скачать книгу бесплатно
Petja panema sveci un pacela to augstak.
"Jus to nevarat salauzt ar rokam," vin? domigi sacija. – Ja vin? nokristu no kalna un pat dabu… Specigs, vin? ir infekcija!
Ketija izvilka saliekamo nazi un meginaja aizkerties pie metala lentes, kas tureja delus kopa, tacu tas bija ka priedes zage?ana ar nazi – cie?i piestiprinatie deli pat nekustejas.
– Varbut uzlekt uz ta? – Petja ierosinaja.
"Tikai tad, ja tas bus jums, tad tas noteikti saluzis," Deniss nekavejoties atbildeja, dodot majienu uz sava klasesbiedra aptauko?anos, tacu vin? pat nepaslinaja ar plakstinu.
– Kas, tavuprat, tur ir? – Deniss velreiz jautaja, pagriezies pret Petju, kura ar sveci staigaja ap kasti.
– Varbut ieroci? – Petja ierosinaja.
– Tas butu labi.
"It ka tu ?autu," Katja atzimeja, tacu ne parmeto?i, bet maigi, nevis izaicino?i. "Tas ir vienkar?i filmas."
Petja noputas:
– Tas tiesa. Filmas viss ir vienkar?i.
– Man ?kiet, ka atradu! – Vitjas balss atskaneja no skapja, kas atradas netalu no ardurvim.
Vin? iznaca turot rokas mazu cirvi, tadu, kadu parasti izmanto galas grie?anai.
"Tas deres," Katja piekrita. – Laujiet man meginat.
Lena sedeja pie galda, ar plaukstam satverusi siltu tejas kruzi un klusi veroja notieko?o.
Vitja mirkli vilcinajas – vin? gribeja pats tikt gala ar kasti, turklat vinam bija tiesibas to darit ka instrumenta atradejam, tacu vin? instrumentu gandriz uzreiz nodeva meitenei. ?o aizker?anos neviens nepamanija.
Katja panema cirvi, viegli pamaja to uz saniem, it ka izmeginot, tad nedaudz attalinaja Petju un iesprauda cirvi starp deliem. Es saspringu. Cie?i piegulo?ie deli sakuma pat nekustejas. Tad vina atbalstija savu svaru uz roktura, kaste draudigi ciksteja, kaut kas taja parspraga.
Vina sabojaja terauda lenti, un ta nokrita no kastes ar dzinkste?anu.
Petja instinktivi paspera vel vienu soli.
– Ja tur ir bumba? – vin? ar bazam balsi jautaja.
Katja pamaja ar galvu.
– Pat ja ta, par to netiek iekaseta maksa. Uzladesim un veselu atdodam Krautam!
Deniss klusi iesmejas, bet uzreiz sastinga, jo viens no deliem nokrita no stiprinajuma, gandriz ietriecoties vinam kaja.
– Apgaismojiet to, kas tur ir! – Katja jautaja.
Petja nedro?i soli gaja tuvak, bet iek?a nekas nebija redzams, ja vien pietika ar blavo sveces gaismu. No saplestas plaisas izskatijas kaut kads melns iepakojums, ellots papirs vai audums.
"Mums tas bus jasalauz," vina teica. – Nu, labi, jums joprojam vajadzes malku.
Vitja pienaca tuvak, ari vin? loti velejas redzet kastes saturu, turklat, lai ko jus teiktu, tie?i vin? un Katja izvilka trofeju no kravas automa?inas un vilka to, noliecoties zem kravas svara.
"Es velos, lai tur butu magnetofons," vin? pek?ni izspraga pret savu gribu.
Lina parsteigta paskatijas uz savu klasesbiedreni. Deniss pasmaidija, un Petja noplatija rokas:
– Ir pienacis laiks dejot…
Tikai Katja nesaprata teikto.
– Atskanotajs? Vai ta tu teici? Kas tas ir?
Vitja domaja, ka ir kludijies, tacu bija par velu.
– Ta ir tada lieta… klausities dziesmas un… vispar jebko.
– Ak, piemeram, radio, vai ka?
