Vienas dzīves ir par maz… 1. daļa

Lelles! Aizvien vēl tās mīlēju un mīlu joprojām. Tās bija leļļu sagataves. Viss nāca no ceha, kur tās štancēja no zāģu skaidām pa daļām —galviņas, rociņas, kājiņas… Tikai paša lelles ķermenīša nebija. Ķermenis bija auduma maisiņš, kuram vēlāk piestiprināja visu pārējo. Man, ar speciālu masu, nācās apveidot līmējuma vietas. Nākamajā darbnīcā krāsoja sejiņas, nu – gluži kā Maiga bērnībā tās krāsoja olu čaumalu lellēm! Tad pielīmēja sintētiskās zelta bizes. Beigās – ietērpa tautu meitas tērpā. Vesela rokdarbnieču armija izšuva lellēm brunčus un blūzes ar tautiskajiem rakstiem un taisīja kronīšus. Tad redzi nu, kā tu biji radusies, manas bērnības sapņu lelle Smaida!

Kāda sagadīšanās! Dzīvītei bija labpaticies mani novest pie taviem pirmsākumiem, manu lellīt!

Tieši šī darba vieta iezīmēja vislielāko un kardinālāko pagriezienu manā dzīvē. Šeit sāka veidoties mana pirmā draugu kompānija. Manējie. Tie, ar kuriem turpinājās attiecības ilgus gadus, ar dažiem – visu mūžu. Viss sākās ar darba biedreni Elgu. Tā bija draudzīga, ļoti sirsnīga meitene. Tieši viņa ieveda mani savā un savu draugu ģimenēs. Ballītes palika otrajā plānā, līdz izzuda pavisam. Te sākās cita veida saiešanās. Dažādi gājieni, braukšanas vienam pie otra un… tagad sacītu: tusiņi. Tad teica vienkāršāk – dropītes. Tas nozīmēja – draugu sanākšana ar iedzeršanu.

Dīvaina kompānija mēs bijām salasījušies! Puse “mākslinieki”. Tie bija tie, kuri mācījās Lietišķās mākslas skolā. Te bija Artūrs Krauze, Aivars Jansons, Juris Cabulis….Vēlāk arī Reinis Kurzemnieks un Uldis Meņģelis. Un vēl vēlāk Beatrise Dunska un Inta Tiltiņa. Jā, tā pati Inta, mana klasesbiedrene – pasaku princese. Tikai – viņa nebija mūsu barā, viņa bija Beātes draudzene un, kā parasti, turējās savrup. Otra puse —pavāri, oficianti – tie, kuri saistīti ar sabiedrisko ēdināšanu. Mēs, pēckara mūžam izsalkušie bērni, kuriem sapnis bija pieēst pilnu vēderu. Tādēļ daudzi arī izvēlējās profesiju – tuvāk galdam.

Tā, parasti pēcpusdienās, sapulcējāmies kāda drauga darba vietā. Visjaukākais bija vecais Piena restorāns Rīgas centrā. Unikāla, koka celtne – vēl joprojām atceros tā tumšo interjēru un gaisotni, tieši tādu, kādu vēlāk redzēju filmās. Ar laiku to nojauca. Iznīcināja, kā iznīcināja manā zemē daudz ko. Tā vietā tagad slejas stikla un betona monstrs, viesnīca Latvija.

Interesanti, kāda izskatītos Parīze, ja tajā nojauktu visas vēsturiskās, šķietami nemodernās, ēkas!? „ Pienūzī”, tā mēs šo vietu saucām, strādāja Ervīns Valduss un Valdis Balulis. Zēni pasita padusē kādu pudeli ar sauso vīnu, kaut ko no ēdamā – un mēs devāmies kārtējā flederēšanā pa pasauli vai pie kāda uz mājām.

