скачать книгу бесплатно
– Es viņai neko neteikšu! – meitene piecēlās un apvija rociņas ap vecās sievietes kaklu un bučoja, bučoja viņu. – Es tevi mīlu!
– Es tevi arī, manu mazo meitentiņ. – Tā viņas abas pieglaudušās labu brīdi sēdēja, līdz vecmāmiņa atcerējās par dzijas kamoliņiem. Bet Betiņa sastingusi sēdēja un atkal kaut ko domāja.
– Vecmāmiņ, ko jūs ēdāt?
– Visu ko. Bērni salasīja balandas, gārsu, nātres un citas zālītes.
Es vārīju balandu zupu.
– Vai tev galšoja?
– Nē, bet visiem gribējās ēst, jo iestājās bads. Cepu kliju maizīti, klāt piecepu pat skaidas. Nedaudz, tomēr.
Betiņa atkal sastinga. – Vecmāmiņ, es to saplotu. Kad man dažreiz nebija, ko ēst bēlnunamā, mums deva putlu un tēju. Tēju gan valējām dzelt, cik glibas. Putlu nē. To ēda tantes baltos ķiteļos. Viņas to putlu pat nesa uz mājām.
– Kā tu to zini?
– Ledzēju.
– Nabaga bērns. – Vecās tantiņas sastrādātā roka noglāstīja bērna galviņu.
– Tu pati esi nabaga! – Beta teica.
– Kāpēc tu tā domā?
– Tev nebija, ko ēst, – mazā attrauca un pieglaudās pie vecās sievietes krūtīm.
– Vecmāmiņ, vai tu vēl ko pastāstīsi?
– Jā, mīlulīt. Lai gan tu vēl esi ļoti maziņa. Varbūt tu mani sapratīsi. – Varēja manīt, ka vecenītei ļoti gribas kādam izstāstīt savu sāpi.
– Un tad, sākās karš. Arī dēliņi karoja katrs savā pusē. Viens krita par krieviem un Staļinu. Otrs nokļuva vācu gūstā, kur paņemts vlasoviešos. No tā laika viņu saukuši par Ivanu. Par trešo nav nekādu ziņu. Kāds izbijis karotājs, bez vienas rokas, stāstīja, ka Pēterītis aizsūtīts uz tālo Prūsiju, uz Kēnigsbergu. Krievi to pilsētu vēlāk nosauca par Kaļiņingradu. Arī vīru nogalināja svešinieki. Vienīgo meitu par sievu apņēma kāds traks krievs, kas viņu dauzīja kā tādu pelavu maisu, līdz pats kaut kur pazuda.
– Kul? – meitene taujāja.
– Neviens to nevarēja pateikt. Stāsta, ka viņš apzadzis kādu lielu virsnieku. Varbūt kādā Sibīrijas lēģerī baro utis. Kaut viņš neatgrieztos! – vecā Annas tante pikti meta krustu un raudādama lūdza Dievu. Mazā Beta klausījās vecās tantiņas stāstījumos, nometās ceļos un, nu raudāja abas kopā.
– Eņģelīti, manu Eņģeli, kāpēc Dievs viņai nepalīdzēja? Kāpēc bija tas nolādētais kalš? Kāpēc? – nakts tumsā viņa sauc savu glābēju. – Kāpēc?
– Cilvēku ir daudz, bet Viņš ir viens, – Eņģelis čukst pie auss.
– Kas viens?
– Dievs ir viens.
– Bet tu?
– Tad es vēl nebiju Eņģelis.
– Kas tu biji?
– Es biju cilvēks.
– Kad es nomilšu, tad es alī būšu Eņģelis?
– Jā, ja tu būsi laba.
– Kā laba?
– Tā, – Eņģelis gluži kā tauriņš izpleš spārnus un ar vienu apsedz meiteni.
Kādu laiku istabā valda pilnīgs klusums.
