скачать книгу бесплатно
Mobilais telefons kabatā spalgi iezvanījās, tas viņu iztrūcināja un izrāva no pārdomām. Viņš ar skubu izrāva telefonu, gandrīz nomezdams zemē. Ieskatījās displejā. Pleci saguma, ieraugot laba drauga vārdu. Viņš neuzdrīkstējās atbildēt. Negribēja, lai līnija būtu aizņemta, kad zvanīs meita.
Viņš vairs neredzēja Rokiju, tāpēc iebāza mobilo atpakaļ kabatā un kliboja uz vietu, kur pēdējoreiz bija redzējis suni. Ar acs kaktiņu viņš pamanīja kaut ko košu un pagrieza galvu, lai paskatītos uz ūdeni.
– Rokij! – viņš sauca, balsī bija jaušams satraukums. Suns bija izgājis uz ledus. Dzīvnieks bija gandrīz divdesmit metru attālumā, stāvēja galvu nolaidis. Izdzirdējis Jētes saucienu, viņš sāka mežonīgi riet un skrāpēt ledu. Jēte aizturēja elpu. Ja ziema būtu auksta, viņš tik ļoti neuztrauktos. Visai bieži, parasti pēc Jaunā gada, viņi ar Britu Māri bija iesaiņojuši sviestmaizes un termosu ar kafiju un devušies pastaigā pāri ledum uz vienu no tuvējām salām. Bet šoziem ūdens te sasala, te atkusa, un viņš zināja, ka šādam ledum nevar uzticēties.
– Rokij! – viņš atkal sauca. – Nāc šurp! – Viņš mēģināja saukt bargā balsī, bet suns neklausīja.
Tagad Jētem galvā bija tikai viena doma. Viņš nevarēja zaudēt Rokiju. Suns ietu bojā, ja izkristu cauri ledum un nonāktu saltajā ūdenī, Jēte vienkārši nevarēja to pieļaut. Viņi bija biedri vairāk nekā desmit gadus, un gara acīm viņš bija iztēlojies tik daudz ainu, kurās vēl nedzimušais mazbērns spēlējas ar suni. Viņš nespēja iedomāties dzīvi bez Rokija.
Vīrietis gāja gar krastu, tad ar vienu kāju pārbaudīja ledu. Acumirklī uz virsmas parādījās neskaitāmas sīciņas plaisiņas, bet ledus izturēja. Acīmredzot tas bija pietiekami biezs, lai izturētu viņa svaru, tāpēc Jēte gāja pie Rokija, kurš aizvien rēja un skrāpēja ledu.
– Nāc šurp, puika, – Jēte aicināja, bet suns palika, kur bijis, un nekustēja ne no vietas.
Šeit ledus šķita biezāks nekā pie krasta, tomēr Jēte nolēma samazināt risku, noguļoties uz vēdera. Viņš ar pūlēm nometās ceļos un pēc tam nolaidās garšļaukus, cenzdamies nelikties ne zinis par aukstumu, kas durstīja ķermeni, lai gan viņš bija satuntuļojies ziemas drēbēs.
Bija grūti rāpot uz vēdera. Kājas slīdēja, kad viņš centās atsperties, un Jēte vēlējās, kaut nebūtu bijis tik iedomīgs un uzvilcis apavus ar dzelkšņiem. Tā slidenā laikā darīja visi prātīgi Zviedrijas pensionāri.
Viņš paskatījās apkārt un pamanīja divas rungas, ko varētu izmantot. Jētem izdevās līdz tām aizrāpot un izmantot kā improvizētus ledus cirvjus. Tagad kļuva vieglāk, centimetru pēc centimetra viņš tuvojās sunim. Reizēm Jēte mēģināja Rokiju atkal pasaukt, bet tas bija tik ļoti ieinteresējies par savu atradumu, ka ne mirkli nenovērsa no tā skatienu.