Tās bija nebeidzamas runas par visu un neko. Par viskautko. Bieži vien, kur priecājāmies, tur arī nakšņojām. Viena būtiska piebilde: Vai tas bija tā – tikai mūsējā kompānijā, vai – tajā tālajā laikā tā bija norma – to nezinu vēl joprojām. Bet – lai kur un kā nakšņojām, sakrituši krustām – šķērsām, mūsu puiši nekad neaiztika, pat nemēģināja tuvoties mūsu meitenēm. Tādu vārdiņu „ sekss” mēs nepazinām. Tagad, atskatoties, esmu pārliecināta, gan jau tas “sekss” pastāvēja, laikam…bet kaut kur ārpusē, ne mūsu loka iekšpusē. Mūsu zēni vienmēr mūs sargāja.

stūra māja

Šajā laikā pirmo reizi mūžā sastapos ar jēdzienu “stūra māja”, uz kurieni, ar pavēsti, tiku uzaicināta. Biju pārsteigta, nesaprašanā. Zināju, ka tā ir „ čekas” māja, lai gan šis vārds man neko neizteica. Bija dzirdētas baismu lietas, bet neko konkrētāk nezināju. Visā sabiedrībā valdīja tāds dīvains klusums. Ja kas tika runāts, tad čukstus. Es to vēl nesapratu.

Ieveda mani stiklotā priekšnamā un nevarēja saprast— kur ir ieeja, kur izeja….. Tad viens formastērps mani pastūma uz priekšu, veda pa gaiteņiem, kuri likās nekad nebeigsies, līdz ieveda kabinetā. Aiz galda sēdēja cits formastērps. Tumšs. Neviena loga. Uz galda tikai galda lampiņā.

Sāka uzdot dažādus jautājumus, uz kuriem visai bravūrīgi atbildēju, kā mežonīgs zirgs, kurš nepazīst ne grožu, ne iemauktu. Ne baiļu. Sāka jautāt par Elgu. Vai mēs esot draudzenes? Jā! Kā mēs pavadām brīvo laiku? Vai Elgai ir draugi ārzemnieki? Nē! Vai viņa kādu ved uz mājam un ar ko satiekas? Nē! Nē! Nezinu! No kurienes man tā drosme bija radusies, bet apjautu to vien, ka jāaizstāv!

Šī tendence – aizstāvēt, man ir pastāvējusi visu mūžu. Pastāv joprojām. Aizstāvēt visu un visus, un… lētticība. Nezinu, nevaru iedomāties, kādi gēni manī to ierakstījuši. Daudz vēlāk Elga pateica, ka es esot viņu izglābusi. Kā tā? Sapratu vēlāk.

Izrādās, viņa bija „ senākās profesijas” pārstāve. “Strādāja” ar ārzemniekiem Vecrīgas restorānos. Stāstīja, ka tika pieķerta, padomju sistēmas tikumības rīkotajā, reidā – kailai tupot uz viesnīcas balkona… Padomju laikā tas bija valsts mēroga noziegums! Padomju ļaudis, taču, dzīvoja laimīgākajā zemē pasaulē – kur visi ceļi bija atvērti. Varas atļautie ceļi. Tikumībai bija jābūt visaugstākajā līmenī!

Uz varas prostitūciju tas neattiecās, tas tautai nebija jāzina. To es saku tagad. Ne tad. Šis notikums nekādā veidā neietekmēja mūsu draudzību. Tik labestīgu būtni, kā Elgu, biju sastapusi pirmo reizi. Visu, ko vēlāk viņa stāstīja, par saviem piedzīvojumiem, es klausījos ar atvērtu muti, kā grāmatu lasot vai kino, ne kā īstenību. Salīdzināju ar sevi – vai es tā gribētu, vai varētu… Iekšēji, kaut kāds cenzors sacīja – nē.

Elga piestrādāja arī par modeli māksliniekiem. Viņa bija tā, kas ieveda mani tik ļoti citādajā pasaulē, pie tik ļoti savādākiem cilvēkiem, ka tas mani… nezinu, vai te vietā vārds – pārsteidza… saviļņoja… satrieca? Šīs tikšanās parādīja, ka pastāv kaut kāda paralēla pasaule – tik milzīgi tālu stāvoša no manas iepriekšējās dzīves, ka aptvert to nespēju. Iepazinos ar gleznotājiem Jāni Alsbergu un viņa draugu Jāni Pauļuku, ar gleznotāju Leo Kokli. Es biju sīks, bet ne kārns meitēns. Plastisks, kā sacīja Pauļuks. Mani aicināja pozēt. Ne par ko! Man bija kauns. Nevarēju iedomāties, ka varētu atsegt sevi kādam vīrietim.

