скачать книгу бесплатно
– Paldies, – viņš teica, kad reportieris bija prom.
– Ko tas nozīmēja? Viņš bija tik neatlaidīgs.
Atvieglojums par reportiera atkāpšanos ātri izplēnēja, viņš ar grūtībām norija siekalas un atbildēja:
– Viņš apgalvoja, ka mans vārds ir uz GT plakāta. Esmu saņēmis dažas draudu vēstules, un prese acīmredzot to uzzinājusi.
– Ak vai. – Gunnela skatījās uz viņu vispirms ar sašutumu, tad bažīgi. – Vai gribi, lai aizeju un nopērku tev avīzi, lai pats vari redzēt, ko viņi sarakstījuši?
– Vai tu varētu? – viņš jautāja, sirdij dauzoties.
– Protams, tūliņ atgriezīšos. – Viņa mierinot papliķēja viņam pa plecu un prom bija.
Kristians brīdi sēdēja nekustīgi, blenzdams tukšumā. Tad paņēma pildspalvu un, izpildot Gunnelas lūgumu, sāka rakstīt savu vārdu grāmatās. Pēc brīža viņš juta, ka vajag uz tualeti. Tā kā pie galdiņa nebija pienācis neviens pircējs, viņš nedomāja, ka kāds pamanīs viņa prombūtni.
Kristians izsteidzās cauri darbinieku atpūtas telpai grāmatnīcas dziļumā. Pēc dažām minūtēm viņš jau bija atpakaļ postenī. Viņš apsēdās pie galda. Gunnela ar avīzi vēl nebija atgriezusies, taču viņš jau nocietināja sirdi pret to, kas sekos.
Kristians pasniedzās pēc pildspalvas, bet tad izbrīnā uzlūkoja parakstāmo grāmatu kaudzīti. Vai tiešām viņš tās bija atstājis uz galda? Tās neizskatījās tāpat kā tad, kad viņš aizsteidzās uz tualeti, un viņš iedomājās, ka varbūt kāds izmantojis prombūtni un kādu nočiepis. Tomēr kaudze neizskatījās mazāka, tāpēc nolēma, ka viņam rēgojas. Viņš paņēma virsējo eksemplāru un atvēra to, lai ierakstītu veltījumu lasītājam.
Lapa vairs nebija tukša. Un rokraksts bija pārāk pazīstams. Viņa bijusi šeit.
Gunnela nāca pie viņa ar avīzi rokā, un viņš redzēja pirmajā lapā lielu savu fotogrāfiju. Viņš zināja, kas būs rakstīts. Pagātne būs viņu panākusi. Viņa mierā neliksies.
– Žēlīgais Dievs, vai tu apjēdz, cik naudas iztērēji iepriekšējā reizē, kad biji Gēteborgā? – Ēriks turēja rokā kredītkartes rēķinu un blenza uz skaitļiem.
– Šķiet, kādas desmit tūkstoš kronas, – Luīse atbildēja un turpināja mierīgi lakot nagus.
– Desmit tūkstošus! Kā iespējams vienā iepirkšanās braucienā iztērēt desmit tūkstošus? – Ēriks pavicināja gaisā izrakstu un nosvieda uz virtuves galda sev priekšā.
– Ja es būtu nopirkusi somiņu, kuru gribēju, rēķins būtu tuvāk trīsdesmit tūkstošiem, – viņa sacīja, apmierināti nopētīdama savus rozā nagus.
– Tu esi galīgi ķerta! – Viņš atkal paķēra rēķinu un skatījās uz to, it kā ar gribasspēku vien spētu izmainīt skaitļus.
– Tu gribi teikt, ka mēs nevaram to atļauties? – sieva vaicāja, skatīdamās uz viņu ar viltīgu smaidu uz lūpām.
– Nav būtiski, vai mēs to varam atļauties vai ne. Svarīgi, ka es strādāju dienu un nakti un pelnu naudu, kuru tu notriec… idiotiskos pirkumos.