– Ja. Ka radio. Tikai parraide nenotiek pa radiovilniem, bet tiek ierakstita speciala magnetiska lente.
Katja pamaja ar galvu.
– Kaut kada brini?kiga lieta. Es nekad par to neesmu dzirdejis.
Pui?i saskatijas. Acimredzot Katja joprojam nav nopietni uztverusi vinu paskaidrojumus. Lai gan patiesiba vini runaja ta – visi kaut kur skreja, bega no reida, tad vini devas uz vinas ciemu, kuru, ka izradijas, bija okupeju?i nacisti, un tagad vini ir aiznemti ar trofejas atver?anu.
Vitja apklusa, baididamies, ka kads no pui?iem turpinas temu – tad, gribot negribot, naksies kaut ko stastit. Lai gan vinam bija kardinajums izstastit divaino stastu par magnetofonu un to, ka tada pa?a veida vin? varetu meginat nodot zinu nakotnei, lai bridinatu gimeni un draugus un lugtu palidzibu. Vin? bija parliecinats, ka puisis, kur? ar vinu sazinajas (Vitja, protams, neticeja, ka tas bija vin? pats), iespejams, kaut ko izdomas pat tik sarezgita un pat pilnigi fantastiska situacija. Bet ka gan par to runat, neizraisot smieklus un draudzigu pamudina?anu? Vin? bija parliecinats, ka stasts ar magnetofonu tiks uzskatits par smiekligu stastu.
Visticamak, magnetofoni vel nebija izgudroti, jo Katja par tiem nebija dzirdejusi.
Vina iznema vel vienu deli, kam sekoja vel viens – kaste negribigi atvera vederu, bruka gabalos, bet tomer ?kita speciga. Tagad pat Lena nedaudz piecelas no galda, lai labak redzetu, kas notiek budinas vidu, it ka Katja atvertu nevis parastu koka kasti, pat trofeju, bet istu Pandoras ladi. Nav zinams, ko Krauti tur slepu?i un kads noslepums glabajas aiz ?iem cie?i piegulo?ajiem deliem.
Beidzot nokrita pedejais delis, gandriz iecirtot Petijai pa kaju, un uz koka pamatnes paradijas melns priek?mets. Tas bija melns, jo loti biezs ellots papirs, kas lidzigs audumam, parklaja zem ta paslepto priek?metu.
– Vini ir iepakoti! – Deniss bija parsteigts. – Noteikti kada noderiga lieta. Varu deret!
"Es pat to neesmu redzejis filma," atzina Petja. – Lai gan, iespejams, esmu noskatijies visas filmas par karu.
Katja paskatijas uz vinu sanis, gribeja kaut ko teikt, tacu pardomaja, atkal iznema nazi un iegruda asmeni auduma.
Melnais audekls sausi cauksteja. Pui?i sastinga. Lena neiztureja un pameta galdu, noliecoties par kasti.
Iestajas klusums. Vej?, nepartraukti gaudams cauri izsisto stiklu, pek?ni apklusa. Pat tala kanonade nomira.
– Nu, kas tur ir? – Deniss tikko dzirdami nocuksteja.
Vitja sataustija Lenas roku un saspieda to. Vinai bija silti. Vin? juta, ka sirds strauji pukst krutis, it ka vinu nakotne butu atkariga no ?is kastes satura.
Nazis caurdura biezo audumu, tas sadalijas divas dalas, atklajot trofejas iek?pusi.
Uz spidiga sudraba stativa, stingra metala buri, atradas vel viena kaste, tikai no kaut kada vertiga koka, puleta, piesaistot skatienu ka magnets. Tas gala mirdzeja atver?anas mehanisms eleganta aizbidna forma.
"Nekada gadijuma…" cuksteja Vitja.
"Oho…" svece Petijas rokas nedaudz triceja.
– Es tev ta teicu! – Deniss satraukti nosvilpa.
Ketija no?naca.
Vinas roka sniedzas pec fiksatora, bet Petja vinu aptureja.
"Noliksim to uz galda," vin? ierosinaja. – Ir neerti turet sveci.
Katja mirkli padomaja un pamaja.