Ieviņi

Alsbergs Jānis dzīvoja kopā ar Ieviņu ģimeni. Ieviņš Andris un viņa sieva Ilona arī bija mūsu kompānijā, tikai neskraidīja ar mums pa pasauli, bija precēti un audzināja meitiņu Ivetu. Andra mamma arī bija bijusi modelis Akadēmijā. Gaisotne šajā mājā bija bohēmas pilna. Tas gan nebija pieņemams Ilonas mātei – kārtīgai un tikumīgai pilsonei. Atkal man tika pievērsti naidīgi skatieni, bet Helēna, Andra mamma, vienmēr aizstāvēja mani. Te mēs bieži viesojāmies, jo arī Reinis Kurzemnieks – Andra brālēns, bija mūsējais.

Šai ģimenei, šai mājai, būšu pateicīga par to, ka parādīja man ģimenes modeli no iekšpuses, ka neatstūma. Aizejot no viņu mājām, jutos kā bezpajumtes suns, kam ceļinieks noglāstīja galvu, iedeva maizes garozu, tad ļāva, lai iet. Reizēm salīdzināju, domāju un raudāju. Ieviņu mājā vēroju, kā ģimenes kopā svin svētkus, kas tas ir – kopīgas pusdienas. Te es mācījos uzvedību un galda kultūru. Protams, stundas man neviens nepasniedza Ar savu piemēru viņi to darīja. Pareizāk sakot, neko nedarīja, tikai es biju laba skolniece tavā skolā, Dzīve.

Es mācījos no visa un visiem. Bet, joprojām paliku tā pati lētticīgā, naivā meitene.

citādā dzīve

Pamazām, šī citādā dzīve ienāca arī manā dzīvē. Es vairs negribēju dzīvot tā, kā dzīvoja mana māte. Vakarskola tika pabeigta. Izlaidumā man mugurā bija pirmā pasūtītā kleita. Tā nebija no spoža atlasa, vai gaisīga neilona, tā bija smilšu krāsas, plāna auduma linu kleitiņa ar smalki, smalki gofrētu svārku daļu. Tajā es jutos ļoti labi, nejutos sliktāk par citām meitenēm un arī nepieciešamību pēc princešu kleitām vairs neizjutu. Kājās – baltas elegantas kurpītes, dabūtas caur pazīšanos. Redz kā! Nu jau bija arī manā dzīvē ienākusi obligātā padomju laiku piedeva – pazīšanās.

Tukšajos veikalos visas labās preces atradās zem letes, dabūt tās varēja tikai, ja bija personīgs kontakts ar pārdevēju. Bet arī te, mazs ērkšķis iedūrās sirdī. Visus apsveikt bija ieradušies radi, vecāki, bet man – kopīgajā izlaiduma bildē, rokā tikai audzinātājas Mihelsones pasniegtā neļķe. Viņa arī bija viens no gaišajiem cilvēkiem manā dzīvē – audzinātāja Mihelsone. Viņa mani vadīja visu vidusskolas laiku, neatlaidās, neatlaida no manis savas stingrās rokas un lika mācīties, mācīties, mācīties… Meklēja mani rokā, kad ilgāku laiku nebiju apmeklējusi mācības, palika pēc stundām un palīdzēja apgūt viņas briesmīgo mācību priekšmetu – fiziku. Paldies Tev, skolotāja Mihelsone, lai arī kur tu tagad nebūtu…

Lūk, šajā vietā gribu iespraust tekstu, no daudzus gadus vēlāk tapuša mana raksta Antas Bergmanes grāmatai “Karoga stāsti”.

LIDO DOMAS…

Ievada vietā.

Vai esi kādreiz bijis vasaras vakarā ūdens malā, kur laiski ceļas migla… vāliem vien… vāliem vien….

Tā apņem tevi no visām pusēm kā mīlestība, apsedz / ieskauj / apskauj… un tu sāc domāt savas tālās domas….

Tā es mēģinu sasaistīt savu saplosīto atmiņu skrandiņas, sasiet vienā dzīpariņā, satīt vienā kamoliņā….

Pa laikam, šis dzīpariņš tik plāns, liekas – tūlīt satrūks… bet laipnā migla paveras un krāsainais, piedodiet – bieži ne tik krāsainais, atmiņu pavediens šķetinās tālāk….

Tad, uzplaiksnī dzirksts! Apdedzina prātu! Saraujos, it kā pirksti būtu skāruši uguni… rokas svilst un dvēsele deg….