– Ak tā. Es mājās visu dienu neko nedaru, – Luīse teica, pieceldamās kājās un plivinādama rokas, lai laka ātrāk nožūst. – Es tikai sēžu, ēdu konfektes un visu dienu skatos ziepju operas. Bet tu viens pats bez jebkādas manas palīdzības audzini meitas, vai ne? Tu mainīji viņām autiņus, baroji, vannoji, izvadāji visur, kur vajadzēja, un uzturēji māju tīru un kārtīgu. Vai to tu gribēji teikt? – Viņa izmetās no istabas, pat nepaskatīdamās uz viņu.
Šī saruna bija atkārtojusies simtiem reižu. Un nav šaubu, ka tā atkārtosies vēl simtiem reižu, ja vien nenotiks kas radikāls. Viņi bija kā divi meistarīgi dejotāji, kas zināja visus soļus un kustējās ar izkoptu iznesību.
– Šis ir viens no pirkumiem. Skaista, vai ne? – Viņa bija atgriezusies, turēdama rokā tikko gaitenī no pakaramā noņemtu ādas jaku. – Izpārdošanā bija nocenota tikai par četriem tūkstošiem. – Viņa to pacēla augstāk, tad atkal pakāra gaitenī un uzkāpa augšstāvā.
Arī šoreiz ne viens, ne otrs strīdā nebūs uzvarētājs. Viņi bija līdzvērtīgi pretinieki, un visi strīdi gadu gaitā bija beigušies ar neizšķirtu. Ironiski, bet varbūt būtu bijis labāk, ja viens vai otrs būtu vājāks. Tad nelaimīgā laulība būtu beigusies.
– Nākamreiz es sagriezīšu tavu kredītkarti! – viņš nokliedza nopakaļ. Meitenes bija pie draudzenes, tāpēc nebija vajadzības runāt klusāk.
– Kamēr tu tērēsi naudu savām mīļākajām, tu ar manu karti neko nedarīsi. Vai tu domā, ka esi vienīgais, kurš pievērš uzmanību sīkumiem kredītkaršu rēķinos?
Ēriks nolamājās. Viņš zināja, ka vajag nomainīt adresi, lai rēķini pienāk birojā. Nevarēja noliegt, ka viņš bija dāsns pret sievietēm, kurām bija tas prieks un gods gulēt ar viņu. Viņš vēlreiz nolamājās un iegrūda kājas kurpēs. Ēriks saprata, ka, par spīti visam, Luīse šajā raundā bija uzvarējusi. Un viņa to zināja.
– Aizbraukšu nopirkt vakara avīzi, – viņš nokliedza un aizcirta aiz sevis durvis.
Grants lidoja uz visām pusēm, kad BMW rēkdams traucās prom, un viņa pulss nepalēninājās gandrīz līdz pašam ciematam. Kaut viņam būtu pieticis prāta pieprasīt laulību līgumu. Tad šobrīd par Luīsi būtu palikušas vien sliktas atmiņas.Taču tolaik viņi bija trūcīgi studenti, un, kad viņš par to ierunājās pirms dažiem gadiem, Luīse bija smējusies viņam sejā. Tagad Ēriks vairs nepieļaus, ka viņai tiek puse no visa, ko viņš uzcēlis, par ko cīnījies un vergojis. Nemūžam! Viņš uzsita ar dūri pa stūri, bet, iegriežoties lielveikala Konsum autostāvlaukumā, nomierinājās.
Iepirkšanās bija Luīses pienākums, tāpēc viņš ātri pagāja garām pārtikas preču plauktiem. Viņš tuvojās avīžu stendam, kas bija blakus kasēm, bet pussolī apstājās kā zemē iemiets. Lieli, melni burti kliedza: “Uzlecošā zvaigzne rakstnieks Kristians Tīdels baidās par savu dzīvību!” Un mazākiem burtiem: “Noģībis grāmatas prezentācijā pēc draudu vēstules saņemšanas!”
