скачать книгу бесплатно
– Uz kurieni?
– Uz Sibīriju.
– Kas ir Sibīrija?
– Tā ir ļoti auksta zeme. Ļoti auksta. Tava mamma to noteikti zina.
– Viņa arī bija Sibīrijā?
– Nezinu, bet mammai gan neko nestāsti par mūsu sarunu! Lai viss paliek starp mums. Jā? Tas būs mūsu lielais noslēpums, – Almas tante uzmanīgi vēro mazo.
– Nebaidies, Almas tante! – Beta sajūt, ka vecā tante arī baidās no mammas. Daudzi baidās. Arī tās tantes sētā baidās no mammas.
– Es viņai nekad neko nestāstu. Un viņa jau man arī neko neprasa, jo viņas nekad nav. Vienmēr kaut kur brauc.
– Tas ir labi, gudra meitene! – Viņa piespiež mazo pie sevis.
“Gluži kā vecā tantiņa,” meitene nodomā, un viņas sirsniņā ieplūst siltums.
– Nē, es par to mammai neteikšu. Arī par grāmatām neteikšu. Nebaidies! – Betas sejiņa ir nopietna. Meitene zina, ka par to, ko viņas tikko runāja, nedrīkst stāstīt, citādi arī Almas tanti var nošaut vai aizvest uz tālo, auksto zemi. To Beta negrib, jo Almas tante ir laba.
– Kā sauc tavu trešo dēlu? – Beta klusi prasa.
– Ēriks. Viņš pazuda kaut kur Vācijā. Ja krievi nebūs viņu nošāvuši vai paņēmuši, tad ir dzīvs un vesels. – Almas tante noslauka asaras.
“Laikam tur kāds puteklis grauž,” Beta domā. Viņa vēl nezina, kā sāp mātes sirds pēc bērniem. Tās ir brūces, kas nekad nesadzīst.
Meitenes jautājumi tās atvērušas, un tās joprojām asiņo.
– Almas tante, es jau esmu liela, man drīz būs pieci gadi. Es tev varētu palīdzēt atnest ūdeni no akas.
– Bērniņ, to ne. Tur tu esi vēl par mazu un trauslu, bet pastrādāt ar lupatiņu, to tu gan varētu. Sarunāts? – Viņa noslauka asaras, paskatās uz mazo knīpu un uzsmaida.
– Sarunāts! – Meitene skatās uz tanti.
– Par palīdzēšanu es tevi vienmēr uzcienāšu.
– Jā! – Beta atkal smaida. – Es tev varu palīdzēt.
Almas tante iedod Betai lupatiņu, un nu abas slauka putekļus no lielajiem plauktiem. Tante pat ļauj apskatīt kādu grāmatu, kur ir bildes. Vislabāk meitenei patīk grāmata, kurā ir gleznu reprodukcijas. Tur kāda tante guļ gluži plika un smaida. Almas tante skaidro, ka tā ir holandiešu gleznotāja Rembranta sieva Saskija. Viņa patiešām ir skaista. Kādā citā attēlā, ko sauc “Naktssardze”, redzami vīri ar zobeniem. Rembrantam ir daudz tumšās krāsas. Taču meitenei viņa gleznojumi patīk, jo tur ir arī gaišas vietas. Tantei ir arī kāda grāmata, kas domāta bērniem. Tur skaistas meitenes sarkanos brunčos dejo, svin Līgo svētkus. Kad meitene kaut ko prasa, kas tas, kas tur? – Almas tante vienmēr atbild. Mamma Mirdza jau sen būtu kaut ko uzbļāvusi, bet Almas tante pacietīgi stāsta un šad tad noglauda viņas galvu. Betai patīk pie Almas tantes, jo pie viņas ir silti un viņa nekad meiteni nesauc par dumju.
Viņa parasti saka: “Ak, tu mana gudriniece!” Beta mīl vecos cilvēkus. Gan vecā tantiņa Anna, gan Almas tante mīl viņu. To meitene jūt. Arī Eņģelis naktī stāsta par to, kas ir mīlestība.