Reinis, Uldis un vēl viens Uldis, Andris un Ilona, Elga, Aivars, Ervīns, Dzintra… mūsu bariņš, mūsu nešķiramais bariņš… mūsu visu kopīgā jaunība….

Pēckara paaudzes saplosītās dzīves…. Vai mēs to apzinājāmies? Vai šī apziņa nāca tikai ar laiku? Nezinu. Bet nojautu pilna bija visa pasaule. Gaiss, ko elpojām bija pilns ar šīm nojautām – kaut kas nav labi. Tas, par ko nedrīkstēja ne tikai runāt – domāt nedrīkstēja. Bet mēs, kā sīki mazi žagariņi, kurus dzīvīte sametusi vienā kaudzītē – te un šajā vietā – mēs gruzdējām… nenojaušot, ka varam aizdegties….

Arhīvā

Paņēmu rokās trīs milzu sējumus, trīs milzum biezas, nodzeltējušas grāmatas un divas plānas – „ Уголовное лело Nr. 45010”. Te nu mēs esam, ieslodzīti “čekas” grāmatās uz mūžīgiem laikiem. Trīs, pavisam jauniņo, cilvēku izpostītās dzīves un mēs – pārējie, kā liecinieki / līdzzinātāji / līdzdalībnieki….

Ilgi nespēju saņemties atvērt nobružātos vākus… lēnām atveru… roka slīd pāri lapām ar dažādajiem rokrakstiem izsaucot atmiņā vienu seju pēc otras, balsis, smaidus… Drebošie pirksti pieskaras burtiem, bet liekas, ka noglāsta sejas, no kurām daudzu vairs nav. Asaras piepilda acis un nevar tās saprast, ko darīt tālāk – sastingt turpat uz vietas, vai sākt tecēt nodevīgā straumītē…..

Reinis Kurzemnieks, Elga Jumtiņa, Uldis Mucenieks – apsūdzēti valsts noziegumos… Apsūdzēti par sevišķi bīstamu tā laika noziegumu – valsts nodevību, par pretpadomju darbību ( nepierādītu skrejlapiņu izgatavošanu un izplatīšanu), buržuāziskās Latvijas karoga izgatavošanu ( Elga Jumtiņa, Uldis Mucenieks) un izkāršanu – Uldis Mucenieks, Reinis Kurzemnieks, Andris Ieviņš, Elga Jumtiņa. Nolūks – iznīcināt padomju varu Latvijā. Ak! Cik gan vareni jūs bijāt, ja jau no jums baidījās tāda mašinērija, kura bija iznīcinājusi miljoniem dzīvību – padomju vara! Iznīcināt saknē katru asnu, katru dzīvību, kura nebija sarkanā krāsā.

Buržuāziskās Latvijas karogi izkārti trigonometriskajā tornī Mežaparkā 1961.gadā, naktī no 6. uz 7. oktobri un 1962.gadā, naktī no 30. uz 31. maiju. Reinis Kurzemnieks un Elga Jumtiņa izkāra karogu kinoteātrī “Daile”, filmas „ Melnas kaijas” rādīšanas beigās, kinoteātra balkonā -1962.gada 8. novembrī. Karogus izgatavoja Elga Jumtiņa.

Kā viss sākās

Kā tas viss sākās… kā savijās mūsu dzīves…..

Ar Elgu iepazinos strādājot Rīgas Rotaļlietu fabrikā. Viņa mani ieveda tādā kā Čaka vidē ar Čaka apdziedāto ielu un viņa apdziedātajām attiecībām – smeldzīgām, tīrām, draudzīgām….

Mēs nezinājām, ka pastāvēja paralēlās pasaules. Mēs gan to nojautām, bet mums gar tām nebija nekādas daļas… Tāpat kā viņiem nebija nekādas daļas gar mums, kamēr mēs netraucējām.

Pēckara paaudzes bērni, kurus audzināja iela. Gandrīz nevienam nebija pilnas ģimenes, gandrīz visiem – tikai, ar nepadarāmajiem darbiem un trūkumu cīnošās, mātes.

Tikai Reinim bija pilna ģimene. Tēvs, māte, divas māsas – Irēna un Lolita. Reiņa vecāku klātbūtnē varēja sildīties kā saulītē. Liekas, tā bija pirmā īstā ģimene, kuru es sastapu savā, mazā pilsētas klaidoņa, dzīvē.