– Manu Eņģelīt, – mazais cilvēka bērns to atkal uzrunā, – kas ir labs?
– Labs? – Eņģelis brīdi domā. – Es domāju, ka to nevar sataustīt ar rokām. To var salīdzināt. Pasaulē ir tik daudz kā slikta, bet pretī labs. Paskaties – vai karš ir labi?
– Nē, – meitene atbild. – Kalā sit visus nost. Visus, tu dzirdi? Visus. Tā teica vecā tantiņa. Un, tad aplok.
– Tātad? To tu jau zini, kas ir slikti?
– Bet, es tev plasīju, kas ir labs? – jautāja meitene.
– Labi ir tad, ja cilvēkiem nav jākaro. Labi, ja netrūkst maizītes. Tas ir labi, vai ne? Labi, ja tu izdari otram kaut ko labu.
– Jā, tad il labi. Bet ja pāri nodara kaķītim, sunītim? – mazā nebeidza tincināt.
– Tad tas arī ir slikti. Visi, kas cieš no ļauniem cilvēkiem, kam sāp, arī dzīvniekiem, iet slikti. Betiņ, guli mazulīt. Tu par daudz domā. Tev tagad jāatpūšas, jāuzkrāj spēki jaunai dienai. Tagad aizmiedz. Rīt tev būs daudz darbiņa.
Pagāja mēnesis, gads, divi gadi. Betai jau apritējušas četras vasaras. Tagad viņa var kustēties kā zālīte vējā. Ripot kā kastanītis rudenī. Taču te, šajā istabā, zālītes nav. Beta kopā ar mammu dzīvo kādā koka divstāvu mājā. Vecā tantiņa aizbraukusi kaut kur tālu, tālu. Mamma teica, ka viņai jāauklē mazbērniņš. Tas ir, dēla meitiņa. Tagad Beta tiešām ir liela un viena. Viņa stāv pie neliela netīra loga, kas aplipis ar mušām un zirnekļiem, un skatās, ka pagalmā ir bērni. Meitene arī grib tur, bet durvis ir ciet. Viņa vēl atceras veco tantiņu, kura kaut kur izkāpa ar lielu somu, mašīnu, ar kuru brauca uz šejieni, un mammu, kas smaidot stāstīja, cik Betai būs labi pilsētā. Tur būšot jūra un daudz, daudz cilvēku. Mamma, kā parasti, meloja. Beta zina, ka melot ir slikti. Tā teica vecā tantiņa. Jūra ir kaut kur. To viņa neredz. Tikai kaijas reizēm pārlido pāri mājai. Meitene ieraujas stūrītī pie loga un skatās ārā. Tur bērni spēlējas smilšu kastē. Beta arī tur grib, bet durvis ir aizslēgtas. Tāpēc viņa nekur netiek, bet mamma būs vēlu vakarā.
