скачать книгу бесплатно
– Damas velme ir likums! – Toms dazos solos lidzigi leoparda lecieniem, kas grasas apdzit speli, ?kersoja kvartalu un jau spieda luksofora pogu, ar zestu pasteidzinot atpaliku?o pari.
Pec nepilnam desmit minutem vini patie?am bija klat. Tie?i pari ielai viniem staveja slavena rapojo?a maja.
Tomer tas izskatijas nedaudz rapojo?i tikai tapec, ka neviens to nebija labojis loti ilgu laiku. Maja bija maza, bet divstavu. Tas izskatijas pec pagaidu majokliem okupantiem vai ka majas, ko rupnieki uzcela saviem stradniekiem. Uz sienam bija pelejums ar nolobitu, izbaleju?u krasu un rusu uz slipa jumta.
«Man likas, ka aug?eja stava loga redzu kustibu…» Toms teica kapa balsi.
Nina piespiedas Ernijam cie?i klat, satverot vina roku.
«Ja godigi, es gaidiju vairak,» Toms noverteja konstrukciju sev ierastaja toni. – Kaut kas, iespejams, vesturisks, ta teikt…
Toms stradaja par vestures skolotaju makslas skola, kur, protams, macijas vina adoptetie berni Ernijs un Nina. Visu vesturisko vin? dievinaja no visas dveseles.
Toms sagriezas uz kurpju papeziem un grasijas doties atpakal. Pek?ni Nina ?ausmas iekliedzas un satvera Ernija roku ta, ka visa vinas roka sastinga un saka loti sapet.
Toms pagriezas atpakal un jautajo?i paskatijas uz Ninu:
– Kas tas ir, dargais, vai tu kaut ko iedomajies? Ejam atri prom no ?ejienes. – Toms aplika roku ap Ninas plecu, velkot vinu sev lidzi, bet vina ?kita saknojas uz asfalta un turpinaja kliegt.
– Tom, paskaties uz aug?u. – Ernijs jau bija pamanijis, par ko Nina kliedz.
– Ak, oho… – Tagad to pamanija ari Toms. «Un es biju parliecinats, ka tas ir viltots, izdomats ?ausmu stasts, lai piesaistitu turistus…
Pa slipa jumta gredu ar saruseju?iem traipiem, no viena skurstena uz otru staigaja basam kajam spokaina sieviete gara, veclaiciga naktskrekla.
Kad vina sasniedza vidu, vina pagriezas pret viniem. Labi, ka vinas acis bija ciet un zods bija piespiests pie krutim. Vinas garie, plivojo?ie mati karajas no pleciem, sadalijas pa vidu. Acimredzot kundze devusi majienus, ka dzives laika cietusi no staiga?anas miega.
Vina lenam pacela rokas, izple?ot tas uz saniem. Tos vicinot, vina pacelas, protams – leja. Vina krita leni un skaisti, griezoties it ka paleninajuma, un beidzot izpletas uz asfalta eleganta teatrala poza, lai skatitaji varetu redzet vinas diezgan skaisto seju un kailos celgalus.
Pagulejis tur isu bridi, spoks pazuda.
«Un vina ir skaista…» Nina ar divainu sajusmu secinaja joprojam trico?a, nedaudz aizsmaku?a balsi.
– Tu esi daudz labaks! – Toms atcirta. «Ejam prom no ?ejienes, es domaju, ka mums visiem ?odien pietiks iespaidu.»
Nina lenam gaja uz priek?u, ik pa bridim atskatidamas. Tagad vina tureja Ernija roku, to nesaspiezot.
«Vienkar?i apsoliet par to nestastit Dalijai.» – Toms diskreti piemiedza Ernijam, atgadinot, ka Ninai pagaidam nevajadzetu stastit parak daudz.
Nina tomer atkal apstajas, radot ar pirkstu uz ?is nu jau citas, gluzi modernas majas jumtu. ?oreiz vina nevis kliedza, bet smejas.