Kad Jēte bija gandrīz sasniedzis Rokiju, viņš dzirdēja, ka ledus zem viņa svara sāk brakšķēt. Viņš iedomājās, kāda tā būtu ironija, ja, pavadījis daudzus mēnešus atgūstot kustīgumu, tagad ielūztu Selvīkas ledū un noslīktu. Taču ledus vēl izturēja, un viņš bija tik tuvu, ka varēja pasniegties un pieskarties Rokija kažokam.
– Labi, puika, tev nevajadzētu te palikt, – viņš glāsmaini teica, pierāpodams vēl tuvāk, lai satvertu suņa kaklasiksnu. Viņam nebija ne jausmas, kā aizvilks sevi un iespītējušos suni līdz krastam. Bet gan jau kaut kā.
– Nu, kas tev tur ir tik interesants? – Viņš sagrāba Rokija kaklasiksnu. Tad paskatījās lejup.
Tajā brīdī kabatā iezvanījās mobilais telefons.
Pirmdienas rītā, kā parasti, bija grūti pieķerties darbam. Patriks sēdēja, sacēlis kājas uz rakstāmgalda malas. Viņš cieši vēroja Magnusa Šelnera fotogrāfiju, it kā vēlētos to pierunāt atklāt, kur viņš ir. Vai drīzāk – kur ir viņa mirstīgās atliekas.
Turklāt Patriks raizējās par Kristianu. Viņš atvēra rakstāmgalda atvilktni labajā pusē un izņēma plastmasas maisiņu ar vēstuli un kartīti. Viņam būtu gribējies abas nosūtīt uz ekspertīzi, pameklēt pirkstu nospiedumus. Taču bija tik maz informācijas, un vēl nekas nebija noticis. Pat Ērika, kas atšķirībā no Patrika bija izlasījusi visas vēstules, nevarēja droši pateikt, ka kāds vēl Kristianam ļaunu. Taču viņas instinkts brīdināja, ka viņam draud briesmas. Un Patriks domāja tāpat. Viņi abi juta šajos vārdos kaut ko naidīgu. Viņš pie sevis pasmaidīja. Kas par vārdu izvēli. Naidīgs. Nav gluži zinātniska definīcija. Taču šķita, ka vēstules pauž vēlmi darīt ļaunu. Tas bija visprecīzākais vērtējums. Un šīs izjūtas darīja viņu bažīgu.
Viņš bija apspriedies ar Ēriku, kad sieva atgriezās no Kristiana apciemojuma. Patriks arī bija gribējis aiziet aprunāties ar viņu, taču Ērika bija atrunājusi. Viņa nedomāja, ka Kristians būtu pretimnākošs, un lūdza Patrikam pagaidīt, līdz laikrakstu radītā kņada būs mazliet noplakusi. Viņš bija piekritis. Bet tagad, sēdēdams kabinetā un lūkodamies uz eleganto rokrakstu, viņš prātoja, vai pieņēmis pareizo lēmumu.
Viņš satrūkās, kad iezvanījās telefons.
– Patriks Hedstrēms, – viņš atsaucās. Viņš ielika plastmasas maisiņu galda atvilktnē un aizvēra to. Pēkšņi viņš sastinga. – Kā, lūdzu? Ko? – Patriks saspringti klausījās un, tiklīdz bija nolicis klausuli, metās rīkoties. Viņš veica dažus steidzīgus zvanus, tad izmetās gaitenī un pieklauvēja pie Melberga durvīm. Nesagaidījis atbildi, gāja iekšā un pamodināja gan saimnieku, gan suni.
– Velns parāvis, ko tas nozīmē… – Melbergs iztaisnojās no pusguļus stāvokļa krēslā un skatījās uz Patriku.
– Vai tu kādreiz iemācīsies pieklauvēt pirms ienākšanas? – Policijas šefs sakārtoja sarežģīto sasuku. – Nu? Neredzi, ka esmu aizņemts? Ko tu gribi?
– Es domāju, ka esam atraduši Magnusu Šelneru.
