скачать книгу бесплатно
Es nez kapec uzreiz noticeju, ka neesmu uz Zemes. Atkal acis iekrita acimredzamas divainibas. Es saku tos garigi uzskaitit: sakuma es nesapratu Kafizu, un tad likas, ka mes runajam viena valoda, iznemot to, ka dazi vardi palika nepazistami. Un vinas divainas drebes, it ka tas butu senlaicigas. Kaut kas izskatas pec puka debesis. Varbut vietejas faunas parstavis, kuru visi ?eit tik loti ciena? Musu sarunas laika man izdevas saprast, ka ?eit valda ists kirzaku kults. Nu, divas saules vispar ir slepkava arguments.
Ja ta, tad jums ir kaut ka jaiekartojas ?eit un jamekle veids, ka atgriezties, ja iespejams.
– Kafiza, saki, vai vari mani aizvest uz tuvako pilsetu? Es redzeju vinu tur leja. Ka to sauc?
"Ta sauc ?arotu, tapat ka Erlingu." Vai jums tur ir radinieki?
"Man ?eit nav neviena radinieka… Vai ari es vienkar?i neatceros," es uzreiz izlaboju.
"Es pat nevaru to dabut galva, ka tu nonaci kalnos, dargais?"
"Es neatceros," es izteicu savu labako attaisnojumu.
Laujiet vinam turpinat ticet, ka vinam ir bijusi tada ietekme uz mani… ka vinu sauc? Mousemaker?
– Vai esat parliecinats, ka neesat viens no Nirfiem? – veca sieviete aizdomigi samiedza acis.
Nedaudz agrak laipna vecmamina stastija, ka vietejais valdnieks kara laika sledza robezu un nokera visus pretiniekus, kas palika vina zemes, un pat sodija ar navi. Un kuru vin? neizpildija, to iesedinaja cietuma. Kopuma es negribeju, lai mani piemekletu tads pats liktenis.
– Tie?i ta! – ar parliecibu noteicu.
– Ak! “Veca sieviete kratija man ar pirkstu, viltigi ?kieldama. "Bet es teicu, ka jus neko neatceraties." Bet tev taisniba, es esmu nirfeatov par steras7Es to smarzoju. Jums nav nekada sakara ar ?iem demoniem.
Es garigi izelpoju.
Un kapec ?ie nirfeats tik loti nepatik?
Es iedomajos karu starp kaiminiem. ?eit acimredzot ir feodala sadrumstalotiba. Gribetos ticet, ka vismaz galvas netiek nocirstas kvadratos un nemetajas ar akmeniem kadu nejedzibu del.
– Kafiza, saki, vai man ir kads darbs ?arote? Un cik maksa jusu majoklis?
– Nu, ja pieklajiga apkaime, tad divas vai tris sudraba ledus nedela.
Man nebija neviena sudraba ledus. Ne kadu citu.
– Ko darit, ja tas nav parak pieklajigi? – piesardzigi jautaju.
– Nepiedienigi? Kapec jus dodaties uz nabadzigo rajonu? – Veca sieviete sarauca pieri un pamaja ar galvu.
– Pirmkart, man vismaz kaut kas janopelna. Man nav pilnigi neka…
To pateicis, es pek?ni nodomaju, ka varetu zobenu pardot. Protams, ierocis ir dargs, un man pietiks naudas pirmajai reizei. Bet es to neizteicu. Vecmamina zobenu vel nebija redzejusi, jo tas guleja netalu, apsegts ar segu. Jums to vel nevajadzetu radit, preteja gadijuma vini to vai nu atnems, vai nozags. Tu nekad nezini. Un ari es vel parak neuzticejos Kafizam.
– Tas, ko tu saki, ir pareizi. Es tev iedo?u vara ledus. Ar tiem nepietiks, lai iziretu pat nozelojamu skapi, bet vismaz tris dienas jus nepaliksit izsalku?i.
Es jutos apmulsusi. Man tikko radas aizdomas par ?o laipno sievieti, ko Dievs zina, un vina man piedava naudu…
– Bet ko mes varam darit? Varbut kads man laus dzivot uz kredita?
– Maz ticams. Maksajums parasti tiek veikts avansa.
