennet?
Viņš ātri iebāza zīmīti atpakaļ aploksnē.
– Es tikai kaut ko pārbaudīju. Eju.
Ar avīzi rokā viņš tuvojās durvīm. Šķita, ka elegantajā rokrakstā aprakstītā baltā kartīte dedzina aizmugurējo kabatu.
Tās bija kā narkotikas. Sannai bija izveidojusies atkarība no adrenalīna, ko izraisīja viņa elektroniskās sarakstes pārbaudīšana, rakņāšanās kabatās un telefona rēķina pētīšana slepus. Ikreiz, kad neko neatrada, viņa juta, ka viss ķermenis atslābst. Taču tas neturpinājās ilgi. Drīz atkal sāka briest nemiers un ķermeni žņaudza spriedze, līdz visi loģiskie argumenti, kāpēc viņai vajadzētu no tā atturēties, izkūpēja.Tad viņa atkal apsēdās pie datora. Ievadīja Kristiana e-pasta adresi un paroli, kuru nebija grūti uzlauzt. Viņš vienmēr izmantoja vienu un to pašu kombināciju. Savu dzimšanas datumu, lai nebūtu grūti atcerēties.
Patiesībā šīm uzmācīgajām izjūtām, kas plosīja Sannas sirdi un skrāpēja iekšas, līdz gribējās skaļi kliegt, nebija nekāda pamata. Kristians nekad nebija darījis neko tādu, lai būtu iegansts viņam neuzticēties. Visu šo gadu laikā, kopš viņa inspicēja vīra saraksti, Sanna ne reizi nebija atradusi neko pat attāli aizdomīgu. Viņš bija kā atvērta grāmata. Un tomēr… Reizēm viņai šķita, ka viņš atrodas pavisam citur, vietā, kur viņai ieeja bija liegta. Un kāpēc viņš bija tik maz stāstījis par savu pagātni? Kristians bija teicis, ka viņa vecāki ir sen miruši, un viņa nebija satikusi arī citus radiniekus, lai gan tādiem vajadzēja būt. Šķita, ka viņam nav arī nekādu bērnības draugu, un ne reizi nepieteicās neviens sens paziņa. It kā pirms viņu iepazīšanās un pārcelšanās uz Fjelbaku viņš vispār nebūtu eksistējis. Sanna pat nebija redzējusi Kristiana dzīvokli Gēteborgā. Pēc savas nelielās iedzīves viņš ar kravas busiņu bija devies viens.
Sanna pārlaida skatienu vēstulēm iesūtnē. Pāris e-pastu no izdevējas, vairāki laikraksti lūdza interviju, ziņas no pašvaldības sakarā ar darbu bibliotēkā. Un viss.
Izrakstoties no viņa konta, atvieglojums bija tikpat brīnišķīgs kā vienmēr. Pirms datora izslēgšanas viņa vēl, kā parasti, pārbaudīja tīmekļa pārlūka vēsturi, bet arī tajā nebija nekā neparasta. Kristians bija pieslēdzies laikrakstu Expressen un Aftonbladet vietnēm, kā arī savas izdevniecības mājaslapai. Vēl viņš bija internetā meklējis jaunu bērnu auto sēdeklīti.
Tomēr vēl palika vēstules. Viņš bija apgalvojis, ka nezina, kas sūta mīklainos vēstījumus.Tomēr kaut kas balss intonācijā šķita pretrunā ar šo apgalvojumu. Sanna īsti nesaprata, kas tieši, un tas viņu kaitināja. Ko viņš noklusēja? Kurš sūtīja vēstules? Varbūt bijusī mīļākā? Vai arī tagadējā mīļākā?
Viņa sažņaudza un atlaida dūres, piespiezdamās elpot mierīgi. Īslaicīgais atvieglojums jau bija izgaisis, un viņa velti centās sev iegalvot, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Apstiprinājums. Tā bija vienīgā Sannas vēlēšanās. Viņa tikai gribēja zināt, ka Kristians viņu mīl.
Taču sirds dziļumos viņa saprata, ka viņš tai nekad nav piederējis. Viņš allaž bija meklējis kaut ko citu, kādu citu, visus kopdzīves gadus. Viņa zināja, ka viņš nekad nav viņu mīlējis. Pa īstam ne. Un reiz viņš atradīs cilvēku, ar kuru vēlēsies būt kopā, to, kuru patiešām mīl, un tad viņa paliks pavisam viena.
