скачать книгу бесплатно
Braunijs kluseja, skrapejot savu bardu. Vina acis pilniba parvertas spraugas.
– Galu gala ta mes pieradisim cilvekiem, ka no mums nav ko baidities, vai ne? – Vasilijs atrada citu argumentu. – Kur? gan labak pieskatis viesu namu, ja ne jus? ?kiet, ka visi saka, ka jus esat boss. Varbut, protams, jus nebusiet uzdevuma augstumos, un jus vairs neesat jauns… Kam jus ieteiktu piezvanit, lai jus aizstatu?
"Un es piekritu," Molcans nesteidzigi sacija ar tadam pa?am aizdomam. "Es vienkar?i nevienam sevi neradi?u, vai jus saprotat?" Nu, tu uzcelsi maju, piezvani man, un tagad es ie?u gulet.
Vin? sniedzas krutis un iesita to tur, un Vasilijs joprojam staveja domas. ?kiet, ka visu dariju pec macibu gramatas, pat vectevu parliecinaju, bet kada jega? Kur? to uzcels? Ja tas turpinasies, vin? nesanems sev nevienu citu paligu, iznemot tos, kas vinam jau ir. Un cik daudz vini izveidos ?adi? Viniem pat bus vajadzigs menesis, lai noasfaltetu celu. Vietejie iedzivotaji vinai atrak pakasies…
Vasilijs noputas, saprata, ka joprojam griez rokas koka blodu, meginaja to novietot uz slipa plaukta – bloda izkustejas. Vin? to pacela, meginaja velreiz, nosplava, pielika pie sienas un aizgaja.
Mirdzo?am acim piesteidzas Marija?a.
– Cik labi tu proti runat, Vasenka! – vina nocuksteja, acimredzot, lai nepamodinatu brauniju. "Mes pat klausijamies." Jus parasti nevarat strideties ar onkuli Molcanu, bet jus to izdarijat!
Vasilijs nedaudz pamodas.
"Es varu kaut ko darit," vin? piekrita, kamer Marja?a vinu nokratija no netirumiem un atkal kaut ko izrava no vina matiem. – Nu, ejam pie ?i tava laca, esmu gatavs.
Tevocis Dobrjaks dzivoja labi. Buda stipra, diez vai var pat atjaunot, tikai nomainit jumtu. Un pagalms nav ipa?i aizaudzis. Tiesa, tas bija nokaisits ar kazu bumbinam, un pati kaza blava kaut kur aiz majas. Izzuvu?aja pelke bija iespiests laca pedas nospiedums. Vasilijs uzlika kaju virsu, un pedas nospiedums izradijas lielaks par cetrdesmit tre?a izmera kedas.
Vasilijs juta, ka vina parlieciba izkust. Par laimi, vin? nebija viens.
Tad durvis paveras, un ipa?nieks paradijas uz sliek?na. Uzmetis satrauco?i atru skatienu par plecu, Vasilijs pamanija, ka visi slepjas aiz vina, pat Vilks, asti luncinot, atkapas. Un Vasilijam patiesiba nebija tik plata mugura, lai cetri aiz tas varetu paslepties, pat ja divi no viniem butu pusdzivnieks un suns.
Bet aiz tevoca Dobrjaka vareja ietilpt vesels pulis. Bet, protams, tikai tad, ja vini butu nolaidu?ies, jo Dobrjaks, neskatoties uz plecu platumu, izradijas gandriz par galvu isaks par Vasiliju.
– Kapec tu plapa? – vin? negaiditi plana balsi jautaja.
Acis, mazas uz platas sejas, tum?as, no biezajam uzacim izskatijas nelaipni. Brunas matu krepes izskatijas pec laca kazokadas, un tas pats kazoks bija redzams vina krekla izgriezuma.
"Ir kada lieta," Vasilijs iesaka. – Svarigs…
Pec tam apmeram piecas minutes vin? nevareja iegut vardu, vin? tikai klausijas par slinkiem un parazitiem, kuri nevareja atstat labus cilvekus vienus. Beigas vin? sanema padomu, ka, ja vinam ir svarigas lietas, tualete ir tur.
Vasilijs ieelpoja, izelpoja un meginaja velreiz.