Vakarā mamma Mirdza atnāk vēlu, vēlu. Viņa ir sasarkusi. Par kaut ko laimīga. No viņas nāk savādas smaržas. Laikam iemetusi? – teiktu vecā tantiņa Anna. Taču tur ir vēl kādas smaržas.
“Tā smird vīrieši,” meitene secina. Un gultā aizgriežas uz sienas pusi. Šoreiz mamma pat nemēģina Betai pieglausties. Viņa nogurušā balsī tikai nosaka:
– Betiņ, meitiņ, rīt mēs brauksim uz citu pilsētu. Tur mums abām būs pavisam labi. Svaigs gaiss, ūdens.
“Kā viņa mani nosauca?” meitene satrūkstas. “Par meitiņu? Tā mamma nekad viņai nav teikusi. Tas ir kas jauns.”
Nākamajā rītā pie sētas piebrauc liela mašīna. Kamēr mamma un kaut kāds onkulis iekrauj mantas, Beta skrien pie Almas tantes.
– Tante, es atkal kaut kur braukšu. Tikai nezinu, kur. Es atnācu atvadīties.
Almas tante pieliecas, apņem meiteni un nobučo. – Esi laimīga, meitiņ! Lai tava sirsniņa vienmēr ir skaidra! Es lūgšu par tevi Dieviņu! – Viņas cieši apskaujas.
– Almas tante, kas ir laime?
– Cik cilvēku, tik laimes, katram sava, – Almas tante atbild un sejā iezogas skumjas. – Tev ir sava laime. Tu esi dzīva.
– Un tev?
– Man reiz bija laime?
– Kāpēc bija?
– Mana laime bija ģimene. Vīrs, dēli…
– Tad jau tu, Almas tante, esi nelaimīga?
– Ko nu tur… – Vecā sieviņa pieliek kabatlakatiņu pie acīm. – Gan jau būs labi. Cik vairs nu ilgi, kad mani bērni un mans Jānis mani sagaidīs tur, augšā. Tad mēs visi būsim laimīgi.
Betai paliek tā jocīgi. Var būt, ka viņa veco sieviņu redz pēdējo reizi? Meitene vēlreiz iedod buču.
– Tante, es tevi mīlu! – viņa saka un pagriežas, lai ietu. Tad paskatās atpakaļ un pamāj ar roku. – Atā, mīļā Almas tante! Nu gan man jāiet.
Kad mazā ir aizgājusi, vecā sieviete apsēžas. “Tā dzīvē ir, cilvēki satiekas, iemīl viens otru un izšķiras, un kā lieli kuģi katrs aizpeld uz savu pusi.”
Pa to laiku lielais matracis, skapis, galds, krēsls jau iecelti mašīnā. Arī koferis ar maisiem jau atrodas tur. Šoferis abas iesēdina priekšā. Beta sēž mammas klēpī un domā par laimi. Kas ir tā laime? Viņai ienāk prātā arī atbilde. Tikai tā atbilde ir skumja – “Tas ir mirklis, pieskāriens…”
ATKAL CEĻĀ UN JAUNĀS MĀJAS
Mašīna lēnām brauc gan augšā, gan lejā. Pa labi, pa kreisi. Betas acis, domājot par laimi, par Almas tanti, lēni aizveras. Viņa guļ.
– Manu mīļo Eņģeli, es atkal braucu uz svešu vietu. Vai tu man būsi blakus arī tur?
– Būšu, mana mazā meitene. Būšu! – Kā tu zināsi māju, kur es dzīvošu?
– Atradīšu, mans bērns. No manis neko nevar noslēpt. Es biju un būšu tev blakus.
– Tu esi tik labs!
– Meitiņ!
– Manu Eņģelīt, kā es tevi mīlu!
– Es tevi arī. Vai zini, kas ir Eņģeļi?
– Nezinu, Tu man to neesi teicis.
– Eņģeļi ir visi tie, kam šeit, uz zemes, gājis grūti. Un vispār, vai kādam iet labi?