Ēriks tikai ar pūlēm spēja pieiet tuvāk. Viņam šķita, ka brien pa dziļu ūdeni. Viņš paņēma GT eksemplāru un ar trīcošiem pirkstiem šķīra lapas, līdz atrada īsto atvērumu. Izlasījis rakstu, viņš metās uz izeju, pat nesamaksājis par avīzi. Kaut kur tālu aiz muguras skanēja kasieres saucieni. Bet viņš skrēja neapstādamies. Vajadzēja tikt mājās.
– Kā, ellē, par to uzzināja avīzes?
Patriks un Maja bija devušies iepirkties, un tagad Patriks nosvieda uz galda GT eksemplāru un tikai tad sāka kārtot ledusskapī pārtiku. Maja bija uzkāpusi uz virtuves galda un enerģiski palīdzēja viņam iztukšot iepirkumu somas.
– Ā, nu… – neko vairāk Ērika nespēja pateikt.
Patriks apstājās. Viņš pazina sievu pietiekami labi, lai saprastu, ko nozīmē viņas mazrunība.
– Ko tu izdarīji, Ērika? – Viņš turēja rokā Lät & Lagom margarīna kastīti un skatījās viņai acīs.
– Šī informācija laikam noplūda manis dēļ.
– Kā tas gadījās? Ar ko tu runāji?
Tagad pat Maja sajuta virtuvē spriedzi. Viņa apsēdās uz krēsla un cieši skatījās uz māti. Ērika norija siekalas un atbildēja: – Ar Gabiju.
– Ar Gabiju! – Patriks gandrīz aizrijās. – Tu izstāstīji Gabijai? Tikpat labi varēji pati piezvanīt GT.
– Es nedomāju, ka…
– Jā, esmu drošs, ka nedomāji. Un ko par to saka Kristians? – Patriks prasīja, rādīdams uz kliedzošajiem virsrakstiem.
– Es nezinu, – Ērika sacīja. Viņa juta, ka iekšas sametas mezglā, iedomājoties, kā reaģēs Kristians.
– Man kā policistam tev jāsaka – tas ir ļaunākais, kas varēja notikt.Tāda uzmanība ne tikai vēl vairāk uzkurinās īsto vēstuļu sūtītāju, bet arī jaunus.
– Nekliedz uz mani. Es zinu, ka tas bija stulbi. – Ērika juta, ka acīs sakāpj asaras. Viņa arī parastos apstākļos ātri sāka raudāt, un trakojošie grūtnieces hormoni visu vērta vēl ļaunāku. – Es vienkārši nepadomāju. Piezvanīju Gabijai, lai uzzinātu, vai izdevniecība arī nav saņēmusi draudu vēstules, un uzreiz sapratu, cik muļķīgi bija viņai to stāstīt. Taču tad jau bija par vēlu.
Patriks iedeva Ērikai salveti un, apskāvis sievu, glāstīja viņai matus. Viņš čukstēja ausī:
– Nebēdājies, mīļā. Piedod, ka sakliedzu. Es zinu, ka tu tā negribēji. Kuš, kuš… – Viņš šūpoja viņu, līdz šņuksti mitējās.
– Es nedomāju, ka viņa…
– Es zinu, zinu. Bet viņa nav tāda kā tu. Un tev jāiemācās, ka visi nedomā vienādi. – Viņš atvirzīja viņu rokas stiepiena attālumā un nopētīja.
Ērika noslaucīja viņa dotajā salvetē acis.
– Ko lai es tagad daru?
– Tev jāizrunājas ar Kristianu. Atvainojies un paskaidro.
– Bet es nevaru…
– Nestrīdies. Tas ir vienīgais risinājums.
– Tev taisnība, – Ērika piekrita. – Bet man ir bail. Un man būs nopietna saruna ar Gabiju.
