Vienas dzīves ir par maz… 1. daļa

Projām braucot, uz perona atvadoties, viņš man pateica liktenīgos vārdus: “Nebēdā meitenīt, es tevi nekad nepametīšu! Es zinu, ka tev grūti klājas, bet tu pacieties. Es atbraukšu un viss būs labi Tu tikai gaidi!” – šie vārdi noteica manu tālāko likteni. Es noticēju.

Un es gaidīju! Manā dzīvē vairs neeksistēja ballītes, kompānijas. Arī mūsu bars nu jau bija izjucis. Dzīvīte izkliedēja visus, kur nu kuru. Reizēm jau tikāmies, bet reti. Gaidīju, ilgojos, sapņoju šos visus trīs garos gadus. Vēl nezināju, ka šī būs pati pirmā un pati pēdējā mīlestība manā mūžā. Būs aizraušanās, iemīlēšanās, bet – mīlestības vairs nebūs nekad.

BET MICARS SPĪDĒS MŪŽĪGI

Atmiņu skice par šo pirmo mīlestību …

Viņa nekustīgi stāvēja un skatījās….vējš nežēlīgi plosījās, pinās drēbēs un matos…. Bet viņa tikai skatījās un skatījās uz spožo, mazo punktiņu tur – tajā aukstajā bezgalībā – Lielajos Greizajos ratos. Uz to mazo zvaigznīti, kura spīdēs mūžīgi un kura reiz vienoja šos divus tuvos – nu jau tik tālos, cilvēkus…

…

Jā, Micars bija savā vietā un spīdēja tikpat spoži, kā tajā tālajā naktī, kad viņi stāvēja cieši piekļāvušies viens otram, sadevušies rokās un skatījās zvaigznēs. Zvaigznēs, kuras šķita tālas un reizē tuvas… viņi meklēja saskares punktu… kaut ko, kas viņus varētu vienot, kaut šķietami, bet – tomēr vienot visus šos garos atšķirtības gadus, kurus viņiem turpmāk vajadzēs pavadīt katram par sevi. Viņam – šķirtam no mājas, no ģimenes, no meitenes… Viņai – šķirtai no mīlestības.

Jāaizbrauc uz ilgiem trim gadiem – iesaukums armijā….galapunkts nozīmēts kaut kur pasaules malā, pie Krievijas un Ķīnas robežas, Čitā. Šīs domas stindzināja dvēseli. Tādēļ viņi meklēja šo punktu, kaut vienīgo….kaut ko, kas, vismaz, šķietami saistītu un kuru varētu abi ieraudzīt vienlaikus, kā tagad. Un, it kā, sadoties rokās – kā tagad…. Aivars rādīja Lielos greizos ratus. Tā kāta trijās zvaigznītēs, vidējai klāt bija vēl viena zvaigznīte. “Tas ir Micars”, viņš teica, “tas būs punktiņš, kuru mēs vienmēr redzēsim abi divi”… Tā zvaigznīte, kura šķīra un vienoja. Auksta un vienaldzīga. Bet to viņa vēl nezināja. Vai viņš zināja? Pār meitenes skumjo, bērnišķīgo vaigu ritēja lielas asaras un nespēja rimties. Liekas, kāds bija ļāvis vaļu aizturētam strautam, kurš, nu – ticis brīvībā, plūda un plūda….

Jaunais vīrietis neveikli mēģināja tās slaucīt un čukstēja: “Nebēdā! Tu gaidi! Tu tikai ļoti gaidi un viss būs labi!”….

VAIRS NAV…

Skumjo stāstu, kurš sākās pēc viņa atgriešanās – to meitene uzrakstīs vēlāk….