Melbergs izslējās taisnāks. – Tiešām? Kur tad viņš ir? Kādā Karību salā?
– Ne gluži. Viņš ir zem ledus. Netālu no Selvīkas.
– Zem ledus?
Ernsts juta gaisā spriedzi un saspicēja ausis.
– Tikko zvanīja vecs vīrs, kurš tur pastaigājies ar suni un atradis līķi. Protams, vēl nevaram būt droši, ka tas ir Magnuss Šelners, jo līķis nav identificēts, taču tas ir visai ticams.
– Ko tad tu, velns parāvis, vēl gaidi? – Melbergs prasīja, pielēkdams kājās. Viņš paķēra jaku un paspraucās garām Patrikam. – Nesaprotu, kāpēc šajā iecirknī visi ir tik neaptēsti! Cik daudz laika vajag, lai pavēstītu jaunumus? Braucam! Tu sēdēsi pie stūres! Melbergs jau skrēja uz garāžu, kamēr Patriks aizsteidzās uz savu kabinetu pēc jakas. Viņš nopūtās. Būtu labāk, ja priekšnieks nebrauktu līdzi, taču viņš lieliski saprata, ka Melbergs neparko nelaidīs garām iespēju nokļūt notikumu epicentrā. Ja vien pašam nekas nebūs jādara.
– Labi, pedāli grīdā! – Melbergs jau sēdēja pasažiera vietā.
Patriks apsēdās pie stūres un pagrieza aizdedzē atslēgu.
– Pirmoreiz esat televīzijā? – vīteroja jauna sieviete, uzklādama viņam grimu.
Kristians noķēra spogulī viņas skatienu un pamāja ar galvu. Mute bija sausa, un plaukstas sasvīdušas. Viņš bija pieņēmis aicinājumu piedalīties TV4 raidījumā “Rīts” pirms divām nedēļām un tagad rūgti nožēloja šo lēmumu. Garajā nakts braucienā ar vilcienu uz Stokholmu viņš bija cīnījies ar impulsu griezties riņķī un braukt mājās.
Gabija bija sajūsmā, kad bija piezvanījis TV4 producents. Viņš teica – paklīdušas baumas, ka tūliņ pie literatūras debesīm uzlēks jauna zvaigzne, tāpēc viņi gribot rezervēt televīzijas interviju. Gabija bija paskaidrojusi Kristianam, ka šī ir vislabākā reklāmas iespēja grāmatai, ko pat pēc īsas uzstāšanās televīzijā pirkšot kaudzēm.
Un viņš bija ļāvies pierunāties. Kristians bija atprasījies no darba bibliotēkā, un Gabija bija nopirkusi vilciena biļeti un rezervējusi viesnīcu Stokholmā. Sākumā viņš bija priecājies par iespēju reklamēt “Nāru” televīzijā. Bet kliedzošie avīžu virsraksti nedēļas beigās visu bija sabojājuši. Kāpēc viņš bija ļāvies Gabijas pierunāšanai? Viņš tik daudzus gadus bija dzīvojis pavisam noslēgti, un nu iegalvojis sev, ka jau var iznākt atklātībā. Pat tad, kad sāka pienākt vēstules, Kristians turpināja maldīgi uzskatīt, ka viss beidzies, ka viņš ir drošībā.
Avīžu virsraksti bija izrāvuši no šiem maldiem. Kāds pamanīs, kāds atcerēsies. Viss atkal nāks gaismā. Viņš nodrebinājās, un grimētāja paskatījās uz viņu.
– Tikai nesaki, ka salst. Šeit ir ļoti silts. Vai esi kaut ko saķēris? Kristians pamāja ar galvu un pasmaidīja. Tā bija visvienkāršākā atbilde, nevajadzēja neko skaidrot.
