banner banner banner
Pēdējās trīs dienas
Pēdējās trīs dienas
Оценить:
Рейтинг: 0

Полная версия:

Pēdējās trīs dienas

скачать книгу бесплатно


"Tu uzmineji," Ganu?s silti pasmaidija.

Un paris sekunzu laika uz vinas kakla uzspideja kaklarota – ar lielu smaragdu centra, ko ierameja zelta kuloni.

– Un tev, mammit, ir laba gaume! – Tatjana noverteja.

Pardevejs ieskatijas Julijas Nikolajevnas priecigaja seja un pasmaidija:

– Miroslavs loti uztraucas, ka tu toreiz nepanemi lidzi kaklarotu.

"Man nebija ?aubu, ka es vinu satik?u rit," vina noputas.

"Lai ka ari butu, jusu lieta beidzot ir atgriezusies pie jums," vecais virs svinigi pazinoja.

Tanja ?aubigi jautaja:

– Cik gadus jus to glabajat? Kop? devindesmitajiem gadiem?!

"Nu… ja," vecais virs atkal samulsa.

Tomer vin? atri sanemas un runaja daudz parliecino?ak:

– Ja. Kad Miroslavs atgriezas Karlovi Varos, vin? nekavejoties ieradas pie manis. Nu vin? man ari to pateica, izradas, tev bija romans… Un vin? man iedeva kaklarotu. Starp citu, es pats vinam toreiz teicu: kapec? Satiec vinu pati, tagad robezas ir vala. Bet vin? ir… romantikis, fatalists! Ne, vin? atbild, lai tas ir ar tevi. Julija izlasis manu zinu, atnaks ?urp un atdos vinai sikumu. Un ja ne, tad tas nav liktenis.

"Jus esat godigs cilveks," aizkustino?i sacija Julija Nikolajevna.

"Bet es ari esmu pelnijis to laimi, redzot, ka smaragds mirdz uz jusu jauka kakla," vecais virs nozelojami sacija.

15 nodala

Musdienas. Almunekara, Spanija. Miroslavs Krass

Miroslavs Krass piegaja pie milziga loga, kas aptvera visu sienu. Druma jura, pamests uzberums. No oktobra lidz aprilim pilseta nav ko darit. Vasara ?eit dardeja diskotekas, jaunie?i ruca uz motorolleriem, dumi cirtas no visam apkartejam kafejnicam: grileja sardines, uz oglem ciksteja gambas – milzigas garneles, vietejais Alhambra alus pluda ka upe. ?kiet, ka visi jaunie?i no Granadas, Sevilas un Malagas pluda ?eit uz Almunekaru. Krastmala bija krasu pilna, smejas, dejoja trakuliga ritma.

Tacu, tiklidz pienaca septembris, saule norima, sakas nodarbibas universitates, un jaunie?i pameta pilsetu. Promenade pie juras arpus sezonas staigaja tikai dazi vietejie, parsvara gados veci cilveki. Meitenu vieta sikajos ?ortinos ir senatnigas vecmaminas, skalo pui?u vieta ir gludi veci. Uz simulatoriem – tie tika novietoti visas pludmales pec mera paveles – vairs nebija ne blenas, ne skupsti?anas. Gados vecaki kungi sporta inventaru izmantoja tikai paredzetajam merkim – uzpumpeja vedera muskulus kopa ar novajinatajiem aug?stilbiem. Un reto atverto kafejnicu ipa?nieki uzreiz mainija savu augstpratigo un nicino?o sejas izteiksmi pret sirsnigam rupem par katru (tagad zelta vertu!) klientu.

Bet divaina lieta: Miroslavs pec vecuma bija daudz tuvaks pieklajigajiem Almunekaras iedzivotajiem. ?kiet, japriecajas, ka pilsetina ir klusa, var baudit mierigas pastaigas un tuk?as pludmales. Tomer katru reizi, kad svetku laiks ?eit nomira, vin? kluva skumj?. Dazreiz vin? pat steidzas “dzenat puli” – devas uz Granadu, Barselonu vai talak, uz vienmer rosigo un trok?naino Londonu. Vin? nebija gatavs vecumdienam, vinam vel nebija vajadzigs miers. Un es ?eit nepirku dzivokli, lai pavaditu savus vecos gadus pensija. Vienkar?i pilseta bija maza, ne parak populara, tapec nekustamais ipa?ums ?eit bija lets. Sava milotaja anglu Braitona vin? vareja atlauties tikai studiju nomale, protams, bez jebkada “skata”., ?eit es nopirku jauku divu gulamistabu dzivokli pirmaja rinda, ar balkonu, ar pilniba stikla sienu.