– Bet galvenais – nākamreiz apstājies un padomā, pirms ko saki, un atceries, ar ko runā. Gabijas prioritāte ir viņas izdevniecība, jūs pārējie esat otršķirīgi. Tā vienkārši ir.
– Labi, labi, es zinu. Nevajag tagad zāģēt. – Ērika nikni paskatījās uz vīru.
– Tad pieliksim tam punktu, – Patriks sacīja un turpināja kārtot iepirkumus.
– Vai tev radās izdevība papētīt vēstules tuvāk? – Nē, nav bijis brīva brīža, – Patriks atbildēja. – Bet tu to izdarīsi, vai ne? – Ērika neatlaidās.
Griezdams vakariņām dārzeņus, Patriks pamāja ar galvu.
– Jā, protams. Taču būtu vieglāk, ja Kristians sadarbotos. Tad es varētu apskatīt arī pārējās vēstules.
– Tad aprunājies ar viņu. Varbūt tev izdosies pārliecināt.
– Viņš sapratīs, ka tieši tu man par to izstāstīji.
– Un es pametu viņa kauliņus apskrubināšanai vienam no lielākajiem Zviedrijas laikrakstiem, tāpēc uzmanies, jo viņš droši vien gribētu, lai sadegu ellē.
– Nebūs tik traki.
– Es viņa vietā nemūžam ar sevi vairs nerunātu.
– Nedramatizē un neesi tāda pesimiste, – Patriks teica, uzceldams Maju uz letes, lai viņa redzētu, ko viņš dara. Viņai patika skatīties, kā tētis gatavo, un vienmēr gribēja “palīdzēt”. – Aizej rīt pie viņa un paskaidro, kas notika. Pasaki, ka negribēji, lai tas nokļūst atklātībā. Pēc tam es aprunāšos ar viņu un centīšos pierunāt, lai sadarbojas ar mums. – Viņš iedeva Majai gurķa gabalu, kuru viņa uzreiz sāka grauzt ar saviem dažiem ļoti asajiem zobiņiem.
– Rīt? Labi. – Ērika nopūtās.
– Jā, rīt, – Patriks sacīja, noliekdamies, lai noskūpstītu sievu uz lūpām.
Ludvigs juta, ka bieži met skatienu uz futbollaukuma malu. Tikai bez tēva tas vairs nebija tas.
Neatkarīgi no laikapstākļiem viņš bija nācis uz visiem treniņiem. Futbols bija viņu kopīgā aizraušanās. Tikai tā dēļ viņu draudzība bija turpinājusies, par spīti Ludviga apņēmībai kļūt neatkarīgākam no vecākiem. Jo viņi tiešām bija draugi – viņi abi ar tēvu. Protams, viņi šad un tad strīdējās, kā jau visi tēvi un dēli. Taču, par spīti tam, aizvien palika draugi.
Ludvigs aizvēra acis un iztēlojās tēvu, ģērbušos džinsos un vilnas svīterī ar uzrakstu “Fjelbaka” uz krūtīm. Sievai par šausmām, viņš no šī svītera gandrīz nešķīrās. Rokas kabatās sabāzis, neizlaizdams no acīm bumbu. Un Ludvigu. Taču viņš nekad nekliedza uz dēlu, ne tā kā citi tēvi, kas nāca uz treniņiem un futbola mačiem un to vien darīja kā laukuma malā auroja: “Saņemies, nolādēts, Oskar!” vai “Velns parāvis, kusties, Danne!” Nekā tamlīdzīga. No viņa tēva to nedzirdēja. Viņš teica vienīgi: “Labi, Ludvig!”, “Lieliska piespēle!”, “Sadod viņiem, Lude!”