– Mamma saka, ka viņai iet labi.
– Jā, viņai ir labi, jo dzīvo uz to cilvēku sāpēm un asarām, kurus nošāva, izveda. No daudziem viņa savāca drēbes. Bet pati ir tukša kā muca.
– Kā tukša? – meitene nesaprot.
– Viņa neko nelasa, tikai klausās tenkas. Sevišķi, kad kāds iedzēris un dzērumā nenoturas. Vai nu kādu aizliegtu anekdoti izstāsta, vai stāsta kaut ko sliktu par vadoni.
– Kas tad notiek? – meitene iztaujā savu mīļo Sargeņģeli.
– Tad viņa aiziet uz attiecīgo iestādi un visu izstāsta.
– Arī par mani?
– Domāju, ka viņi par tevi zina vairāk, nekā tu pati par sevi.
– Arī par manu īsto mammu un tēti?
– Domāju, ka jā. Taču liecies mierā ar tādiem jautājumiem. Neviens tev nekad to nestāstīs. Tas jau ir noslēpums, kuru zina tikai daži. Tu visu mūžu domāsi par viņiem, taču atbildes nebūs. Tikai to es tev varu teikt. Nebūs! – Un Eņģelis ar vienu spārnu noslauka asaras, kas rit pār viņa vaigiem.
– Eņģelīt, – Beta iztraucē klusumu. – Bet mamma Mirdza arī lasa.
– Ko lasa?
– Divas grāmatas. Uz vienas tēta Staļina bilde, bet uz otras… – Beta neprot paskaidrot.
Pēc īsa laika sprīža viņa atkal prasa Eņģelim, kas ir noguris no bezgalīgajiem bērna jautājumiem.
– Kam viņa nodarīja pāri?
– To es tev nevaru teikt. Kad būsi mazliet lielāka, pateikšu. – Viņš samiernieciski paceļ vienu spārnu.
– Eņģelīt, kāpēc es tevi neredzu dienā?
– Es esmu viegls kā pieneņu pūkas. Tu tās esi redzējusi.
– Jā, manu Eņģelīt. Pie bērnunama auga pienenes. Kad tās izauga, parādījās pūkas, ko vējš sakustināja, un tās aizlidoja tālu, tāpat kā tu, Eņģelīt.
– Ko tu tur augšā dari? – Jautājumi līst kā zvaigznes no debesīm. – Es tur lidoju. Satiekos ar citām gaišām būtnēm. Mēs tur esam no visa kā brīvi. Mums nav auksti, nav arī karsti. Mēs esam viegli, viegli.
– Kāpēc es nelidoju?
– Tu esi cilvēks. – Kas ir cilvēks?
– Gan laba, gan slikta būtne.
– Jā, vecā tantiņa arī tā teica. Viņa teica, ka Dievs mūs visus radījis. Viņa arī teica, ka dzīve ir nežēlīga. Ka cilvēkam klājas grūti.
“To tev, meitiņ, dzīvē vajadzēs, tas tev jādara,” – viņa nebeidza atkārtot. “Dzīve ir nežēlīga un izdzīvo stiprākie. Tie, kuri daudz ko prot un var. Tāpēc jāmācās.”
– Kāpēc dzīve ir nežēlīga? – viņa jautāja Eņģelim.
– Redzi, ir cilvēki, kuri grib būt bagāti bez darba. Taču, lai paēstu, apģērbtos, ir daudz jāstrādā. Taču tādi ļaudis ir arī slinki. Viņi grib dzīvot uz citu rēķina. Atņemot iekrāto mantu, kas iegūta, daudz strādājot. Tā reiz notika ar veco Annas tanti jaunībā. Es tev to reiz stāstīju. Atceries?
– Jā, manu Eņģeli. Atceros. Tu tikai saki – labs, labāks. Bet kā kļūt labākam?
– Tev jāzina arī, ka ir ļaunums.
– Eņģelīt, kā man kļūt labākai? Es nesaprotu, – meitene atkal un atkal prasa.
