скачать книгу бесплатно
– Anduli, – vecākais uzsauca, – paejies un apskaties, kas tur bļauj?
Jaunais pagāja uz priekšu, noliecās un ar acīm meklēja bļāvēju. Bet tur viņa nebija.
Vecākais atkal pavēlēja: – Skaties uzmanīgi! Ko tu tur redzi?
Viņš pārkāpa pāri vēl vienam baļķim, kas vēl kūpēja, tad otrajam, un tur, kādu desmit soļu attālumā ieraudzīja kažoku, aptītu ar virvi. Skaņas nāca no turienes, no kažoka.
– Mārtiņ, es viņu atradu! – Andulis kliedza tā, lai visi dzirdētu.
– Ņem! – vecākais pavēlēja, – nebūs jau kucēns, kas bļauj cilvēku balsī.
– Jā, – jaunākais apstiprināja. Un paņēma bļāvēju ar visu kažoku.
– Augstais Dievs! Viņš vēl ir tik sīciņš! – vīri apstāja Anduli un skatījās uz kažoku.
– Brīnums, ka nav paguvis nosalt, – ierunājās viens no vīriem. – Tātad šo sētu nodedzinājuši pavisam nesen. Re, kur zābaku pēdas. Nelieši! – Mārtiņš norūca.
– Interesanti, kas viņš ir? Puika vai meitene? – Andulis noteica.
– Vai nav vienalga. Galvenais, ka dzīvs. – Mārtiņš nobraucīja sniegu no bārdas.
– Dzīvs cilvēks! Vai dzirdat! – viņš ieaurojās kā taurs auru laikā. – Dzīvs cilvēks!
– Nomierinies, – Andulis teica. – Izsauksi vēl vilku baru. Tad tiem būs jaunas asins dzīres.
– Jā, tev, Anduli, taisnība! Vienkārši manas dusmas pret tiem neģēļiem sažņaudza sirdi, un es nenoturējos.
Tad Andulis pagriezās pret vīru bariņu un noprasīja: – Kur mēs viņu liksim? Bērns vēl ir pavisam mazs. Viņam vajadzīga māte.
Kāds cits iedomājās par savējiem un nodrebēja. Kas noticis ar viņiem? Kur viņi ir? Vai paspēja aizmukt uz Kurzemi?
– Ņemsim un tad jau manīs, – Mārtiņš teica. – Mums jādabū vai nu kaza, vai sieviete.
– Ko mēs ar viņu darīsim? Vai pašiem savas nepietiek? – kāds ieķiķinājās. – Te viņai nav ko darīt. Pat pamīlēt nepamīlēsi tādā salā.
– Muļķi! Tev tikai prātā vecenes un siena gubenis, – cits apsauca. – Laikam jau ilgi neesi dabūjis? – vīrs novaikstījās un aizlīda aiz pārējo mugurām. Vadonis tādus jokus nesaprata. Sevišķi tagad, kad lausks cirta kokos tik spēcīgi, ka šķita – pat akmeņi sasprāgs.
– Mums vajadzīgs cits sievišķis, – nevis parasts, bet sieviete ar skaistām piebriedušām krūtīm kā slauktuvēm un putojošu pienu. Sieviete, kurai pašai ir tikko vai nesen piedzimis bērniņš, – Mārtiņš, piemiedzis acis, teica. – Ejam! Mums nav palicis daudz laika. Viņa ir jāatrod, citādi mazajam beigas.
– Varbūt atpūtīsimies? – kāds ierunājās.
– Šoreiz ne, – Mārtiņš stingri noteica, – mums jāsteidzas, mazais neizturēs. Vispirms jāatrod tā sieviete.
– Kas būs, ja neatradīsim? – kāda vecišķa balss nokāsējās un nomurmināja.
– Ja nebūs sieviete, tad atradīsim kazu, – Mārtiņš runāja pārliecinoši.
– Mārtiņ! Mārtiņ! Te vēl kāds guļ! – pēkšņi iekliedzās vīrs, kura ausaine bija nošļukusi uz vienu pusi.
– Ko tu saki!? Vai tad te vēl kāds dzīvs? – Vīri saskrēja apkārt un ieraudzīja pagalam apdegušu sievišķi, kuras sirmās matu šķipsnas pluinīja vējš.