Ari Toms un Ernijs apstajas un paskatijas uz jumtu. Vinu jauna draudzene, ar rokam pacelot svarkus, dejoja stepa deju.
«Parastiem spokiem nav paraduma pamest ekas, kuras vini dzivo,» Toms noteica tada toni, it ka vin? savas skolas audzekniem pastastitu kadu vesturisku faktu. «Tas ir kaut kads… traks spoks,» vin? rezumeja.
Pa to laiku spoks uztaisija vairakas piruetes, it ka dejodams solo numuru baleta, un, panemis skrie?anas startu, noleca no jumta ar galvu uz leju, ka iesacejs peldetajs no baseina malas. Ienirusi asfalta, dama kritiena vieta atstaja tum?u pedu, kas, protams, izskatijas pec izlietam asinim.
«Vina noteikti flirte… tikai ar kuru no mums…» Toms skali domaja, skatidamies uz traipu.
«Varbut vina saprot, ka tu esi uz kaut ko spejigs… sava zina…» Ernijs ierosinaja. – Vai spoki kadreiz ir meginaju?i ar jums sazinaties? – vin? jautaja tie?i.
«Veca pili bija viens interesants incidents,» atzina Toms.
«Esmu parliecinats, ka ari ta bija «dama», " Ernijs iesmejas.
– Tev ir pilnIga taisniba. – Toms ari pasmaidija.
– Un ko tad tu izdariji?
– Tatad, es uzzimeju vairakas runas. Tas vinai palidzeja mazliet nomierinaties… vai pareizak sakot, mazliet nomierinaties…
– A… vai tu tagad nevelies darit to pa?u? «Tev vienmer visas kabatas ir krita gabalini,» Ernijs ieteica.
Toms iebaza garos pirkstus dzinsu kabata un patiesiba izvilka krita gabalu.
Apkart vietai uz asfalta vin? uzzimeja kaut ko, kas atgadinaja kompasu – apli, kas bija apzimets ar dazada izmera runam.
– Dusi miera, mazulit [8]. – Toms nospieda rokas no krita, vina konturas pazuda no asfalta lidz ar traipu.
«Es nezinu, ka vina turpinas vadit savu dzivi pec naves, bet vina noteikti mus vairs nevajas.»
«Es tev ticu,» Ernijs sacija, lai nomierinatu Ninu, kura pasmaidija ta, it ka vinu patiesi uzjautrinatu viss notiku?ais, tacu joprojam izskatijas bala.
– Vietejie apskates objekti ir brini?kigi. Bet tagad mums tie?am ir jaiet,» Toms sacija, it ka Ernijs butu uzstajis uz pastaigu pa vesturiskam vietam.
«Es jums piekritu,» Ernijs atbildeja ar mierigu smaidu.
[1] Vai jus pasniedzat vegetaro edienkarti? (piem.)
[2] Es gribetu tasi tejas (piem.)
[3] Tris gabalus, ludzu (piem.)
[4] Paella (piem.)
[5] Es to nem?u (piem.)
[6] Kads ir ?i restorana ipa?ais ediens? (piem.)
[7] Vietejais vins (piem.)
[8] Atputies miera mazulit (Anglu.)
5.NODALA. Ma?ina pari saviem lidzekliem un vikingu kaujas dziesma
– Tas nedod nekadas privilegijas. Bet par atrgaitas celu var samaksat,» krekla un bikses terptais jaunietis pieklajigi paskaidroja, pamanot, ka Toms ar interesi skatas uz «skaisto» automa?inas numura zimi, kuru Ernijs, ?kiet, iemileja no pirma acu uzmetiena.
Tum?i sarkanais, spidigais jaunais divdurvju Mercedes kabriolets izskatijas patie?am pievilcigs. Tomer Ernijs neuzskatija, ka ireta automa?ina atvalinajumam ir ta verta, lai par to teretu gandriz visu savu brivo naudu.