Sanna apskāva sevi un kādu brīdi sēdēja biroja krēslā. Tad piecēlās. Iepriekšējā dienā bija pienācis Kristiana mobilā telefona rēķins.
Vajadzēs tikai minūti, lai to izpētītu.
Ērika bezmērķīgi klīda pa māju. Viņa sajuks prātā no šīs mūžīgās gaidīšanas. Viņa bija beigusi rakstīt jaunāko grāmatu, taču pašlaik nebija spēka pieķerties jaunam projektam. Un arī mājās neko daudz nevarēja darīt, jo mugura un locītavas pastāvīgi protestēja. Pārsvarā viņa vadīja dienas lasīdama vai skatīdamās televīziju. Vai arī darīja to pašu, ko tagad – aiz izmisuma klīda pa māju. Šodien vismaz bija sestdiena, un Patriks bija mājās. Viņš bija devies īsā pastaigā ar Maju paelpot svaigu gaisu. Ērika skaitīja minūtes līdz brīdim, kad viņi būs atpakaļ.
Kad atskanēja durvju zvans, sirds gandrīz izlēca no krūtīm. Viņa vēl nebija paspējusi aiziet līdz durvīm, kad tās atsprāga vaļā, un priekšnamā parādījās Anna.
– Vai tu arī jūc prātā? – viņa jautāja, atbrīvodamās no šalles un jakas.
– Kā tu uzminēji? – Ērika vaicāja, pēkšņi juzdamās daudz priecīgāka.
Viņas iegāja virtuvē, un Anna nolika uz letes kūpošu somu.
– Svaigi ceptas smalkmaizītes. Belinda cepa.
– Tiešām? – Ērika neticīgi novilka, cenzdamās iztēloties Annas vecāko pameitu, kas, apsējusi priekšautu, ar melni lakotiem nagiem mīca mīklu.
– Viņa ir iemīlējusies, – Anna sacīja, it kā tas visu izskaidrotu. Un patiesībā tā arī bija.
– Aha, neatceros, ka tas kādreiz būtu atstājis tādu iespaidu uz mani, – Ērika teica, kārtodama uz šķīvja smalkmaizītes.
– Šķiet, viņš vakar teicis Belindai, ka viņam patīk saimnieciskas meitenes. – Anna pacēla vienu uzaci un veltīja Ērikai daudznozīmīgu skatienu.
– Ak tā?
Anna iesmējās, sniegdamās pēc smalkmaizītes. – Ei, nomierinies, tev nevajadzēs iet pie viņa uz mājām un sadot pa ausīm. Esmu to puisi satikusi, un, tici man, pēc nedēļas viņš Belindai jau būs apnicis, un viņa atgriezīsies pie saviem melnā ģērbtajiem pakāsējiem, kas spēlē nevienam nezināmās rokgrupās un kuriem pie kājas, vai viņa ir saimnieciska vai ne.
– Cerēsim. Bet jāteic, ka maizītes nemaz nav sliktas. – Ērika košļādama aizvēra acis. Svaigi ceptas smalkmaizītes bija pats tuvākais orgasmam, ko viņa savā pašreizējā stāvoklī varēja sasniegt.
– Viena priekšrocība mūsu pašreizējam izskatam gan ir – mēs varam stūķēt iekšā tik daudz smalkmaizīšu, cik vien tīk, – Anna teica, iekozdamās otrajā maizītē.
– Protams, bet vēlāk par to būs jāmaksā, – Ērika atbildēja, lai gan nespēja atturēties no sekošanas māsas piemēram un arī paņēma otru maizīti. Belindai tiešām bija dabas dots konditores talants.
– Ar dvīņiem tu ātri vien nometīsi gan šo svaru, gan vēl vairāk! – Anna smējās.
– Iespējams, tev taisnība. – Ērika aizdomājās par ko citu, un izskatījās, ka māsa ir uzminējusi viņas domas.
– Neraizējies. Viss būs labi. Turklāt šoreiz tu neesi viena. Es būšu kopā ar tevi. Varam nolikt televizora priekšā divus atpūtas krēslus un skatīties Opras[4 - Opra Vinfrija (Oprah Gail Winfrey, 1954) – populāra amerikāņu televīzijas sarunu šovu vadītāja.] šovu, visu dienu barojot zīdaiņus.