Reiņa Kurzemnieka dzīvoklis Kalupes ielā un viņa brālēna, Andra Ieviņa mājas Čiekurkalnā, bija tādas kā pamata tikšanās vietas mūsu kompānijai. Reinis dzīvoja viens, turp mēs gājām skatīties daiļslidošanas sacensības, kuras beidzās ap trijiem naktī. Iedzērām pa malkam “skābulīša” un uzkodām Reiņa tēva sagādāto sieru, kurš bija sagriezts mazos kubiņos. Kā jau “mākslinieki”, vai – topošie mākslinieki, paši par sevi tā pasmējāmies. Mēs, taču, mācījāmies mākslas skoliņā. Sieru mīlu vēl aizvien un tāpat griežu kubiņos. Reiņa tēvs Sava bija izcils siera meistars, taču, pameta darbu. Viņš sacīja, ka nespēj izturēt jaunās tehnoloģijas, kuras ieviesa, lai pabarotu milzu pusbadā esošo tautu un siera kvalitāte strauji kritās. Sirmā siera meistara sirds to nespēja izturēt.

Andra mājās, parasti, pulcējāmies lielākās jubilejās. Andra mamma bija sabiedrības cilvēks, viņas civilvīrs – gleznotājs Jānis Alsbergs arī. Te valdīja, laikam jau, tiem laikiem neparasta brīvdomibas atmosfēra, kuru, pamazām, elpot sāku arī es.

Alsbergs, mans pirmais skolotājs, kurš gatavoja iestājeksāmeniem Lietišķās mākslas skoliņā.

modos. pamazām

Vai mēs sapņojām?

Protams, kā nu bez tā! Bet, cik lieli/mazi bija šie sapnīši? Vai – augām mēs un tie auga līdzi? Par ko varēja sapņot krātiņa nebrīvē piedzimis un uzaudzis zvēriņš? Vai viņš zināja, kas tas ir – brīvība!? Iespējams, nojauta, ka kaut kas nav tā īsti, kā vajadzētu būt… Tāpat arī mēs. Ģeogrāfijas stundās mūs mācīja, ka ir citas zemes un tautas, bet vēstures stundās apgalvoja, ka tur dzīvo ļaunie, kuri apspiež tautu… Netika atstātas, pat mazākās, cerības redzēt ko vairāk par savu sprostu.

Taču tie, kuri zināja vairāk, kuru mājas bija redzējušas labākus laikus, tie zināja vairāk patiesības un tur gruzdēja… Liekas, kaut kas netverams lidoja gaisā – no domām? No pus-balsīm? No pus-vārdiem?

Tikai 1991. gadā manās rokās nonāca Solžeņicina „ Gulaga arhipelāgs” un tikai šajā gadā no manām smadzenēm nokrita tā plēve, tā migla, kura bija slēpusi patiesību. Bet, tajos tālajos laikos? Kur tas, no mazas, jaukas pilsētiņas Siguldas, uz Rīgu pārbraukušais provinciālais skuķēns, varēja ko apjaust? Apjaust tā, lai klasē, skolas burtnīcā, uzzīmētu Latvijas kartes kontūru uz kuras tautu meita ar kronīti galvā un slotu rokā – slaucīja no Latvijas āra krievus.

aizmukt no PADOMJU VARAS

Uldi Mucenieku atceros vismazāk. Viņš bija daudz vecāks par mums, vairāk pieredzējis un “lielākais musinātājs”. “Kapteinis” vai „ matrozis” – tā bija viņa iesauka, jo strādāja uz vietējiem kuģīšiem par jūrnieku. Mucenieks bija tāds kā vadonis, lielījās ar saviem panākumiem….

Tā nu viņi sarunāja, ka jāmūk uz ārzemēm. Runāts – darīts! Sadabūjuši kompasu, kurpēs un sporta somām rokās, ar nedaudz pārtikas un bez naudas, jaunie cilvēki devās šķērsot padomijas robežu. Tagad, atceroties, gribas raudāt par to naivumu, kurš valdīja mūsu nenobriedušajos prātos. Biļetes tika nopirktas līdz Petrozavodskai, Karēlijā. Neaizbraucot līdz galam, puiši izkāpa no vilciena un, ar kompasa palīdzību, devās uz Somu jūras līča pusi. Naktīs gulēja siena kaudzēs vai kurināja ugunskurus sev apkārt – paši vidū, lai zvēri netiek klāt… Pārtika drīz vien beidzās un, nez kur, tas Somu līcis palicis….

