скачать книгу бесплатно
Vina pek?ni sastinga, klausijas, mazliet pagriezas viena virziena, tad otra. Vitja kluva piesardzigs, tacu, lai ka vin? centas, vin? neko nedzirdeja, iznemot talo kanonadi un veja troksni.
– Pakert to! – Ketija skarbi teica, uzrunajot kadu nezinamu. – Atri, atri! Vini noteikti ir atklaju?i, kas pietruka!
Lena bezpalidzigi pagriezas un paskatijas uz Vitju. Vinas acis bija bailes.
– Petka, savac konservus! – Vitja cuksteja. – Pasteidzies! – un saka kramet kabatas aukstas kannas. Katra vareja ietilpt ne vairak ka viens, un drebes uzreiz kluva neticami smagas un neertas.
– Nemsim! – Katja paveleja.
Deniss paskatijas uz Vitju. Kopa vini satvera kasti no abam pusem, un Katja to pacela no priek?puses.
Meness, kas lukojas ara caur atri lidojo?iem makoniem, nepartraukti apgaismoja vinu saspringtas sejas. Apkart ?alco?ais mezs ?kita nereals, nereals un tapec vel biedejo?aks. Pek?ni vinus sasniedza du?igs kliedziens, tad vel viens, un kluva skaidrs, ka vini noteikti vaja. Vitja juta pukste?anu ausis, un kluva neticami gruti elpot. Sasodita kaste parvertas par cugunu – bet Katja spitigi gaja, pareizak sakot, pat vilkas, jo kastes apak?eja dala atsitas pret vinas kajam.
Un tad caur veja troksni manas ausis iecirta dusmiga, sava veida lauzta, klak?ko?a sunu rie?ana.
"Mammu…" Linas balss triceja. – Mammit, man ir tik bail no suniem…
Vitai bija iespeja sastapties ar aitu suniem, kas sarga darzenu noliktavu, un vin? atcerejas ?o izbraukumu visu muzu – bet tas bija majas, un ?eit nebija kur paslepties.
Deniss, aizelpas, ik pa bridim palukojas apkart – zobi klabeja, bet ne no aukstuma, ka varetu domat, bet gan no bailem un spriedzes.
Katja nedaudz samazinaja atrumu, caur nasim iesuca mitru veso gaisu, paskatijas par plecu un vinas acis dzirkstija. Taja bridi vina izskatijas pec kaut kadas raganas – acis dejoja launpratibas dzirksteles, un tas nez kapec Vitai lika justies labak, it ka vin? butu pieskaries dego?ajai naida ugunij un no tas uzladejies.
– Atri, uz straumi! – Vina pek?ni mainija virzienu un ievilka pulku biezokni – tik necaurejams un erk?kains, ka bija gandriz neiespejami paiet. Elastigie zari skropstas manu seju, adatas skrapeja vaigus, cen?oties ieklut manas acis. Uz vina rokam nebija paliku?as nekadas dzives vietas – tas visas bija sagrieztas un caurdurtas, erk?ki izsuku?ies pa biksem, nokasiti un ierakti ada. Atdalijums klusi un izmisigi spitigi devas uz priek?u. Suna rie?ana aiz viniem vinus mudinaja, dzenaja, venas dauzijas bailes – vieni milziga meza, kara, un aiz muguras bija slepkavas, kas bija gatavi uz visu.
"?eit jums ir Zarnitsa," nodomaja Vitja, klustot vesakai. "Visrealaka lieta, kada jebkad bijusi." Un, kad vina kajas pek?ni nolaidas, vina kermenis slideja pa slapjo zali, vin? satvera kasti ka glab?anas lidzekli, neiedomajoties, kas vinus sagaida talak.
Ta nu vini pieci, pat nepaspejot saprast un apzinaties notieko?o, iebrauca taisni straume.
Manas pedas uzreiz iegrima ledaina udeni lidz celiem, bet kaste pek?ni kluva vieglaka un, sakuma nogrimusi gandriz puscela, uzpeldeja aug?up, lenam ripodama no vienas puses uz otru.
Katja paskatijas uz viniem un vainigi nomurminaja:
– Citas izejas nebija. Suni noteikti iznaktu pie mums. Un leni iet uz leju ir parak ilgi.
Vitja paskatijas uz vina kajam. Kaut kadas zales tum?i kati savija vina bikses un, lenam ?upodamies, stiepas gar straumi. Udens bija loti auksts, vin? lieliski saprata, ka ?adi vini ilgi neiztures.
