Vienas dzīves ir par maz… 1. daļa

manai pirmajai skolai

Iet meitēntiņš, tāds sīks un mazsPa Lakstīgalas ielu…Iet sīciņš maziņš cilvēciņš,Kā zāles stiebriņš tieviņšIet visos vējos, sniegos, salosIet, saules staru apmirdzēts…Uz skolu, Lakstīgalas ielā.Vai mana viņš, ka drēbes plānasVai mana to, ka vēders tukšsKas to vairs atminēs, tik to vien zinaUz skolu jāiet Lakstīgalas ielāIr meitenīte mazā atbraukusi ciemāPēc gadu gadiem garajiemVai tie ir joki – mati baltiJoprojām, kā uz skolu ejot…Tā mazā  pilsētiņa izaugusi lielaKā jaunkundze – pie vīra izdodamaIr lieli nami, veikali un krogi…Tik skolas vecās nav vairsIr tikai – Lakstīgalas iela SiguldāTā vienīgā šai pasaulē…Nesen ieraudzīju vienu skolas bildīti, kur es sēžu pirmajā rindā blakus skolotājai un man kājās….. dermatīna istabas čības….Visiem bērniem kurpītes…..Pat tagad, pēc gadu desmitiem, es jūtu, kā karstuma vilnis iesitas sejā….kauns…..

RĪGAS PERIODS

mājas dzīve

Dzīve Rīgā – pilnīgi jauna un nesaprotama pasaule.

Tā sākās Rīgas nomalē, Ķengaragā – vienā istabiņā komunālā, tas ir – kopīgā ar kaimiņiem, dzīvoklītī ar daļējām ērtībām. Ko nozīmē daļējas ērtības? Tieši to arī nozīmē. Tualete, aukstais ūdens un centrālā apkure. Pat šo, elementāro, ērtību nebija iepriekšējā dzīvē. Tas jau bija kaut kas liels un neparasts! Jaunā dzīve atnesa sev īdzi jaunas problēmas.

Kā mēs tikām pie šī mazā dzīvoklīša?

Bija valstī tāds periods, kad varēja būvēt mājas “pašu spēkiem”, skaitīja nostrādātās stundas un tad par to varēja dabūt dzīvojamo platību. Pat veselām ģimenēm strādāja. Tiem, kam bija vīrieši mājās, tiem bija vieglāk, vairāk to vajadzīgo stundu pieskaitīja. Mums nebija. Tādēļ māte ņēma turp līdzi arī mani. Neko daudz no tā visa neatceros. Kaut ko staipīju gan. Mums pienācās atsevišķs dzīvoklis ar vienu lielu istabu un vienu mazmazītiņu – kādus 6—8 kvadrātmetrus lielu. Priekšniecība pierunāja māti atdot šo istabiņu vientuļai sievietei un māte piekrita. Ja viņa būtu zinājusi, kādām riebeklībām bijām pakļautas daudzus nākamos gadus!

Kaimiņos, mazmazītiņajā istabiņā, ievietoja Kseņku – trauku mazgātāju no stacijas restorāna. Alkoholiķi. Lai kādas iedzeršanas biju redzējusi pie citiem, bet kas ir īsts alkoholisms, ar to sastapos pirmo reizi. Kseņka bija tieva, gara, nē – izkāmējusi un izkaltusi kā asaka. Pat vasarā, zem zīda kleitas, vilka apakšā vilnas vesti, lai nespiestos cauri ribas un tādi kā zili bumbuļi. Runāja jau, ka vācu laikā visādi esot viņai gājis tajos restorānos… Ar viņas skaļo nekaunību sastapos ne reizi vien un, pēc gadiem, viņa bija tā, kas dzina mani meklēt citas mājas.

Otra lielā problēma – manas mātes vīrs Slaviks. Pēc tautības skaitījas krievs, bet sazin kas nu bija, jo viņa māte – maza melna sieviņa, atstāja čigānietes iespaidu. Melni mati, melnas drēbes līdz zemei, ļaunas acis, uz manu pusi vērstas, un ļauni vārdi. Reiz, arī mani aizveda pie viņiem ciemos, kaut kur uz mazu ciematu pie Maskavas. Atceros tikai to, ka dzīvojamā māja bija zem viena jumta ar kūti, kas man jau nu ļoti patika— tepat govs mīļais purns, tepat suņi un kaķi, vistas un cāļi. Slaviks nedzēra un nepīpēja, cik neparasti krievu civēkam! Bet – kāvās. Pavisam parasti, kā izrādījās, tas bija pieņemts krievu cilvēkam. Māti sita. Cik gan reižu netikām mukušas un nakšņojušas pie kaimiņiem vai radiem.

