скачать книгу бесплатно
«Kur tu esi aizgajis?» – Ernijs izmantoja zinnesi, ari vina viedtalrunis atrada internetu.
«Kur tu esi aizgajis?» – uzreiz paradijas zina no Ninas.
«Viens no Toma vecajiem pazinam mums sarikoja nelielu ekskursiju, mes driz busim tur,» Ernijs klaji meloja. – Vai tev viss kartiba?»
«Apmeklejiet lidma?inu,» Toms atbildeja.
«Es domaju, ka ja, bet nac atri, ?eit klust parpildits,» likas, ka Nina kaut ko nojau?.
«Es atgriezi?os, tiklidz vare?u, skupsti,» Ernijs meginaja vinu nomierinat.
«Kad tu to saki, tas nozime, ka esat ierauts cita piedzivojuma,» Nina nolema vinu piespiest pie sienas.
«Tas ir labi, tie?am, neuztraucieties.»
«Tu staiga?! «Nac atri,» Toms steidzinaja Erniju.
Apstaigajot lidma?inas spidigo asti, Ernijs pamanija zilganu sferu, kas tagad atrodas ?asijas zona.
Pienacis tuvak, vin? ieraudzija Tomu tupus un uz kaut ko skatijas, saraucis pieri.
Ernijs ari apsedas blakus Tomam, lai vini atkal dzirdetu viens otru.
Ernijs beidzot ieraudzija, uz ka balstas ?asija – milzigu, antika izskata kaltas dzelzs ladi, kas bija klata ar svaigas zemes gabaliem, it ka ta tikko butu izrakta no ?is pa?as zemes.
– Oho! «Es nekad neko tadu neesmu redzejis neviena muzeja,» Ernijs bija parsteigts.
– Un jus to neredzesit. ?adas lades sarga profesionali ruki, un vini zina, ka to izdarit, pienem manu vardu.
– ES tev ticu. Vai vin? naca mums lidzi? Uz ta ir svaiga augsne.
«Tas nemaz nav svaigs, tikai primitiva iluzija.» – Toms pamaja ar pirkstiem un nogaza «zemes kamolu», kas izradijas tikai puteklu receklis, kas uzlidoja un uzreiz pazuda bez pedam. «Tas ir bijis ?eit, kop? mans vecvectevs to man noveleja.»
– Divaini, ka pirmie astronauti vai kads meness roveris tam nav paklupis…
«Galvenais ir tas, ka musu lidma?ina tam saskaras.» Un ?is lades turetajs spej to pasargat no nejau?am sadursmem ar astronautiem un Meness roveriem, tapec esiet mierigs.
Toms ar klik?kiem turpinaja gazt netirumus no krutim.
Vaka mala bija inkrusteta ar lieliem dargakmeniem, Ernijs nezinaja visus vardus: sarkanais, iespejams, bija rubins, zalganais bija tirkizzils un sikas «zvaigznites» gar malu, no kuram atspideja zilgana gaisma. visos virzienos, iespejams, bija dimanti. Savukart pa?a centra, kur savijas metala jostas, bija tuk?s ovalas formas dobums, no iek?puses nokrasots zila krasa.
Toms ielika meness akmeni dobuma, un no vaka pluda zila migla. Vaks nedaudz paveras un bija vairak miglas. Ernijs taja noslika, neko neredzedams.
Tomer vin? skaidri dzirdeja dazas biedejo?as skanas, kas radija vibraciju. Vin? jau gatavojas kartejai teleportacijai, bet pek?ni Toms smagi no?kaudija un migla kaut kur pazuda.
Lades vaks tagad bija atmests atpakal.
Puse no lades bija piepildita ar dargakmeniem, sarezgitam rotaslietam un senam zelta monetam, otra puse bija piepildita ar gramatam, kas sakrautas divas kaudzes.
Dargumu kalna saritinajies guleja rukis.
Vin? kraca tik skali un skali, ka Ernijam ?kita, ka no ?is krak?anas dreb ne tikai krutis un lidma?ina, bet viss Meness.
«Mums vin? steidzami japamodina, preteja gadijuma musu dabiskais satelits, kas pie velna, pametis orbitu.» – Toms acimredzot piekrita Ernija viedoklim.
Toms satvera ruki aiz pleca un maigi pakratija. Nekas nav noticis. Toms kratijas stiprak – krak?ana tikai pastiprinajas. «Celies!» – Nevaredams to izturet, Ernijs iesaucas rukitim tie?i ausi, bet, diemzel, krak?ana neapstajas.
– Pagaidi, es domaju, ka ?i ir dienasgramata. – Toms panema gramatu ar lentes gramatzimi virsu.
– PAR! Es atpazistu sava vecvecteva rokrakstu! – Toma seja staroja. Vin? priecajas ka berns, kur? darza atradis «dargumu», ko ka bernu parsteigumu paslepis vectevs.