Labi, ka mamma to neredz, vin? nodomaja.
"Tur ir musu maja," Katja noradija kaut kur pa kreisi. "Un jus mani tur satikat," vina pamaja uz maigi slipo krastu, kas tumsa izskatijas pilnigi nepazistams. "Jus, protams, varat iziet tie?i ?eit, bet vini redzes musu pedas." Tapec kadu laiku, varbut piecsimt metru, bus jastaiga pa udeni. Pieturieties sava starpa, dazreiz te ir bedres.
Vina panema kasti aiz parnesa?anas dela un gaja uz priek?u – ta peldeja vinai blakus, ka pieradinata.
Vitja sajuta Lenas roku, ledainu un kaut ka savitu. Meitene triceja ka lapa. Vinas seja bija pilnigi balta.
"Mums jaiet," vin? klusi teica.
Vina pamaja.
– Den, ka tev iet?
Deniss neatbildeja, tikai pakratija zodu, sakot, ejam jau.
Petja pacela aizmuguri. Visi dzirdeja vina kluso basa balsi:
"Tetis man teica, lai no rita aplej sevi ar aukstu udeni." Un es turpinaju domat, kur tas varetu but noderigi? Nu… tagad ir skaidrs, kur.
– Tu tagad slapinasies? – Deniss trico?a balsi jautaja.
"Es domaju, ka ar to man pietiks uz visu atliku?o dzivi."
"Un man patik auksts udens," Lena klusi sacija. "Tas kaut ka ipa?i tirs."
Patie?am, kad Meness izrapas no aiz makoniem, straumes dibens paradijas lidz pedejam olim un zales stiebram, un dazreiz, burtiski uz bridi, no zem kajam izlauzas mazas zivtinas sudrabaina mugura un uzreiz pazud tumsa.
Katja gaja pa priek?u un pastavigi atskatijas, nerunajot ne varda. Varetu domat, ka vina nemaz nejuta aukstumu, bet Vitja zinaja, ka vina ir tie?i tada pati ka vini, tikai vairak sagatavota. Lai gan vinam nebija ne jausmas, ka tam sagatavoties. Ja vien jus neieverojat Petkas teva padomu. Bet tagad bija par velu.
Sakuma rie?ana pastiprinajas, vai ta likas, tad atgriezas vinam aiz muguras un pamazam saka attalinaties. Vacie?i bija acimredzami zaudeju?i pedas.
Neliels pulcin? gaja pret straumi, kas nebija stipra, bet tomer pamanama – kajas turejas pie aizker?anas, bija jaatbalsta vienam otru.
Kada bridi Vitja parstaja just kaju pirkstus. Mani teli parvertas par akmeni. Vinam bija bail skatities uz Lenu, un tikai meness gaismas atspidums no vinas sejas un ledaina plauksta vina plauksta vestija, ka vina joprojam ir tuvuma. Divas reizes vina paklupa un nokrita, klustot gandriz pilnigi slapja. Deniss un Petja palidzeja vinu pacelt – vini atnema vinai konservus un kaut ka to vilka.
– ?eit! – Katja apstajas, noradot uz krumiem un tum?o eju starp tiem. – Ejam ara.
Ar pedejiem spekiem, cikstot zeme, vini uzkapa krasta un kopa izvilka kasti, kuru tagad bija kluvis gandriz neiespejami pacelt. Buda no ?ejienes nebija redzama; No bezspecibas un noguruma Vitja acis sariesas asaras.
Vina rokas parstaja tricet – vin? vienkar?i tas nejuta, tapat ka pareja kermena dala.
– Paker, paker! – Katja nikni cuksteja, un vinam gribejas visu nomest, apgulties uz slapjas zemes un gulet, skatoties uz melnajam debesim. – Neguli! Mazliet vairak! Naciet, jus esat pionieri! Pui?i! “Vina teica vel kaut ko par karu, par fa?istiem un to, ka driz mes uzvaresim, un tad vini kopa dosies uz atrakciju parku, nopirks katrs desmit saldejumus un brauks, lidz nokritis karuseli. Bet tas notiks velak, lai gan loti driz, bet, lai tas naktu, tas notiks driz, jums ir japarvar sevi tie?i tagad, panem kastiti, kadu konservu un iet atkal.