– Viņa vēl ir dzīva.
– Un sirma, – viens piebilda.
Tā nevarēja būt bērna māte. Varbūt vecmāmiņa?
– Kas tu esi? – Mārtiņš noliecies prasīja.
Taču sievietes lūpas tikai kustējās un ārprātīgais skatiens pirms aiziešanas mūžībā vēl mēģināja ko saskatīt.
– Nekas, vecmāmiņ, izdzīvosi! – Mārtiņš noslīga uz ceļiem un uzmanīgi atglauda viņas šķipsnas. – Nebūtu uguns tev nodarījis tādu skādi, varbūt mēs vēl kopā padancotu kādā krogā? Vai ne? – Mārtiņš mēģināja jokot. Cik tad sen, kad sarkanie bija nodedzinājuši viņa mītni, bet bērnus un sievietes, gluži kā zosis sasējuši valgos, aizdzina nezināmā virzienā. Droši vien, ka uz Sibīriju. Pats vienās ūzās izmetās no kūts un aizmuka. Labi, ka vietējais mežsargs viņu paglāba, paēdināja, apģērba, apāva. Toreiz Mārtiņš zvērēja, ka atriebs par savējo ciešanām. Viņam pievienojās citi, tādi paši vīri un jauni puiši, kuri bija paspējuši aizmukt no sarkanajiem. Gandrīz visiem draudēja iesaukšana slepkavu un izvarotāju armijā. Bet daļai draudēja nošaušana vai Sibīrija – sala zeme, baiļu zeme, vergu zeme.
– Andž, vīri, ieceliet viņu ragavās un, cik vien ātri varat, nogādājiet pie daktera vai kādas zintnieces. Viņš vai viņa zinās, ko darīt. Ātrāk! Jūs taču zināt viņas būdu, vai ne? Andž, pie darba! Varbūt paspēsim.
Daži vīri negribīgi pagriezās, ietina cietēju kažokos un iecēla pusdzīvo sievišķi kamanās, un brida tālāk uz viņiem vien zināmo vietu purva vidū.
– Satiksimies pie lielā ozola! – Mārtiņš nokliedza.
Sešu vīru kājas bija kļuvušas par akmeņiem. Galvas liecās uz zemi. Gribējās mazliet atpūsties. Taču vadonis neļāva. Nebija vēl pienācis laiks.
– Mums jānogādā šis kamoliņš pie vietas. Ejam! – Nelielais vīru bariņš sadalījās divās grupās. Pagāja vairākas stundas. Mazais, ragavu šūpots, gulēja un neizdeva ne skaņas. Laikam sapratis, ka pie kārotās ēšanas tik ātri netiks. Pēc krietna laika, kad diena pamazām nogrima sniegotajos klajumos un meža biezokņos, viņi nokļuva meža vidū, kur pamanīja nelielu, kūpošu dūmu strūkliņu.
“Tur kādam jābūt,” Mārtiņš nodomāja. Arī pārējie vīri bija pamanījuši nelielus zilganus dūmus, kas viegli cēlās virs kāda sniegota uzkalniņa un saplūda ar apkārtni. Kur dūmenis, tur pirtiņa, varbūt mājoklis. Kur pirtiņa un dūmi, tur cilvēki. Un vīri zosu gājienā pagriezās tās virzienā. Labi, ka sarkanie to vēl nav pamanījuši. Viņi visu dienu klaiņo pa mežu ar suņiem.
– Re, tūlīt puteņos, – Andulis teica. – Tie šādā laikā no mūsu sētām neiet nevienu soli. Baidās. Bet dienā dūmu strūkliņu neredz, bet suņi?
– Jā, ar suņiem viņi atrod gan, – kāds izmeta savu sakāmo.
– Bet mūsu pēdas ir aizputinātas, – teica Mārtiņš.
– Kā tu zināji, ka mani atradīs? – bērns jautāja.
– Es esmu tavs Sargeņģelis. Citādi tas nedrīkstēja būt. – Eņģelis saplivināja spārnus un viegli nostājās blakus.
– Tu vienmēr būsi man blakus?
– Jā, mans mīļais bērns. Jā? Es un Dievs. Tikai tagad neraudi.