Bet, tagad – tagad atskanēja telefona zvans, kas pavēstīja – viņa vairs nav….Aivara vairs nav… Šogad viņš, patiesi, bija aizgājis….Aizgājis mūžībā….Vai pie Micara? Viņi nebija ne redzējušies, ne tikušies ilgus gadus, vispār jau – nekad vairs pēc šķiršanās ….. kad, pēkšņi, vienā naktī viņš ieradās… ieradās ciemos…. Sapnī…. Atnāca tik reāli un sveicināja tik patiesā un sirsnīgā… tik sen aizmirstā, tik siltā un tuvā balsī…. kā toreiz, tajā tālajā jaunībā…. Sapratu, ka jāiet un jāsameklē… jāatrod… Sapnī klīdu kā pa tādiem gaiši ziliem gaiteņiem, kur bija ar kādu gaiši zilu, tādu kā puscaurspīdīgu pārklāju klāti tādi kā cilvēki… It kā atradu… “Tu tik ļoti esi izmainījies”, es teicu un noglāstīja vīrieša galvu. “Jā”, viņš skumji atbildēja,….“Bet tu ej, tu nedrīksti šeit palikt”…… Viņš veda un veda mani projām pa līkumotiem gaiteņiem un ejām, līdz izveda ārā….No kurienes? No rīta atskanēja tas zvans….viņa vairs nav… Vai dvēsele bija atnākusi atvadīties?

To, kas bija noticis pirms trīsdesmit gadiem, to nu jau es atminējos bez sāpēm. Biju visu piedevusi, bet piedot – nenozīmē – aizmirst vai atgriezt kā nebijušu. Atcerējās to kā, vienkārši, atmiņas par izlasītu grāmatu vai…..kāda cita nodzīvotu dzīvi.

…. Bet šīs atmiņas, vēja plosītas un nestas skrandas, tinās un vijās apkārt….un nekur likties….un nekur likties….

Visu mūžu slāpa pēc šūpulī neieliktās mīlestības. Par to tiks pastāstīts….tikai – brītiņu vēlāk….mazu brītiņu pēc tam, kad norims vēji….

Vai puķēm auksti, puķēm salst,

Ka cieši saspiedušās rīta rasā,

Ka piecas minūtes ir vēl,

Līdz salnām asām?

Ka noliec skaistās galvas tās

Tik pazemīgi liktens varai…

Ko darīt, tās ir puķes tikai,

Kur sēkla likta, tur tās aug.

Kur draiskie vēji nometuši,

Vai putni, spārnu vēdām klusi

Ir zemei skarties pieļāvuši

Tur jūsu vieta dzīvei, mīļās…

Vai augsne auglīga, vai liesa-

Tā, likteni, ir tava tiesa;

Tu lem, mēs pakļaujamies klusi,

Kā puķes, galvas noliekuši…

CEĻŠ RIT TĀLĀK…

MĀCĪBAS MĀKSLAS SKOLĀ. CITĀDĀ PASAULE

Jaunība bija. Kā tad bez tās. Vai laimīga? Nezinu. Vai es tad par to domāju? Augu kā zemē nejauši nokritusi un tikpat nejauši uzdīgusi sēkla, kurai – gribi vai negribi ir jāaug. Jo tā no dabas nolikts. Vai domāju? Domāju, ka nedomāju. Nu, kaut ko jau domāju, laikam. Taču – ne par kādu tālu nākotni… Domāju par šodienu un, varbūt, ka nedaudz arī par rītdienu. Vai savvaļas dzīvnieks domā par nākotni? Galvenais – izdzīvot. Šodien. Tāds savvaļas radījums biju arī es. Bet – nākotnes mērķu – cēlu un piepildāmu, tādu man nebija. Skolas laikā jau kaut kādi sapņi bija gan. Dzīve pati labāk zinot, kurš jāžēlo, kurš jāsoda…

Dzīvīte, par ko tad tu ar mani tā… Ar vienu roku dod ar otru atņem? Kādēļ tik ilgi, ilgi ļāvi man būt aizmigušai? Kā pa miglu, kā taustoties vien gāju uz priekšu. Tomēr, uz priekšu.

Aivara prombūtnē, gandrīz, vienīgie draugi vairs palika tikai Ieviņi. Nezināju, ko iesākt tālāk. Nedaudz zīmēju, mazliet gāju vienā veidošanas studijā. Aizvien vairāk domāju par Lietišķās mākslas vidusskolu. Jānis Alsbergs iedrošināja un sniedza dažas gleznošanas mācības pamatstundas… Bet neko jēdzīgi jau nepratu. Vienkārši – savācu dokumentus un – gāju tos iesniegt.