Grims uz sejas izskatījās biezs un nedabisks. Miesas krāsas krēms bija uzklāts pat uz ausīm un plaukstām. Dabiskais ādas tonis televīzijā it kā izskatoties bāls, pat viegli zaļgans. Savā ziņā viņam nebija iebildumu. Grims bija pielīdzināms maskai, aiz kuras varēja paslēpties.
– Tā. Kārtībā. Paviljona administratore pēc brīža atnāks tev pakaļ. – Grimētāja nopētīja savu darbu, kamēr Kristians skatījās uz sevi spogulī. Maska skatījās uz viņu.
Pēc dažām minūtēm viņu aizveda uz atpūtas telpu pie televīzijas studijas durvīm.Tur bija saklāts iespaidīgs brokastu bufetes galds, taču viņš apmierinājās ar mazu glāzi apelsīnu sulas. Ķermenī kūsāja adrenalīns, un, ceļot glāzi pie mutes, roka mazliet drebēja.
– Laiks, – paviljona administratore teica. – Nāc līdzi. – Viņa ar rokas mājienu aicināja Kristianu sekot. Viņš nolika pusizdzerto sulas glāzi. Ceļi ļodzījās, kad viņš sekoja sievietei studijā, kas bija vienu kāpņu posmu zemāk.
– Sēdies šeit, – viņa čukstēja, ierādīdama vietu. Kristians apsēdās un satrūkās, sajutis uz pleca roku.
– Piedod. Es tikai piespraudīšu mikrofonu, – čukstēja vīrietis ar austiņām galvā. Kristians pamāja ar galvu. Tagad mute bija vēl sausāka, ja tas vispār bija iespējams, un viņš izdzēra visu priekšā uz galda nolikto ūdens glāzi.
– Sveiks, Kristian. Priecājos tikties. Lasīju tavu grāmatu un atzīšos, ka, manuprāt, tā ir brīnišķīga. – Kristīna Kaspersena pastiepa sveicienam roku, un, brīdi vilcinājies, Kristians pieklājīgi atņēma sveicienu. Viņa plaukstas bija tik sasvīdušas, ka sieviete droši vien jutās kā sarokojoties ar slapju sūkli. Tad pienāca un apsēdās arī otrs sarunu raidījuma vadītājs Andešs Krafts. Viņš sasveicinājās ar Kristianu un nosauca savu vārdu.
Uz galda gulēja grāmatas eksemplārs. Viņiem aiz muguras prognozi klāstīja laika ziņu vadītājs, tāpēc saruna bija jāturpina čukstus.
– Uztraucies? – Kristīna smaidīdama jautāja. – Nevajag.
Pievērsies tikai mums, un viss būs kārtībā.
Kristians mēmi pamāja ar galvu. Viņa ūdens glāze bija piepildīta, un viņš to vienā rāvienā izdzēra.
– Sāksim pēc divdesmit sekundēm, – Andešs Krafts sacīja, piemiegdams viņam ar aci. Kristians juta, ka pretī sēdošā vīrieša un sievietes pašpārliecinātība nomierina viņu. Viņš centās nedomāt par visapkārt esošajām kamerām, kas tūlīt tiešraidē pārraidīs interviju lielai daļai Zviedrijas iedzīvotāju.
Kristians gribēja ko bilst, bet tieši tobrīd sieviete sāka runāt, skatīdamies punktā viņam aiz muguras, un viņš saprata, ka raidījums ir sācies. Sirds dauzījās, ausīs dunēja, un viņam bija ļoti jāsaņemas, lai dzirdētu, ko Kristīna saka. Pēc īsas iepazīstināšanas viņa uzdeva pirmo jautājumu.
– Kristian, kritiķi jūsmo par tavu pirmo romānu “Nāra”. Un arī lasītāji izrāda neparasti lielu interesi vēl pirms tā iznākšanas. Kā tu jūties?
Sākumā balss mazliet drebēja, bet Kristīna nenovērsdamās skatījās acīs viņam, nevis kamerā, kuru viņš manīja ar acs kaktiņu. Dažos vārdos sastostījies, viņš juta, ka pamazām balss kļūst drošāka.