– Es gribu noiret ?o ma?inu uz nedelu. Un ja, es gatavojos maksat par ?oseju. – Toms uzmanigi un maigi izbrauca ar pirksta galu pa mersedesa vejstikla konturu.
Ernijs nevilus nosvilpa. Krekla un bikses terptais jaunietis savai reakcijai nepieversa ne mazako uzmanibu – vin? aizvilka Tomu pie letes, lai aizpilditu dokumentus.
Kamer Toms aizpildija nomas ligumu un maksaja par pakalpojumiem, Ernijs un Nina sedeja Mercedes aizmugureja sedekli. Tas izradijas arkartigi erts un elastigs, uz ta pat vairakas reizes uzleca, ka uz batuta, kamer neviens vinu virziena neskatijas.
– Piespradzejieties, pui?i, mes atri iesim. – Toma acis dega, vin? noteikti ne tikai paredzeja, bet ari kaut ko planoja.
Bet tas nebija tas, par ko Erniju uztrauca. Toma pirksta, tie?i virs antika gredzena ar dabigo akmeni, ko vin? parasti nesaja, bija masivs zelta gredzens ar rubiniem un topazem, bet uz kakla bija iespaidiga kede ar masivu medaljonu. Jauns virietis krekla un bikses, pamanijis medaljonu, pieklajigi paklanijas un noveleja patikamu celojumu.
Labi, ka Ninai nebija laika pamanit ?os «statusa» rotajumus, vina joprojam nevareja piespradzeties, ta nemitigi slideja starp adas sedekla spilveniem.
«Laujiet man tikt gala ar to, un jus turiet piparmetru konfektes, preteja gadijuma jus saslimsit.»
– Paldies… un ?is… no kurienes vel ?is?! «Nina ar izbrinu skatijas uz savu plaukstas locitavu, uz kuras bija sudraba rokasspradze, kas rotata ar tirkizu.
– A-un ?i… ?i ir davana no mums un Toma tev par godu… ?im… tam…
– Par godu kam?!
– Par godu tavai pirmajai lidma?inai, tas ir… lidojumam, ja, lidojumam. Jus visu izturejat tik drosmigi, ka pat papira maisinu nevajadzeja…
Nina sarauca pieri un atravas.
– Nu, es gribeju teikt, ka tev izdevas lieliski, mes ar tevi lepojamies. Toms stasta, ka pirmo reizi, kad Dana lidoja lidma?ina, vina cetras reizes pec kartas vema. Vina ari satvera stjuarti un ludza vinu izlekt ar izpletni, jo vina to vairs nevareja izdarit un atteicas ?eit atrasties.
Nina sirsnigi iesmejas un pacela plaukstas locitavu pie acim:
«Patiesiba vin? ir skaists, paldies.» Man loti patik tirkizs.
– Vina tev loti piestav.
Nina vaji iespera pa Ernija potiti, bet pasmaidija.
Toms tikmer jau bija iebraucis trase un tik loti paatrinajies, ka pretvej? izputa vina garos matus ta, ka tie gandriz pieskaras Ernija sejai. Gaiss bija loti silts un maigs. Ta smarzoja pec ziediem, karstas saules staros izdedzinatas zales, savvalas un nogatavoju?am vinogam, talas juras, zemes, ko apstradaja caklas zemnieka rokas, un zemi, kas dzivoja savu, senatnigo dzivi. Vispar ta bija pa?as Spanijas smarza, ko Ernijs labi pazina un jau sen bija milejis.
Saule lenam rieteja, un Ernijam ?kita, ka vin? jut asfalta smarzu, kas gandriz izkusis no dienas karstuma.
Nogurusi Nina aizsnauda, nometot galvu uz Ernija pleca.
Toma seja, kas atspogulojas spoguli, atgadinaja kaka seju, kas gatavojas medit zvirbuli. Ernijs klusi iesmejas, cen?oties Ninu nepamodinat: Toms negaiditi «mantoja» vel vienu neparastu rotaslietu, kuru, acimredzot, vin? pats nepamanija. Ernijs maigi pieskaras vinam pie pleca un klusi jautaja:
– Tom, ka tev ar galvu?