"Viss ir tapat ka pie mums," es nodomaju.
"Bet, ja jus dabujat darbu par mazgataju vai apkalpotaju krodzina vai kada estuve, vini var jums dot skapi kopa ar vinu." Tas biezi tiek darits. Atkal, kalpi vienmer ir pie rokas. Erti. Bet tas ir tikai… – veca sieviete sarauca seju, klustot ka vecs kartupelis.
– Kas?
– Jums bus gruti stradat par serveri. Parak skaista…
Man kaut ka uzreiz nepatika iespeja stradat par viesmili vieteja rygalovka, un tagad vel mazak. Ir skaidrs, ka vini jus uzmaksies.
– Varbut ko ipa?u jus varat darit? – veca sieviete atcirta.
– Es varu dejot, es varu spelet… tamburinu. Man ari labi padodas zime?ana.
Pirms diviem gadiem pabeidzu Interjera dizaina fakultati un stradaju sava specialitate, ka hobijs speleju bungas un pat piedereju mazpazistamai mazpilsetas grupai ar ?okejo?u nosaukumu “Elfs iztaisno berzu”. Un nejautajiet, kapec tas ta ir. Nu, dejo?ana… Man vienmer ir paticis dejot, un pedejos gados esmu aizravies ar pole un strip dance. Man palidzeja uzturet formu.
– Nu, tu noteikti esi viens no dizciltigajiem nieriem! – Kafiza pasludinaja spriedumu. "Es jums pateik?u, meginiet pienemt darba njerus un iemacit saviem berniem makslu." ?eit jums bus gan galds, gan majvieta. Un labu atalgojumu. Un tad tu paskaties un atceries par sevi. Vai ari kur? tevi atpazis.
Un ta jau ir doma. Ja citi mani talanti ir ap?aubami, tad zime?ana man patie?am var palidzet.
"Bet… Nyers jus pat tagad nelaidis pa durvim, tadas un tadas lupatas," zalajs skumji noputas, lukodamies uz lades saturu.
_________________________
7Steras ir garuma mers, kas vienads ar pieci simti metru.
5. nodala. Lielisks darbs! Godigi sakot, man bija bail…
Finbar Frost, Draklord no Kirfarong Reach
Dragon Peak, pa?reizeja laika ezers, Drakendort Reach
Saka, ka Pa?reizeja laika ezers parada, kas notiek ar cilveku tie?i taja bridi, kad tu ieskaties udeni.
?o apbrinojamo ezeru apsargaja harpijas, kuru ciemats atradas netalu. Abi atradas Drakendortas teritorija, tapec man nacas piesaistit dimanta puka palidzibu. Par laimi, ar Reginhardu Berlianu nodibinajam draudzigas attiecibas, un harpijas laipni piekrita man palidzet, atlaujot mani uz svetnicu.
Un ta es staveju neliela, perfekti apala udenskratuves krasta, ko ka rami norobezo akmens krasts. Melnajos udenos neatspideja pilnigi nekas. Ne pelekas debesis, ne sniega makoni, pat ne es pati. Ielukojoties necaurlaidigaja tintes virsma, es jautaju:
– Paradi man manu Enu. Ja ta pastav kada no pasaulem. Paradi vinai, ludzu!
Izteicis savu vele?anos, vin? saznaudza zokli, baididamies ieraudzit Anioru.
Mana iztele uzreiz iztelojas matus baltus ka sniegs. Caurspidigas, ka ledus, zilas acis ar dziluma sleptam skumjam. Klusa, padeviga, pa?aizliedzigi man veltita… Mana Ena…
Sapigs duriens iedura manu sirdi. Dures saznaugtas no atminu steigas un vainas sajutas. Aniora nomira manis del. Manas del… Ja ta nebutu vinas, es butu piemeklejis tadu pa?u likteni ka parejie draklordi. Bet vina paspeja bridinat, par ko vina samaksaja. Es vinu mileju, un tagad man ?kita, ka es zinu iemeslu, kapec es nevaru atrast sev citu Enu. Vinai vienkar?i nav vietas mana sasalu?aja sirdi…
Ezera udens joprojam palika necaurlaidigs. Es dzili ievilku elpu, koncentrejoties. Noraidot savas emocijas, vin? pastiepa roku ar atvertu plaukstu uz leju un paveleja velreiz, ka harpijas macija:
– Paradiet man Safira puka enu!
?oreiz ezera centra paradijas gai?s plankums, kas auga musu acu priek?a, lidz piepildija visu virsmu. Tagad es redzeju sniegotu kalnu apvidu un divaini gerbtu cilveku grupu ar apalam lielam galvam bez matiem. Vini visi se?i tureja rokas kaut kadus platus krasainus delus.
Cilvekiem bija pagrieztas muguras, un tomer es uzreiz sapratu, ka cetri no viniem ir virie?i, un tikai divi ir sievietes. Tie bija mazaki un planaki, tacu ne ar ko neat?kiras.
Attels bija tik skaidrs, it ka es stavetu tie?i aiz viniem, iznemot to, ka es nedzirdeju nekadas skanas. Es skatijos no vienas sievietes figuras uz otru. Kur?? Tas, ko es redzeju, nevareja man palidzet atrast Enu. Un cilveku drebju spilgto krasu un zilbino?i balta sniega kontrasts lika man mirdzet acis.
Un tomer pirmo reizi manos meklejumos paradijas vismaz kads progress. Ezers radija pavisam ko citu, neka gaidiju, un mani parnema tads ka medibu azarts.
– Seja! Paradi man vinas seju! – vin? cuksteja, baididamies, ka bilde pazudis.
Bet ezers manu lugumu paklausigi izpildija. Tagad es redzeju tikai vienu figuru un daudz tuvak, it ka es butu tie?i aiz tas. Ar atvieglojumu sapratu, ka apala mantina man ir tikai neparasta kivere vai kada cepure. Un divains halats… Varbut tas ir kaut kads formas terps?
Bet es jau zinaju dazas lietas, tapec nebiju parak parsteigts.
Meitene pek?ni pagrieza galvu un paskatijas tie?i uz mani.
Acis… Mirdzo?s lazdu izskats, ko ierameja suligas skropstas, kuru gluda plivo?ana lika tev uzmetinat zosadu… Visums paleninajas…
Diemzel es neko neredzeju, iznemot acis – meitenes seja bija pilniba paslepta zem maskas. Es ne mirkli ne?aubijos par vienu lietu: vina ir mana ena!
Un tad meitene nolaida vel vienu masku, paslepdama raganas acis zem spogula virsmas, kura atspideja kalni.
Man saka griezties galva, un es sastingu, gandriz iekritot nomelneju?aja ezera udeni. Mana sirds plivoja krutis, un mana mute bija sausa un rugta. Viss bija ta, ka harpijas bridinaja. Pa?reizeja laika ezers smela speku, un ta zelastibu nebija ieteicams izmantot ilgu laiku.
Es pasperu soli atpakal, nespedama atraut acis no necaurredzamas virsmas. Vina atkal absorbeja gaismu ka melns puteklains samts, un sve?inieks joprojam staveja manu acu priek?a.
Es pagriezos un devos prom. Garigi sauc:
– Sals?
Parsteidzo?i, ka safira puka gars vel nav reagejis uz notiku?o un kopuma uzvedies aizdomigi klusi.
"Vina ir musu ena," pukis apstiprinaja, uzreiz uzminedams, kas man no vina vajadzigs.
Es aizveru acis un izelpoju. Tas nozime, ka es nedomaju par velmem. Vina eksiste!
"Ja, vina ir musu ena," atkartoja Frosts. – Bet es nevaru iedomaties, ka tas mums palidzes? Vina nav robezas."
Puka ?aubas man bija skaidras.
"Vai jus atceraties, ko jums stastija Dimanta un Smaragda puku enas? Ja ari ?i meitene ir no Zemes? Mes lidojam pie Reginharda Berliana, mums jaruna ar vina enu.
Mirklis, un mes ar puki mainijamies vietam. Tagad es biju gars, kas iesprostots kirzakas kermeni, bet tas man netrauceja to sajust ka savejo. Tikai Draklordiem bija ?i speja.
“Zel, ka redzejam tikai acis. Bus grutak vinu atrast,” pek?ni sudzejas Frosts.