– Tas ir neticami. Allaž esmu sapņojis kļūt par rakstnieku, un sapņa piepildīšanās un šāda atsaucība pārspēj manas pārdrošākās cerības.
– Izdevēja tavai grāmatai sarīkojusi pamatīgu publicitātes kampaņu. Plakāti grāmatnīcu skatlogos, un baumo, ka pirmā tirāža bijusi daudz lielāka nekā parasti. Izskatās, ka visu laikrakstu grāmatu apskatnieki sacenšas savā starpā, ar kuriem literatūras dižgariem tevi vislabāk salīdzināt. Vai nekļūst par grūtu? – Andešs Krafts draudzīgi skatījās uz viņu.
Kristians jutās pašpārliecinātāks, sirds atkal sitās ierastajā ritmā. – Man tas ļoti daudz nozīmē, ka izdevēja man tic un tik plaši reklamē grāmatu. Tomēr es jūtos dīvaini, kad mani salīdzina ar citiem rakstniekiem. Mums katram ir savs atšķirīgs stils. – Nu jau viņš juta zem kājām cietu pamatu. Viņš sāka atbrīvoties, un vēl pēc pāris jautājumiem domāja, ka varētu tā sēdēt un pļāpāt visu dienu. Kristīna Kaspersena kaut ko paņēma no galda un pagrieza pret kameru. Ieraudzījis, kas tas ir, Kristians atkal sāka svīst. GT sestdienas numurs, kurā lieliem burtiem vīdēja viņa vārds un kliedzošs virsraksts “NĀVES DRAUDI”. Ūdens glāze bija tukša, tāpēc viņš atkal un atkal rija siekalas, pūlēdamies saslapināt sauso muti.
– Tā Zviedrijā kļūst par diezgan izplatītu parādību, ka slavenības saņem draudus. Taču tas sākās, vēl pirms tavs vārds kļuva pazīstams plašai auditorijai. Kā tu domā, kas tev sūta šīs draudu vēstules?
Sākumā viņš izdvesa vien neskaidru ķērcienu, taču tad izmocīja:
– Tas ir izrauts no konteksta un pārspīlēts. Vienmēr atrodas kāds, kuram skauž vai ir psiholoģiskas problēmas, un… nu jā, man par to nekas vairāk nav sakāms. – Viss ķermenis bija sasprindzis, un viņš zem galda slaucīja plaukstas biksēs.
– Paldies, ka atnāci pie mums uz sarunu par savu kritiķu augsti novērtēto romānu “Nāra”. – Andešs Krafts pacēla pret kameru grāmatu un smaidīja. Kristianu pārņēma atvieglojums, kad viņš saprata, ka intervija ir galā.
– Izdevās diezgan labi, – Kristīna Kaspersena teica, savākdama papīrus.
– Jā, tiešām, – Andešs Krafts piekrita, celdamies kājās. – Atvainojiet, bet man jāsteidzas vadīt televīzijas spēli.
Vīrietis ar austiņām galvā atbrīvoja Kristianu no mikrofona, lai viņš var piecelties. Viņš pateicās Kristīnai un sekoja paviljona administratorei laukā no studijas. Rokas joprojām trīcēja. Viņi uzkāpa pa kāpnēm, pagāja garām bufetes galdam un izgāja saltajā gaisā. Viņš jutās apžilbis un apjucis un nebija īsti drošs, vai grib tikties ar Gabiju no izdevniecības, kā iepriekš bija sarunājuši.
Taksometrs brauca uz centru, un viņš skatījās laukā pa logu. Viņš juta, ka zaudējis kontroli.
– Labi, kā tas notiks? – Patriks skatījās pāri ledus klajumam jūrā.
Tūrbjērns Rūds kā parasti nemaz neizskatījās uztraucies. Viņš allaž saglabāja mieru, lai cik sarežģīts būtu paredzamais uzdevums. Viens no Udevallas kriminālistikas ekspertiem bija pieredzējis atrast izeju no visdažādākajām situācijām.