– Un pārmaiņus pasūtīt ēdienus ar piegādi, lai vīriem, pārnākot mājās, būtu vakariņas.
– Jā. Tu redzēsi. Viss būs lieliski. – Anna aplaizīja pirkstus un nostenēdamās atspieda muguru. – Au, šķiet, ka saēdos par daudz. – Viņa uzcēla piepampušās kājas uz krēsla sev priekšā un saņēma rokas uz vēdera. – Vai esi runājusi ar Kristianu?
– Jā. Ceturtdien biju pie viņa aizgājusi. – Ērika sekoja Annas piemēram un arī uzcēla kājas uz krēsla. Uz šķīvja bija palikusi tikai viena smalkmaizīte, kas burtiski skatījās uz viņu.
– Kas īsti notika?
Ērika brīdi vilcinājās, taču nebija radusi kaut ko slēpt no māsas, tāpēc galu galā izstāstīja Annai visu par vēstulēm un to draudīgo toni.
– Oho, cik briesmīgi, – Anna teica, grozīdama galvu. – Dīvaini, ka viņš tās sāka saņemt vēl pirms grāmatas iznākšanas. Loģiskāk šķistu, ja tās pienāktu pēc tam, kad viņš piesaistīja mediju uzmanību. Man šķiet, ka tās ir no kāda, kuram īsti visi nav mājās.
– Piekrītu. Tā šķiet. Kristians atsakās uztvert tās nopietni. Vismaz tā viņš man teica. Bet es redzēju, ka Sanna ir uztraukusies.
– Tam es ticu, – Anna teica, aplaizīdama rādītājpirkstu un tad ar to uzlasīdama uz šķīvja nobirušo cukuru.
– Šodien ir pirmā autogrāfu dalīšanas sesija, – Ērika sacīja, nespēdama noslēpt balsī lepnumu. Viņa uzskatīja, ka daudzējādā ziņā veicinājusi Kristiana panākumus, un caur viņu Ērika otrreiz izdzīvoja pati savu debiju literatūrā. Pirmā autogrāfu dalīšana. Tas bija milzīgs notikums. Patiesi milzīgs.
– Lieliski. Kur tā notiks?
– Vispirms grāmatnīcā Böcker och Blad Torpā, pēc tam Bokia Udevallā.
– Es ceru, ka vismaz daži cilvēki atnāks. Būtu ļoti nomācoši, ja viņam tur vajadzētu sēdēt vienam, – Anna teica.
Ērika saviebās, atcerēdamās savu pirmo autogrāfu dalīšanu kādā grāmatnīcā Stokholmā. Viņa tur nosēdēja veselu stundu, cenzdamās izlikties vienaldzīga, kamēr pircēji staigāja garām, it kā viņas tur nemaz nebūtu.
– Šai grāmatai bijusi tik milzīga publicitāte, ka esmu pārliecināta – cilvēki atnāks, kaut vai aiz ziņkārības, – Ērika sacīja, cerēdama, ka viņai taisnība.
– Labi, ka avīzes nav uzodušas par draudu vēstulēm, – Anna teica.
– Jā, tev taisnība, – Ērika piekrita un mainīja sarunas tematu.
Taču nemiers viņu tā arī nepameta.
Viņi dosies atvaļinājumā, viņš nespēja vien sagaidīt. Viņš nebija īsti drošs, ko tas nozīmē, taču vārds skanēja ļoti daudzsološi. Atvaļinājums. Un viņi brauks ar motormāju, kas stāvēja turpat ārpusē.
Viņam nekad neļāva tajā spēlēties. Dažas reizes viņš bija mēģinājis ieskatīties iekšā pa logiem, lai uzzinātu, kas ir aiz brūnajiem aizkariem. Taču tā arī neko nesaskatīja, un motormāja vienmēr bija aizslēgta. Tagad durvis stāvēja plaši vaļā, lai “kārtīgi izvēdinātu”, kā bija teikusi māte, un veļas mašīnā griezās vairāki spilveni, lai tiktu vaļā no ziemas smakas.