Tagad, skatoties no pieauguša cilvēka pozīcijām, esmu pārliecināta, ka provocētāja bija gan pati mana māte. Sadzīvot ar viņu nevarēja neviens. Neizglītota cilvēka valdonība. Paštaisnums – taisnība tikai viena – viņas taisnība. Visai pasaulei (viņas ierobežotajai, mazajai pasaulei) bija jādzīvo tikai viņas domām atbilstoši. Māte spēja novest līdz izmisumam ikvienu. Slaviks to nevareja paciest un – sita. Nekādus citus argumentus mana māte nesaprata. Slaviks neprata citus izskaidrojumus. Tagad es viņu pat, kaut kur, saprotu. Ja nav iespējas savaldīt satrakojušos zvēru, ja pašam inteliģences, izglītības un zināšanu nav – kā ar to tikt galā – tad gāž tik. Aiz dusmām, aiz nespēka, aiz nevarības.

Drausmīgākais tas, ka Slaviks bija lielījies – vēlāk dzīvošot ar meitu. Māte zināja un, paldies Dievam, ar to rēķinājās un uzmanīja. Atceros to dienu, kad viņa pārveda brāli mājās no dzemdību nama. Ielika tādu mazu kvekšķošu sainīti gultā. Brālis Jānis. Patēva kaušanās, Kseņkas dzeršana – skandāli, skandāli, skandāli…

Tāds bija manas dzīves sākums Rīgā.

skolas gaitas Rīgā

Skolas gaitas turpināju Andreja Pumpura pamatskolā.

Ja provinces mazpilsētā Siguldā es arī sastapos ar klases biedru izsmieklu par manu izskatu, apģērbu (droši vien, arī uzvedību), tad te —galvaspilsētā, kur līmenis, tomēr, bija nedzudz cits – es to izbaudīju pilnā mērā.

Joprojām —vienīgais jaunais skolas un svētku apģērbs man bija skolas forma ar divām baltajām krādziņām un diviem priekšautiem – melno ikdienai un balto svētkiem. Es pat neatceros, ko vilku mugurā mājās. Veļa, higiēna? Neviens, neko netika mācījis vai stāstījis. Arī meitenes savā starpā par to nerunāja. Nebija pieņemts. Rakstnieki, par to laiku, raksta visu kaut ko, bet nekad ne par to, kā tad tie ļautiņi dzīvoja īstenībā, ikdienā, no kuras nevar nekur izsprukt. Piemēram – kā rīkoties tad, kad ir mēnešreizes!? Tagad neviens nespēj pat iedomāties, ka nebij biksīšu ieliknīšu, ka, elementāri, pieklājīgu veļu nebija iespējams (nopirkt?), nē —dabūt!

Padomju laikos reti kad varēja ko nopirkt. Pārsvarā, visu varēja tikai dabūt, caur pazīstamiem. Pārmaksājot. Bet tādiem darba zirdziņiem, kā manai mātei nebija smalku sakaru. Un nebija arī ne naudas, ne saprāta. Bija labi, kā bija. Izejot no tās nabadzības, kurā bija augusi un dzimusi – jau tāpat viņai likās – labi diezgan.

Es augu, joprojām, nosmiets cilvēkbērns. Kā Mauglis, pilsētas džungļos. Bez audzināšanas. Pareizāk – audzināšana caur skolas dresūru un klasas biedru izsmieklu. Caur mātes bezatbildību, vienaldzību, neieinteresētību. Sāpēja. Kā tas sāpēja. Nevienam nesūdzējos. Nebija kam. Nevienam nerunāju pretī. Baidījos.

Par ko mani tā, bieži, pārāk bieži, notraucot asaru no vaiga, domāju. Es taču ar visiem gribēju draudzēties, nevienam pāri nedarīju! Es mīlēju visus! Kāpēc… mani grūstīja, stumdīja, bikstīja… kāpēc? Un es slēpos grāmatu pasaulē. Tur mani neviens nelamāja. Pamazām uzzināju, ka ir cita dzīve, citi cilveki. Citādi. Es iedomājos sevi šajā pasaulē, es tur dzīvoju.