Tas kādam var nepatikt.
– Kam?
– Tiem, kas dzen cilvēku pēdas.
– Vai vilkiem?
– Var jau arī tā teikt.
– Es būšu paklausīga, – bērna lūpiņas sakustējās. – Jā? – viņš pārjautāja.
– Jā, mans mīļais bērniņ. Es tagad esmu pie tevis. Tagad nav jābaidās. Mēs būsim kopā.
– Vienmēr?
– Jā, mīļumiņ.
– Mamma arī gribēja palikt ar mani kopā.
– Vai tu mammu atceries? – Eņģeļa acīs iemirdzējās asaras, kas kā ledus gabaliņi pārklāja atradeni.
– Tā drusciņ, manu Eņģelīti!
– Te visiem vietas nepietiks, – Mārtiņš secināja. – Jūs, vīri, tikmēr iekuriet nelielu uguni, tā, lai dzirksteles neieskrien koku galotnēs, un sasildieties! Tikai uzmanīgi. Tā, lai sumpurņi neuzož! Tikmēr es ar Anduli ieiešu iekšā un aprunāšos ar saimniekiem. – Kamēr palikušie vīri vāca sausos zarus, tikmēr Mārtiņš un Andulis jau klusu pieklapēja pie durvīm.
– Kas tur? – atskanēja kāda balss.
– Ielaidiet! Mēs savējie… – Mārtiņš nobļāva tā, ka vārnas, kas sildījās pie dūmenīša, uzlidoja augšā un ielidoja tuvākajos kokos.
Mirkli valdīja klusums, tad durvis lēnām atvērās. Abi vīri iespraucās nelielā četrkantīgā telpā, kur vienā stūrī dega no akmeņiem sakrauts pavards, bet virs tā pakārts liels katls ar virumu. Istabā uz koka soliņiem sēdēja daži vīri ar medību bisēm rokās un divas sievas. Viņi bailīgi uzlūkoja ienācējus.
– Sveiciens visiem! – Mārtiņš noņēma cepuri. – Ū-u, cik te karsti! – Viņš ieskatījās pustumsā sēdošajos cilvēkos. – Jūs nu gan te dzīvojat kā kurmji alās. – Mārtiņš, noslaucījis ar piedurkni ūsas, pavērās pustumsā sēdošajos.
– Jā, dabūjām bēgt no visādiem tēvaiņiem, kas apbruņoti līdz zobiem, – ieskanējās jaunas sievietes balss. – Kur mums bija dēties?
Viena no viņām, jauna, skaista sieviete ar baltu lakatiņu galvā, bija atbrīvojusi no krekla kuplu, sārtu krūti. Viņa baroja vēl pavisam mazu bērniņu.
– Tas ir tavējais? – Andulis uzrunāja jauno sievišķi.
– Jā, manējais. Vīrs karo. Laikam jau Kurzemē. – Sejā, ap lūpām ievilkās rūpju rievas.
Pēkšņi ieraudājās bērns, kas gulēja Mārtiņa rokās.
– Kas tev tur rokās? Vai arī bērniņš? Vai viņš ir tas, kas raud? – Sievietei acīs parādījās asaras. Mazliet attapusies, viņa turpināja:
– Nezinu, vai redzēšu savējos.
– Neraudi! – Mārtiņš klusu teica. – Redzu, tev ir laba sirds. Vai paglābsi šo bērnu no bada? Ja raudāsi, tev aptrūksies piens. Ko tad darīsim?
Bērns sakustējās un laida visus gaņģus vaļā. Pieaugušie sarosījās: – Kas tas tev tur ir? Kur to dabūjāt?
– Atradām! Tur, dziļi mežā, – Mārtiņš noņurdēja. – Tur ir kāda nodegusi sēta.
– Vai manu, vai! Tie taču ir “Dangāni”! – kāds sēdošais izsaucās. – Tas droši vien ir viņu mazulis. Viņi bija ļoti bagāti zemnieki. Viņu sēta šajā apkārtnē bija pati lielākā un varenākā. Jau četrdesmit pirmajā ģimeni gribēja izvest, bet kaut kādu iemeslu dēļ viņi palika. Var jau būt, ka, uzzinājuši, ka viņiem brauc pakaļ, noslēpās mežā. Toreiz neaizveda. Bet, tagad, redzi, māju nosvilināja ar visiem cilvēkiem, bet mazo mēģinājuši glābt, – Jēkabs ierunājās. – Interesanti, kas viņš ir? Puika vai meitene?