«Ziniet, tas ir nedaudz smags, un ?kiet, ka tas ir buzzing.» Paldies, ka jautajat… Ka jus uzminejat: vai es izskatos slikti?
Ernijs atkal tik tikko speja savaldit smieklus:
– Gluzi otradi, tu esi vienkar?i neatvairama. Paskaties spoguli.
– Oho, tas ir skaistums. Bet, paldies Dievam, es joprojam atspideju spoguli, at?kiriba no musu nesenas pazinas. – Toms beidzot pamanija no zelta kaltu vikingu kiveri, kas rotaja vina galvu.
– Varbut tu varetu piebremzet un nonemt ?o? – Ernijs neuzkrito?i ierosinaja.
«Mums nav laika apstaties: es apsoliju Dalijai, ka mes visi kopa dzersim teju pirms guletie?anas.»
– Nu ka tu zini.
– Vai tu esi labi piespradzejies?
– Vai jus gatavojaties vel vairak paatrinat? – Ernijs piesardzigi jautaja: Mercedes spidometra atruma raditajs sasniedza divsimt kilometru stunda. «Ja tiksi piekerts, jums tiks piemerots naudas sods.»
– Tas ir maz ticams: tuvakais celu policijas postenis atrodas gandriz piecdesmit kilometru attaluma no ?ejienes, es parbaudiju. – Toms brivaja roka apgrieza telefonu. – Kapec, jusuprat, es izvelejos ?o konkreto mar?rutu? Jus patie?am varat to vadit pec sirds patikas.
– Tomer es domaju, ka nav verts vairak paatrinat, ja nu vienigi iemeslu del…
Bet Toms neklausija Erniju, vin? kaut ko murminaja zem deguna, Ernija ?ausmam, vecvelsie?u valoda, ar raditajpirkstu aprakstot kadu sarezgitu spirali gaisa.
Ernijam par atvieglojumu nenotika tas, ko vin? gaidija; Tomam, iespejams, kaut kas neizdevas: nenotika pilnigi nekas magisks. Tomer Toms neizskatijas satraukts, gluzi otradi, vin? apmierinati pasmaidija, skatidamies kaut kur taluma, it ka no uzacu apak?as.
Ernijs saprata, ka ir kludijies: Tomam izdevas izveidot magisku portalu tikai zinama attaluma no automa?inas. Tagad kluva skaidrs, ko Toms izdomajis – vin? grasijas burtiski ielidot portala milziga atruma.
Ernijs aizvera acis, dzili ievilka elpu un aiztureja elpu, cie?ak saspiezot gulo?as draudzenes plecu.
Automa?inas dzinejs noruca, sasniedzot maksimalo atrumu.
Pek?ni dzinejs apstajas, un automa?ina un tas pasazieri nokluva bezsvara stavokli. Ernijs pacelas paris centimetru attaluma no sedekla, to tureja dro?ibas josta. Saldigi tum?i zilais gaiss ar mirdzumu bija viegls un patikams, lai gan smarzoja pec biezas miglas, kura bija dedzinati viraks.
Nina miega sirsnigi iesmejas, spaniski izrunadama kadu divainu frazi.
Toms atspiedas kresla, noliekot kajas uz gridas zem pedaliem, it ka meginatu ?upoties.
– Nac, palidzi man mazliet!
Ari Ernijs atliecas un saspringa. Mercedes iedarbinaja un peldeja uz priek?u pa miglu.
Toms pek?ni saka dziedat vecu dziesmu, ko ari Ernijs labi zinaja.
– Ak, es redzu tavu tevu… – Toms pagriezas un piemiedza aci.
«Ak, es redzu, un mate un masas ar braliem,» Ernijs klusi pacela.
– Ak, es redzu, ka mani senci pamostas katru.
– Vini mani sauc.
– Un manam vardam ir janotiek blakus viniem.
– Valhallas zales.