– Jāizzāģē ledū āliņģis un jāizvelk viņš ar virvi.
– Vai ledus izturēs jūsu svaru?
– Ar īsto aprīkojumu sarežģījumiem nevajadzētu rasties. Manuprāt, vairāk būtu jāuztraucas, ja izzāģēsim āliņģi, bet ķermenis atbrīvosies un straume to zem ledus aizraus prom.
– Kā jūs to novērsīsiet? – Patriks vaicāja.
– Vispirms izurbsim mazu caurumiņu un satversim ķermeni, tad uzlauzīsim vairāk ledus.
– Vai esat kādreiz ko tādu darījuši? – Patriks aizvien nebija pārliecināts.
– Hmm… – Tūrbjērns vilcinājās, apsvērdams jautājumu. – Nē, šķiet, ka mums vēl nav bijis ledū iesalis līķis. Es atcerētos, ja būtu bijis.
– Skaidrs, – Patriks teica, atkal pievērsdams skatienu vietai, kur it kā gulēja līķis. – Ķerieties klāt un dariet, kas jādara. Man jāaprunājas ar liecinieku. Patriks ievēroja, ka Melbergs iegrimis sarunā ar vīrieti, kurš bija atradis līķi. Bertilam nedrīkstēja ļaut ilgāku laiku uzturēties kāda cilvēka sabiedrībā neatkarīgi no tā, vai tas bija liecinieks vai kāds cits.
– Sveiki. Mani sauc Patriks Hedstrēms, – viņš teica, piegājis pie Melberga un viņa sarunbiedra.
– Jēte Pēšons, – vīrietis sarokodamies atbildēja, vienlaikus cenzdamies savaldīt žiperīgu zeltaino retrīveru.
– Rokijs grib skriet atpakaļ. Man nebija viegli aizdabūt viņu līdz sauszemei, – Jēte teica, asi paraudams pavadu, rādot sunim, kurš te ir noteicējs.
– Vai viņu atrada jūsu suns?
Jēte pamāja ar galvu. – Jā, viņš izskrēja uz ledus un atteicās nākt atpakaļ. Stāvēja un rēja. Es baidījos, ka ielūzīs ledū, tāpēc gāju pakaļ. Un tad es ieraudzīju… – Vīrietis nobālēja, atcerēdamies līķa seju zem ledus kārtas. Tad viņš noskurinājās un vaigos atgriezās sārtums. – Vai es jums vēl ilgi būšu vajadzīgs? Meita brauc uz dzemdību namu. Pirmais mazbērns.
Patriks pasmaidīja. – Tad es saprotu, kāpēc gribat tikt prom. Palieciet vēl pavisam mazu brītiņu, un mēs jūs palaidīsim, lai neko nenokavējat.
Tas Jēti apmierināja, un Patriks uzdeva vēl dažus jautājumus. Taču jau drīz kļuva skaidrs, ka neko vairāk vīrietis nevarēja piebilst. Viņam vienkārši bija tā nelaime nokļūt nepareizajā vietā nepareizajā laikā vai varbūt pareizajā vietā pareizajā laikā atkarībā no tā, kā uz to skatās. Pierakstījis kontaktinformāciju, Patriks ļāva topošajam vectēvam Jētem pamest notikuma vietu. Viņš, mazliet pieklibodams, aizsteidzās uz autostāvlaukumu.
Patriks atgriezās krastā vistuvāk vietai, kur kriminālistikas eksperts tobrīd rūpīgi ielaida āķi ledū izurbtā caurumā un piestiprināja pie līķa. Drošības dēļ eksperts bija nogūlies uz vēdera, un viņam ap vidu bija apsieta virve. Virve un pie āķa piestiprinātais kabelis sniedzās līdz krastam.Tūrbjērns negrasījās riskēt ar saviem darbiniekiem.