Kad vini atradas apmeram divdesmit metru attaluma no strauta, Katja atgriezas, ar rokam pacela sadrupinatu zali un niedres un aizsedza pedas.
"Tagad mes varam doties," vina teica.
Vitja aizvera acis un satvera atvilktnes rokturi.
Kad vin? tas atkal atvera, tas jau atradas netalu no majas, pie pa?am kapnem.
Vin? domaja but laimigam, bet nespeja.
Vini cetri ievilka kasti maja – tad vin? panema Lenu aiz rokas un pieveda pie plits – ta vel bija silta. Ar plaukstam atspiedu?ies pret raupjo sienu, vini staveja, baididamies kusteties, lidz vinos saka atgriezties dziviba.
Katja pamodas pirma. Vina negribigi attalinajas no plits, novilka slapjas drebes, paliekot tikai T-krekla un garas, melnas apak?bikses, kas izskatijas pec karavira apak?biksem.
Lai gan maja gandriz nekas nebija redzams, Vitja kautrigi noversa skatienu no plikajam kajam, tomer likas, ka vina neko nemanija. Vai ari vina izlikas nemanam.
– Atri, pui?i, izgerbieties, pirms plits atdziest, vajag izzavet drebes. Mes nevaresim iekurt krasni ar jauno – vacie?i uzreiz redzes dumus.
Vitja paskatijas uz Lenu. Vina staveja nekustigi, un ?kita, ka nav iespejams vinu atraut no plits. Tad vin? uzmanigi pieskaras jakas apkaklei, nolaida vienu vinas roku un saka to vilkt nost. Lina padevas bez skanas.
"Laujiet vinam uzkapt uz plits," sacija Katja. "Tur joprojam ir silti."
Vitja novilka Lenas jaku, novilka sporta jaku – viss bija slapj? un auksts un apstajas neizlemiba. Vin? nevareja meitenei novilkt bikses.
"Laujiet man palidzet," Katja ar vieglu kustibu pagruda vinu mala. – Pa to laiku izkarto savas slapjas drebes.
– Ja nu vacie?i? – Petja izspraga.
– Atri pakariet!
Vitja saka pakart Lenas drebes un ar acs kaktinu pamanija, ka Deniss majas sturi atrod kadu segu un pasniedz to Katjai. Vina ietina Lenu no galvas lidz kajam un palidzeja vinai uzkapt uz plits.
"Sasildieties," vina paveleja.
Lena nepretojas.
Tur, sturi, Deniss atrada vairakas vecu virie?u bikses, kreklus, dzemperus un kaut kadu aitadas meteli. Novilcis drebes, vin? neap?aubami uzvilka ?o veco lietu un pamaja draugiem.
– Nac, uzvelc drebes, uzreiz klus siltaks.
– Ja nu ir… zirnekli? – Vitja jautaja.
– Ka tu velies.
Vitja izgerbas un ar riebumu skatijas uz izstieptajam drebem. Vina smarzoja pec putekliem, sviedriem un stipras tabakas, un vina izskatijas ta, it ka butu jau gadu sedejusi atkritumu tvertne – dazkart pa celam uz skolu vin? pamanija bikses vai dzemperi, kas karajas no netiras tvertnes. Bet nebija ko darit. Zobus sakodis, vin? iebaza kajas pla?ajas bikses, nodrebedams, uzvilka T-kreklu un virsu – vecu biezu dzemperi, kozu sagrauztu un caurumu pilnu. Un tikai tad, kad kluva silts, vin? pek?ni nodomaja, ka bus labak ar vabolem un zirnekliem, naktstauriniem un pat pelem kabatas, bet siltuma – un pateicigi domaja par cilveku, kur? reiz to visu nesa.
Petja vel piecas minutes sedeja slapjas drebes, bet tad, it ka apnemies, pie sevis pamaja ar galvu un uzvilka nobruzatas drebes.
"Kas…" vin? teica, kad sajuta siltumu. – Varbut tas nav tik mode, bet tas ir sezona.
Vitja pasmaidija.
“Ikviens, kur? valka Adidas, bus slapj? ka…” Deniss nepabeidza savu ekspromtu, skaidri noradot uz Petita treninterpu.
– Vin? bus slapj? ka gara laiva! – Katja pek?ni teica.
Vini visi kopa smejas.
Katja iznema no krutim saliekamo nazi un iegrieza konservos. Pa budu izplatijas galas smarza – tik aromatiska un gar?iga, ka Vitja gandriz nogibu.
