скачать книгу бесплатно
– Pie kaleja? Vai tu esi svetits vai ka? Atgadinat man, ka tevi sauc?
– Vasilijs.
"Ja," sacija ipa?nieks, sako?laja lupas un noradija uz durvim: "Nu, ejiet majas!" Es kadreiz saucu kazu par Ti?ku, bet tagad es vinu sauk?u par Vasku.
"Ticiet man, tiklidz es atradi?u izeju, es nekavejoties do?os prom." Tatad…
– Kas mums jamekle? Durvis ir tur. Varbut jums patik logs?
Vasilijs ievilka gaisu, leni izelpoja un skaitija lidz tris. Man nebija pacietibas vairak.
"Es dzivoju savu parasto dzivi," vin? spitigi teica un ari uzlika rokas uz gurniem. "Varbut ta nebija gluzi lieliska dzive, bet man ta dereja, un tad – laiks!" – un es esmu ?eit. Ja, ?adi jus visi ?eit nokluvat, vienkar?i sediet un nemokiet laivu, un es pielik?u pules, lai atgrieztos majas, labi?
Vin? paskatijas uz saimnieku, savilkdams uzacis, un turpinaja:
"Lai gan jus esat Bermudu salas, jus joprojam izskataties ka cilveks, un jusu maja nav nekas tads, salidzinot ar citiem." Tas nozime, ka pirms tam vin? nedzivoja meza, bet gan kada ciemata. Tatad, pec tam, vai esat apmierinats ar ?ada veida dzivi?
"Bet tu nezini, launais gars, kada man ir bijusi dzive!" – Labais virs sadusmojas. – Tu pats noladeji Bermudu salas, ej ara!
– Labi, lauj man uzminet. Ja jus visus biedejat, tas nozime, ka esat jau pieradis dzivot ta, ka cilveki jus apies. Vin? acimredzot slepa savu dabu. Nu vini tomer uzzinaja par tevi un aizsutija uz elli, pie visadiem kemiem. ?kiet, kapec tagad uztraukties? Pat kails skriet pa ielu, pat parversties par laci, kur? gan to aizliegs. Bet ne, ?kiet, tu dzivo normali, ka cilveks…
"Tu neko nezinat," Dobrjaks dusmigi sacija, tacu ?kita domigs. Vin? joprojam izskatijas nelaipni, bet noradija uz solinu zem loga un tad apsedas vinam blakus, skrapejot platas krutis krekla kakla izgriezuma.
– Tatad, vai jus ticat, ka mes varam ?eit uzcelt aizsargajamu vietu, un apkartejie cilveki pludis pie mums? – vin? jautaja, samiedzot jau ta mazas acis.
"Ja mes visi kersimies pie lietas, mes darisim visu, ko varesim," parliecino?i atbildeja Vasilijs un katram gadijumam piebilda: "Tikai neediet cilvekus!"
Saimnieks apvainojas.
– Par ko tu mani uztver? Kas, pie velna, man butu jaed?
– Ka lai es zinu? – Vasilijs paraustija plecus. – ?i ir mana otra diena ?eit.
– Ak, un no kurienes tu naci?
Vasilijs domaja, ar ko sakt, un teica tevocim Dobrjakam visu, ka tas ir. Un par Juzniju, kur vin? mierigi dzivoja, un par veco parku, un par pilsetas legendu.
– Ko, tu zinaji un tomer iekapi caurule? – ipa?nieks noradija.
– Nu, cilvek, ja.
– Bestoloha a.
– Kur? tam noticetu? – Vasilijs tagad apvainojas. – Tas vispar nenotiek. Jus nekad nezinat, cik daudz mulkibu vini stasta!
Labais virs uzmanigi paskatijas uz vinu ar savam laca acim.
– Ne velti pasakas stasta, tas ir jasaprot.
Bija skaidrs, ka kaut kas vinu nomaca, vel kaut ko vin? gribeja piebilst. Bet tomer labais virs kluseja, piecelas, uzklaja galdu: izlika blodu ar majas gatavotu biezpienu, lazdu riekstiem un medu un ieleja rugu?pienu no mala katla koka kruzes. Panemis no plaukta karotes, ari koka, vin? pamaja, lai Vasilijs nak pie galda.