Lai gan, biju domājusi arī par citu profesiju un vēl aizvien – man tās žēl. Gribēju pie zirgiem, par veterinārārstu – pie saviem mīluļiem. Vispirms gāju meklēt šo skolu, bet, tā kā Rīgā, joprojām, slikti orientējos, tad – neatradu to. Bija pēdējā dokumentu iesniegšanas diena un nekas cits neatlika, kā iet uz jau zināmo ( kur draugi bija mācījušies) – mākslas skolu.

Reiz, kādā intervijā, žurnāliste jautāja: – “Cienījamā māksliniece! ( nekad neesmu pieradusi un aizvien jūtos neērti pie šādām uzrunām) – Ja varētu dzīvi sākt no gala, par ko Jūs tagad gribētu būt? Cilvēks pārliecināts – ka teikšu jā, tikai māksliniece – samulsa, izdzirdot manu: Par vetārstu, un tikai! Bet, tas nu bija izdarīts! Mākslas skoliņa! Un – tēlniecības nodaļa, kā Aivaram! Kāpēc tieši šī nodaļa? Es citas nezināju. Nezināju, ko citās dara… neko nezināju… Kā noliku eksāmenus – neatceros. Kur stūma, tur gāju – ko lika darīt, to darīju… neko, taču nepratu… visur darbojās kaut kāda intuīcija, kura mani bīdīja…

Iekšā tiku gan, pati sev par pārsteigumu. Uzrakstīju Aivaram vēstuli. Saņēmu priecīgu atbildi ar apsveikumiem. Man bija deviņpadsmit un šis jau bija ļoti liels solis uz priekšu. Iegāju gluži svešā vidē. Ar pilnīgi savādāku attieksmi un skatu uz dzīvi. Man likās, ka Laimes māte, beidzot, arī mani ir ieraudzījusi. Dzīvoju, joprojām Ķengaraga istabiņā ar alkoholoķu pāri blakus. Bet, tā kā mājās uzturējos maz, tad mani netraucēja viņu ālēšanās.

Pāri visam stāvēja problēma – kā izdzīvot!? Mātes radu Rīgā bija daudz, ļoti daudz, bet – nevienam nekādas daļas gar mani nebija. Ja aizbraucu ciemos – pabaroja, taču to darīju reti, bija neērti kādu apgrūtināt. Māte audzināja mazo brāli laukos un plēsās ar kārtējo vīru, no viņas palīdzības nekādas – ne burkāna, ne kartupeļa…

Vienā kursā ar mani bija Aivara draugi – Uldis Meņģelis, pārradies no armijas, turpināja mācīties. Reinis Kurzemnieks, pārnācis no cietuma, kur tika iesēdināts valsts nozieguma izdarīšanā – līdzdalībā Latvijas pirmskara karoga kāršanā.

Klāt vēl nāca divas draudzenes, vēlāk – nešķiramas sirdsdraudzenes, līdz… līdz brīdim, kad tikām šķirtas uz mūžu – Gundega Cēbere un Dagnija Nīcmane. Vēl divi Volodjas – resnais un tievais. Tajā laikā, mēs – tādi pārauguši kumeļi, aizrāvāmies ar Vinniju Pūku un visam kursam tika saliktas iesaukas. Uldis bija – Brālīša Trusīša radi un draugi, Gundega – Sivns, Dagnija – Pūks un es Iā – Iā, no tumšā, drūmā kakta Ķengaraga. Precīzāk par mani vairs pateikt nebija iespējams! Dagnija un Gundega, apsviedīgas Rīgas meitenes – visu zinošas un inteliģentās ģimenēs augušas – bija man labs paraugs visur. Te mums vairs nepastāvēja nekādu šķiru un bagātību atšķirību – visi bijām vienādi. Meitenes sameklēja darbu par naktssargiem un es arī, jo stipendija bija 28 rubļi – tik minimāla, ka dzīvojot pilnīgā badā – izdzīvot nevarēja.