Mamma Mirdza vakar uzvārīja zupu. Tagad tā ir auksta un negaršīga, bet ēst gribas. Meitene paņem bļodiņu, pakāpjas uz soliņa un to uzliek uz plīts, ielej. Tad uzmanīgi aiznes un noliek uz galda, kur atrodas sagriezta maizīte, ko jau apciemojušas mušas. Meitene ēd un domā – vecās tantiņas vārītās zupas bija daudz garšīgākas. Un kādas pankūkas viņa cepa! No kartupeļiem, miltiem. Un, ja bija ievārījums, tad Beta, piemiegusi acis, gluži kā kaķis, baudīja vecās tantiņas taisīto. Viņa vispirms nolaizīja ievārījumu un tad ēda pankūku. Annas tante nekad, nekad neaizmirsa iedot krūzīti silta piena. Tagad, mamma arī ir atstājusi krūzīti ar pienu, taču tur peld mušas, cita par citu lielāka. Pāris karotes apēdusi negaršīgo virumu, viņa noliecas un ar karotīti izzvejo mušas un uzliek uz galda. Tā, tagad viņa pati taisīs zupu. Pāri palikušo viņa salej katliņā un ielej bļodiņā pienu. Var jau paņemt arī tīru bļodiņu no plaukta, bet mamma tad rājas. Piešmucē visu, un kas tad to mazgās? Tāpēc meitene ēd no bļodiņas, kurā jau bijusi zupa. Meitene sadrupina maizīti, un zupa gatava. Kad brokastis un pusdienas, abas, divi vienā, paēstas, Bella atkal pieiet pie loga. Tur notiek kauja. Liels zirneklis noķēris mušu. Tā spiedz kā traka. Tūlīt būs cauri. To Betas sirds nespēj izturēt. Viņa paņem sērkociņu kastīti, izņem vienu sērkociņu un iet mušai palīgā. Drīz vien zirnekļa tīkls ir pārrauts un muša aizlido, bet zirneklis, palicis bez pusdienām, ātri ieskrien kādā loga caurumā. Tikmēr Beta, paņēmusi kabatlakatiņu, slauka nelielo loga rūti, lai labāk redzētu ārā notiekošo. Tur, uz soliņa, sēž kāda tante, kuras galva noslīgusi gluži kā koka zars, bet uzraugāmie sākuši kautiņu. Mazie zeperi, tā parasti teica vecā tantiņa, plūcas ne pa jokam. Vienam kaut kas noticis ar degunu. Viņš tik skaļi brēc, ka pat Beta to dzird. Arī tante uzlec kājās. Viņa pieskrien pie svešā zēna un cērt pliķi. Tagad ir divi puikas ar skaļām balsīm. Sieviete vairs nezina, ko darīt. Pārējie bērni pamukuši katrs uz savu pusi un no stūriem novēro situāciju. Tā jezga ievelkas līdz brīdim, kamēr parādās vēl dažas sievas. Viņas paķer katra savējo, ar plaukstu uzdod pa pakaļām un aizvelk uz mājām. Kārtībai jābūt. Nu pagalmā ir iestājies miers un bērziņš – tā teiktu vecā tantiņa.
Meitenei nav, ko darīt. Viņa uz naktsskapīša ir atradusi kastīti, kurā ir daudz krāsainu podziņu.
Sarkanās ir mūsējie. Mamma stāstīja, ka sarkanie vienmēr visus uzvar. Tur reiz karojis tētis, kuru Beta nekad nav redzējusi. Tētis ir vislielākā Poga. Viņam ir tik daudz ordeņu, ka mamma Mirdza nevar pat saskaitīt. Beta reiz uzprasīja mammai, kur ir tētis? Bet mamma palika dusmīga. Kaut ko nopurpināja un aizgāja. Viņai, lūk, esot sapulce. Droši vien viņa nezina, kur ir tētis. Tanī sapulcē noteikti pateiks, un tad Beta zinās par tēti visu. Pēc brītiņa, gultā gulēdama, Beta atceras – reiz bērnunamā tante stāstīja, ka viņš ir dzīvs, ka tētis ir Ļeņins un viņš ir dzīvs. Būs jāpasaka mammai. Lai nemeklē tēti. Beta viņu bija redzējusi pati savām acīm. Zālē, kur atradās skaista, balta statuete, bērni vingroja katru dienu. Ļeņins katru dienu skatījās uz viņiem un priecājās, cik visi skaisti vingro un soļo. Tas nekas, ka visiem bērniem bija līkas kājas un palieli vēderiņi. Tētis taču mīlēja visus. Arī Betu. Meitenei gan gribējās dzīvu tēti, bet dzīvais bija miris. Vai mamma mīl šo tēti – baltu, mazu? Tur viņš stāvēja un skatījās. Audzinātājas tante teica, ka Ļeņins mīlot visus bērnus, bet viņus visvairāk, jo viņi esot Ļeņina onkuļa mazbērni. Tad jau viņš nav mans tētis – meitene, skatīdamies uz saviem pirkstiņiem, domā. Tad jau viņš ir vectēvs. Jāuzprasa mammai Mirdzai. Viņa to noteikti zinās.