Viss šķita tik nereāls kā pasaku dēkā. Viņš prātoja, vai vecāki brauciena laikā ļaus sēdēt motormājā, tas būtu kā ceļot mājiņā ar riteņiem uz kādu jaunu un svešu vietu. Taču viņš neuzdrošinājās jautāt. Māte pēdējā laikā bija dīvainā omā. Skaidri varēja dzirdēt aso, nikno toni, un tēvs gāja pastaigāties arvien biežāk, kad neslēpās aiz savas avīzes.
Reizēm viņš manīja, ka māte tā dīvaini skatās uz viņu. Skatienā bija kas citāds, un tas viņu biedēja, pat ierāva atpakaļ tumsā, no kuras viņš bija izrāvies.
– Tu stāvēsi un blenzīsi vai arī palīdzēsi? – Māte bija iespiedusi rokas sānos.
Atkal izdzirdējis šo skarbo toni, viņš satrūkās un pieskrēja pie viņas.
– Aiznes šīs uz veļas istabu, – viņa teica, ar tādu spēku pasviezdama viņam pretīgi smirdošas segas, ka viņš gandrīz zaudēja pamatu zem kājām.
– Jā, māt, – viņš atbildēja un steidzās iekšā.
Ja vien viņš zinātu, ko izdarījis nepareizi. Viņš vienmēr klausīja māti. Nekad nerunāja pretī, uzvedās, kā pieklājas, un nekad nesasmērēja drēbes. Tomēr reizēm šķita, ka viņa nespēj uz viņu paskatīties.
Viņš bija mēģinājis jautāt tēvam. Saņēmis drosmi vienā no retajiem gadījumiem, kad viņi bija vieni, un pajautājis, kāpēc viņš mātei vairs nepatīk. Tēvs uz īsu brīdi bija nolicis malā avīzi un strupi atbildējis, ka viņš uzvedas muļķīgi un negribot par tādiem niekiem vairs runāt. Māte ļoti bēdātos, ja dzirdētu, ka viņš tā runā. Viņam vajadzētu būt pateicīgam par tādu māti.
Neko vairāk viņš nejautāja. Lai nu ko, bet apbēdināt māti viņš vēlējās vismazāk. Viņš tikai gribētu, lai viņa ir laimīga un glāstītu viņa matus kā agrāk, un sauktu par savu skaisto puisīti. Neko vairāk viņš negribēja.
Viņš nolika segas pie veļas mašīnas un aizdzina drūmās, tumšās domas. Viņi brauks atvaļinājumā. Motormājā.
✽
Kristians bungoja ar pildspalvu pa mazu galdiņu, pie kura sēdēja. Blakus slējās “Nāras” eksemplāru kaudze. Viņam aizvien nebija apnicis skatīties uz šīm grāmatām. Šķita tik nereāli, ka uz vāka ir viņa vārds. Uz īstas grāmatas vāka.
Pircēji vēl nedrūzmējās, un viņš arī nedomāja, ka tādi būs. Tikai tādi rakstnieki kā Liza Marklunda[5 - Eva Elisabeth “Liza” Marklund (1962) – zviedru žurnāliste un kriminālromānu autore.] un Jāns Gijū[6 - Jan Oskar Sverre Lucien Henri Guillou (1944) – zviedru rakstnieks un žurnālists, spiegu romānu autors.]pievilināja lielus ļaužu pūļus. Viņš bija pilnīgi apmierināts, ka līdz šim parakstījis piecus eksemplārus.
Lai gan jāatzīst, ka, tā sēdēdams, viņš jutās mazliet apjucis. Cilvēki steidzās garām, uzmeta pa kādam ziņkārīgam skatienam, bet neapstājās. Viņš nebija drošs, vai vajadzētu sveicināt, jūtot sev pievērstu skatienu, vai vienkārši izlikties, ka ir aizņemts ar ko citu.
Viņu izglāba grāmatnīcas īpašniece Gunnela. Viņa pienāca pie galdiņa un ar galvu pamāja uz grāmatu kaudzīti.
– Vai tev nebūtu iebildumu parakstīt dažus eksemplārus? Jauki, ja pēc tam var pārdot parakstītus eksemplārus.
– Protams. Cik tu gribētu? – Kristians vaicāja, priecādamies, ka būs, ko darīt.
