скачать книгу бесплатно
– Aizraujoši, ka mums tagad Fjelbakā ir vēl viens rakstnieks! Vispirms Ērika Falka un tagad Kristians. – Sesīlija burtiski lēkāja priekā. – Vai jūs kāds esat lasījuši viņa grāmatu?
– Es lasu tikai biznesa žurnālus, – Ēriks sacīja.
Luīse pārbolīja acis. Tieši tā Ēriks mēdza flirtēt – apgalvojot, ka nelasa grāmatas.
– Es ceru, ka dabūsim savu eksemplāru, – viņa teica, savilkdama ciešāk mēteli. Luīse cerēja, ka rinda kustēsies ātrāk, un viņi drīz tiks iekšā siltumā.
– Jā, Luīse mūsu ģimenē ir tā lielā lasītāja. Bet ko citu lai sadara, ja nav jāstrādā? Pareizi, mīļā?
Luīse paraustīja plecus, palaizdama dzēlīgo piezīmi gar ausīm. Tāpat nebūtu nekāda labuma, ja viņa tagad norādītu, ka tieši Ēriks uzstāja, ka viņai jāpaliek mājās, kamēr meitenes ir mazas. Vai ka viņa vergo no rīta līdz vakaram, lai mājās visa saimniecība ritētu kā pa diedziņu, ko viņš uzskatīja par pašsaprotamu.
Saviesīgās pļāpas turpinājās, kamēr rinda lēnām virzījās uz priekšu. Beidzot viņi tika iekšā vestibilā, pakāra mēteļus un kāpa lejā uz ēdamzāli.
Juzdama mugurā Ērika dedzinošo skatienu, Luīse devās taisnā ceļā uz bāru.
– Tikai nepārpūlies, – Patriks brīdināja Ēriku, noskūpstīdams sievu, pirms viņa ar vēderu pa priekšu izlīgoja pa durvīm.
Maja mazliet pačīkstēja, redzēdama, ka māte pazūd, bet beidza gražoties, tiklīdz Patriks nosēdināja viņu pie televizora skatīties Bolibompa[2 - Populārs Zviedrijas TV bērnu raidījums.]. Raidījums ar zaļā pūķīša piedalīšanos bija tikko sācies. Pēdējo mēnešu laikā Maja bija kļuvusi niķīgāka un nevaldāmāka, izvirdumus, kas sākās ikreiz, kad kāds viņai pateica “nē”, varētu apskaust katra dīva. Daļēji Patriks viņu saprata. Viņa noteikti juta saspringtās gaidas un bažas, kas bija saistītas ar divu jaunāko bērnu nākšanu pasaulē. Žēlīgā debess. Dvīņi. Lai gan viņi to zināja kopš pirmās ultraskaņas pārbaudes astoņpadsmitajā nedēļā, Patriks joprojām nespēja to līdz galam aptvert. Reizēm viņš prātoja, kā viņi tiks galā. Ar vienu zīdaini jau bija pietiekami grūti. Kā tiks galā ar diviem? Kā organizēs barošanu ar krūti un izgulēšanos, un visu pārējo? Turklāt vajadzēs iegādāties jaunu mašīnu, kurā pietiktu vietas trim bērniem un viņu ratiem.Tas bija tikai viens no daudzajiem jautājumiem, ko vajadzēja apsvērt.
Patriks apsēdās uz dīvāna blakus Majai un blenza tukšumā. Viņš pēdējā laikā jutās tik ļoti noguris. Šķita, ka visa enerģija ir izsīkusi, un dažus rītus viņš tik tikko spēja izvelties no gultas. Bet varbūt tas nemaz nebija tik dīvaini. Pie visa tā, kas notika mājās, – Ērika bija pārgurusi un Maja pārvērtusies par mazu kareivīgu briesmonīti – viņam arī darbā gāja grūti. Pēdējos gados, kopš atkal bija saticis Ēriku, viņam ar kolēģiem bija nācies izmeklēt ļoti smagas slepkavības, drūmais darbs un pastāvīgie cīniņi ar priekšnieku Bertilu Melbergu prasīja savu.
Tagad viņi izmeklēja Magnusa Šelnera pazušanu. Patriks nezināja, vai tā lika domāt pieredze vai instinkts, bet viņš bija pārliecināts, ka ar vīrieti kaut kas noticis. Nebija zināms, vai viņš kļuvis par nelaimes gadījuma vai nozieguma upuri, bet Patriks bija gatavs derēt uz savu policista apliecību, ka Šelnera vairs nav starp dzīvajiem. Fakts, ka katru trešdienu bija jātiekas ar vīrieša sievu, kura ar katru reizi izskatījās arvien sīkāka un nekoptāka, jau sāka krist uz nerviem. Policija darīja visu iespējamo, bet viņš joprojām nespēja izmest no prāta Sīas Šelneres seju.
– Tēti! – Maja izrāva viņu no pārdomām, pati neapzinādamās savas balss jaudu. Viņa rādīja ar pirkstu uz televizoru, un viņš uzreiz saprata, kas izraisījis neapmierinātību. Acīmredzot viņš bija aizsapņojies daudz ilgāk, nekā pašam šķita, jo Bolibompa bija beigusies un sācies raidījums pieaugušajiem, kas Maju absolūti nemaz neinteresēja.
– Tētis palīdzēs, – viņa teica, paceldama rokas. – Varbūt Pepiju Garzeķi?
Pepija pēdējā laikā bija topā, tāpēc Patriks jau zināja, kāda būs meitas atbilde. Viņš ielika disku un, tiklīdz parādījās filmas “Pepija Dienvidjūrā” pirmie kadri, atkal apsēdās blakus Majai un apskāva viņu. Kā mazs, silts zvēriņš meita ieritinājās viņam padusē. Pēc piecām minūtēm Patriks bija aizmidzis.
Kristians pamatīgi svīda. Gabija bija tikko pavēstījusi, ka drīz būs jākāpj uz skatuves. Ēdamzāle nebija gluži stāvgrūdām pilna, bet apmēram sešdesmit viesu ar gaidpilnām sejām sēdēja pie galdiņiem ar ēdiena šķīvjiem un alus vai vīna glāzēm priekšā. Kristians pats nespēja neko ieēst, taču viņš dzēra sarkanvīnu. Šī bija trešā glāze, lai gan viņš zināja, ka nevajadzētu tik daudz dzert. Nebūs labi, ja viņš intervijas laikā sāks šļupstēt mikrofonā. Taču bez vīna viņš vispār nespētu funkcionēt.
Viņš pārlaida skatienu telpai, kad sajuta plaukstu uz savas rokas. – Sveiks. Kā iet? Izskaties sasprindzis. – Ērika bažīgi skatījās uz viņu.
– Esmu tikai mazliet uztraucies, – viņš atzinās, izjuzdams atvieglojumu, ka var kādam to pateikt.
– Es lieliski zinu, kā tu jūties, – Ērika sacīja. – Mana pirmā uzstāšanās bija Stokholmā jauno rakstnieku saietā, pēc tam mani burtiski vajadzēja kasīt nost no grīdas. Neatceros nevienu vārdu, ko teicu uz skatuves.
– Man šķiet, ka mani arī vajadzēs kasīt no grīdas, – Kristians teica, pielikdams plaukstu pie kakla. Viņš iedomājās par vēstulēm, un viņu pārņēma panika. Ceļi sāka ļimt, un viņš nenokrita uz sejas tikai tāpēc, ka Ērika turēja.
– Opā, – Ērika teica. – Izskatās, ka ar dzērieniem esi pāršāvis pār strīpu. Pirms uzstāšanās vairāk nevajadzētu dzert. – Viņa uzmanīgi izņēma sarkanvīna glāzi Kristianam no rokas un nolika uz tuvākā galdiņa. – Es apsolu, ka viss būs kārtībā. Vispirms Gabija iepazīstinās ar tevi un tavu romānu. Pēc tam es uzdošu dažus jautājumus, mēs jau apspriedām, kādi tie būs. Uzticies man. Vienīgā problēma – kā uzdabūt šo rumpi uz skatuves.
Viņa iesmējās, un Kristians pievienojās. Smiekli gan neskanēja no sirds un bija mazliet spalgi, bet joks sasniedza mērķi. Spriedze atslāba, un viņš juta, ka atkal var elpot. Kristians aizgaiņāja domas par vēstulēm. Viņš neļaus, lai tas šovakar viņu ietekmē. Nāra caur viņa grāmatu bija ieguvusi balsi, un tagad viss bija cauri.
– Sveiks, mīļais. – Pie viņiem pienāca Sanna, pārlaižot skatienu zālei, viņas acis mirdzēja. Kristians zināja, ka šis viņai ir nozīmīgs brīdis. Varbūt pat nozīmīgāks nekā viņam.