Reinis un Ervīns saprata pirmie, ka tā, tālu vis netiksi un griezās atpakaļ, vēlāk pievienojās arī Andris un Uldis.

Uldis Mucenieks, Andris Ieviņš, Reinis Kurzemnieks, Ervīns Valduss.

Ak! Romantiskā jaunība un sapņu aicinātie zēni! Vai tad jūs nesapratāt, ka PSRS romantika bija atļauta tikai komunisma jaunceltnēs!?

Atgriešanās mājās.

Un – atkal, pulcēšanās Andra mājā, runas par bēgšanu un karogu kāršanu…

pratināšana

Kad saņēmu izsaukumu uz „ stūra māju”, uz pratināšanu, biju ļoti pārsteigta – par ko? Ko tad mēs „ tādu” bijām izdarījuši!?

LPSR MP VDK izmeklēšanas daļa.

Atverot durvis, apmulsumā stāvēju, nezinot, ko darīt – no visām pusēm – spoguļi… tad nez’ kur atvērās durvis, mani aicināja iet tālāk pa līkloču gaiteņiem. Likās, tiem nebūs ne gala, ne malas… Kabinetā sēdēja izmeklētājs un sāka uzdot, liekas, pavisam nevainīgus jautājumus, pārsvarā, par Elgu Jumtiņu, bet citus, it kā, starp citu:

– Ko varat pastāstīt par Elgu Jumtiņu; ar ko viņa draudzējās; kur un kā jūs pavadāt brīvo laiku; par ko runājat….

Es:

– Ar Elgu attiecības ļoti labas… es nezinu, ka viņa ir viegla rakstura sieviete…. es nezinu, vai viņa saietas ar vīriešiem… par politiku nekad nerunājam… valūtu nekad neesmu redzējusi… jā, viņa iepazīstināja mani ar Andri Ieviņu, Ilonu Ieviņu, Reini Kurzemnieku, Ervīnu Valdusu, Aivaru Jansonu…..

Nākošais jautājums:

– Kāda mana attieksme pret buržuāzisko Latviju, karogu, ko esmu dzirdējusi?

Es:

– Neko neesmu dzirdējusi, neko nezinu, Elga man neko nav stāstījusi….

Elgu atbrīvoja pret parakstu par dzīves vietas nemainīšanu. Cik smieklīgi, vai ne? Uz kurieni tad viņa varēja izmainīt šo dzīves vietu!?

Kad visu to, pēc laika, pārrunājam, Elga sacīja, ka mana liecība, viņas atbrīvošanā, bijusi galvenā. Pārliecinoša. Pat tagad, atceros to savu bravūru ar kādu runāju! Metos aizstāvēt savus draugus, nedomājot par sekām, pareizāk sakot, pat nenojaušot par tām.

protokoli

Vēru pēdējā sējuma lapas… Reinis… pirksti slīdēja pāri izkoptā rokraksta rindām… no tām raudzījās Reiņa smalkā, bālā seja, iegūta Mordovijas apcietinājumā. Kalsnais, garais augums, trauslie pirksti, tumšie viļņainie mati un zilās acis – nu, pilnīgs dzejnieka portrets no senlaiku gleznām. Savā būtībā, tāds arī viņš bija – romantiķis līdz kaula smadzenēm.

Ieraksti protokolos: Vāja rakstura cilvēks, trūkst uzņēmības un neatlaidības cīņā ar grūtībām, mazrunīgs….

Jā, Reinis nebija tirgonis, viņš bija mākslinieks… būtu tāds bijis, ja nebūtu aizlauzts saknē.

Kratīšanā, dzīvoklī tika atrasta šujmašīna Zinger ( tādas bija vai katrā mājā!), krāsas ( viņš, taču, mācījās mākslas skolā), skolas rūtiņu burtnīca ar ierakstu pirmajā lapā „ Māksla” un 13.lappusē: Lietišķā māksla cilvēkā.