Vinam tik tikko bija laiks runat par rezervi, kad Labais cilveks atkal izpluda asaras. Pavicinadams rokas – katra plauksta lapstas lieluma – vin? noladeja tos nelie?us, kuri to izdomaja. Nu iznak, ka gar vina pagalmu klist visadi stulbi? Un ta nav ne miega, ne miera, ne glab?anas, tad kadu nes ?urp, tad tur, un krak?k un cikst, tad dzen baru uz mezu, tad atpakal, tad pec udens, tad pa udeni, vai vini vienkar?i satiekas, meles aizkeras, un lai kur jus dotos!
Kamer Dobrjaks kliedza, ?lakstidamies ar siekalam, Vasilijs drudzaini domaja, ko vel teikt…
– Kapec tu noversi savas nekaunigas acis? – saimnieks vinam uzbruka.
"Ja, es redzu, ka jums ir bi?u stropi," Vasilijs iestarpinaja. – Un bites nozime medu. Un medus ir…
Sarunu vin? gribejis parverst par medalu, jo to var pagatavot cieminiem, un tik prasmigam saimniekam, kur? tur bites, jagatavo izcils medus. Tadu, lai visi apkartejie ciemi butu slaveni…
Bet vin? nepareizi aprekinaja un uzspieda uz sapigas vietas. Dobrjaks tikko sastridejas ar Tihomiru, acimredzot tapec, ka priek?nieks neprasot aiznemas nedaudz medus – to Marja?a paskaidroja Vasilijam skrienot. Mudriks kliboja vinam aiz muguras, Khokhliks, uzlecot un izvairoties no rievam, metas pa priek?u, un Volka bija pilniba pazudis. Aiz vina Kindly Man bankroteja. Es vinus nedzenaju talu un neparversos par laci, un tas ir labi.
"Nekas, Vasja," Marja?a sacija, apnemigi savelkot uzacis, kad vini apstajas aiz vartiem. "Citi vispar nevar runat ar tevoci Dobrjaku, vini izvairas no vina majas, bet cik ilgi tu turejies!"
Vina noslaucija vina seju ar kabatlakatinu (Labais virs sarunas laika splava, sveti vinu), un vini joprojam domaja, pie ka doties. Tikko bija pienacis laiks pusdienam, karsta stunda, un Vasilijs grasijas jautat, vai nav iespejams apciemot kadu, kas vinus pabaros. Ja, un es gribetu sedet aukstuma, nevis klist ?urpu turpu pa puteklaino celu.
"Vai mes varam iztirit ezeru?" – Mudriks klusi ierosinaja, skatidamies uz saniem.
"Ezers," Marja?a noputas. "Tatad, lai plautu zali un niedres, jums ir nepiecie?ams sirpis." Mes to nevaram izdarit bez kaleja…
– Vai te nav kaleja? – Vasilijs bija satraukts.
Ja nav kaleja, daudz kas nemaz neizdosies. Dro?i vien var vienoties ar kadu no apkartejiem ciemiem, lidz sazinasies, lidz pieruna sadarboties, lidz izdoma, ka samaksat…
"Mums ir kalejs," vini vinam atbildeja.
Tacu vinu sejas nebija nekada prieka, kas nozimeja, ka kaut kur ir akis.
"Izsplaut," Vasilijs prasija. – Vai vin? ir kanibals? Vai ari ?i bralis, kuru tikko apmeklejam? Vai vienkar?i greizs? Kas?
"Vasenka ir viens no brini?kigakajiem cilvekiem," skumji sacija Marja?a.
Tas nevaretu but skaidraks.
Tad vina paskaidroja, ka brini?kigiem cilvekiem ir viena acs piere, viena roka un viena kaja. Kamer vina skaidroja, Khokhlik demonstreja: vin? aizvera acis, aizlika roku aiz muguras un ?upojamies uz viena naga.
– Vai vin?, piemeram, visu laiku krit, kamer vin? kal? – jautaja Vasilijs. – Tev tas ir jatur, vai ne?
"Kas zina," Marja?a paraustija plecus. -Vai mes tuvojamies? Tas ir biedejo?i, Vasja. Vini ir nelaipni, brini?kigi cilveki, kaut ari ne pec savas gribas. No vinu kalves dumiem pa zemi lozna serga, drudzis. Vin? apmetas aiz kalna, vin? nenak pie mums, un mes ari neejam pie vina.