– Tu izskaties brīnišķīgi, – viņš teica, un viņa izbaudīja uzslavu. Viņa nudien izskatījās brīnišķīgi. Kristians zināja, ka viņam veicies, jo saticis Sannu. Viņa tik daudz pacieta, vairāk nekā būtu gatavas paciest citas. Viņa jau nebija vainīga, ka nespēj aizpildīt tukšumu viņa dvēselē. Iespējams, to nespēja neviens. Viņš apskāva sievu un noskūpstīja viņas matus.
– Cik jūs abi esat mīļi! – Pie viņiem lieliem soļiem, augstajiem papēžiem klaudzot, nāca Gabija. – Tev atsūtītas puķes, Kristian.
Viņš skatījās uz pušķi viņas rokās. Skaists, bet vienkāršs, tikai baltas lilijas.
Nevaldāmi trīcošiem pirkstiem viņš pasniedzās pēc baltās aploksnes, kas bija piesieta pie pušķa. Viņš trīcēja tā, ka tik tikko spēja to atvērt, un gandrīz nemanīja apkārt stāvošo sieviešu izbrīnītos skatienus.
Kartīte arī bija ļoti vienkārša. Vienkāršs, balts, biezs papīrs, vēstījums rakstīts ar melnu tinti, tajā pašā elegantajā rokrakstā, kurā bija rakstītas vēstules. Viņš blenza uz vārdiem. Un tad acu priekšā viss satumsa.
Viņš nekad mūžā nebija redzējis skaistāku būtni par viņu. Viņa labi smaržoja, un garie mati bija sasieti ar baltu lenti. Tie spīdēja tik spoži, ka gandrīz gribējās samiegt acis. Viņš paspēra nedrošu soli tuvāk, nezinādams, vai viņam ļauts tuvoties šim skaistumam. Viņa iepleta rokas, dodama atļauju, un viņš ašiem soļiem ielēca viņas apskāvienā. Prom no tumsas, prom no ļaunuma. Tagad viņu ieskāva balta gaisma, ziedu aromāts un zīdaini mati pie vaiga.
– Vai tu tagad esi mana mamma? – viņš beidzot jautāja, negribīgi pasperdams soli atpakaļ. Viņa pamāja ar galvu. – Tiešām? – Viņš gaidīja, ka kāds ienāks un ar skarbu piezīmi visu iznīcinās, un izrādīsies, ka tas bijis tikai sapnis. Un šī brīnišķīgā būtne nekādi nevar būt tāda zēna māte kā viņš.
Bet balss neatskanēja. Viņa vienkārši pamāja ar galvu, un viņš nespēja atturēties. Atkal metās viņas skavās un negribēja vairs nekad, nekad no tām atraisīties. Kaut kur galvā riņķoja citi tēli, citas smaržas un skaņas, kas centās uzpeldēt virspusē, bet tās noslāpēja ziedu parfīms un kleitas čaukstēšana. Viņš aizgaiņāja šos tēlus. Lika tiem izgaist, un vietā stājās viss jaunais un brīnišķīgais. Viss neticamais.
Viņš paskatījās augšup uz savu jauno māti, un sirds aiz prieka sitās divreiz straujāk. Kad viņa satvēra tā roku un veda prom, viņš labprāt gāja līdzi.
✽
– Dzirdēju, ka vakar pasākums beidzies ar dramatisku pavērsienu. Ko gan Kristians domāja, piedzerdamies tādā pasākumā? – Pēc smaga rīta mājās Kennets Bengtsons mazliet kavēja darbu. Viņš nometa jaku uz dīvāna, bet, kad Ēriks veltīja viņam nosodošu skatienu, pacēla un pakāra gaitenī uz pakaramā.
– Taisnība. Nenoliedzami nožēlojams vakara noslēgums, – Ēriks atbildēja. – Bet, no otras puses, Luīse bija apņēmusies slīcināties alkoholā, tāpēc vismaz no tā man izdevās paglābties.
– Vai tiešām ir tik slikti? – Kennets jautāja, skatīdamies uz Ēriku. Rets gadījums, kad Ēriks atklāti runāja ar viņu par privātām lietām. Tāds viņš vienmēr bijis. Gan toreiz, kad abi bērnībā kopā spēlējās, gan tagad, kad bija pieauguši. Ēriks izturējās pret Kennetu tā, it kā tik tikko spētu viņu paciest, it kā viņš tam ar savu klātbūtni izdarītu pakalpojumu. Ja Kennetam nebūtu ko Ērikam piedāvāt, viņu draudzība jau sen būtu beigusies. Tā bija noticis, kamēr Ēriks studēja universitātē un strādāja Gēteborgā, bet Kennets palika Fjelbakā un nodibināja savu mazo grāmatvedības firmu. Uzņēmumu, kas gadu gaitā bija izaudzis par ļoti veiksmīgu biznesu.
Jo Kennets bija ļoti talantīgs. Viņš lieliski apzinājās, ka nav ne īpaši izskatīgs, ne šarmants, un neloloja ilūzijas par to, ka viņa intelekts būtu virs vidējā. Taču viņam piemita ievērojamas spējas darīt brīnumus ar skaitļiem. Viņš žonglēja ar skaitļiem peļņas un zaudējumu atskaitēs un bilancēs kā grāmatvedības pasaules Deivids Bekhems. Un, ja vēl pieskaita spēju pārliecināt nodokļu inspektorus par savu taisnību, Kennets pēkšņi un pirmo reizi mūžā bija kļuvis Ērikam ārkārtīgi vērtīgs. Viņa kandidatūra bija dabiska izvēle, kad Ērikam vajadzēja kompanjonu, ieejot būvniecības tirgū, kas pēdējā laikā Zviedrijas rietumu piekrastē bija kļuvis ļoti ienesīgs. Ēriks, protams, bija Kennetam skaidri pateicis, ka viņam jāzina sava vieta, jo pieder tikai trešdaļa uzņēmuma, nevis puse, lai gan tas būtu tikai taisnīgi, ņemot vērā viņa ieguldījumu firmā. Taču tam nebija nozīmes. Kennetu neinteresēja ne bagātība, ne vara. Viņam pietika ar iespēju darīt to, kas padodas, un būt par Ērika kompanjonu.
– Es nudien nezinu, ko lai daru ar Luīsi, – Ēriks teica, pieceldamies no rakstāmgalda. – Ja nebūtu bērnu… – Viņš papurināja galvu un uzvilka mēteli.
Kennets līdzjūtīgi pamāja ar galvu. Viņš lieliski zināja, kāda ir situācija. Un tam nebija nekāda sakara ar bērniem. Ēriks nešķīrās no Luīses, jo tad viņai pienāktos puse Ērika naudas un citi īpašumi.
– Es dodos pusdienās, kādu laiciņu nebūšu. Šodien būs garās pusdienas.
– Labi, – Kennets teica. – Garās pusdienas. Skaidrs.
– Vai viņš ir mājās? – Ērika stāvēja uz Tīdelu nama sliekšņa. Izskatījās, ka Sanna dažas sekundes vilcinās, bet tad pakāpās malā un ielaida viņu.
– Viņš ir augšstāvā. Savā darbistabā. Sēž pie datora un blenž tukšumā.
– Vai drīkstu uziet aprunāties ar viņu?
Sanna pamāja ar galvu. – Protams. Mani vārdi nelīdz. Varbūt tev veiksies labāk.
Sannas balsī ieskanējās rūgtums, un Ērika mirkli apstājās, lai viņu nopētītu. Viņa izskatījās nogurusi. Taču bija vēl kas, ko Ērika nespēja noformulēt.
– Mēģināšu ko līdzēt. – Ērika lēnām kāpa augšā pa trepēm, ar vienu roku balstīdama milzīgo vēderu. Pēdējā laikā pat tik vienkāršas darbības atņēma visus spēkus.
– Sveiks. – Viņa viegli pieklauvēja pie atvērtajām durvīm, un Kristians pagriezās. Viņš sēdēja krēslā pie rakstāmgalda, bet datora ekrāns bija tumšs. – Tu mūs vakar tiešām nobiedēji, – Ērika teica, atslīgdama atpūtas krēslā istabas kaktā.
– Laikam biju mazliet pārstrādājies, – Kristians sacīja. Taču viņam zem acīm bija tumši loki un rokas trīcēja. – Turklāt mani uztrauc Magnusa pazušana.
– Vai esi drošs, ka cita iemesla nav? – Ērikas balss skanēja asāk, nekā viņa bija gribējusi. – Es to vakar pacēlu un paņēmu līdzi. – Viņa iebāza roku jakas kabatā un izvilka kopā ar liliju pušķi atsūtīto zīmīti. – Acīmredzot tev tā izkrita.