Vel piecas minutes mociju?ies virs aizsargbura, vini iznema saturu un nolika to uz galda.
– Nu, vai atversim? – Katja klusi jautaja. Tagad, kad priek?mets atradas uz galda, vinas apnemiba pek?ni ?kita iztvaikojusi.
– Noteikti! – Petja nolika sveci uz galda. Vina rokas beidzot bija brivas, un vin? izdarija nepacietigu zestu.
"Varbut butu labak tam nepieskarties," domigi sacija Katja.
– Ja! Ko tu dari?– Deniss gandriz iekliedzas. "Jus riskejat ar savu dzivibu, lai to iegutu!" Un ari mes…” vin? piebilda, „kad vini vinu vilka”. Un tagad mums ari sapes kakls hipotermijas del, tas ir simtprocentigi. Atvert!
– ES piekritu. Atveries,” Petja atkartoja savus vardus.
Katja paskatijas uz Lenu.
"Man ari nepatik ?i kaste." Vina ir kaut kas… divains.
"Tas nozime divas balsis par un divas pret," sacija Katja. – Iz?kiro?ais paliek. Tu, Vitja. ko tu grasies teikt?
Visu acis pieversas vinam, un vin? pek?ni sajuta, ka tie?i tagad, ?aja mirkli, tiek izlemta vinu nakotne. Kapec tas ta bija – vin? nevareja pateikt, tacu dzive ir brizi, kad esi parliecinats, ka ir pienacis X laiks. No ta, kadu lemumu jus pienemsit ?aja bridi, bus atkariga visa jusu turpmaka dzive.
Kas ?aja bridi ir tik ipa?s? – vin? domaja. Manas plaukstas pek?ni kluva nosvidu?as. Kaut kas notiks, kad vini atvers kastiti. Bet ko tie?i? Vai tas noteikti novedis pie kaut ka slikta?
Vin? parmainus skatijas uz lakotas kastes spidigo fiksatoru un draugu sejam.
Lena lenam pakratija galvu, it ka teiktu vinam: “Saki ne. Es ludzu jus, vienkar?i sakiet ne, jo…"
Vin? nespeja nolasit vinas acis atbildi, vinas bailu iemeslu. Vina baidijas no nakotnes un vinu situacija tas bija absoluti dabiski. Bet ne katra izvele noved pie slikta rezultata. Dazreiz jums ir jaizlemj ieiet nezinamaja. Skatieties uz priek?u ar atvertam acim. Izdari izveli.
Vitja nolieca galvu. Laika plaksne, ?kiet, karajas par vinu mazo atslano?anos – drumu, bezpriecigu un rapojo?u, ta, ka vin? fiziski juta ta smagumu. Vitja grozijas no kajas uz kaju, iebaza rokas dzilajas bik?u kabatas un pek?ni sajuta tur serkocinu kastiti, kas klusi, bet neatlaidigi vibreja. Vin? to parcela no slapjam drebem un pavisam aizmirsa par to. Sirsenis meginaja atbrivoties. Vitja atcerejas, ka no rita kukainis bija sauss un miris. Un tagad tas pek?ni atdzivojas. Kapec?
Vin? padomaja un klusi teica:
– Atver to.
3. nodala
1941 gads
"Ejam uz gerbtuvi, ?eit nav dro?i," virietis pek?ni teica un, nepagriezies, devas uz zemo eku, kas atrodas aiz stadiona galvenas blodas.
?arovs paskatijas apkart. Slazds? Bet kur? vareja zinat, ka vin? dodas uz ?ejieni? Vel ir paris sekundes, lai aizbegtu. Mana galva druzmejas domas. Virietis turpinaja iet uz tum?ajam durvim, nepagriezoties.
?arovs noputas. Vin? veica ?o gruto un bistamo celojumu, tik tikko izvairijas no aresta, izkapa pa logu, pakluva zem lodem – un tas viss bija veltigi? Ne, vinam ir jasanem atbildes. Vai vismaz izdoma, ko darit talak.