Viena no viņām iekārtojās Vecrīgā muzejā, otra kaut kur tur pat netālu, bet es, kā jau ēzelis I-ā. Mani nosūtīja, pilnīgi pretējā Rīgas galā, Sarkandaugavā – sargāt krānus un smagās mašīnas. Nakšņoju būdiņā ar čuguna krāsniņu, kuru kurināju, lai nenosaltu un sargāju pati sevi. Šoferi bija tik bezgala labi, ka juta līdzi, bieži atlaida mājās, norunājot, ka vārtu atslēgu nolikšu zināmā vietā. Šeit nāca klāt vēl kādi 40 rubļi. Nu jau dzīve šķita lepna, taču, mūžīgais pusbads nepalika bez sekām un tas bija gastrīts. Vai sākuma zvaniņš manām turpmākajām slimībām? Par to nedomāju.

Dzīve skoliņā, šķiet, laimīgākais periods manā dzīvē. Kopā mācījāmies, strādājām, atpūtāmies… Puišus es neredzēju, neievēroju, nemanīju – es gaidīju Viņu! Nemitīgi gaidīju vēstules, saņēmu tās ar uzmundrinājuma vārdiem, lai gan, ja gribu būt atklāta, tad tos vārdus, kurus meklēju – kaut niecīgākos mīlestības apliecinājumus, atrast nebija iespējams. Tādu nebija.

MANI “SKOLOTĀJI”

Tad vēl viens “skolotājs” ienāca manā dzīvē. Tas bija teātris. Draudzenes, kurām teātra apmeklēšana bija pati par sevi saprotama, ieveda mani atkal citā pasaulē. Biļetes uz izrādēm dabūt bija grūti, tāpat kā zeķubikses, vai gaļu, vai labu grāmatu. Katra izrāde bija notikums. Teātra atmosfēra, svinīgi ģērbtā publika, bulciņa teātra kafejnīcā… Tie bija svētki! Tas viss ietekmēja un nepalika bez sekām. Gribēju just tādu gaisotni, atmosfēru arī savā dzīvē, vidē, mājā!

Aktiera darbs – liekas, nekā paliekoša. Kā skaņa, kura ieskanas un pazūd nebūtībā. Bet – vai pazūd!? Cik dvēselēs tā ieskanas un paliek? Cik daudziem palīdz saprast un redzēt, to ko paši nemācētu saskatīt? Tas ir darbs, kurš var ietekmēt likteņus.

Mācības nesagādāja grūtības, jo vidusskolu biju beigusi, šie priekšmeti vairs nebija jāapmeklē skoliņā, atlika tikai profesionālie priekšmeti, kas man ļoti patika. Neuzskatīju sevi par talantīgu, visi apmēram bijām vienā līmenī, bet es centos. Un pēdējā, eksāmena darbā zīmēšanā, saņēmu atzīmi “teicami” ar nullīti (piecu baļļu sistēmā) – tas nozīmēja, ka darbs tika saglabāts skolas fondos, kā labākais. Pussolītis augstāk. Turies, meitēn! Tev tik daudz kas vēl būs jāiztur, es teiktu, ja spētu atgriezt laiku.

Vēl viens gaišs notikums no skoliņas laikiem: Pēc katra kursa beigām, mūs nosūtīja praksē – kā nu kuru reizi iegadījās – uz kurieni nu katru. Mani, pēc trešā kursa aizsūtīja uz Operas teātri butaforu cehā – pastrādāt. Pirmo reizi mūžā nokļuvu tajā brīnumu zemē, kuru dzirdēju tālajā bērnībā no melnās radio translācijas kastītes. Viss man te bija pārsteigums. Par visu es priecājos. Staigāju un pētīju namu no iekšpuses, cik nu bija atļauts tādam skolnieciņam staigāt… Šeit pirmo reizi satiku, tā perioda Latvijas Operas zvaigzni Jāni Zāberu. Katrreiz, satiekoties, viņš smaidīja un koķetēja ar jauno meitēnu, tas ir – ar mani. Man jau tas briesmīgi patika! Es izturējos vēsi un vienaldzīgi – ko nu tāds vecis! Nezināju, ka viņš jau bija smagi slims un drīz mēs viņu zaudējām…

Dīvaini! Tā liktenis vadāja mani pa manas bērnības sapņu ceļiem. Vai sagadīšanās? Vai mans Eņģelis zināja, ko dara un gribēja kaut cik iepriecināt. Viņš jau, laikam gan, zināja – kādi sāpju ceļi man vēl ejami. Vēlāk, Operas teātra butafores palīdzēja man izveidot kāzu kleitiņu, vainadziņu un piespraužamas puķītes no kleitas auduma. Katrai puķītei – iekšā pērlīte. Tā bija maza, balta kleitiņa, kuru šuvu, protams, pati. Ak, ja kāds toreiz būtu pateicis – nešuj, meitiņ, pati – nešuj....visu dzīvi nesīsi pati uz saviem pleciem…

Šī sendienu pamācība izrādījās absolūti pareiza!