Nevareja vinu nosaukt par nabagu (vai pat ar zemiem ienakumiem) – drizak vin? bija vidus?kira. Citi priecatos par tadu stabilu finansialo stavokli ka vinam.

Bet Miroslavs tads nebija. Pec izcelsmes vin? ir krievs: pastaigajies, dvesele. Un vecumdienas, parsteidzo?i, vieglpratibas iezimes saka paradities ipa?i skaidri. Arkartigi, ka tagad saka jaunie?i, vinasaspringts nepiecie?amiba planot korozivus izdevumus eiropeiska veida.

Tomer, ja Julija vinam piezvanis, visa vina dzive mainisies.

Vinas fotografijas katru dienu tika nosutitas Miroslavam. Vin? tagad sedeja uz balkona kopa ar otru dalu no viniem. Vin? iemalkoja Rioha ar ledu, iemeta mute siera kubinus un neieintereseti skatijas uz tuksne?aino juru – paris mak?kere?anas ?oneri un vientul? valzirgu peldetajs, protams, neskaitijas kompanija.

Es paskatijos uz kartem daudz alkatigak. ?eit ir Julija viesnicas vestibila. Veikala vina iznaca no pielaiko?anas kabines un paradija meitai kleitu. Parka – smaidot rudens saulei. Restorana vin? ar dak?inu un nazi drosmigi sagriez milziga karbonade.

Tas, protams, ir mainijies. Tas nav pat vecuma jautajums, ne nokaraju?as figuras, ne grumbu jautajums – tas ir acu jautajums. Reiz vini bija milzigi, uzticigi, paredzo?i. Un tagad vini izskatas noguru?i un skumji. Un tur neko nevar darit. Pat tad, ja kopa ar varnu kajinam rupigi nonemat nasolabialas krokas, vinas seja neklus jaunaka. Sievietes maldas, domajot, ka laiks atstaj savas pedas – ar grumbam, vecuma plankumiem. Tas nav vinu izskats, kas nosaka vinu vecumu. Daudz redzets, gudrais…

Miroslavs no attaluma nopetija Juliju tuvplana. Vin? pieversa uzmanibu visam: ka vina bija gerbusies, kadas kurpes vinai bija, vai vinas rokas bija koptas. Salidzinajuma ar citam krievu sievietem vina izskatijas diezgan labi: terpi acimredzami nebija no tirgus, apavi, lai ari nebija moderni, bija adas un kvalitativi. Tomer vinai, protams, pietruka spiduma, kas piemit pat Eiropas damam ar videjiem ienakumiem. Manikirs – pa?taisits. Mati bija pilnigi nomaco?i: balinati, ar “kimikalijam”.

Meitene, kas pavadija Juliju Nikolajevnu (vin? jau zinaja – vinas meita), izskatijas iespaidigaka. Vina bija pec izskata pieticiga, valkaja jakas dzinsus, tacu drebes vinai piestav ka cimds, un visadi sikumi – piemeram, Prada kakla lakats vai stiligs zelta pulkstenis – nepieludzami liecinaja: skaistulei ir gan gaume, gan speja iegadaties terpus. dargos veikalos. Ari sejas izteiksme radikali at?kiras no manas mates. Julija Nikolajevna, tapat ka lielaka dala krievu, kas nonak arzemes, fotografijas izskatijas nedaudz nobijusies un saspringta. Jauna meitene, gluzi preteji, ir atvieglota, pat nekauniga. Vina noteikti zina sve?valodas, ir pieradusi apmeklet Eiropu, tapec vina neapmaldas. Pat doma pazibeja: "Man ar vinu nebutu nekadu problemu!"

Dzive, protams, ir padarijusi Juliju gudraku, tacu vina joprojam izskatijas acimredzama un skaidra. Un vinas meita – ak, vinai nav viegli! ..

Miroslavs iedzera vel vienu malku vina un paskatijas pulksteni. Astoni vakara. Cehijai tagad ir tads pats numurs. Vin? zinaja, ka Julija pirmo reizi bija iegajusi vina veca drauga Hanu?a veikala pirms trim stundam. Vai tie?am vini joprojam sazinas?! Vai ari vini sen runaja, vina bijusi milota sanema vinas kaklarotu, izgaja no veikala – un viss?.. Nu, nav izslegta ?ada notikumu attistibas iespeja. Vina apmierinaja savu zinatkari, sanema davanu, lavas jaukam atminam – un izsvitroja vinu no savas dzives. ?oreiz tas ir galigs.

"Ne. Neviena sieviete nevar pretoties: redzet, ja pek?ni rodas iespeja, savu veco milestibu,” vin? meginaja sevi mierinat. Vin? pabeidza vinu un pieversa skatienu no garlaicigas juras uz krastmalu. Ak, te ir vesela drama: lejas kaimina taksis no majas otraja linija reja uz retriveru, saimnieki (protams, abi sirmgalvji) veltigi centas partraukt stridu. Smiekligas, sikas, provincialas attiecibas un bazas. Ne, vin? nemaz nejutas dala no mierigas vietejas dzives.

Ja Yulka nezvana, jums tas bus jadara pa?am. Lai gan labak – daudz labak! – lai vina butu pirma, kas uznemas iniciativu. Vai man tas javelk, Ganu?a? Ne, jums nevajadzetu izradit parak lielu interesi. Mums jadod vinai laiks to pardomat un sagremot.

Antonio, pavars no restorana pari ielai, aizdedzinaja grilu – Almunekara ogles tradicionali tureja laivas, kas veidotas ta, lai tas izskatitos ka istas. Nak pavasaris, zivis dievigas… Vai jaiet vakarinas?

Un taja bridi iezvanijas telefons.

– Ola? – Miroslavs steidzigi atbildeja.

"Sveika," atbildeja nedro?i sievietes balss.

Krass pa?apmierinati pasmaidija.

Ta bija vina.

16 nodala

Musu dienas. Karlovi Vari. Tana

Skabekla terapija ir smiekliga lieta. Cilveki sez saulo?anas kreslos, degunos tiek ievietotas caurules, caur tam tiek piegadats skabeklis. Uzlabojas, ka rakstits proceduras reklama, smadzenu asinsriti. Noderigi, patikami, nav apgrutino?i. Bet Tanja nespeja atbrivoties no izniekota laika sajutas. Es vienkar?i nespeju noticet, ka vina – kaujinieciska, vienmer aiznemta piedzivojumu cienitaja – sedeja kresla ar salmiem deguna. Nem perlu vannas, dodas uz sals alu un apmekle Kneipa hidroterapiju. Un pa celam vin? ar citiem (tikai gados vecakiem!) spa centra apmekletajiem parruna ozona slana retina?anu un eiro nestabilitati.

?eit vina ir! Es ierados ?eit, lai uzlabotu savas mates veselibu un vinu izklaidetu, bet izradijas, ka vinai pa?ai jaarste. Mamma pilniba izbauda svetku romantiku.

Noslepumainais kirurgs Miroslavs Krass paradijas Karlovi Varos – tiklidz mamma svilpa. Vin? izradijas loti iespaidigs, gar?, dizciltigs sirms virietis. Vin? gerbas gliti un runaja krieviski ar patikamu akcentu. Vin? nekavejoties vilka mati un meitu, lai svinetu tik?anos – restoranu, Tatjana noverteja, izvelejas labu. Vin? lika viniem pasutit “visu, ko dvesele prasa”. Ziedu pardevejs, ienacis zale, izvelejas divus labakos pu?kus. Un vispar es centos visu iespejamo, lai parsteigtu un parsteigtu. Vin? uzrunaja viesmili cehu valoda, pateica paris frazes, kuras sievietes nevareja saprast, un vin? uzreiz saka trakot un skraidit. Pec vakarinam pasutiju ne tikai taksi – limuzinu. Vin? uzmeta tadus skatienus uz Juliju Nikolajevnu, ka vina samulsa un nosarka ka meitene. Vin? bija vienkar?i galants pret Tatjanu.

Par sevi vin? runaja taupigi: darbu pameta pirms desmit gadiem, bet ik pa laikam turpina konsulteties. Bija precejies, ?kiries jau sen. Nav bernu. Dzive ir garlaiciga, pensija: "Celoju, lasu, esmu slinks…"

"Un musu vecajiem cilvekiem ir jaaudze kartupeli, lai nemirtu bada," Tatjanas prata ie?avas doma.

Maminramis, Tanja pati nesaprata, kapec, vina bija aizkaitinata. Vin? ir par daudz – ka lai es to nosaku? – uzvedas ari?kigi. Ka varonis no Sandras Braunas romantiska romana. Mamma, protams, ir septitajas debesis: vinas skupsta rokas, vinai tiek atvertas durvis, restorana apmaksats rekins. Un Tanja, vai jums tas patik vai ne, vienmer uzdod jautajumu: "Kur tu biji agrak?…"

Maman ir ?kiries vairak neka desmit gadus. Vina noteikti neatteiktos dzivot Eiropa kopa ar savu milako, "celot un lasit". Tomer Miroslavam kaut kadu iemeslu del vajadzeja pagaidit, kamer Julija Nikolajevna ieradisies Karlovi Varos (ja vina vispar nekad ?eit nebutu ieradusies?) un nodibinat ar vinu kontaktu ar starpnieka – pardeveja Ganu?a starpniecibu. Vai vinam bija svarigi, ka vina noteikti piezvanija pirma?.. Ja ja, tas nozime, ka vecais virs kopuma uzvedas ka berns.

–…Ka tev vin? patik? – Mamma ar elpu sacija, kad Miroslavs pec vinu pirmajam kopigajam vakarinam aizveda vinus uz viesnicu un smalki paklanijas.

"Kaut kas dublains," Tanja paraustija plecus.

– Kapec?! – mate bija parsteigta.

–Parak cen?os apburt. Tu. Un mani ari. Omari, ziedi, limuzins. Parak daudz.

– Bet, Tanja! Kas tam vainas? – Julija Nikolajevna bija sa?utusi. – Miroslavs ir vienkar?i labi audzinats cilveks. Un kas izskatas skaisti – kapec ne? Ta ka vin? to var atlauties?

– Tas nav svarigi, mammu. Ja es butu tava vieta, es butu loti uzmanigs.

– Kungs, Tanja! Kapec man butu jabaidas?! Ka Miroslavs ir maniaks? Smiekligi. Ko vin? daris ar manu stavokli? Uz manu milzigo,” vina sarkastiski pasmaidija, “vienistabas dzivokli Rjazanskas prospekta?!

– Ak, mammu. Patiesiba es jus neatpazistu," Sadovnikova pakratija galvu. "Tu vienmer esi tik atturiga un sapratiga… Un tagad tu esi ka pusaugu meitene."

"Protams, jus veletos, lai es visu muzu grieztos ap jums." "Es cepu pankukas un atrisinaju tavas problemas," aizvainota sacija mana mate.

– Par ko tu runa? – Tanja pasmineja. "Man ir vel labak, ja tu esi aiznemts ar savam lietam un neiejaucas manejas." Vienkar?i, kad cilveks pek?ni maina savus ieradumus, piemeram, jus, piedodiet, vecumdienas, tas var beigties slikti.

– Meitin, vai tu kadreiz esi domajusi, ka man ir pedejais laiks mainit savus ieradumus?! Ka ari tava mamma velas dzili elpot, patiesi dzivot, nevis eksistet?! Milet un but miletam! – Julijas Nikolajevnas seja ielauzas smaids. Vina klusi piebilda: "Es nekad neesmu aizmirsusi Miroslavu." Lai gan mums bija ka dziesma: “Tris laimigas dienas”. Es perku sev kleitu Maskava un domaju: "Vai vinam tas patiks?" Teatri, kad izrade atstaj iespaidu, es sev jautaju: "Ko vin? teiktu?"


Вы ознакомились с фрагментом книги.
Для бесплатного чтения открыта только часть текста.
Приобретайте полный текст книги у нашего партнера:
Полная версия книги
(всего 10 форматов)