– Kā jau teicu, tiklīdz būsim viņu pieāķējuši, izzāģēsim ledū lielāku āliņģi un izvilksim laukā. – Patriks salēcās, pie kreisās auss izdzirdēdams Tūrbjērna balsi. Viņš bija tā iegrimis notiekošā vērošanā, ka nedzirdēja kolēģa tuvošanos.
– Vai tad vilksiet viņu krastā?
– Nē. Negribam pazaudēt pierādījumus, kas varētu būt palikuši uz drēbēm. Mēģināsim viņu iecelt līķu maisā turpat uz ledus un tikai tad vilksim uz krastu.
– Vai tiešām pēc tik ilga laika ūdenī var būt saglabājušies kādi pierādījumi? – Patriks skeptiski jautāja.
– Lielākā daļa droši vien ir gājusi bojā, bet nekad neko nevar zināt. Varbūt kaut kas ir kabatās vai apģērba krokās. Labāk neriskēsim.
– Tev noteikti taisnība. – Patrikam šķita maz ticams, ka viņi ko atradīs. Viņš arī agrāk bija redzējis no ūdens izceltus līķus, un, ja viņi tajā gulējuši krietnu laiku, nekas daudz nebija saglabājies.
Viņš pielika virs acīm plaukstu. Saule bija pakāpusies mazliet augstāk debesīs, un ledus spīdēja tik žilbinoši, ka acīs sariesās asaras. Samiedzis acis, viņš redzēja, ka āķis acīmredzot ir piestiprināts, jo tobrīd ledū tika zāģēts lielāks āliņģis. Lēni, ļoti lēni no ūdens tika izcelts līķis. Tas notika pārāk tālu, lai Patriks saskatītu sīkumus, un labi, ka tā.
Uz ledus uzmanīgi izrāpoja vēl viens eksperts, un, kad ķermenis bija pavisam izcelts no ūdens, divi roku pāri to uzmanīgi ieguldīja melnā līķu maisā, kuru pēc tam rūpīgi aiztaisīja. Viņi pamāja vīriem krastā, un kabelis nospriegojās. Centimetru pēc centimetra maisu vilka uz sauszemi. Patriks instinktīvi pakāpās atpakaļ, kad tas pietuvojās, taču tad nolamāja sevi, ka izturas kā mīkstčaulis. Viņš lūdza ekspertiem atvērt maisu un saņēmās paskatīties uz vīrieti, kurš bija gulējis zem ledus. Aizdomas apstiprinājās. Viņš bija gandrīz pārliecināts, ka atraduši Magnusu Šelneru.
Skatīdamies, kā eksperti hermētiski noslēdz maisu, tad paceļ un aiznes līdz zālienam aiz peldvietas, kas kalpoja par stāvlaukumu, viņš jutās iekšēji iztukšots. Pēc desmit minūtēm līķis jau bija ceļā uz tiesu medicīnas laboratoriju Gēteborgā, kur tiks veikta sekcija. No vienas puses, tas nozīmēja, ka tagad viņi saņems atbildes un varēs sekot pēdām. Būs kaut kāds atrisinājums. Bet, no otras puses, tiklīdz būs apstiprināta bojāgājušā personība, viņam to vajadzēs paziņot ģimenei. Un to nu viņš nepavisam neilgojās darīt.
Beidzot atvaļinājums bija galā. Tēvs bija sakravājis visas viņu mantas, salicis mašīnā un motormājā. Māte, kā parasti, gulēja gultā. Viņa bija vēl vājāka, vēl bālāka. Tagad viņa teica, ka vēlas vienīgi braukt mājās.
Beidzot tēvs bija izstāstījis, kāpēc viņa izskatās tik slima. Izrādījās, ka patiesībā viņa nemaz nebija slima. Viņai tikai vēderā bija bērniņš. Mazs brālītis vai māsiņa. Viņš nesaprata, kāpēc viņai tāpēc jājūtas tik slikti. Bet tēvs teica, ka tā ir.