Vin? neatteicas. Un tapec bada del bija gandriz neiespejami kaut ko domat, un diez vai ?is ipa?nieks piezvanis divas reizes. Ta nu es apsedos, nedaudz ?aubijos – viniem piedavaja est no vienas blodas, atmetu ?aubas un piebazu pilnu muti. Vin? ko?laja biezpienu, pastiepas pec riekstiem un paskatijas uz pienu, tikko skabu, ar dzeltenu tauku plevi.
Neierasti bija est ar koka karoti. Nekrasots, raupj?, likas, ka pielip pie meles. Bet tas Vasiliju neaptureja: vin? labi atcerejas, ka brokastis izklaidejas un sanema tikai divas pankukas. Vin? pat nepamanija, ka virza sev blodu arvien tuvak un ka saimnieks jau sen bija atteicies no biezpiena un tikai domigi skatas, malkojot pienu.
Suni uzrapas pa dzeltenigo linu galdautu un sastajas rinda pie malas, saliekot kepas uz krutim un vicinot tas – ubagojot edienu, ka suniem. Vienam par ?keltajam acim karajas milziga piere, otram bija purnam lidzigs deguns, kas bija tik pietuku?i, ka nebija skaidrs, vai aiz ta kaut ko saredz. Tre?ajam bija pietukis vaigs.
Kaki nepacietigi soloja ar nagiem un vaimanaja, bet gaidija un nekapa blodas.
"Cik vini ir biedejo?i," sacija Vasilijs un katram nolika pa riekstu priek?a, bet mazie velnini to nenema, vini paskatijas uz saimnieku. – Vai tu vinus apmaci?
– Ja, panem! – Tevocis Dobrjaks atlava. – Es to izravu it ka bez ta, bet tikai tad, ja neskatos – tur vini rapo pec medus, nelie?i. Vini nogalinas sevi…
Vin? iekratija mute pedejas lases no kruzes, piecelas kajas, atrada plaukta ?kivi un iedeva meitenem karoti medus. Vini sarosijas un kapa, viens otru grustidamies un cikstot. Pusapesti rieksti viniem izkrita no mutes. Meitenes nekavejoties tas pacela un atgruda atpakal, vienalga, kura ir kura.
"Oho, tapat ka jus," sacija ipa?nieks un izteiksmigi paskatijas uz biezpiena blodu. – Nu, ja jau esi piepildijis vederu, tad parunasim par ?o lietu…
Atspiedies uz galda un noliecies uz priek?u, vin? uzmanigi klausijas, un Vasilijs atkartoja to, ko meginaja teikt pirmaja tik?anas reize. Vin? aprakstija, kadu liegumu veletos ierikot – ar viesu namu, ar pagalmu, kur baro un dzirdina cilvekus, ar skaistam ielam, ar nojumi un soliniem pie avota, ar iztiritu ezeru. Varbut ar skatu laukumu pie kapsetas, no kurienes cilveki naktis var noverot visadus launos garus. Un ar zalu plavu, kur Gri?ka berniem dotu vizinaties pajugos.
"Tikai es domaju slikti," vin? teica beigas un iekoda lupa. – Isak sakot, pa celam es izspragu. Es nolemu, ka cilveki veletos apskatit visu ?o lietu – ne, protams, viniem tas patiktu. Bet es nedomaju par to, ka jutisies jusu ciema iedzivotaji. Es esmu ?eit, ?kiet, ka esmu aizvainojusi labu cilveku. Varbut ne tikai vin?. Un tagad es iedomajos, ka vini mani ta izliks izstade, un kaut ka, nu… ne parak.
"Nu," laipni piekrita. – Tu vari uzlikt. Paskaties, ka tu plapa ne musu valoda, pec diviem vardiem tre?ajam ir skaidrs. Jus uzjautrinasiet cilvekus.
Вы ознакомились с фрагментом книги.
Для бесплатного чтения открыта только часть текста.
Приобретайте полный текст книги у нашего партнера:
