скачать книгу бесплатно
Roberts, neievērodams klātesošos, piedzēries kaut ko murmulē tālāk.
– Reiz mans draugs Sašiņš kādā būdā vienā naktī sacirta gulošos. Veselus sešus. Vai saprotat? Veselus sešus. Tagad guļ, kājas atstiepuši. Tēvs, māte un četri sīkie. Iedomājieties, viņi Sašam nedeva pudeli! Būtu iedevuši, būtu dzīvi. Bet Sašiņu noķēra un uz Kolimu prom. Vai jūs to saprotat, jūs, bļaģ? Par pudeli uz Kolimu. Manu draugu! Visu fronti izgājām kopā. Fašistus sitām. – Roberts paceļ elkoni un berzē acis, kurās nav redzamas asaras. Taču saberzis viņš tās ir pamatīgi. Neviens nevar pateikt, vai vīrietis ir vai nav raudājis par to nezināmo Sašiņu, kurš atrodas Kolimā. – Man un Sašiņam biedrs Staļins par varonību pat ordeni piešķīra. Un tagad Kolimā mans labākais draugs. – Var redzēt, ka vīrietim paliek sevis tik žēl, ka viņš tiešām sāk raudāt.
Mazajā virtuvītē iestājas klusums. Katrs domā savu domu. Saimniece ar drebošu roku ņurca priekšauta stūri. Saimnieks, ģērbies pidžamā, nolaiž galvu. Viņa jau sirmot sākušie deniņi blāvi viz petrolejas lampas apgaismotajā telpā. Te nevienam vairs nav, ko teikt… Pat tie abi apklusuši. Vienīgi kāda pamodusies muša sīc pie lampas.
– Ejam projām! – vīrietis burkšķ un streipuļodams virzās uz durvīm.
– Jā! Jā! – Mirdza atsaucas. Viņa vēl var noturēties taisni, tāpēc stutē vīrieti, lai tas nenogāžas. Tas, savukārt, apņēmis sievieti ap vidu, grābstās ap viņas pupiem. – Kas par kartupelīšiem! Ejam! Pamīcīsim tos, ja? – un pats smejas. – Mums te nav ko darīt.
– Bet meitene? Vai ņemsiet līdzi? – saimniece drebošā balsī jautā.
– Lai paliek, rīt. – Sieviete pamet ar brīvo roku. – Rīt. Mums ar Robertu vēl ir kādas darīšanas. Vai ne? – Viņa koķeti smejas un, roku uzlikusi uz vīrieša pleca, lēnām velkas ārā.
Kad durvis aiz abiem svešiniekiem aizvērušās, saimnieki klusu apsēžas. Viņi laikam ir šokēti. Saimniece izvelk no priekšauta kabatlakatiņu un šņukstēdama slauka asaras. Mazajā virtuvītē iestājas klusums.
Saimniece pieiet pie loga. To atver, lai izietu alkohola un cigarešu dvinga.
– Tā kā tādi mežoņi, – viņa klusi saka.
– Ir jau arī. Vai nedzirdēji par tiem sacirstajiem cilvēkiem?
– Jā! Nabaga meitene! Pie kādiem zvēriem viņa nokļuvusi. Kas būs ar viņu? – Abi klusēdami domā par vienu un to pašu – par meiteni un likteni.
Ir agrs rīts. Beta pamostas kopā ar pārējiem bērniem. No virtuves pavērtajām durvīm nāk kairinoša smarža.
– Jūs jau pamodušies? – kāda balss klusi uzrunā bērnus.
– Laikam visi, – saka Arturs. – Arī Beta. Omīt, kas te naktī bija par troksni? Man šķita, ka vesels žurku bars apcēlis mūsu māju.
– Tā jau arī bija, – sieviete atbild.
– Un tētis tās aizdzina.
– Jā, Robert. Viņš ar slotu, kā sētnieks slauka ielu. Uz vienu pusi, uz otru. Es uzsildīju ūdeni, ejiet nomazgāties. Jā, Betiņa pirmā. – Viņa uzsmaida meitenei.
Arturs nenociešas. – Kāpēc viņa pirmā?
– Viņa ir mūsu ciemiņš. Vai ne, Beta?
– Jā, tante! – meitene atsaucas.