Ludvigs ar acs kaktiņu manīja, ka viņam tūlīt piespēlēs bumbu, un automātiski spēra to uz priekšu. Futbols vairs nesagādāja nekādu prieku. Tomēr viņš aizvien centās, skrēja, ko kājas nes, un cīnījās par uzvaru, par spīti ziemas salam. Viņš būtu varējis mest visu pie malas un padoties. Neiet uz treniņiem, pasūtīt visu komandu pie velna. Neviens nebūtu neko pārmetis, visi būtu sapratuši. Izņemot tēvu. Viņš nezināja, kas ir padošanās.
Tāpēc te nu Ludvigs bija. Viens no komandas. Taču trūka prieka, un laukuma mala bija tukša. Tēva vairs nebija. Tagad viņš to zināja. Tēva vairs nebija.
Ceļā viņam neļāva sēdēt motormājas salonā. Un tā bija tikai pirmā vilšanās no daudzām tā sauktajā atvaļinājumā. Nekas nebija tā, kā viņš cerēja. Klusums, ko pārtrauca tikai bargi vārdi, šķita vēl nomācošāks, jo viņa rīcībā vairs nebija visas mājas, kur brīvi pārvietoties. Šķiet, atvaļinājums nozīmēja vēl vairāk laika strīdiem, vēl vairāk laika mātes dusmu izvirdumiem. Un tēvs šķita vēl mazāks un pelēkāks.
Šī bija pirmā reize, kad viņš bija paņemts līdzi, bet, kā viņš noprata, tad māte un tēvs katru gadu motormājā brauca uz vietu ar dīvainu nosaukumu. Fjelbaka. “Paugurainais kalns.” Bet viņš neredzēja nevienu kalnu, ja nu tikai dažus paugurus. Zeme kempingā, kur viņi novietoja motormāju, iespiedušies starp desmitiem citu atpūtnieku, bija gluži līdzena. Viņš nebija drošs, vai viņam tur patīk. Bet tēvs paskaidroja, ka mātes ģimene ir no šī apvidus, un tāpēc viņa gribēja braukt šurp. Bet arī tas bija dīvaini, jo viņš nesatika nevienu radinieku. Kāda strīda laikā motormājas šaurībā viņš beidzot saprata, ka te dzīvo kāda, ko sauc par Veco Raganu, un ka viņa bija tieši tā, ko māte sauca par “ģimeni”. Tik jocīgs vārds. Vecā Ragana. Taču neizklausījās, ka mātei viņa patīk, jo, runājot par šo sievieti, viņas balss kļuva vēl skarbāka, un viņi ne reizi viņu nesatika. Tad kāpēc vispār vajadzēja braukt šurp?
Tomēr visvairāk viņam Fjelbakā un atvaļinājumā riebās tas, ka vajadzēja iet peldēt. Viņš nekad mūžā nebija peldējis jūrā. Sākumā vispār nesaprata, ko domāt. Bet māte mudināja. Teica – negribot, ka viņas dēls ir mīkstčaulis, un lai taču beidzot činkstēt. Tāpēc viņš dziļi ievilka elpu un bikli iebrida stindzinošajā ūdenī, lai gan aukstuma un sāls dēļ bija skaļi jāelso. Kad ūdens sniedzās līdz viduklim, viņš apstājās. Bija tik auksts, ka aizsitās elpa. Un viņš juta kaut ko kustamies ap kājām, pieskaramies kāju lieliem, pa viņu kaut kas līda un rāpoja. Māte smiedamās aizbrida līdz viņam no krasta, paņēma viņu pie rokas un ieveda dziļāk jūrā. Pēkšņi viņš jutās laimīgs. Viņa turēja viņa roku, un smiekli kā bumbiņas atlēca no ūdens virsmas un viņa ķermeņa. Šķita, ka kājas kustas pašas no sevis, it kā būtu pametušas smilšaino dibenu un peldētu ūdenī. Viņš vairs nejuta zem kājām cieto zemi, bet tam nebija nozīmes, jo māte viņu turēja, nesa viņu, mīlēja viņu.