"Uh-hu," Hocliks piebilda.
"For?i," sacija Vasilijs, pacela uzacis un saskrapeja pieri. – Labi, pari kalnam – uz kuru pusi tas ir?
Un vin? paskaidroja uz vinu kluso jautajumu:
– Nu, tas nav iespejams bez kaleja. Kadam jaiet un japaprasa vinam grabeklis, lapsta, sirpis, naglas, kas vel… Ta nu es ie?u.
– Ak, nepietiek! Vai tev nav bail, Vasenka?
"Ja, es," vin? paraustija plecus, "es kaut ka joprojam nespeju noticet, ka tas ir pa istam." Tatad – ne, man nav bail. Un tad es esmu vakcinets. Varbut ?i tava serga mani neuznems.
Tomer vin? apstaigaja kalnu piesardzigi. Vin? staigaja ilgi – sakuma uz labas rokas stiepas lauki, tagad apaugu?i ar nezalem un savvalas pukem. Likas, ka tur klida kads balta terpa, karstaja dumaka gruti saskatams. Vasilijs atcerejas pusdienas speli no speles, ko vin? zinaja, un katram gadijumam pasteidzinaja. Un vel padomaju palugt kalejam sudraba zobenu – nu, nevar zinat.
Vilks vinam sekoja un dro?i vien to nozeloja. Saule sita nezeligi. Suns skreja ar izkaru?os meli un ik pa bridim meginaja apsesties un paskatities uz savu saimnieku: atputisimies, vai ne?
Vasilijs negribeja ?eit atpusties.
Vini gaja garam mazam darzinam, ari sen pamestam, kur dazi koki bija izkaltu?i un staveja kaili, tum?i, un kir?u koki bija saaugu?i biezi, ta ka celinu vairs nebija. Vini atkal izgaja pla?a plava un, pa to izgaju?i, beidzot apgaja kalnu un atgriezas pie vartiem. Marja?a, Khokhlik un Mudriks sedeja turpat, uz akmeniem pie avota, vitolu ena. Vilks uzreiz rik?oja tur, udens virziena.
– Nu, Vasja? – Marja?a bazigi jautaja. – Vai vin? tie?am ir biedejo?s?
"Ja, ka es varu zinat," Vasilijs paraustija plecus. – Majas tur nav. Vai vin? tie?am dzivo taja puse?
"Un vinam nav maja, bet zemnica, zemnica," sacija Khokhlik. – ES redzeju to.
Vin? gandriz uzreiz to nozeloja, jo ar vispareju lemumu tika nosutits radit celu. Vin? gaja, ievilcis galvu plecos un kautrigi solodams ar nagiem, un vina mikstais kazoks ik pa bridim piecelas ka izcilna gar gredu.
Vasilijs sekoja un nozeloja, ka Vilks vinu ?oreiz nepavadija. Ar Vilku vin? jutas parliecinataks, tikai nedaudz.
– Skaties, kalna ir melns! – Khokhlik noradija ar pirkstu, pagriezdamies. -Tev jaiet tur.
Un vin? aizskreja prom, spardidams puteklus. Vin? steidzas tik atri, ka, iespejams, uzstadija rekordu. Vasilijs pat nosvilpa.
Vin? ari uzreiz neredzeja zemnicu, vin? gaja tai garam tris reizes, lidz saprata, ka skatas uz ar zemi un zali aizaugu?u sienu, kur durvju vieta bija stabu ierameta bedre. Garie stublaji, noliecoties uz saniem, gandriz nosedza to.
Vasilijs kadu bridi staveja, sakopot savu apnemibu. Tad vin? mehaniski pastiepa roku, lai pieklauvetu, un saprata, ka nav neka ipa?a, pie ka klauvet.
– Cau, meistar! – vin? zvanija.
Mums nebija ilgi jagaida. Kads grozijas iek?a, ?lakstijas, un, nacis tuvak, vin? skatijas ara no tumsas.
Garie mati, lidzigi sausai zalei, karajas lipigos pavedienos un nosedza pusi sejas, plani un sarti. Viena acs bija redzama zem pelekas, pinkainas uzacis, bet ta vismaz bija istaja vieta, nevis piere. Un tur bija tikai viena roka. Ar to virietis atspiedas uz zemes, noliecas.