– Viņa ieies vannā atsvaidzināties, – sieviete saka pārējiem bērniem. – Tev tas ir svarīgi, vai ne? – sieviete atkal uzrunā meiteni.
– Jā! – Mazā paskatās uz sievieti, kura viņai uzsmaida. Betas sirsniņa atmaigst. Ja kāds smaida, tad viss būs labi.
Kad meitene ienāk siltajā virtuvītē, tur viņu jau gaida silta skārda vanna. Pēc ūdens peldes Beta un pārējie bērni apsēžas pie galda, kur mazās krūzītēs kūp tēja. Blakus, uz šķīvīšiem, nolikta maizīte. Bērnu tētis jau sen ir darbiņā. Arī mamma ir darbiņā. Arturam gan ir labi. Viņa omīte nekur nestrādā. Viņa, kā teic pieaugušie, gana Arturu, lai viņš neizstrādā blēņas. Pēc brokastīm bērni iziet pagalmā. Betai tur patīk vairāk nekā pažobeles istabiņā, kur vienmēr ir auksti. Saules stari apņem nelielo pagalmu. Meitenes cep kūkas. Zēni brauc ar mašīnām. Tas nekas, ka uz četriem ir tikai divas, bet darīt vienmēr ir ko. Te ceļš jāpalabo, te kalniņš jāuzber.
Taču cik ilgi spēlēsies? Laiks kļuvis nemīlīgs, un sāk līņāt. Vecā tantiņa Anna teiktu – līst pēc suņa! To gan meitene nebija redzējusi, kā līst suņi. Arī bērnu vairs nav. Meitene lēnām čāpo augšā. Brīžiem ar divām kājām, brīžiem četrrāpus, līdz sasniedz mērķi.
Ir pagājušas dienas, nedēļas. Betas dzīvē nekas, nekas nemainās. Kamēr mamma nav mājās, meitene cītīgi pēta pažobeli un tur esošās vecās mantas. Viss, ko viņa nav redzējusi, tiek aptaustīts un pat iemēģināts. Kādā saulītes apgaismotā stūrī viņa atrod vecu, noputējušu ratiņu. Beta tādu jau bija redzējusi. Vecā tantiņa ar tādu tina dziju kamoliņos. Betai dzijas nav, tāpēc viņa būs šoferis. Viņa sameklē mazu soliņu, apsēžas un nu var braukt.
– Pi, pī! – pažobeles klusumā atskan sīka bērna balstiņa. – Pi, pī! Es braucu, es braucu pa pakalniem un lejām, kur bērni laimīgi ar priecīgām sejām. Puķītes zied, saulīte iet… – Tā nobraukusi kādu laiku, viņa attopas, ka vajadzētu arī pasažierus.
Viņa pieceļas un aizsteidzas uz istabu un tur paņem divas malkas pagalītes. Noliek pie beņķīša. Nu ir jautrāka braukšana. Meitene dzied:
– Cik priecīga es šodien! Man liela mašīna, kas tālu aizvedīs. Nē, nē! Ne tā, – Beta domā. – Es labāk ņemšu līdzi veco tantiņu. Es aizbraukšu pati pie viņas un viņa man brauks līdzi.
– Pagaidiet, bērni, – viņa uzrunā savus koka bērnus, – es paņemšu tikai sedziņu, lai jums būtu silti. – Beta skatās uz abiem bērniem – pagalītēm, uzsmaida un pazūd istabā.
Tad viņa nāk ar dvieli un zīmuli. Dvielis – sedziņa, bet ar zīmuli viņa ievelk actiņas, degunus un mutītes. Nu viņai ir īstas lellītes. Beta apsedz savus bērnus un sasēdina tos kopā, lai nesalst.
Vecā tantiņa vakaros pirms gulētiešanas bieži lasīja pasakas. Citreiz dziedāja kādu dziesmiņu. Arī Beta dzied šūpuļdziesmiņu:
– Saulīt tecēj, tecēdama,
Es paliku pavēni,
Nava savas māmuliņas,
Kas iecēla saulītē?
Jau saulīte zemu, zemu,
Māmulīte tālu, tālu,
Teku, teku, nepanāku,
Saucu, saucu, nesasaucu.
Pār Betas vaigiem līst asaru lietus. Šī dziesmiņa viņai atgādina veco tantiņu.
Viņa to vienmēr dziedāja, kad tina dziju, arī tad, kad ārdīja vecās vilnas jakas. Meitene sarāvusies sēž. Viņa gaida mammu Mirdzu. Pa mazo lodziņu redzama saule, kas lēnām iegrimst mākoņos. Beta sēž uz soliņa, galvu atspiedusi pret ratiņa sāniem, un guļ, līdz kāda roka pieskaras viņas plecam.
Meitene plaši atver acis un izbijusies skatās uz svešinieci, bet pretī smaida sīka, grumbiņām izvagota seja. Šķiet, ka pati saulīte iespīd pažobeles sīkajā lodziņā. Vecenīte noglauda bērna galviņu. No viņas plūst viegls siltums.
– Meitiņ, nāc pie manis. Kad tava mamma atnāks, tu mazliet jau būsi atpūtusies. Ieēdīsim kaut ko kopā.
Meitene pazīst vecenīti. Viņas jau pa gabalu ir redzējušās. Toreiz vecenīte iznesa no savas istabas čuru spaini, kam virsū bija vāks. Dažreiz pie viņas atnāk kaimiņienes, kas aiznes to uz ateju pagalma stūrī, atnes tīru ūdeni, produktus no veikala.
Betas podiņu nes mamma, jo Beta pa šaurajām kāpnēm var to izliet. Tad gan smirdētu visas kāpnes. Mamma to dara no rītiem, kad meitene vēl guļ.
Beta ieliek savu sīko plaukstiņu vecenītes rokā, un abas dodas uz tantes istabu.
Kad naktī pārrodas mamma, viņa jau zina, kur ir bērns, jo Almas tante ir atstājusi zīmīti.
Reiz, kad atkal neviena nav mājās, mazā Beta dodas ciemos uz pažobeli, kur dzīvo Almas tante. Beta grib ar viņu iepazīties tuvāk. Viņa ir viena, Beta arī ir viena. Var būt, ka abas var sadraudzēties? Tas nekas, ka viena ir vēl maza, bet otra jau veca. Almas tantes mugura saliekta kā zirga loks. Beta zina, ka lokus saliec cilvēka rokas. Bet kas salieca Almas tanti? Neviens to nezina pateikt. Mamma Mirdza to noteikti nezina. Meitene nolemj to uzzināt. Viņa klusu pieklauvē. Neviens neatbild. Tad viņa pieklauvē skaļāk. Pie durvīm viņa izdzird kādu šļūcam. Durvis atveras, un tajās parādās vecenīte, kuru Beta sveicina: – Labrīt, Almas tante! Vai drīkst ienākt? – viņa pajautā. Tas ir pieklājīgi. Tā mācīja vecā tantiņa. Meitene vēl nezina, ka bez aicināšanas neviens ciemos nenāk. Arī dāvanas viņai nav… Atvērtajās durvīs meitene redz mazu istabiņu ar noputējušām mēbelēm. Vienā no tām ir grāmatas. Pilns skapis. Tās kā magnēts piesaista mazās meitenes uzmanību. Mammai gan ir tikai divas grāmatas, bet tās ir svešā valodā, kuru meitene nesaprot. Uz vienas ir onkulis ar lielām ūsām. Mamma stāsta, ka tas esot tētis Staļins. Tad jau Beta ir ļoti bagāta. Divi tēti. Viens tētis bērnunamā, bet otrs uz grāmatas. Grāmatas meiteni piesaistīja kā brīnums, kā pasaka. Tās ir kaut kas neaptverams. Tajās ir viss – ceļojumi, pasakas par princesēm, rūķīšiem un vēl. Un vēl. Taču meitene vēl neprot lasīt. Parasti pasakas pirms gulētiešanas lasīja vecā tantiņa. Tagad viņas nav. Betai atliek tikai skatīties bildes.
– Almas tante, – Beta uzrunā istabiņas saimnieci, – vai drīkst pie jums paciemoties?
– Nāc iekšā, bērns. Nāc pie plīts! Tur tev būs siltāk! Tev jau mājā noteikti ir auksti. Nav kam iekurināt. Man arī nebūs vienai tik skumji un būs siltāk, – Almas tante saka. – Vai tu atkal viena?
– Jā, Almas tante. Mamma tikai strādā un strādā. Viņai nemaz nav laika cept kartupeļus vai pankūkas un vārīt kartupeļus.
– Ko tad tu, bērniņ, ēd?
– Parasti maizi, vārītus kartupeļus ar miziņu un rūgušpienu. Ai, cik tas ir garšīgi! Vārīti kartupeļi un rūgušpiens! – Beta priecīgi sasit plaukstas.
– Kur viņa strādā? Vai tu zini? – tante prasa.
– Nezinu, Almas tante. Reiz viņa teica, ka viņai jāskrien pa laukiem. Neviens negrib strādāt. Tikai viņa viena skrien un strādā. Tie atbraucēji tikai dzer. Viņiem negribas strādāt. Tāpēc mamma ir piekususi un nenāk mājās.
Kamēr Beta to visu stāsta, Almas tante sajauc miltus ar pienu, pieber sāli un cukuru.
– Vai tu ēdīsi kopā ar mani?
– Jā, Almas tante, ja drīkst. Mana vecā tantiņa arī cepa pankūkas. Ai, cik tās bija garšīgas!
– Nogaršo manējās! Varbūt tās arī tev garšos?
Beta sajūt atvieglojumu. Vēderā kaut kas iekņudas. Viņai tik tiešām gribas ēst. Dažreiz ēdiens pat sapnī rādās. Ja viņai būtu nauda, daudz, daudz, tad viņa nopirktu skaistas, lielas kūkas, kas pašas lien mutē.
– Paldies, Almas tante! Es jau nemaz tik dikti vēl negribu ēst. – Beta zina, ka atteikties ir pieklājīgi. Tā teica mamma Mirdza.
– Ak tā! – Almas tante novelk un pasmaida. – Ņem un ieēd manis ceptās pankūkas, – un ieliek meitenes klēpī lielu šķīvi.
Pie plīts ir silti. Turēdama klēpī šķīvi ar gardumiem, viņa pēta kaimiņieni. Viņas bēdu izvagoto seju un domā: “Kā lai uzprasa, kāpēc viņa ir viena? Vai tās grāmatas viņa visas ir izlasījusi?”
Beidzot abas ir paēdušas. Arī Beta ir sadūšojusies.
– Almas tante, vai tu tās grāmatas visas esi izlasījusi? Tev to ir tik daudz!
– Jā, mazā. Visas. Kad es biju jauna, tad mēs abi ar vīru vienmēr pirkām grāmatas. Man patika lasīt. Arī tagad kādu pārlasu.
Betai šķiet jocīgi, ka Almas tante ir bijusi jauna. Viņai šķiet, ka te nu viņa mazliet samelojusies. Tik veca un jauna. Tas tā nevarēja būt.
– Es arī daudz lasīšu, kad būšu liela! – meitene paziņo. – Tas būs tad, kad iešu skolā. Tādā lielā, lielā. Es atceros, ka bērnunamā, kurā biju, blakus bija skola un milzīgs, skaists dārzs, kur bija daudz puķu. Es tur biju kopā ar pārējiem bērniem. Mēs staigājām, staigājām… Jā, jā, Almas tante, vai tu man tici?
– Ticu, ticu, – viņa pasmaida, – bet vai tu atceries, kur tas bija?
– Jā, tante. Tas bija Rīgā. Trešajā bērnunamā.
– Ak tā! – vecenīte nopurpina. – Tad to tu jau atceries? Tev gan ir laba atmiņa, bērniņ.
– Jā! Mamma teica, ka es esmu bijusi vēl vienā, bet viņa nestāsta, kurā.
Almas, tante, kāpēc tu esi viena? Vai tev vīra nav? Tu teici, ka abi pirkāt grāmatas.
Vecenītes seja paliek nopietna. Acīs vērojamas skumjas un sāpes.
– Bija gan. Taču viņu paņēma karš. Arī manus dēliņus paņēma karš. Bija trīs, tagad neviena. – Vecenīte slauka asaras. Vismaz kādai dzīvai būtnei var izteikt savu lielo sāpi. Viņa vēl ko gribētu teikt, bet asaru kamols aizspiež kaklu. Meitene pieceļas un pieglaužas pie viņas. Tad ierāpjas viņas klēpī un apņem vecās sievietes kaklu un nobučo uz vaiga.
– Neraudi, mīļā tantiņa! Beta nekad neraud, ja ir viena. Bet tu raudi. Neraudi, citādi arī Beta raudās.
Almas tante notrauš asaru lāsītes, caur kurām pavīd smaids par mazās ārkārtīgo bērnišķīgumu un naivumu. Viņas dēli tajā laikā bija daudz piemērotāki skarbajai dzīvei, bet šis bērns, par kuru stāsta, ka esot bez vecākiem, ir naivs kā pavasara ziediņš, tīrs kā strautiņš. Almas tante apskauj meitenīti un samīļo.
– Ak, bērniņ, tā nu mēs abas esam vienas. – Viņa cieši apskauj meiteni un gluži kā vecā Annas tante piespiežas klāt. Nu viņas nav vienas. – Mazo bērniņ, lai Dieviņš tev vienmēr stāv klāt! – viņa skaļi saka.
Beta jau sen zina, ka Dieviņš ir blakus, bet mammai to nedrīkst teikt. Mamma apgalvo, ka Dieviņa nav un ka Beta ir dumja. Meitene mammai nekad nestāsta, ka viņa draudzējas ar Dieviņu un Sargeņģeli. Viņš vienmēr ir blakus Betas mazajās laimītēs un nelaimītēs.
– Almas tante, vai tev ir tavu dēliņu bildītes?
– Jā, saulīte. Ir gan. Pēc vārda “saulīte” meitenes seja uzplaukst.
Viņa mirdzošām acīm skatās tantes grumbu izvagotajā sejā.
Almas tante piešļūc pie viena no plauktiem, no kurienes izvelk lielu grāmatu. – Te ir, ja gribi paskatīties. – Beta ar bijību paņem to abās rokās un noliek uz galdiņa. Almas tante apsēžas blakus uz krēsla un, nu abas šķirsta noslēpumaino albumu.
Tur ir kāda bilde, kurā redzami divi jauni cilvēki – viņš un viņa.
– Almas tante – kas tie ir? – Beta prasa.
– Tie esam mēs, mans Jānis – vīrs un es, kad vēl biju jauna.
– Tu reiz biji jauna? – to meitene nevar saprast. Almas tante bija jauna.
– Tad jau Beta arī kādreiz būs veca. Vai tā? – viņa skatās tantē. – Tā reiz būs, jo visi cilvēki no bērniem izaug par skaistiem, stipriem cilvēkiem, tad viņi, ja viņiem ļauj dzīvot, noveco.
– Kas notiek pēc tam?
– Viņi nomirst un pārvēršas Eņģeļos.
– Es arī nomiršu un būšu Eņģelis?
– Tu, bērniņ, ilgi dzīvosi, līdz Dieviņš paņems pie sevis.
Pēc brīža: – Kur ir Dieviņš?
– Viņš ir visur. Viņš mūs sargā.
– Kā? Kāpēc tavus dēliņus viņš nenosargāja? – Beta nesaprot. – Redzi, mēs cilvēki esam daudz, daudz, bet Viņš ir viens. Kā lai Viņš viens visus nosargā? – Meitene atkal domā, uz delnām atbalstījusi zodu. Tad viņa pamana kādu jaunekļa bildi albumā.
– Bet tas? – Beta rāda uz jaunekli, kurš ģērbts citādā formā, nekā viņa redzējusi.
– Tas ir mans Ansis. Viņu paņēma vācieši. Tad viņš nokļuva krievu gūstā un krievi kaut kur viņu Krievijā nošāva. Varbūt nomira badā?
– Jā, Dieviņš nenosargāja, – meitene sērīgi piebilst. – Bet tas! – Meitene pieskaras kādai nelielai bildītei. – Viņu arī krievi nošāva?
– Viņš karoja pret sarkanajiem mežos. – Jā, meitene reiz no mammas dzirdēja, ka mežos dzīvojot bandīti un viņi reiz pat uzbrukuši mammai Mirdzai.
– Almas tante, vai viņš bija bandīts?
– Bandīts? – vecenīte pārjautā.
– Jā, bandīts. Mamma Mirdza teica, ka mežos dzīvo bandīti. – Nē, mīļā. Mans dēliņš cīnījās par savu zemi, par to, lai viņu mājās nenāk svešinieki un neaizved bērnus un sievas.