Pakratijusi galvu, Katja atvera vel vienu burku.
– Mes ietaupisim naudu. Nav zinams, cik ilgi mums te bus jasez.
Deniss sniedzas soma un izvilka ceturtdalu novecoju?as maizes un dak?inu.
Vin? salauza maizi piecas dalas, katra no tam ieguva loti mazu gabalinu.
Tik gardu sautejumu Vitja sen nebija edusi. Konservam virsu bija redzama baltu tauku karta, to nebija ipa?i daudz, un pirms tam vin? butu vienkar?i izmetis ?o pretigo lietu miskaste, bet tagad vin? par to pat nedomaja; mazs novecojis maizes gabalin?, sautejums likas dievi?ki gar?igs.
Ar Denisu un Petju vini burku sadalija vienadi. Gala loti atri beidzas. Vitja ar nozelu domaja, ka nav iespejams prasit vairak.
Spriezot pec Petijas sejas, vinam bija lidzigas domas.
"Es nekad nedomaju, ka konservi var but tik gar?igi," sacija Deniss.
Petja pamaja.
– ES ari. Visu laiku ?ie tauki tika izmesti.
"Es ari," sacija Vitja. "Es isti nesapratu, kas to ed."
Vini paskatijas uz tuk?as burkas dibenu un uzsmaidija viens otram.
– Varbut pamegini uzsildit teju? – Vitja ierosinaja.
Katja staveja pie ardurvim un ielukojas nedaudz atvertaja sprauga.
"Tikai nenemiet parak daudz udens," vina teica, redzot, ka Vitja panem kugi un dodas uz izeju. Kajas bija lieli brezenta zabaki, kas tika atrasti zem plits. – Un negrabejiet spaini.
Ejot garam galdinam, Vitja ieraudzija, ka meitenem sautejuma bundza palikusi vairak neka puse. Par Lenu, vin? domaja, un, skatoties uz Katju, cienija vinu vel vairak. Neskatoties uz absoluto arejo lidzibu ar musdienu meitenem, vina bija kaut kas ipa?s, ko nevareja uzreiz saprast. Kaut kada stingriba vai kaut kas tads.
Katja iznema no plits vairakas gruzdo?as ogles, no vacu kastes no deliem eveleja skaidas un iemeta to visu samovara.
Pec desmit minutem vini jau dzera karstu teju, pareizak sakot, verdo?u udeni ar dazam atliku?ajam tejas drupacam un lasi ievarijuma, un ?i teja ?kita kaut kas nepasauligs.
Tikmer Katja pamodinaja Lenu un vina, ?upojusies, ietinusies sega, apsedas uz solina pie galda. Skatoties uz sautejumu, vina sakotneji atteicas, tacu pec gabalina izmegina?anas vairs nevareja apstaties.
Katja pastavigi skreja pie durvim un ilgi skatijas sprauga, un, kad vini padzeras teju, meitene vilka kasti pie galda un pamaja:
– Nu, paskatisimies musu trofejas? Ceru, ka nenesam to velti…
2. nodala
1941 gads
– Beidzot! – Deniss nespeja valdit emocijas. Vin? vai nu apsedas uz solina pie galda, uz kura apak?tasite dega svece, tad piecelas un piegaja pie plits, lai noglauditu vel silto sienu, tad sastinga pie kastes, burtiski iedzerot uzrakstus vacu valoda. Taja pa?a laika vin? kustinaja lupas, it ka meginatu atcereties to vai citu vardu, pamaja ar galvu un skumji atkal uzleca.
– Naina Vjaceslavovna teica, macies vardus, tie noderes. Kapec, es vinai jautaju, atceries? atceries?
Visi, iznemot Katju, protams, atcerejas. Skrupulozais Deniss vienmer kaitinaja vacu valodas skolotaju ar saviem jautajumiem, un beigas vina kaut ka izplapajas (lai gan nekad neatlavas pacelt balsi uz skoleniem):
– Kad jus nonaksit kara, Krutov, jus uzzinasit, kapec. Un atceries manus vardus.
Klase smejas – klusi, bet diezgan izteikti. Nebija runas par kadu karu. Vismaz ar vacie?iem. Un ta tas izradijas.
"Ja man tagad butu tikai maza vardnica, viss klutu skaidrs," vin? teica, skatoties, ka Katja staiga apkart kastitei, domajot, ka to atvert.