"Mums paveicas, ka mes vismaz kaut ko redzejam," es atbildeju.
Musu domas bija lidzigas sarunam ar sevi, jo pat bez ta musu prati bija atverti viens otram. Tacu kopa pavadito gadu laika mes ar Frostu pieradam sazinaties ka tuvi draugi. Tas palidzeja atrast patiesibu un pienemt pareizo lemumu. Tas mums palidzeja neklut trakiem, kad Aniora nomira…
"Es baidijos, ka Ezers vinu paradis, un tas nozimetu tikai vienu – ka mums nav citas Enas," es atzinu.
"Vai tu esi aizmirsis, ko harpijas teica, Finbar? Pa?reizeja laika ezers nerada miru?os."
Un ta ir patiesiba! Es biju tik noraizejies, ka pilniba par to aizmirsu.
"Melnie udeni nav daudz labaki."
"Pa labi…"
Kadu laiku mes lidojam klusedami, izbaudot sparnos stipro veju, serfa skanas, kas nak no juras, un Puka un Enas starus, kas dzirkstija uz brunam. Un lauties savam domam.
"Vinas acis mani vaja…" Frosts negaiditi atzina.
"Un es…"
Driz mes sedejam Dortholas pils drakelorda kabineta. Reginhards Berlians un vina Ena Vasilina mani cienaja ar uzkodam, gaidot pusdienas, un vienlaikus palidzeja saprast ezera udenos redzeto.
"Man ?kiet, ka ?ie cilveki gatavojas nodarboties ar snovbordu," sacija Vasilina.
Vards izklausijas nepazistams, bet es uzreiz sapratu, ko vina doma:
– Vai ta sauc delus, ko vini tureja rokas?
– Ja. Pagaidi, Nier Finbar. Agripina! – vina uzsauca savam harpijas miesassargam.
Vina uzreiz paradijas ar gadu vecu bernu rokas. Nez kapec harpija deva priek?roku maskai, slepjot aiz tas savu necilvecigo izskatu, un izskatijas pec parastas apmeram piecdesmit gadus vecas sievietes.
– Teti! “Zens pastiepa roku pie teva, un Agripina nolika vinu uz gridas.
Es nevilus pasmaidiju, kad puika vel neveikli, bet jau atri pieskreja pie teva un uzkapa vinam klepi. Reginhards ar lepnumu paskatijas uz mantinieku un topo?o draklordu. Vin? saka ar vinu speleties, un mazulis jautri smejas.
– Gap, ludzu, uzzimejiet snovbordistu. Ja iespejams, skats no aizmugures un priek?puses. Valka kivere, balaklava, bet bez maskas. – Vasilina deva noradijumus harpijai.
Dazi vardi man palika noslepums, bet Agripina pamaja ar galvu. Vina vairakus gadus dzivoja uz Zemes, kur ieguva tik daudz zina?anu, ka nebija nekadu ierobezojumu. Un pats galvenais, vina atcerejas visu, ko redzeja, un speja to attelot ar parsteidzo?u precizitati. Ta bija vinas unikala davana.
Harpija apsedas pie rakstamgalda un saka atri uzlikt zimula triepienus uz palaga. Un Vasilina runaja par snovbordistiem. Izradas, vina pati nedaudz slepoja amatieru limeni, bet tomer devusi priek?roku slepo?anai.
Pabeidzusi, Agripina pasniedza zimejumu Vasilinai, kura to pasniedza man. Tiklidz paskatijos, uzreiz atpazinu apalo kiveri, un parejais ekipejums bija lieliski atpazistams. Tagad zinaju, ka ?is ir ipa?s terps slepo?anai kalnu nogazes. Un zem apjomiga apgerba ir aizsardziba celiem, elkoniem, mugurai un pat astes kaulam. Gudri!
"Vai esat redzejis tadus cilvekus ezera, Finbar?" – Reginhards jautaja.
Vin? pienaca pie manis, turot delu rokas, un paskatijas par plecu.
– Ja. Bet tikai tagad… Izradas, ka mana Ena joprojam ir uz Zemes?
– Varbut vel nav pienacis laiks? – Vasilina ierosinaja.