Tad viņa palaida viņu vaļā. Viņš juta, ka viņas plauksta pārslīd pār viņējo, pirksti attālinās, un tagad ne tikai pēdas, bet arī plaukstas kūlās tukšumā. Viņš atkal juta aukstumu spiežamies virsū krūtīm, šķita, ka ūdens ceļas. Tas sasniedza plecus, kaklu, viņš pacēla zodu, lai ūdens netiek mutē, bet tas cēlās pārāk strauji un viņš nespēja to apturēt. Mute piepildījās ar sāli un aukstumu, kas brāzās lejup pa rīkli, un ūdens turpināja celties – pāri vaigiem, acīm, viņš juta, ka ūdens saslēdzas virs galvas kā vāks, tad izzuda visas skaņas, un viņš dzirdēja vienīgi tuvojošos, virsū lienošo rēkoņu.
Viņš vicināja rokas, pļaukādams to, kas gribēja novilkt dzelmē. Taču viņš nespēja mēroties spēkiem ar milzīgo ūdens vilni, un, kad beidzot sajuta kāda cilvēka ādu pieskaramies savējai, kādu roku uz savējās, pirmais instinkts bija – aizstāvēties. Tad kāds viņu spēji rāva augšup, un galvas virspuse parādījās virs ūdens. Pirmais elpas vilciens bija ļoti sāpīgs, pēc tam viņš alkatīgi kampa gaisu. Māte cieši turēja viņa roku, bet tam nebija nozīmes. Jo ūdens vairs necentās viņu aprīt.
Viņš paskatījās uz viņu, pateicīgs par glābšanu, par to, ka viņa nebija ļāvusi viņam pazust. Taču viņš ieraudzīja mātes acīs nicinājumu. Nez kā viņš bija izdarījis kaut ko sliktu, atkal sagādājis viņai vilšanos. Ja vien viņš zinātu, kāpēc.
Pēc tam viņam vairākas dienas uz rokas bija zilimelni plankumi.
✽
– Vai tev tiešām vajadzēja šodien vilkt mani šurp? – Kennets reti izrādīja neapmierinātību. Viņš bija pārliecināts, ka jebkurā situācijā jāsaglabā miers un koncentrēšanās. Bet Līsbeta izskatījās tik noskumusi, kad viņš pateica, ka zvanījis Ēriks un viņam uz pāris stundām jāaizbrauc uz biroju, lai gan bija svētdiena. Viņa nebija sūdzējusies, un zināmā mērā tas bija vēl sliktāk. Viņa apzinājās, cik nedaudz stundu viņiem atlicis kopā. Cik svarīgas tās bija, cik dārgas. Un tomēr viņa neiebilda. Viņš redzēja, kā viņa tā vietā sakopo spēkus, lai pasmaidītu, un teica: – Protams, tev jāiet. Man nekas nekaitēs.
Kennets gandrīz vai vēlējās, kaut viņa būtu sadusmojusies un sakliegusi uz viņu.Teikusi, ka pēdējais laiks izvērtēt savas prioritātes. Tomēr Līsbeta ne uz ko tādu nebija spējīga. Viņš nespēja atcerēties nevienu reizi divdesmit gadus ilgās laulības laikā, kad viņa būtu pacēlusi balsi uz viņu. Vai uz kādu citu. Viņa bija aukstasinīgi pieņēmusi visas neveiksmes un bēdas, pat vājuma brīžos mierinājusi viņu. Kad viņam trūka enerģijas turpināt, sieva sakopoja spēkus viņiem abiem.
Tagad viņš bija atstājis Līsbetu mājās, jo bija jābūt darbā. Viņš izšķiedīs dažas dārgās stundas, ko viņi būtu varējuši pavadīt kopā, un viņš ienīda sevi, jo vienmēr skrēja, mēli izkāris, ikreiz, kad Ēriks pasvilpa. Kennets nesaprata, kāpēc. Šāds attiecību modelis bija ieviesies jau pašā sākumā un nu jau kļuvis par neatņemamu viņa personības daļu. Un Līsbetai tāpēc vienmēr bija jācieš.