– Hmm. Teiksim, desmit, – Gunnela atbildēja, sakārtodama kaudzīti, kas bija mazliet sašķiebusies.
– Kāda runa.
– Mēs pienācīgi izreklamējām autogrāfu sesiju, – Gunnela teica.
– Nešaubos, – Kristians smaidīdams teica. Viņš redzēja, ka sieviete uztraucas, ka viņš varētu novelt vainu par vājo apmeklējumu uz faktu, ka grāmatnīca to nav pienācīgi reklamējusi. – Neesmu gluži plaši pazīstams rakstnieks, tāpēc neloloju milzīgas cerības.
– Vismaz dažus eksemplārus esam pārdevuši, – viņa laipni teica, atgriezdamās pie kases.
Viņš pasniedzās pēc grāmatas, noņēma pildspalvas vāciņu un sāka parakstīt. Ar acs kaktiņu viņš manīja, ka pie galdiņa kāds stāv. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja sev zem deguna pabāztu lielu, dzeltenu mikrofonu.
– Mēs atrodamies grāmatnīcā, kur Kristians Tīdels paraksta sava pirmā romāna “Nāra” eksemplārus. Kristian, tavs vārds šodien dominē avīžu virsrakstos. Cik ļoti tevi uztrauc tev izteiktie draudi?
Vai ir iesaistīta policija?
Reportieris, kurš vēl nebija nosaucis savu vārdu, bet, spriežot pēc uzraksta uz mikrofona, pārstāvēja vietējo radiostaciju, izaicinoši skatījās uz viņu.
Galva bija pilnīgi tukša. – Virsrakstos? – viņš teica.
– Jā, tu esi uz GT[7 - GT jeb Göteborgs-Tidningen – 1902. gadā dibināts zviedru tabloīds, kas tagad kļuvis par Expressen vietējo izdevumu Gēteborgā un Rietumzviedrijā.] plakāta. Neesi redzējis? – Reportieris negaidīja Kristiana atbildi, tikai atkārtoja savu pirmo jautājumu. – Vai uztraucies par draudiem? Vai policija tev šodien norīkojusi apsardzi?
Reportieris pārlaida skatienu veikalam, bet tad atkal pievērsās Kristianam, kurš joprojām turēja pildspalvu virs grāmatas, ko tikko bija grasījies parakstīt.
– Es nezinu, kā… – viņš stostījās.
– Bet tā ir taisnība, vai ne? Grāmatas rakstīšanas laikā tu saņēmi draudus un trešdien noģībi, kad grāmatas atvēršanas svētkos tev piegādāja kārtējo vēstuli.
– Mjā… – Kristians juta, ka kampj gaisu.
– Vai zini, kas sūtīja draudu vēstules? Vai policija zina? – Atkal mikrofons bija tikai pāris centimetrus no Kristiana mutes, un viņš tik tikko savaldījās, lai to neatgrūstu. Viņš negribēja atbildēt uz jautājumiem. Viņam nebija ne jausmas, kā prese to uzzinājusi. Viņš domāja par vēstuli žaketes kabatā. Tā bija pienākusi vakar, un viņš bija paspējis to izraut no kaudzītes, kamēr Sanna nav pamanījusi. Viņš panikā meklēja kādu bēgšanas ceļu. Beidzot izdevās notvert Gunnelas skatienu, un izskatījās, ka viņa uzreiz saprot – kaut kas nav kārtībā.
Viņa pienāca klāt un jautāja: “Kas te notiek?”
– Man ir intervija, – reportieris atbildēja.
– Vai pajautājāt Kristianam, vai viņš grib sniegt interviju? – Viņa paskatījās uz Kristianu, kurš papurināja galvu.
– Viņu tas neinteresē. – Sieviete cieši skatījās uz reportieri, kurš nolaida mikrofonu. – Turklāt Kristians ir aizņemts. Viņš paraksta grāmatas mūsu veikalam. Tāpēc lūgšu likt viņu mierā.
– Jā, bet… – radio reportieris iesāka. Tad apklusa. Viņš nospieda savas ierakstu ierīces pogu. – Mums neizdevās iegūt īsu interviju, jo…
– Pazūdiet, – Gunnela pavēlēja, un Kristians nespēja apspiest smaidu.