Kratīšanas man likās, kā anatomikumā preparētas vardes – pa sastāvdaļām – kāds slēpju koks izmantots karoga kāršanā, ar kādiem diegiem tas šūts, kādā veikalā un kāds audums pirkts ( kas pirka, cik maksāja), ar kādām drātīm stiprināts!

Kad kratīšana notika Ieviņu mājā, Ilona, Andra sieva, gaidīja savu pirmo bērniņu, meitiņu Ivetu, bija jau devītajā gaidību mēnesī. Andris pieprasīja medmāsu, jo baidījās no sievas priekšlaicīgām dzemdībām. Māja tika vandīta un savandīta, meklējot apslēptas karoga, vai tā šūšanas pēdas. Andra mamma Helēna kliedza: Jūs gribat, lai viņa te priekšlaicīgi dzemdē! Bet Ilona lūdza neaiztikt sagatavoto zīdaiņa pūriņu, braukšanai uz dzemdību namu. Un atkal, Zinger šujmašīna, ko konfiscēja pārbaudei, vai neatradīs karoga šūšanas pēdas.

Nopratināšanu visi trīs biezie sējumi – viens un tas pats, viens un tas pats! Vieni un tie paši jautājumi! Patiesi, līdz ārprātam! Kā viņi to visu izturēja – katru dienu līdz vēlai naktij! Piemēram, Reiņa pratināšana 1964.gada februārī – visu mēnesi!

sasieti vienā mezglā

Tā nu mēs te visi stāvam, deviņi jauni cilvēki, sasieti uz mūžu— pēdējā sējumā sagrupēti vienā stabiņā:

Uldis Mucenieks;

Reinis Kurzemnieks;

Andris Ieviņš;

Elga Jumtiņa;

Uldis Meņģelis;

Aivars Jansons;

Juris Cabulis;

Ervīns Valduss;

Dzintra Kokareviča ( mans uzvārds pirms kāzām).

Laikam, jau nevarēju uzrakstīt neko prātīgu, hronoloģiski precīzu… varēju tikai mēģināt atstāt uz papīra jūtas. Jūtas, apņemtas ar laika miglu. Vai tas maz iespējams?

Starp miglas vāliem, reizēm, uzspīd saule, mēģinādama izlauzties cauri un izgaismot realitātes ainas, patiesības graudus, kuri gaidīja savu laiku, savu gaismu, lai sāktu dzīt asnus.

Es jums sūtu sveicienus un svētību, lai kur jūs arī nebūtu, mani mīļie!

P.S.

Kā jau minēju, mana atmoda un apgaismība nāca reizē ar tautu, pēc izlasītā “Gulaga arhipelāga”. Tā nerimst. Tā nespēj/nevar norimt.

Idejas moka un prasās īstenoties. Viena no tām – Rīgai uzdāvināts piemineklis “Piemiņas zīme – Deportētajiem, ceļā un svešumā mirušajiem Latvijas bērniem”. Apmēram 10 000 bērniem. Par ko deportētajiem! Par ko mirušajiem!

Tas atrodas Mežaparkā, kur tajā laikā dzīvoju. Ielu krustojumā. Krustcelēs.

Ideja:

Tādēļ, arī ideja tāda – ceļu krustojumā, zemē nomests bērniņš un dzirnakmens. Dzirnakmens, kurš maļ un samaļ ne tikai graudus, bet arī cilvēku dzīves, bet – šo dzirnakmeni mazais bērns, ar savu gara spēku, ir salauzis. Tas sastāv no daļām, cauri kurām spraucas ārā baltais āboliņš, kā cerība.

Man ir jautājuši: kāpēc zemē? Kāpēc nav uz postamenta?

Bet, vai tos bērniņus, kurus mirušus izmeta pa vagonu logiem, vai tos arī kāds lika uz postamenta!?

Un tā mans bēbis guļ un aicina – neaizmirsti!

Dzintra Regīna Jansone.

Mālpilī.

2012.g.12.februārī.

PIRMĀ MĪLESTĪBA

Izmaiņas mūsu kompānijas vai „ mazās komūnas” dzīvē tomēr bija notikušas.