Kristians blenza uz kartīti.
– Liec to nost.
– Ko nozīmē tas, kas tur rakstīts? – Ērika bažīgi skatījās uz vīrieti, kuru bija sākusi uzskatīt par savu draugu.
Viņš neatbildēja.
Ērika atkārtoja jautājumu, šoreiz mazliet maigāk:
– Kristian, ko tas nozīmē? Tu vakar ļoti asi reaģēji. Tāpēc nemēģini man iegalvot, ka esi vienkārši pārstrādājies.
Viņš joprojām neko neteica. Pēkšņi klusumu pārtrauca Sannas balss no durvīm.
– Izstāsti Ērikai par vēstulēm, – viņa teica.
Sanna palika, kur stāvējusi, un gaidīja vīra atbildi. Klusumā aizritēja vēl dažas minūtes, līdz Kristians nopūtās, atvēra rakstāmgalda apakšējo atvilktni un izņēma vēstuļu sainīti.
– Es tās saņemu jau kādu laiku.
Ērika paņēma vēstules un uzmanīgi šķirstīja. Balts papīrs, melna tinte. Nebija nekādu šaubu, ka viņas atnestā kartīte rakstīta tajā pašā rokrakstā. Atkārtojās arī daži vārdi. Teikumi atšķīrās, bet saturs bija tas pats. Viņa sāka skaļi lasīt virsējo vēstuli:
– “Viņa iet tev blakus, viņa tev seko. Tev nav tiesību uz savu dzīvi. Tā pieder viņai.”
Ērika izbrīnīta pacēla skatienu. – Ko tas nozīmē? Vai tu to saproti?
– Nē. – Kristians atbildēja aši un cieti. – Nē, man nav ne jausmas. Es nepazīstu nevienu, kurš gribētu man darīt ļaunu. Vismaz man tā šķiet. Un man nav ne jausmas, kas ir “viņa”. Vajadzēja šīs vēstules izmest, – viņš teica, pasniegdamies pēc tām. Bet Ērika negrasījās laist vaļā.
– Tev vajadzētu par tām izstāstīt policijai.
Kristians purināja galvu. – Nē, kāds droši vien grib mani izjokot.
– Man tas nešķiet nekāds joks. Un es redzu, ka tev arī smiekli nenāk.
– Es teicu to pašu, – Sanna iejaucās. – Man tas šķiet baisi, īpaši bērnu dēļ. Ja nu kāds garīgi nelīdzsvarots cilvēks… – Viņa skatījās uz Kristianu, un Ērika redzēja, ka viņi par to nerunā pirmoreiz. Taču viņš atkal stūrgalvīgi purināja galvu.
– Negribu izpūst no tā sazin ko.
– Kad tieši tas viss sākās?
– Kad tu sāki rakstīt grāmatu, – Sanna teica, un vīrs viņai veltīja aizkaitinātu skatienu.
– Šķiet, ka apmēram ap to laiku, – viņš piekrita. – Pirms pusotra gada.
– Vai tur varētu būt kāda saistība? Vai tu grāmatā apraksti kādu reālu personu vai notikumu? Kāds varbūt jūtas apdraudēts, jo tu par viņu uzrakstīji? – Ērika cieši skatījās uz Kristianu, kurš acīmredzami jutās ļoti neērti. Bija skaidrs, ka viņš nevēlas apspriest šo tematu.
– Nē, tas ir izdomājums, – viņš saviebdamies sacīja. – Nevienam nevajadzētu atpazīt sevi manā stāstā. Tu lasīji manuskriptu.
Vai tev tas šķita autobiogrāfisks?
– Neesmu īstā, kura varētu par to spriest, – Ērika atbildēja, paraustīdama plecus. – Bet pēc pieredzes zinu, ka rakstnieki, apzināti vai neapzināti, ieauž darbos dažādus savas dzīves fragmentus.
– Es to nedarīju! – Kristians iesaucās, atstumdams krēslu un pieceldamies kājās.
Saprazdama, ka jāiet prom, Ērika centās pieslieties no atpūtas krēsla. Bet ķermenis pretojās, un viņai izdevās tikai dažas reizes nostenēties. Kristiana bargā sejas izteiksme atmaiga, un viņš pastiepa palīdzīgu roku.