Vin? negribigi devas pec virie?a. Vin? jau bija piegajis pie tupus ekas, iznema no kabatas atslegas, vienu iebaza atslegas cauruma, divreiz pagrieza un pavilka durvis pret sevi. Durvis atveras ar vieglu cikste?anu. Enges jau sen nav ellotas.
?arova sirds saka sisties.
Cik reizu vin? ir redzejis gerbtuves durvis vala un pretinieku fokusetas sejas iek?a? Desmitiem? Simtiem? ?kiet, ka vin? pat sajuta sviedru smaku no tum?as atveres, lai gan tas, protams, nevareja but – nenogursto?i puta diezgan stiprs un auksts vej? un vieniga smaka, ko vin? tagad sajuta, bija ?aujampulvera smaka.
"Nac iek?a," virietis sausi teica. Divaini, bet sava balsi ?arovs dzirdeja ja ne apstiprinajumu, tad majienu par to. "Godigi sakot, es domaju, ka tu aizbegsi," vina balss atskaneja no tumsas, kad vini iegaja iek?a un durvis aizveras, nogriezot celu uz atkap?anos. Vini atradas melna, aptvero?a un mitra tuk?uma, viens otram preti, tik tuvu, ka ?arovs sajuta ?i virie?a elpu sava seja. Vieglas tabakas notis sajaucas ar smalku konjaka aromatu.
Vina atmina pek?ni paradijas kubie?u cigaru kaste, kuru ?arovs nodod virietim, kura seju slepj plivojo?s sarkans karogs – apkart kaut kadi svetki, pula troksnis, skala muzika, skaistas meitenes un vispareja jautribas atmosfera. … vinam vienmer ?kita, ka tas ir sapnis.
Un tagad ?i gerbtuve, kuras smaku vin? atpazitu miljona. Vin? nebija nobijies, drizak zinkarigs. ?arovs aizvera plakstinus un iedomajas…
Labaja puse ir sportistu skapi?i, pa kreisi ir gar? sols, virs ta ir divi mazi lodzini. Pie sienas ir liels sacensibu kalendars tabulas veida ar cempionatu, pilsetu un stadionu nosaukumiem, zem ta ir galds ar vairakam mineraludens pudelem un augsta izliekta vaze, kura tika ievietoti ziedi, ziedoti. lidzjuteji cela uz gerbtuvem.
Nedaudz talak aiz skapi?iem ir vel vienas durvis un neliela du?as telpa tris personam. Tas ir viss spartie?u rotajums.
Grida ir delu, sienas krasotas balta krasa. Pie griestiem bija divas spuldzes, tacu tas tikpat ka nedegas, jo sacensibas notika pa dienu un parasti no logiem bija pietiekami daudz gaismas.
– Vai tu iedomajies? – jautaja treneris.
?arovs nodrebeja.
Ka vin? vareja zinat, ko es domaju? – vina prata ie?avas prata doma.
"Viss ir ka iepriek?," ?arovs cuksteja.
– Ja.
Atskaneja sledza klik?kis, un gerbtuve pazibeja blava un nedaudz trico?a gaisma.
?arovs instinktivi paskatijas uz logiem. Aizstavot Maskavu, vin? pavadija nepilnu diennakti, tacu vin? jau labi zinaja, ka no telpam un ekam nevajadzetu izklut nevienam gaismas staram. Ienaidnieka izluklidma?inas rinkoja par pilsetu ka meza grifi. Vin? negribeja tikt piekerts kaut ko tadu stulbu darot.
"Nebaidieties, es visu aizsedzu," virietis pasmineja. "Bet mes neradisim nepatik?anas un neteresim elektribu." Es ceru, ka jus salidzinajat savas sajutas ar redzeto.
?arovs paskatijas apkart. Istaba bija loti lidziga tai, kuru vin? bija iztelojies sava iztele. Iznemot to, ka sportistu skapi?i bija slegti un vaze uz galda bija tuk?a. Vinai blakus guleja tikai paris nokaltu?as ziedlapinas.
Vai ari ta nebija iztele? Ko tad? Vin? pakratija galvu, cen?oties atbrivoties no apsestibas, un taja bridi gerbtuve nodzisa gaismas.