SĀPJU CEĻI

Un aizlauza, kā jaunu kociņu – saknē…

Pēc skoliņas beigšanas es nedomāju par Akadēmiju, ne par ko citu nedomāju, kā tikai par Aivaru un mūsu kopdzīvi. Es gribēju māju un lielu ģimeni. Vairāk neko, tikai to, kā man nekad nebija bijis. Aivars pārnāca no armijas, iepazīstināja mani ar saviem lauku radiem – māsām, tēvu un māti. Mani uzņēma vēsi – nu – tāds skuķis vien…

Rīgā Aivars sameklēja darbu kombinātā “Māksla” bronzas lietuvē, kur jau bija gājis praksē skolas laikā. Dzīvot pārnāca pie manis, citur jau nebija kur iet. Un te nu atkal Kseņka parādīja savu velna vecenes dabu! Kādu nakti izsauca miliciju. Kaimiņienes ( manā) dzīvoklī esot “pritons”– mauku māja, vīriešus vedot! Mēs, protams, parādījām iesniegumu Dzimtsarakstu birojā – laulību reģistrācijas pieteikumu. Miliči aizbrauca, bet Kseņka līksmoja. Skatījās sejā, ņirdza un neko tur es nevarēju padarīt. Jaunais vīrietis stāvēja, savu lielo galvu noliecis, kā peramais zēns… Jutos apvainota… “У нее любовников до Москвы раком не переставить!”, alkoholiķe ņirdza, rādot uz mani. Iegāju istabiņā, aizvainojuma asaras rīdama. “Aivar, ja es nebūtu sagaidījusi tevi no armijas kā nevainīga meitene, vai tu būtu noticējis viņai!?”– raudot vaicāju un gaidīju mierinājuma vārdus. Nesagaidīju. Viņš klusēja. Sirdi sāka žņaugt sāpes. Pirmais ērkšķis. Cik tādu vēl būs? Daudz, meitēn, daudz! Veselam vainagam būs gana!

Joprojām, strādāju par naktssargu. Kad biju darbā, tad Aivars mājā nenāca, negribēja dzirdēt kaimiņu skandālus. Viņš turpināja apmeklēt tos pašus draugus, ko pirms armijas laikā. Tas bija Brežņeva laiks, kad visu mērīja pudelēs. Tauta slīka alkoholismā. Tas bija iesākums. Ziediņi. Bet, varbūt, ka vairs ne ziediņi, tikai es to nezināju? Jo, fotogrāfijas, kuras jaunais vīrietis pārveda no armijas – tur bija vienas vienīgas uzdzīves ainas – dzeršanas.

Vēl viens, tāds dīvains notikums mūsu kopdzīves sākumā…

Arī tas neatvēra manas acis.

Kādā vakarā, stāvot virtuvītē un gatavojot ēst – izdzirdēju durvju zvanu. Gāju atvērt. Pārsteigta redzēju neliela auguma meiteni, ievīstītu lielā, pūkainā, pelēkā lakatā virs pelēka vatenieka “pufaikas”. Redzamas bija tikai divas milzu melnas acis. Balss zem lakata, krieviski, prasīja – vai te dzīvo Aivars Jansons. Nu – dzīvo gan. Pasaucu Aivaru. Viņš atnāca, saminstinājās, ieveda meiteni istabā. Es, protams, neiejaucos, iegāju atpakaļ virtuvē.

Pēc brīža meitene tika izvadīta laukā. Ne pavadīta, bet – klusi izvadīta pa durvīm. Neuzdrošinājos neko jautāt. Man neviens arī neko nepaskaidroja. Apjautu, kas tās bija par acīm. Tās pašas, kuras raudzījās no daudzajām armijas laika bildēm.