Vasilijs iepazistinaja ar sevi, bet negaidija atbildi. Pastastiju vinam par rezervatu, bet nedzirdeju ne prieku, ne iebildumus. Es ludzu palidzibu un atkal neko nedzirdeju.
"Mes varetu izmantot vismaz paris sirpju vai, es nezinu, darza ?keres," vin? teica. – Lai iztiritu ezeru, butu ekskavators ar kausu, bet kur to dabut… Nu, tu esi kalejs, varbut vari kaut ko ieteikt? Jums ir zinama pieredze!
Bet viencainais kluseja.
"Labi," sacija Vasilijs. – Saksim ar kaut ko citu. Varbut tev ?eit kaut kas pietrukst? Vai jums ir javeido kalums? Panemt amuru, laktu vai ko citu? Dzelzsruda?.. Tu esi kurls vai ka?
Un atkal vin? nesanema ne atbildi, ne zimi, ka tiek uzklausits.
Vasilijs kliedza vel mazliet. Tad vin? meginaja ar zestiem izskaidrot, kas vinam vajadzigs. Tad, atradis zaru, vin?, cik vien speja, uzzimeja zeme sirpi un grabekli. Viena acs skatijas, kluseja un nekustejas.
– Uhh! – Vasilijs padevas. – Skaidrs. Varam pienemt, ka kaleja te nav.
Vin? atgriezas drums. Diena bija tikko puscela, un tik daudz jau bija noticis, un ceriba uzliesmoja un tad pazuda.
Vai ?i ir cita pasaule vai delirijs, viens ir skaidrs: jums ir jatiek prom no ?ejienes, preteja gadijuma jus varat zaudet pratu, izrakt zemnicu kalna mala un sedet tur visas atliku?as dienas. Vasilijs noteikti to nevelejas.
Tie?i vietejiem neko citu nevajag. Virs galvas ir jumts, un jums ir vienalga, vai tas ir necaurlaidigs. Vini reizi menesi atnes humano palidzibu, un tas ir labi. Vinam radas tada ideja, un vismaz kads to novertes! Protams, ir vieglak sedet uz vietas. Dro?i vien, pat ja kada brinuma del vin? atvers rezervatu un labiekartos teritoriju, vini pat nemeginas. Bet jums joprojam ir jatira, jagatavo ediens un jauztur kartiba. Ir nepiecie?ami celvezi. Un kadam ir jastrada par eksponatu, citadi ko tur skatities, ja visi slepjas? Uh…
Kad vin? sasniedza avotu, vina garastavoklis pilniba kritas. Khokhliks jau kaut kur pazudis, paliku?i tikai Mudriks un Marja?a, un no tiem nav nekada labuma… Vini ari gaida, cerot, ka vin? ir vienojies ar kaleju, bet ka var vienoties, ja vin? ir ka tuk?a siena? Butu labi, ja vin? iebilstu, ar iebildumiem var stradat, bet Vasilijs nezinaja, ka izlauzties cauri klusumam.
"Luk, mums vajag citu planu," vin? drumi sacija, pacela no zemes akmeni un aizmeta to talu prom. – Starp citu, laukuma it ka runaja, ka te izsutits ari cara dels – nu, resnais, ?kibs un ?kibs. Kur ?is kems tiek turets, vai vin? ari ir aizslegts? Godigi sakot, vismaz ielieciet vinu vienu buri un laujiet cilvekiem skatities naudu, un tad mes par ?o naudu noligsim stradnieku komandu. Ka vinu sauc, Velidur?
Mudriks piecelas un, ne varda nesakot, kliboja prom. Un ari Marja?a pieleca un nosodo?i paskatijas uz vinu.
– Ko, Vasja, vai tu nesaproti? – vina parmeto?i jautaja, noradot uz Mudriku. – Un pat ja es nesapratu, tas joprojam ir tas pats, ka jus varat ievietot dzivu dveseli buri? Vinam ir gana ar caru, un neviens no mums to nav pelnijis. Ja ta, tad Kazimiram labak butu atnemt mums dzivibas, neka paciest izsmieklu!