Sākumā viņš priecājās. Brālis vai māsa, ar ko varēs spēlēties. Taču tad viņš izdzirdēja tēva un mātes sarunu un visu saprata. Tagad viņš apjauta, kāpēc vairs nav mātes skaistais puisītis, kāpēc viņa vairs neglāstīja viņa matus un kāpēc tā skatījās uz viņu. Viņš saprata, kas viņam atņēmis māti.
Viņdien viņš bija atgriezies pie motormājas, lavīdamies kā drosmīgais indiānis. Viņš bija pielīdis bez vismazākā troksnīša, piezadzies uz pirkstgaliem ar spalvu matos. Viņš bija Niknais Mākonis, bet māte un tēvs bija bālģīmji. Viņš redzēja viņus aiz aizkariem pārvietojamies pa motormāju. Māte negulēja gultā. Viņa bija piecēlusies un runāja, un Niknais Mākonis nopriecājās, jo varbūt viņa beidzot jutās labāk, varbūt bērniņš vairs nepadarīja viņu slimu. Un viņa izklausījās priecīga, nogurusi, bet priecīga. Niknais Mākonis lavījās tuvāk, gribēdams vēl dzirdēt bālģīmes priecīgo balsi. Soli pa solim viņš līda tuvāk, līdz stāvēja tieši zem atvērtā loga. Piespiedis muguru pie motormājas sienas, viņš aiztaisīja acis un klausījās.
Taču uzreiz atvēra acis, kad tie sāka runāt par viņu. Pēkšņi ar lielu joni pāri sāka gāzties tumsa. Viņš atkal bija pie viņas, tā šausmīgā smaka nāsīs, viņš dzirdēja, ka galvā atbalsojas klusums.
Mātes balss pāršķēla klusumu, pāršķēla tumsu. Lai cik mazs būtu, viņš lieliski saprata, ko viņa saka. Viņa nožēloja, ka kļuvusi par viņa māti, jo beidzot viņiem būs pašiem savs bērns. Ja vien viņa būtu zinājusi, nemūžam nebūtu vedusi viņu mājās. Bet tēvs savā pelēkajā un gurdajā balsī teica: – Bet tagad zēns ir šeit, tāpēc mums ar to jāsamierinās. Niknais Mākonis nekustējās, un tajā brīdī dzima naids. Viņš nespēja ietērpt jūtas vārdos, bet zināja, ka sajūta ir reizē brīnišķīga un briesmīgi sāpīga.
Tā nu, kamēr tēvs krāmēja mašīnā tūristu pavardu, viņu drēbes un pārtikas bundžas, un visādas citas lietas, viņā brieda naids. Tas piepildīja visu viņa sēdekli mašīnas aizmugurē. Taču viņš neienīda māti. Kā gan viņš to varētu? Viņš mīlēja māti.
Viņš ienīda to, kas bija viņam māti atņēmis.
✽
Ērika bija aizbraukusi uz Fjelbakas bibliotēku. Viņa zināja, ka Kristiana darbā nav. Viņš bija lieliski sevi parādījis rīta raidījumā, gandrīz līdz beigām. Kad viņam sāka jautāt par draudiem, uztraukums kļuva pārāk labi pamanāms. Bija tik sāpīgi skatīties, kā viņš koši pietvīkst un sāk svīst, ka Ērika bija izslēgusi televizoru pirms intervijas beigām.
Un te nu viņa stāvēja un izlikās, ka pārlūko plauktos grāmatas, prātodama, kā lai ķeras pie brauciena patiesā mērķa – sarunas ar Kristiana kolēģi Maiju. Tāpēc ka, jo vairāk Ērika domāja par vēstulēm, jo lielāka pārliecība radās, ka Kristianam nedraud svešinieks. Nē, vēstules šķita pārāk personiskas, vainīgais bija meklējams Kristiana dzīvē – tagadējā vai bijušajā.