– Droši vien kaut kāds ķertais, kurš padzirdējis, ka rakstu grāmatu, un sadomājies sazin ko. Tas arī viss, – viņš teica jau mierīgākā balsī.
Ērika šaubījās, vai tā ir visa patiesība, bet šādu viedokli drīzāk radīja intuīcija, nevis reāli pierādījumi. Iedama uz mašīnu, viņa cerēja, ka Kristians nepamanīs, ka rakstāmgalda atvilktnē palikušas tikai piecas vēstules, nevis sešas. Viņa nesaprata, kas pamudināja rīkoties tik pārdroši, bet, ja Kristians negrasījās stāstīt patiesību, tad viņai tā būs jāizdibina pašai. Vēstuļu intonācija bija nepārprotami draudīga, un viņa uztraucās, ka draugam varētu draudēt briesmas.
– Vai tev vajadzēja atcelt kādu pierakstu? – Ēriks skrubināja Sesīlijas krūtsgalu. Viņa noelsās, izstiepdamās gultā savā dzīvoklī. Viņai piederošais skaistumkopšanas salons bija rokas stiepiena attālumā – ēkas pirmajā stāvā.
– Tas gan tev patiktu, vai ne? Dzirdēt, ka vajadzēja atteikt klientiem, lai atrastu laiku tev. Kāpēc tu domā, ka esi tik svarīgs?
– Kas gan varētu būt svarīgāks par šo? – Viņš pārlaida mēli pār viņas krūti, un viņa uzvilka viņu sev virsū, nespēdama vairs ilgāk gaidīt.
Pēc tam viņa gulēja viņam blakus, galvu uz viņa rokas atspiedusi. Daži cieti matiņi kutināja vaigu.
– Es vakar jutos dīvaini, saskrienoties ar Luīsi. Un tevi.
– Mmm, – Ēriks pussnaudā novilka. Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās apspriest savu laulību ar mīļāko.
– Zini, man Luīse patīk, – Sesīlija teica, spēlēdamās ar viņa krūšu spalvām. – Un, ja viņa zinātu…
– Bet viņa nezina, – Ēriks atcirta, atspiezdamies uz elkoņa.
– Un nemūžam neuzzinās.
Sesīlija paskatījās uz Ēriku, un viņš pēc pieredzes lieliski zināja, kā šī saruna turpināsies.
– Agri vai vēlu viņai būs jāuzzina.
Ēriks nopūtās. Kāpēc vienmēr vajadzēja runāt par pagātni un nākotni? Viņš nolaida kājas pār gultas malu un sāka ģērbties.
– Vai tev jau jāiet prom? – Sesīlija jautāja. Viņas aizvainotā sejas izteiksme kaitināja vēl vairāk.
– Man ir daudz darba, – viņš strupi atteica, pogādams kreklu. Nāsīs iesitās seksa smarža, bet gan vēlāk birojā ieies dušā. Viņš vienmēr turēja kabinetā tīru apģērba kārtu šādiem gadījumiem.
– Tad tā tas tagad būs? – Sesīlija joprojām gulēja gultā, un Ēriks nespēja novērst skatienu no viņas kailā ķermeņa. Krūtis slējās uz augšu, lielie, tumšie gali vēsajā istabā bija kļuvuši stingri. Viņš galvā aši parēķināja. Atpakaļ uz darbu tomēr nebija pārāk jāsteidzas, un viņam nebūtu nekas pret vēl vienu piegājienu. Dažu labu gan vajadzēs mazliet pierunāt, bet satraukums, kas jau brieda ķermenī, liecināja, ka tas būs to vērts. Ēriks apsēdās uz gultas malas un sāka runāt daudz maigāk un glāstīt viņas vaigu.
– Sesīlij, – viņš teica, un turpināja ar vārdiem, kas paši plūda pār lūpām, tāpat kā tik daudz reižu pirms tam. Kad viņa ar visu augumu piespiedās cieši klāt, viņš caur kreklu juta viņas krūšu galus.
Viņš pasniedzās augšup un sāka atdarīt pogas.
Pēc vēlām pusdienām Kellerenas restorānā Patriks apturēja mašīnu pie zemas, baltas ēkas, kas nemūžam neiegūtu nevienu arhitektūras balvu, un iegāja Tanumshedes policijas iecirkņa pieņemamajā telpā.
– Tev ir apmeklētāja, – Annika viņam paziņoja, paskatīdamās pār brillēm.
– Kas?