Istabā pamazām satumst. Balts mēnesis pa netīro lodziņu iespraucas rūtī un meitene viņam pamāj ar rociņu.
– Tu arī esi viens? Tev arī nav, ar ko parunāt? – Bet mēnestiņš klusē.
– Kāpēc tu klusē? – meitene prasa. – Tu negribi ar mani runāt? Nu, ja negribi runāt ar mani, tad runā ar zvaigznītēm, ja? To tev ir ļoti daudz. Tu zini cik zvaigznītes tev ir apkārt? Nē? Es arī nezinu. Tagad gaidīsim mammu abi. – Pamazām meitene aizmieg.
Eņģelis noglāsta Betas galvu.
– Dusi saldi, manu bērniņ. Es tev padziedāšu dziesmiņu.
– Jā, manu Eņģelīt. Es tevi ļoti mīlu. – Bērns apņem ar rociņām spilvenu un laimīgi smaida.
– Guli, mīļā, līdz rītam un skaties sapnīti par kumeliņu. Tev taču patīk kumeliņi?
– Jā! – mazās lūpiņas kustas. – Patīk… Reiz es redzēju mazu zirdziņu. Tādu pavisam mazu un ar garām, garām krēpēm.
– Kur tu viņu redzēji?
– Pie mana bērnunama, kur dzīvo daudzi bērniņi. Arī es tur dzīvoju. Un zirdziņš arī tur dzīvoja.
– Ko tad viņš tur darīja? – Eņģelis noglauda bērna galvu.
– Viņš palīdzēja onkulim vest zālīti.
– Tad jau viņš bija labs palīgs.
– Jā, Eņģelīt. Ļoti labs, tāpat kā Beta. Vai es esmu laba?
– Protams, bērns, protams! – Eņģelis lēnām attālinās un pazūd istabas kaktā.
Meitene pamostas un skatās, kur ir viņas mīlulis. Bet viņa nav. Arī mammas vēl nav.
– Mamma! – meitene sauc. Taču neviens neatbild. Meitene atver acis. Istabā ir tik kluss, ka pat mušas nedzird sīcam. Mammas nav. Uz galda ir kartupeļi un sāls trauciņš.
“Mamma bija, kamēr es gulēju,” meitene nodomā un sāk raudāt. – “Atkal esmu viena. Man gribas atpakaļ uz bērnunamu! Tur ir citi bērni. Tur var spēlēties. Un putra.”
– Neraudi, Beta! – atskan jau pazīstamā balss pie griestiem. – Tu taču zini, ka mammai nav laika. Viņa par tevi vienmēr domā.
– Tāpat kā tētis Staļins?
– Citādi.
– Kā citādi? Kāpēc? Kāpēc viņa mani gribēja?
– Redzi, Beta. Cilvēka dzīves ceļš iet kā pa kalniem, kā pa lejām. Viņš vienmēr ko meklē, atrod un atkal iet. Paklūp. Mammai Mirdzai ir tieši tāpat. Reiz viņai bija maza meitiņa, bet, tāpat kā tevi, viņai nebija laika pieskatīt, tāpēc viņa noalgoja kaimiņu lielāko meiteni, kurai vajadzēja ne tikai pieskatīt mazuli, bet arī nomazgāt traukus, sanest ūdeni no akas, gatavot ēst. Kādu laiku viss bija labi, taču kādu dienu meitene mazo neielika gultiņā, bet atļāva mazajai stāvēt pie loga. Viņa tur spēlējās, bet meitene pati aizgāja pēc ūdens. Kad viņa atnāca, mazās vairs nebija. Izrādās, ka viņas mantiņa bija izkritusi pa logu. Meitenīte sniegusies tai pakaļ un izkritusi.