Mēs vairāk sākām satikties ar Ervīnu. Nezinu, ko domāja viņš, jo nekādas atzīšanās mīlestībā nebija notikušas. No manas puses tā bija tikai draudzība. Sirsnīgāka, nekā ar pārējiem, bet tomēr, draudzība. Un, kad Ervīnu iesauca Padomju Armijā uz trim gadiem (!), viņš jautāja, vai es rakstīšu vēstules. Protams, rakstīšu. Savā prātā domājot, kadēļ gan nē, mēs, taču, esam draugi! Jauneklis bija domājis citādi. Vēlāk, kad sāku interesēties par horoskopiem, uzzināju – cik precīzi sacīts par mani: Ūdensvīrs cenšas jebkuras attiecības noreducēt līdz draudzības līmenim.

Mēs, pārējie, turpinājām satikties kā parasti. Bieži, kāds puisis no mūsu bara, sagaidīja mani no darba leļļu darbnīcās Rīgas centrā, un mēs devāmies kopīgās izklaidēs. Vienā tādā reizē, vairs neatceros – kurš jaunietis, uzprasīja: – Dzintra, ar kuru no mums tu gribētu nopietni draudzēties? Apmulsu, stostījos, nezināju atbildi….

Atkāpe: Ballītēs man bija pievērsuši uzmanību jaunieši arī no tālajām Aizkaukāza zemēm. Braši, stalti, melniem matiem un… ūsām, kuras ciest nevarēju – kad bučojāmies, tad asie sari līda mutē un degunā… Jāsmejas! Bet man bija nesaprotams un svešs šis temperaments. Viņi biedēja ar savu asumu, ar neapvaldīto dabu. Tādus negribēju savā tuvumā.

Te atkal jāpiemin grāmatas – ziemeļu tautu literatūra. Un tajās – lielie milži, blondie klusētāji, goda vīri! Lūk – tādu ziemeļu milzi biju iedomājusies savās fantāzijās. Tādu, kas pasargātu no apvainojumiem, tādu, kam aiz muguras justos drošībā. Tādam, manu iedomu cilvēkam, atbilda tikai viens —Aivars. Blonds, liels un – klusētājs. Ak, piedod pasaulīt, te jāskandina latviešu tautas ticējumi: “Klusa cūka dziļu sakni rok”, vai – „ Klusā atvarā velni dzīvo”. ..Protams, šos sakāmvārdus zināju, bet nedomāju – cik ļoti smagi tie izpaudīsies manā dzīvē. Ka tie, vispār, varētu uz mani attiekties! Bet es tos izbaudīju uz savas ādas pilnā mērā. Tas gan viss notika daudz vēlāk… kad viņš pateica: – “Tu esi mani izsapņojusi!” Viņam bija pilnīga taisnība.

Bet tad, tad es pateicu liktenīgos vārdus: ar Aivaru Jansonu. Tā bija briesmīga izvēle, ko sapratu daudzus jo daudzus gadus vēlāk. Tā bija mana izvēle. Biežāk un biežāk Aivars sāka nāk pretī uz darbu. Nu jau satikāmies arī ārpus mūsu kompānijas. Kāds bija uzrakstījis Ervīnam uz armiju, ka Dzintra satiekas ar Jansonu. Liekas, viņam tas bija smags trieciens, bet es nemaz nejutos vainīga. Nevienam, neko nebiju solījusi.

To, ka Aivaram mācību laikā, nebija īsti kur palikt, to nezināju. Viņš dzīvoja pie mātes neprecētās māsas – tantes Olgas. Mazs vienistabas dzīvoklītis koka mājā Kaukāza ielā, kur istabiņā, starp gultām, varēja ievietoties tikai galdiņš. Vai te jauns cilvēks varēja dzīvot, mācīties – nemaz nerunājot pat to, ka varētu atvest draugus ciemos. Vai tā tas viss sākās? Viņa klaiņošana pa mājām, dzeršana. To arī nezināju.

Aivars pabeidza mācības Lietišķās mākslas skolā, sekoja iesaukums armijā. Tas bija šoks! Biju paspējusi pierast pie šā cilvēka. Un ne tikai. Mīlēju viņu, kā tik vien mana sirsniņa spēja – bez prāta, bez sajēgas – vienas vienīgas emocijas. Beidzot manā dzīvē bija cilvēks – viens vienīgais visā pasaulē, kurš mani mīlēja! Vismaz man tā šķita… Tagad viņam jādodas projām, nezin uz kurieni, uz tik ilgiem gadiem!