Atgriešanās realitātē, sadzīvē – bija īsts murgs. Atceros, māte tirgū nopirka jaunus (!) rūtainus bruncīsus. Biju tik lepna un priecīga. Uzvilku, bet – atkal mani nosmēja, jo svārciņi sniedzās līdz puskājai, kaut gan visas meitenes tos nēsāja īsus. Čigāniete, bērni sauca! Māte neļāva nogriezt īsākus ne par centimetru. Izaugsi, viņa sacīja. Pavasarī, kad aizgāju uz skolu, klases biedri sagidīja ar izsmieklu: tu istabas čības aizmirsi novilkt! Bet tās dermantīna čībiņas, taču, izskatījās kā īstas kurpītes… man citu nebija…

Kseņkas atriebība

Kaimiņiene Kseņka nekā nespēja samierināties, ka mūsu mājā neviens nedzēra, bet Kseņka dzēra katru mīļu dienu. Savā iedomātajā pārākuma apziņā centās visus mācīt, ko mana māte nu nekā nevarēja pieļaut. Kaimiņiene, visu mūžu krogos strādājot, bija iemācījusies, patiesi, labi gatavot. Centās to mācīt mātei, bet tā ciest nevarēja stāvēšanu pie plīts. Tātad, es arī nemācēju, pat elementāri, gatavot neko nemācēju. Ar laiku iemācījos, atkal, no tām pašām grāmatām un pienākuma dēļ pret ģimeni, vēlāk – pret bērnu.

Reizēm domāju par māti – cilvēks mūžu dzīvojot, satiekoties ar radiem visādos godos, redz tak”, kā citi klāj galdu, kā ēst taisa… Vai tad pašai savā mājā, tā nav gribējies? Nē, man riebjās, atteica māte. Divas, pārākuma apziņas māktas un neizglītotas sievas vienā virtuvē… Vārds seko vārdam, apvainojumi līdz debesīm!

Kad mātei neko nevarēja padarīt, Kseņka ķērās pie manis. Tā viņa solīja atriebties. Atriebās. Man. Viņa aizgāja uz manu skolu, un – raudot krokodīla asaras, stāstīja skolotāju istabā visiem, ka Dzintra, lūk, viņu (!) neklausot, necienot (!) – „ ona meņja ņe uvažajet! Ona ņe ļubit russkih!” – un tas jau bija arguments – kā drīkstēja nemīlēt krievus, savus atbrīvotājus!

Visatsaucīgākā uzklausītāja bija latviešu valodas skolotāja Jeļisejeva. Likusi izsaukt mani no stundas uz skolotāju istabu, nenoskaidrojot neko vairāk un, neizsaucot četrpadsmit gadus vecam bērnam, uz skolu vecākus – lika man atvainoties alkoholiķei. Kseņka bija laba aktrise, par to pārliecinājos arī vēlāk, birdināja aizvainojuma asaras.

Ja es neatvainošos, tad mani vadāšot pa visām klasēm, kā mērkaķi, un stāstīšot, cik slikta es esot. Es atvainojos. Milzu netaisnības ērkšķis palika, iedūries tur, dziļi, dziļi dvēselē. Lai kur tu arī tagad būtu, skolotāja Jeļisejeva, es neesmu aizmirsusi tevi. Vai tavi ļaunie darbi tev ir nesuši gandarījumu?

Biju laba sacerējumu rakstītāja, bet vislabākās atzīmes, kuras man lika Jeļisejeva, nesniedza pat mazāko prieku. Toties, latviešu gramatiku, kuru arī viņa pasniedza, es (aiz bailēm!) zināju no galvas. Visas deklinācijas, konjugācijas un pārējo, ko neviens necieta – es zināju. Tālāk, mācoties vidusskolā un Akadēmijā, man nevajadzēja vairs pat atšķirt latviešu gramatikas grāmatu. …

Atmiņā palikusi vēl viena skice no šā skolas laika. Labi, ka viss pagāja mierīgi, lai gan tagad, atskatoties, domāju, ka viss varēja izvērsties gluži citādi. Skaitījos laba zīmētāja. Mācījusies nebiju nekur to zīmēšanu, bet zīmēju nemitīgi. Man lika noformēt visādus klases un skolas stendus, sienas avīzes. Kā mācēju, tā darīju. Klusām jau visur čukstēja par krievu okupāciju, ka krievi jādzen prom no Latvijas….Klusām. Jo visi zināja, kas ir čekisti, cietumi un Sibīrija. Neatceros, kas bija par iemeslu, kas lika man saņemt dūšu un uzzīmēt skolas burtnīcā tautu meitu, kura ar slotu rokā slaucīja ārā no Latvijas kartes krievus. Burtnīca sāka ceļot apkārt pa klasi. Vai arī pa skolu, to neatceros. Vienā brīdī tā kaut kur pazuda. Kāds paņēma? Noslēpa? Iznīcināja? Nezinu. Tikai, ja tā būtu nonākusi attiecīgās rokās, tad nezinu gan, vai mans liktenis nebūtu izmainījies pamatu pamatos.

No krieviem es pazinu Ņinas ģimeni Siguldā, kauslīgo patēvu un ļaunuma iemiesojumu – dzērāju Kseņku. Daudz vairāk jau nekādas saskares man ar viņiem nebija.

PIRMAIS IZLAIDUMS

Pamatskolas izlaidumu atceros ar skumjām.

Joprojām, sariešas asaras acīs. Blakus neviena, kam palūgt padomu, kas palīdzētu, kas saprastu.

Protams, nu protams – mēs visi nebijām, ne tuvu, vienādi. Redzēju, tikai es to kaut kā nejutu. Tajā laikā – nejutu. Nu, redzēju, ka meitenēm ir skaistas lietas, skaistas kurpītes… pat – baltās krādziņas un priekšauti bija greznāki. Patika, bet – man tā nebija un es to pieņēmu, kā pašu par sevi saprotamu. Nepazinu, kas ir skaudība. Lai kā padomju laikā centās visus padarīt vienādus, tas izdevās tikai formāli, bet ne patiesībā. Patiesībā, šīs robežas pastāvēja, un vēl kā – pastāvēja! Tas izpaudās ik uz soļa. Es to izjutu smagi, uz savas ādas to izbaudīju.

Vēl nesapratu, ka šķiru un audzināšanas atšķirības bija tās, kas dalīja klasi grupās, kas vieniem klases biedriem lika apsmiet otrus, bet citi, pieklājīgā atstatumā, stāvēja malā un neiejaucās nekur. Viens tāds brīnums klasē bija – Inta Tiltiņa. Pieklājīga, sirsnīga, ar garu bizi pāri jostas vietai – viņa bija meitene no citas pasaules. Nekad, ne par vienu nesmējās, bija draudzīga pat ar mani. Paraugmeitene. Teicamniece.

Tuvojās klases izlaidums. Balle. Pirmais atestāts dzīvē, par pamata izglītības iegūšanu!

Nebija ko vilkt mugurā. Izmisīgi domāju – ko darīt? Lūdzu māti – palīdzi, pie kā cita gan man bija griezties? Man nav naudas tavām muļķībām, māte kliedza un uzmeta uz galda dažus rubļus. Paņēmusi saujā naudiņu, braucu uz tirgu meklēt audumu kleitai. Staigāju, staigāju, meklēju – meklēju, bet par tiem rubļiem neko nevarēju nopirkt. Naudiņas sanāca diviem metriem kaut kāda gaiši zila, pavisam vienkārša auduma.

Ko tālāk? Piegrieznes kleitai nebija, šujmašīnas nebija. Prāta un iemaņu – arī nebija… Kaut ko griezu, šuvu ar rokām… vai tā bija kleita? Tagad – stipri par to šaubos.

Tālāk. Nav apavu. Un atkal – ko darīt? Sapratu, ar čībām vai šņoru kurpēm jau nu neiešu. Mātei pat neuzdrošinājos neko ieminēties. Viņai bija pilnīgi vienalga. Skolas un izlaidumi, ko pati nekad nebija izbaudījusi – viņai nebija saprotami. Tās bija nevajadzīgas greznības, izlaidība.

Aizgāju lūgt izpalīdzību klases biedrenei Maigai. Viņa iedeva savas mātes melnās bezpapēžu kurpes, kuras bija par lielu. Nebija izvēles. Tagad es nebūtu gājusi uz to izlaiduma balli. Tagad…

Tāpat kā joprojām – nekad neeju tur, kur zinu – tā nav mana vieta. Bet man bija tikai piecpadsmit gadu! Es gribēju būt pie visiem! Lai man arī būtu – kā citiem! To, ka man daudz kas nav kā citiem, ka man daudz kā nav, kā visiem – sāku tikai apjaust.

Balle!

Lielā skolas zāle.

Gar malām – krēsli. Zāle nav pārpildīta. Drīzāk tukša. Sēž, stāv neveikli un kautrīgi jaunieši. Zēniem mugurā uzvalki. Visi tādi kā stīvi, kā svinīgi. Meiteņu kleitas pat neatceros.

Pie durvīm, maliņā, kaut kur, sēžu arī es. Domāju, ka mani pat neviens nepamanīja. Tad, es ieraudzīju brīnumu! Īstu brīnumu! Tumšā zāle, atvērto durvju gaišais kvadrāts – un pa to iekšā ienāca feja. Ienāca? Nē! Ielidoja, kā taurenis! Mugurā tērps – gaiši zils, caurspīdīgs, viegls kā pieneņu pūka un tik kupls kā princesei tai pasakā! Vaļā muti – skatījos un skatījos.

Kopā ar mani skatījās visi, kas atradās zālē. Feja nesa rokā sainīti, no kura izkrita kurpīte. Kurpe bija koši sarkana ar tik smalku un augstu papēdīti, kādu savā mūžā nebiju redzējusi. Princese iesmējās dzidriem smiekliem un pacēla kurpīti. Tikai tad attapos, tā taču Inta! Ierāvos dziļāk, pavilku kājas vairāk zem krēsla…. Intu uzaicināja uz deju. Un viņi dejoja. Nē, viņi lidoja. Vieni paši lielajā zālē. Biju dzirdējusi, ka Intai tur, aiz robežām, tajā aizliegtajā zemē Amerikā, esot radi, ka sūtīs viņai izlaidumam balles kleitu, bet es jau nezināju, ka balles kleitas mēdz būt tādas. Ka vispār kaut kas tāds ir pasaulē!

Sapratu, ka esmu lieka šajos svētkos. Šeit nevienam nav gar mani nekādas daļas. Klusiņām izlavījos un devos mājās, savā skumjajā realitātē, no kuras turpmāk centos izrauties visu savu apzinīgo mūžu. Bet izrauties bija grūti. Tā turēja cieši sasaistītu, kā to pasaku milzi Guliveru – ar tūkstoš saitēm piesietu zemei.

Tā sākās mana patstāvīgā dzīve.

…Pēc skoliņas beigšanas, kad klases biedri turpināja mācības vidusskolā, es – veselu gadu sēdēju mājās un auklēju brāli. Man bija piecpadsmit. Tāda nu mums bija gadu starpība.

Kaimiņos, savā privātmājā, dzīvoja klases biedrene Skaidrīte Muzikante ar saviem brāļiem un māsām. Tur bija labi ļaudis. Situēti. Gan ar radiem ārzemēs, gan saistīti ar to pašu Sibīrijas izsūtījumu. Tur bija interesanti. Tur mani neviens neapsmēja.

Lai gan, dzīve savas stundas man pasniedza arī tajās mājās. Reiz, ar Skaidrīti, sēdējām uz soliņa viņu dārzā, spēlējāmies ar kaķēnu. Cieši blakus, celītis pie celīša, kurpju purngaliņi saskārās, lai mincis nenoveltos zemē… Pienāca draudzenes brālis Gunārs, notupās zemē un arī ņēma dalību rotaļās, tad – uzmetis aci mūsu apaviem, it kā pa jokam, apvilka graciozu līniju māsas slaido, smailo kurpīšu, no ārzemēm sūtītu, purngalam, tad – ap manām nomītajām, vecajām klikatiņām… Viņš neko neteica. Neko arī nevajadzēja sacīt, viss bija skaidrs tāpat. Skaidrīte smaidīja, bet es… es atkal ierāvu dziļāk savas kājas zem sola…. Skaties, meitiņ, salīdzini, domā……tā, laikam, būtu sacījusi Dzīve.

Un es skatījos.

Bet izmantoju katru brīdi, kad brālis aizmiga, lai aizskrietu turp. Bieži ņēmu Jānīti līdzi. Reizēm, sagaidīju, kad puišelis aizmiga un aizjozu viena pati. Vienreiz, pārnākot, ieraudzīju mazo uz grīdas guļam, brēcošu. Viņš bija pārrāpies pāri gultas redelītēm un nokritis. Smagi sirds iesāpējās. Pacēlu raudošo mazuli, viņam bija kādi deviņi mēneši, piespiedu pie sirds un abi raudājām. Sacīju: „ Es tevi nekad, nekad vairs nepametīšu vienu!”

Nezinu, kā viss būtu beidzies, bet brālis sāka mani saukt par mammu! To nu mūsu māte gan nespēja paciest un… ievietoja Jāni diennakts bērnu silītē, kura atradās turpat pie mājas, pagalmā un bērnu varēja izņemt laukā, kad vien kāds pārradās mājās. Brālis nebija tāds mežonēns kā es, nemuka projām, bet raudāja gan, ļoti. Neizturami. Mātes skandāli ar patēvu sasniedza kulmināciju. Viņi izšķīrās. Pēc šķiršanās Slaviks vēl kādu laiku turpināja dzīvot mūsu mājā – tas ir, vienā istabā ar mums. Viņa izvelkamais krēsls-gulta atradās līdzās manai kušetītei, ko atdalīja tikai naktsgaldiņš.

Viena epizode. Stāvu pie savas kušetes, kaut ko gludinu. Patēvs – pie sava krēsla. Izvalbītām acīm, kas viņam bija raksturīgi, kaut ko bļaudams man tuvojas… ko es? Ko darīt? Mājas citu cilvēku nav. Vispār jau —bail, taču! Nezinu gan, ko tajā mirklī domāju, ko nē, bet atvēzējos un… situ pa briesmīgo, man tuvojošos ģīmi! Bet rokā man, taču, bija karsts gludeklis. Pati pārbijos.

Tālāk varēja notikt viss kaut kas. Bet nenotika nekas. Pārbijās arī viņš. Tikai kaut kad vēlāk uzzināju, ka mazie, kauslīgie vīreļi tādi ir, kamēr dabū pretī. Es biju tikai nobijusies pusaudze, kura aizstāvējās briesmu brīdī un rīkojās spontāni, bet – vai tad māte to nezināja!?

No tās reizes viņš uz mūsmājām vairs nenāca. Jāteic, paldies Dievam, ka tā! Jo māte, atradusi savu nākamo vīru, aizbrauca dzīvot uz Suntažiem, mazu lauku miestiņu. Ko gan es būtu iesākusi viena ar svešu vīrieti vienā istabā… bail pat iedomāties.

Tā nu paliku šajā pilnīgi tukšajā istabā. Viena. Un kušetīte. Un dažas nagliņas pie sienas, kur uzkārt kādu drēbīti. Kāds dvielis, kāds paladziņš, sedziņa…. Pilnīgi visu savu iedzīvi, kāda nu tā bija, māte bija paņēmusi līdzi jaunajā dzīvē. Mātes māsa Monika esot uzkliegusi: – Nu atstāj, taču, tam bērnan arī kaut ko! Atstāja. Balto virtuves skapīti, kastrolīti, karotīti…. Un – dzērāju Kseņku turpat, blakus. Viņa gan bija paspējusi apprecēties ar tādu pašu dzērāju. Tas bija komisks paskats! Garā, kārnā sieva ar mazo, resno vīreli, kurš sniedzās viņai līdz padusei.

Vēlāk noskaidrojās, ka māte bija izrakstījusies no dzīvokļa (īpašniece), nenoformējot to uz mana vārda. Mani varēja izmest laukā, iztiesāt jebkurā brīdī. Tas nenotika. Tā bija mana pirmā uzvara! Mans pirmais dzīvoklis! Viena plika istabiņa komunālā dzīvoklī!? Jā! Nu, un tad!? Mana! Tā sākās mana patstāvīgā dzīve.

TAUREŅA DEJA MIGLĀ

Kāpēc – deja… deja miglā… Kāpēc – taureņa…

Šo savas dzīves posmu tā nosaucu tādēļ, ka es to, patiesi, nodejoju! Kā taurenis, nedomājot ne par ko, nedomājot par rītdienu…

Kāpēc miglā? Tāpēc, ka viss, ko darīju, tas nebija apzināti, gāju tur, kur ceļi aizveda… kā apstākļi sagadījās… Tie bija tikai kādi trīs gadi – no sešpadsmit līdz astoņpadsmit…… Lai cik trūcīgs, lai cik – nosmiets, pareizs un nepareizs, bija šis manas dzīves sākums, tas bija tāds – brīvībā tikuša zvērēna ceļš – kurš nesaprata – kā dzīvot, kur iet, kā iet un kāpēc, vispār, kaut kur iet….

Viņa dejoja, kā taurenis no zieda uz ziedu – nedomājot, kur trakie un nejaušie dzīves virpuļi viņu aizpūtīs. Ja taurenim, tomēr, bija ieprogrammēts savs izdzīvošanas cikls, tad man, liekas, nebija ieprogrammēts nekas. Nejauši notikumi, nejaušas sagadīšanās bija tie – kas noteica manu turpmāko likteni. To atceroties, pat baigi kļūst! Varēja, taču gadīties visādi. Apkārt nebija tikai labi cilvēki. Visapkārt bija slideni ceļi….viegli varēja paslīdēt kāja… Bet tā kāja, tomēr, vienmēr prata kaut kā noturēties. Liekas, ka vienmēr esmu ticējusi – uz pleca sēž Mans Sargeņģelis!

SĀKU AR FABRIKU

Biju palikusi bez ģimenes, bez iztikas līdzekļiem, vajadzēja sākt domāt, ko darīt.

Vienkārši tāpat darbu dabūt nebija iespējams. Ko gan varēja darīt pusaudze bez profesijas. Uzzināju, ka pastāvēja pusaudžu darbā iekārtošanas iestāde. Devos turp. Vienaldzīga, nogurusi sieviete aizpildīja formalitātes, mani norīkoja darbā, kurš bija vistuvāk dzīvesvietai. Nejautājot – gribu vai negribu.

Tā bija zvejas tīklu aušanas fabrika. Darbs bija smags. Vajadzēja pienest audējām metāla kastes ar metāla spolēm, kurās bija iespolēti, gan rupjāki, gan tievāki, striķi tīkliem. Labi, vismaz, ka strādāt drīkstēja tikai četras stundas. Tas bija par smagu sīkajam, nenorūdītajam meitenes ķermenim un to, ka viņa bija traumējusi mugurkaulu, to uzzināju tikai tad, kad jau studēja Mākslas Akadēmijā un, muguras dēļ, tika atbrīvota no fizkultūras.

Nekādu pusdienu, nekādas ēst gatavošanas, nekā tāda, kam vajadzēja būt ģimenē, protams, man nebija. Bet, kaut ko, taču, es ēdu, kaut ko ģērbu mugurā, maksāju par dzīvokli… Pat nespēju atcerēties, kā ar to visu tiku galā. Toties atceros savu pirmo lielo pirkumu! Tā bija šujmašīna. Tas bija darba rīks, ar kuru cieši tika saistīti tik daudzi manas turpmākās dzīves gadi. Tā bija izeja no bezizejas, kad veikalos nopirkt nevarēja pat viselementārākās lietas.

Soli pa solim apguvu šūšanas iemaņas. Pirmie apģērbi, noteikti, bija šausmīgi, par to esmu pārliecināta! Nebija, taču, nekā veikalos! Nebija audumu. Nevarēja dabūt tērpu piegrieznes. Visu vajadzēja „ izsūkāt no pirksta” – tas ir, izdomāt un uztaisīt ne no kā. Bet, tik ļoti gribējās ko skaistu! Tā, kā grāmatās. Tā, kā citām meitenēm! Un patika zēni! Un es patiku viņiem! Un – iešana uz ballītēm! Kur nu bez tām! … Šo manu, it kā, bezrūpīgo, strādnieku meitenes dzīvi, kā ass pavediens pārtrauca kāds notikums.

DĪVAINA SAGADĪŠANĀS

Gluži nejauši (bet vai nejauši),satiku kādu savu attālu radinieku, kurš uzaicināja mani uz sarunu. No tā visa atceros tikai vienu: jāmācās! Ja gribi ko sasniegt – mācies! Ja negribi mātes likteni – mācies!

Kā viņš spēja manā tukšajā galviņā to ievietot – nezinu, bet rudenī sāku mācīties Rīgas 23. vakarskolā. Nomainīju pāris darba vietas, meklējot ne tik smagu un labāk atalgotu darbu.

Bail pat iedomāties, kā būtu izvērsusies mana dzīve, ja nebūtu šā atgadījuma. Tas jau bija nedaudz augstāks pakāpiens dzīvē. Jauni draugi, savādākas aizraušanās. Bet ballītes turpinājās joprojām. Nu jau biju gājusi slavenās Veltas Kalniņas deju kursos. Klubiņos, tad tos sauca par Kultūras namiem, kurus apmeklēju, daudzi viens otru pazinām. Biju pazīstama ar Pitu Andresonu, tie bija viņa pirmie izgājieni publikas priekšā, ballītēs Draudzības namā. Biju laba dejotāja un sevišķs prieks bija, kad mani uzaicināja pašu pirmo, uz pirmo valsi, pilnīgi tukšā zālē. Tad – kā taureņi lidojām ar partneri, lidojām, lidojām….kamēr telpu piepildīja citi pāri – tad mīcīties vairs nebija interesanti.

Mācības vakarskolā notika četras reizes nedēļā, bet sestdienās un svētdienās paspēju vēl aizskriet uz ballītēm. Nesaprotu, kā es to dabūju gatavu! Dienā – darbs, vakarā – mācības….

Kā pa miglu kūlos dzīvītē uz priekšu, kā pa miglu…. Sāku iepazīt svētkus. Sāku vērot cilvēkus un to, kā tie dzīvo. Izrādījās, ka pastāv citādas ģimenes, savādākas attiecības…. Klases biedri sastāvēja no raibu raibās sabiedrības, tas ir – no dažādiem sabiedrības slāņiem. Bija ļoti situēti un mazāk situēti jaunieši. Un tādi kā es – nekas un ne no kurienes. Plika, kā baznīcas žurka, par tādiem smējās ļaudis. Bet visi bijām kopā, barā un, vismaz es, šīs atšķirības neredzēju. Es neredzēju.

Tika rīkotas dzimšanas dienu ballītes draugu mājās, bagātākie tās rīkoja restorānā. Vienu tādu atceros labi – tas bija mans pirmais šādas iestādes apmeklējums mūžā. Tā bija Zigmunda dzimšanas diena. Restorāns. Puskrēsla. Mistisks apgaismojums. Visi tādi svinīgi. Klusi šķind trauki. Blakus sēdētājs negaidot man jautāja: -Dzintra, kāpēc tu neēd? Dīvaini, pati to nebiju pamanījusi. Es skatījos. Vēroju. Es nemācēju rīkoties ar galda instrumentiem! Es nezināju, ko ar tiem darīt! Es nezināju, kā pareizi jāēd! Tā nebija mājas ballīte, kur neviens neskatījās – ko un kā tu dari. Šo, tik elementāro, dzīves prasību, man nekad, neviens netika mācījis. Jutos šokēta un neveikli. Plus vēl – smīniņi un izsmējīgi skatieni, kur nu bez tā.

Dzīvīte turpināja pasniegt man savas bezmaksas mācību stundas. Bet, vai bezmaksas!?

Joprojām pati šuvu savas kleitiņas. Domāju, ka tās izskatījās visai skumji. Taču, kā nu bija, tā dzīvoju. Ja izdarīju ko nepareizi, ja biju kur kļūdījusies, tad nu – neuztraucies meitenīt, cilvēki izmācīs! Ļoti daudzi – ar labestību un patiesu vēlmi palīdzēt, paskaidrot. Tik pat daudzi – ar izsmieklu. Prasts, neaudzināts skuķis!

DARBA DZĪVE UN DRAUGI

Tāpat, kā bērnībā, kad linu mārkos no sarkanā māla veidoju pīlītes, tā tagad Rīgā, nokļuvu darba vietā, kur taisīja lelles. Gluži neticami! Tā, it kā kāds būtu paredzējis manu nākamo profesiju, par kuru man pašai nebija pat nojausmas.