Un vina vinu pameta. Vina steidzas pec Mudrika, panaca, apskava vinu aiz pleciem, un vini aizgaja.
Vasilijs apsedas uz akmens, paskatijas uz Vilku un sacija:
– Sasodits. Kapec es vienmer nonaku mulkigas situacijas? Nu, ka es to vareju uzminet, vai ne? Sakuma saka, ka vin? ir resns ka muca, un viss greizs, un vispar… Ah-ah-ah, Dievs, es gribu majas!
Vin? satvera matus un sedeja vel mazliet. Neviena ideja neizdega, vin? ari sastridejas ar visiem, un bija izsalcis – ko vin? no rita eda, butu labi, ja divas pankukas. Tagad Maryasha noteikti netiks pabarota.
"Ta isuma," sacija Vasilijs, pieceloties. "Esmu noguris no ta, bet man nav ko zaudet." Vilks, celies!
Un, uzsitot sev pa aug?stilbu, vin? devas kalna uz vartu pusi.
8. nodala. Vasilijs nepadodas
Tevocis Dobrjaks dzivoja nevis kaza, bet kaza. Sentry. Vasilijs to uzzinaja, staigajot pa maju.
Vin? ieradas ar nodomu vel vairak strideties. Noskanojums bija tie?i piemerots. Bet Dobrjaks nolema, ka jau visu pateicis, no iek?puses aizsledzas un tikai ieteica, kur iet.
Tomer neviena no ?iem virzieniem nebija partikas, un tapec Vasilijs nekur negaja.
– Atvert! – vin? spitigi noprasija, klauvedams pie durvim. – Mums jaruna. Atveriet, sasodits!
Bet Kindly pilniba apklusa, it ka vina nebutu majas.
– Nu, ir par velu izlikties! – Vasilijs kliedza. – Es zinu, ka tu esi tur!
Tad vinam ienaca prata, ka Kindly varetu but evakuacijas cel?. Vai vin? aizies un kur vinu meklet velak? Un tad, staigajot pa maju, Vasilijs satika kazu.
Kaza bija liela, balta, netira, uz saniem izliektiem ragiem. Vin? domigi sako?laja lupas, ?kieldams dzelteno aci.
Tad vin? piegaja uz priek?u, noliecis galvu.
Vasilijs pamanija virvi ap kazas kaklu un tapec vienkar?i paspera soli atpakal, cerot, ka pavada to notures. Un vel viens solis, jo kaza turpinaja staigat…
Virve bija parrauta.
Vasilijs skraidija pa maju. Kaza elpoja pa muguru, sita vina nagus. Vilks jau no talienes glevi ieblavas, bet neiejaucas.
Vasilijs ienaca maja iespaidigi, pa logu, kulenojot, gluzi ka filmas. Kaza vel nedaudz paatrinajas un tad uzvaro?i skreja atpakal. Vareja dzirdet, ka vin? krak, gaidot, vai Vasilijs atkal iznaks. Vasilijs cereja, ka tas neizdosies, bet katram gadijumam paskatijas uz saimnieku. Vin? staveja vinam virsu, uzlicis rokas uz gurniem, tacu ?kita, ka negrasijas vinu izmest uz ielas.
– Kapec tu esi tik piekeries, sasoditais? – vin? skumji jautaja tieva balsi.
"Vai jus domajat, ka man nav neka cita, ko darit…" Vasilijs dusmigi iesaka. – Isak sakot, ja. Man tie?am nav neviena cita, pie ka iet.
Vin? piecelas, raustidamies, jo nebija ipa?i labi kritis. Ja ta padoma, kop? es ?eit nokluvu, ir bijusi trauma pec savainojuma. Plava uzaru zemi ar zodu, tad ar muguru pret solinu, tad ar gridu, tad ?o apmali, lai ta… Un viss sakas ar to, ka pukis ko?laja.
"Ta ir lieta," sacija Vasilijs. "Es nenokluvu ?aja trimda pec pa?a vele?anas, un es to nepienem?u…
"Ejiet un neapmetieties kaut kur citur," ieteica labais virs. – Tu stulba, nem savu ka?ki!
"Bet man tas nav javel," Vasilijs pakratija pirkstu. "Es nesen ierados pie jusu kaleja, tapec es nedomaju, ka jus varetu but kerku?i."