Tad nu gan sākās vētra. Mammai Mirdzai jau tas bija par daudz. Viņa aizsteidzās uz miliciju. No turienes ieradās divi vīri un aizveda meiteni nezināmā virzienā. No tā brīža, varbūt agrāk, pēc viņas vīrieša aizbēgšanas, Mirdza kļuva aizvien cietsirdīgāka. Viņa ārēji bija laipna, pat izpalīdzīga, bet iekšā viss vārījās kā elles katlā. Vajadzēja tikai spridzekli, lai viņa uzsprāgtu.
– Kas ir spridzeklis? – meitene prasīja.
– Mazās meitiņas aiziešana viņā saulē. Tas bija liels trieciens, no kura Mirdza neatguvās.
– Vai viņai sāpēja?
– Laikam toreiz sāpēja? Tas bērniņš tikpat ātri, cik atnāca, tikpat ātri aizgāja. Viņš aizgāja pie māsiņām un brālīšiem.
– Un tā meitiņa, kuru svešinieki aizveda? Kas notika ar viņu?
Kur viņa palika?
– Viņu vairs neviens neredzēja. Meitenes mamma gāja pie Mirdzas. Lūdza piedošanu. Raudāja. Lūdza, lai atbrīvo meiteni, jo neko sliktu nav gribējusi, bet Mirdza palika cieta kā krams. Asaras nelīdzēja. Viņas mazās meitiņas nāve vēl vairāk nocietināja sievietes jau tā akmeņaino sirdi, – atbildēja Eņģelis. – Lielā meitene nomira kaut kur Sibīrijā, ļoti aukstā zemē.
– Tu teici, ka tur, pie tevis, visi kļūstot par Eņģeļiem.
– Jā, es viņu tur satiku.
– Kur?
– Eņģeļu pilsētā.
– Tā pilsēta ir skaista? – mazā taujāja.
– Ļoti skaista! – Eņģelis turpināja stāstīt. – Tā ir burvīga. Dīvaina gaisma apgaismo ielas, mājas, kokus. Šķiet, ka tas viss celts no kristāla. Apkārt lido Eņģeļi garos, baltos tērpos. Vieniem rokās ir cītaras, citiem stabules.
– Bet ko viņi ēd?
– Viņiem tikai jāiedomājas un uz galda parādās nektārs, dažādi augļi.
– Eņģelīt, es gribu nomirt, tad es arī tur būšu. Un tu būsi vienmēr kopā ar mani.
– Nē, mīļā! Dievs visiem nolicis savu laiku.
– Ak tā? – Beta nostiepj vārdus kā veļas auklu pagalmā. Pēc brīža turpina:
– Vai viņa, mana pamāte, mani vairs negrib?
– Grib jau grib, bet..
– Kas par, “bet”? – meitene ziņkārīgi jautā savam sargam.
– Redzi, viņa vienmēr ir aizņemta. Bet naktī viņa tev uzvāra kartupeļus ar visu miziņu. Citreiz atnes no ciemiem. Vai tev garšo kartupeļi ar miziņu?
– Jā! Ar rūgušpienu, – Beta nedroši atbild.
– Nu, tad ej droši pie galda! Ēd, kamēr silti! Kad paēdīsi, tad iziesi ārā.
– Manu Eņģelīt, durvis atkal būs ciet.
– Man liekas, ka kāds aizmirsis tās aizslēgt.
– Vai, es tūlīt!
Beta izlec no gultas un skriešus apģērbjas. Tad paķer kartupeli un skrien pie durvīm.
– Vaļā! Urā!!! – viņa sajūsmā kliedz.
– Betiņ, tu kaut ko aizmirsi pateikt.
– Paldies, manu Eņģeli! Paldies! Man to jau teica vecā tantiņa:
“Meitiņ, nekad neaizmirsti pateikt paldies!” Tagad es iešu. Jā?