Ēriks pat nepapūlējās atbildēt. Viņš tikai blenza datora ekrānā, it kā būtu citā pasaulē.
– Vai tiešām man šodien vajadzēja braukt šurp? – Kenets atkārtoja. – Svētdienā? Vai tas nevarēja pagaidīt līdz rītam?
Ēriks lēnām pagriezās pret Kennetu.
– Es dziļi respektēju situāciju tavā ģimenē, – viņš beidzot teica. – Bet, ja nesagatavosimies šonedēļ paredzētajam iepirkuma konkursam, varam klapēt ciet uzņēmumu. Visiem kaut kas jāupurē.
Kennets pie sevis prātoja, ko Ēriks būtu kādreiz upurējis. Un nebija tik traki, kā Ēriks pareģoja. Viņš mierīgi būtu sagatavojis visus dokumentus pirmdien. Apgalvojums, ka uzņēmums ir uz bankrota robežas, bija pārspīlēts. Visticamāk, Ērikam tikai vajadzēja ieganstu, lai tiktu laukā no mājas. Bet kāpēc viņam vajadzēja vilkt šurp arī Kennetu? Atbilde bija pašsaprotama: tāpēc ka viņš varēja.
Pēc tam katrs pievērsās saviem darbiem un brīdi strādāja klusēdami. Viņu birojs bija viena liela telpa, tāpēc nebija iespējams aizvērt durvis, lai norobežotos. Kennets slepus uzmeta skatienu Ērikam. Viņš izskatījās citāds. To bija grūti noformulēt, taču Ēriks nez kāpēc neizskatījās tik cienīgs kā allaž, saguris. Mati nebija tik nevainojami sasukāti kā allaž, un krekls mazliet sagumzīts. Nē, viņš šodien nebija savā elementā. Kennetam ienāca prātā, ka vajadzētu pajautāt, vai mājās viss kārtībā, taču atturējās. Tā vietā viņš maksimāli nosvērtā balsī jautāja:
– Vai redzēji vakar jaunumus par Kristianu?
Ēriks satrūkās. – Jā.
– Šausmīgi. Saņemt draudus no kaut kāda ķertā, – Kennets teica nevērīgā, gandrīz bezrūpīgā tonī. Taču sirds strauji dauzījās.
– Hmm… – Ēriks nenovērsa skatienu no datora ekrāna. Taču nepieskārās ne klaviatūrai, ne pelei.
– Vai Kristians tev kaut ko ir teicis? – Tas bija kā piespiest sevi pārtraukt knibināt kreveli. Viņš negribēja par to runāt, un arī Ēriks acīm redzami negribēja to apspriest. Tomēr Kennets nespēja apklust. – Vai ir?
– Nē, viņš man nekad neko nav teicis par draudiem, – Ēriks atbildēja, sākdams šķirot dokumentus uz sava galda. – Bet viņš bija ļoti aizņemts ar grāmatu, tāpēc mēs pēdējā laikā reti tikāmies. Un es domāju, ka vairums cilvēku vēlētos ko tādu paturēt pie sevis.
– Vai mums nevajadzētu aprunāties par to ar policiju?
– Kā tu zini, ka Kristians to jau nav izdarījis? – Ēriks turpināja bezmērķīgi šķirstīt dokumentu kaudzes.
– Taisnība. Pilnīga taisnība… – Kennets brīdi apklusa. – Bet ko policija var darīt, ja vēstules ir anonīmas? Iespējams, tās sūta kāds trakais.
– Kā lai es zinu? – Ēriks teica nolamādamies, jo bija sagriezies ar papīru. – Velns! – Viņš iebāza savainoto pirkstu mutē.