– To nu nevar zināt. Jāapskata, – kāds no sēdošajiem norūca. – Vēl vieni rūpesti.
– Es tūlīt! Vēl mazliet! – sieviete pasteidzās. Pabeigusi barot savu mazuli, viņa ietina to lupatās, mīkstā zaķa ādiņā un iedeva to otrai sievietei. Tad, neaizsegusi otru krūti, sniedzās pēc atradeņa. – Dod, man tā labuma pietiks abiem. – Viņa silti uzsmaidīja mazulim. – Man bija tieši tāds pats mazulis – rudzupuķu actiņām, – viņas balsī bija jūtamas sāpes. – Manējo krievi nosita. Es tagad baroju kaimiņienes bērniņu. Viņai no pārdzīvotajām šausmām aptrūcies piens.
Andulis uzmanīgi attina jaunuli un ielika sievietes rokās.
– Tu mani atkal izglābi! Kāpēc, manu Sargeņģeli? Vai es to būtu pelnījusi? – bērns tincināja Sargeņģeli.
– Domāju, jā! Kāpēc ne? Katram dzīvam cilvēkbērnam ir savs Sargeņģelis. Arī tev.
– Bet man vairāk neviena nav?
– Tā var teikt. Ir un nav. Vecāku tev nav, bet es esmu.
– Tu? – mazulis pakustināja rociņu Eņģeļa virzienā. – Tu esi pūkains, labs un mīļš, bet es gribu mammu.
– Es… – Eņģelis saminstinājās… Teikt vai neteikt? Nē! Lai paliek.
– Ja nav, tad būs! – Viņš sakļāva spārnus un noglāstīja bērna vaigu.
– Tu tā domā?
– Es zinu. Neviens cilvēks nedzīvo bez tēva un mātes.
– Tad jau tu esi man tēvs.
– Nē, es tikai tavs Sargeņģelis. Mūsu tēvs ir Dievs.
– Arī manējais un tavējais?
– Jā!
– Kas ir Dievs? Es viņu neredzu?
– Tu viņu jūti, manu bērniņ. Dievs ir mīlestība.
– Vai Viņš mīl arī puķīti?
– Dievs mīl tevi un puķīti? – Eņģelis uzsmaidīja. – Bez mīlestības nav nekas. Pat puķes nezied bez mīlestības. Tu to noteikti vēl piedzīvosi.
– Skaisti, – meitene aizsapņojās. Pēc brīža viņa atkal čivināja: – Bet māte? Kas viņa? Kas bija mana māte? – bērns nenoguris tincināja. Viņai gribējās visu zināt par sevi.
– Vēl nezinu, mīļā. Ēd, lai tu augtu liela. Taču zinu, ka tava māmiņa tevi mīlēja un mīl. Viņa nākusi no slavenas dzimtas, kurai zemes mīlestība, tās bērni bija pirmajā vietā.
– Arī tavējā māte bija mīļa? – mazā kļuva nopietna.
– Jā, domāju, ka tā tas ir. Bet māti arī es nepazīstu. Dievs man stāstīja, ka viņa nākusi no kādas slavenas cilts. Viņi dzīvoja auglīgā apgabalā, kam pāri gāja visādi vazaņķi. Kad mani un manu māti ar šāvieniem aizraidīja viņā saulē, es kļuvu par Eņģeli, jo biju vēl tīra un neaptraipīta.
– Tad jau tu neesi mans Eņģelis.
– Esmu un būšu vienmēr gan tavējais, gan savējais. Vienmēr! Mūžīgi mūžos! – Viņam kļuva karsti. – Ak, Dievs! Kāpēc cilvēki tā cieš? Kāpēc viņi viens otru nokauj? Vai tiešām viņiem nepietiek maizes un sāls? Kāpēc jākaro?
Mazulis sakustējās, bet baltais tēls turpināja domāt savu domu un, gluži kā Jaunava Marija, Eņģelis maigi apskāva mazuli.