– Redzi, Beta, kā tu zināsi, kas ir labs, ja nezināsi, kas ir ļauns. Tev patīk vecā Annas tante. Kāpēc?
– Tāpēc, ka viņa ir laba un daudz cietusi. Viņa gan zina, kas ir labs un kas ir ļauns, – meitene atbildēja. – Viņa ir gudra.
– Redzi, to sauc par dzīves gudrību. Tā daudziem atnāk ar gadiem. Bet ir arī tādi, kas no dzīves nekā nemācās. Viņi – kādi atnāk, tādi aiziet. Iedomīgi, skaudīgi, nenovīdīgi.
Ne visu Beta saprot. Taču Eņģeļa teiktais viņai šķiet pareizs. Tā tas ir. Tā notiek. – Kas tad notiek? – Beta prasa tālāk.
– Tajā pasaulē viņiem jāmācās ļoti ilgi, līdz viņi sapratīs, ka pašiem jākļūst labākiem. Visu mūžu, līdz kapa malai.
– Mīļo Eņģeli, vai es esmu laba?
– Tu vēl esi bērns. Pagaidām arī tev jāmācās. Ļoti daudz jāmācās. Es labāk pastāstīšu par sevi. Vai gribi? Man arī reizēm ir skumji, – klāstīja Eņģelis. – Tāpat kā tev. Sevišķi rudenī. Tad mani pārņem tāda smeldze, ka ne izsacīt. Reiz atnāca rudens. Dzērvju kāsis laidās projām. Arī meža zosis klaigādamas lidoja uz dienvidiem. Virs purviem pacēlās balta migla. Bērzi pamazām nometa savas zeltītās drānas, bet kastaņi kļuva ugunīgi sarkani. Man šķita, ka deg mājas. Cita pēc citas. Un tad man šķita, ka esmu palicis gluži viens. Viens pasaulē un Visumā, kur mirgo zvaigznes un izplata savu gaismu tumsā. Uz zemes mainās gadalaiki. Tie nāk viens aiz otra, bet šeit ir tikai tumsa un gaisma. Vai saproti mani, mans bērns?
– Nē, – Beta atbild. – Kāpēc tu gribi atpakaļ pie Dieviņa, – Beta prasa. – Kāpēc tu mani vairs negribi? Tu teici, ka vienmēr būsi pie manis.
– Piedod, mīļā! Es nezināju, ka tu mani tā mīli.
– Es mīlu tevi, veco tantiņu Annu, Almas tanti, – meitene uzskaita visus savus mīļos.
– Labi, Beta. Es tev kaut ko uzdāvināšu.
– Ko? – meitene mazliet viltīgi jautā. – Man neviens neko vēl nav dāvinājis.
– Tā būs īpaša dāvana.
– Jā?
Beidzot mašīna ir apstājusies pie kādas ceriņos ieskautas mājas. Viss smaržo. Betai šķiet, ka viņa pati sāk smaržot. Pie mājas durvīm stāv vecā tantiņa. Viņa smaida. Viņas goda priekšauts apņem viņas vēderu, bet tur, Beta labi zina, noslēptas pāris konfekšu, kuras var sūkāt.
“Ak, tā ir tā dāvana,” meitene atceras sapni. “Vecā tantiņa Anna ir mana Eņģeļa dāvana.” Viņas mazā sirsniņa priecīgi gavilē. Mamma gan ir nopietna. Viņai rīt jāpošas uz jauno darbu. Kā viņa tur teica? MTS? Kas tas tāds ir? Ko viņa tur darīs? Jāuzprasa vecajai tantiņai. Viņa gan zinās. Kad mamma kopā ar onkuli ir izpakojusies, onkulis aizbrauc, bet mamma iet apgulties. Viņa ir piekususi. Beta pa to laiku ieiet virtuvē un izprašņā veco tantiņu.
– Veco tantiņ, par ko strādā mamma?
– Viņa ir varena, jo strādā par lielu priekšnieci.