Ernijs paskatijas dienasgramata. Tievas, nodzelteju?as lapas bija pa diagonali uzskribeletas ar daziem skribelem, kas neskaidri atgadinaja runas.
Toms tos bez grutibam at?ifreja.
«?eit teikts: lai pamodinatu ruki, izraujiet no vina bardas garakos matus.»
– Ka es varu saprast, kur? no tiem ir garakais: vini visi saritinas.
Ernijs domigi aptaustija ruka bardas matinus, kamer vin? turpinaja krakt, kratidams visu apkart.
– Ka butu, ja vienu paturetu un parejo saisinatu? – Ernijs ierosinaja.
– Tu esi genijs. Ko mes darisim, lai to saisinatu?
– Te ir kaut kads nazis. – Ernijs pamanija videja izmera lades apak?a nazi ar zeltitu, ar safiriem rotatu rokturi.
«Mums vienkar?i jaatgriez ta, ka tas bija: mes vel neesam noslegu?i mantojumu.»
– Mes?
– Tu ari esi mantiniece. Vismaz ?is akmens ta doma.
«Es saprotu,» Ernijs neiedzilinajas detalas. Tikmer vina telefons aktivi vibreja.
«Kapec es nevaru jums piezvanit?» – Nina atkal kluva noraizejusies.
«Mes atrodamies lidojumu vadibas nodala, ?eit ir sarezgita radioiekarta,» Ernijs teica pirmo daleji sakarigo mulkibu, kas ienaca prata, labi, ka meitenes reti saprot tehnologijas. «Mes driz busim tur, neuztraucieties.»
«ES cen?os. Starp citu, nose?anas aizkavejas, ka mums teica, tehnisku iemeslu del.
«Redziet, nav par ko uztraukties.»
Ar vienu roku Ernijs drukaja zinas, ar otru vin? turpinaja turet krako?a ruki?a bardu, kuru Toms nikni zageja ar nazi.
– Lauj man iet. «Ernijs bija izcils koka kluci?os skaistu figuru grebejs, un vina roka bija lieliska ar nazi.
– Nu, viens, divi, tris, fuck-tibidoh! – Toms izrava garakos matus, aizverot acis.
Krak?ana un trice?ana apstajas.
Rukis izstaipijas un zavadamies piecelas sedus. Spozas acis verigi paskatijas uz Erniju, tad uz Tomu.
Vina veders noruca. Ernijs saprata, ka krak?ana nemaz nav tik slikta – dardona atgadinaja liela plesiga dinozaura recienu no iespaidigas filmas.
– Esmu izsalcis! – dargumu glabatajs teica aizsmaku?a basa balsi.
– «Rukis pamodisies izsalcis. Pabaro vinu. Pabaro mani labi,» Toms iztulkoja druidu skrecelejumus no dienasgramatas. – Vai jums ir lidzi ediens? – Toms jautaja tada toni, it ka Ernijs butu tikai tads cilveks, kur? vienmer glaba desu sai?ki jakas kru?u kabata.
– Tas izskatijas pec piparmetru konfektes. – Ernijs patiesiba atrada konfekti kabatas apak?a.
Ernijs pasniedza konfekti rukim. Vin? to satvera un norija, neko?lajot, kopa ar iesainojumu. Toms tikmer zimeja dazas zimes uz zemes un kaut ko murminaja velsie?u valoda. Isi pazudis magiskas miglas makoni, vin? atkal paradijas rokas turot paplati ar karstu picu un ceptiem kartupeliem. Rukis atri aprija visu bez pedam, nebaidoties apdedzinaties. Skali atraugas, vin? noglastija savu biezo vederu un aizvera acis. Vin? likas apmierinats.
«Es nezinaju, ka jus varat uzburt edienu no zila gaisa,» Ernijs slaveja Toma magiskos darbus.
– Es ari nezinaju. Patiesiba vin? neburveja, bet gan teleportejas.
– No kurienes, atvainojiet?
– No skolas kafejnicas. Es tur veidoju nelielu atveri savam birojam… nu, zini, dazreiz gribas iedzert kafiju un virtuli lieliska izolacija… – Toms nedaudz nosarka. – Nu, tagad man ir izdevies nedaudz pamainit… iera?anas punktu. Protams, ne bez ?i kra?na akmens palidzibas.
Tikmer rukis saka skali zavaties un apgulas uz saniem, laiski ?upodams kaju. ?kita, ka vin? ir gatavs atkal aizmigt.
Toms velreiz ?kirstija uzskriceleto dienasgramatu.
– «Lai uzvaretu rukiti, izklaidejiet vinu – vinam patik miklas. Ja vinam patik ar tevi speleties, vin? tev palidzes izmantot savu magisko speku.
«Nu, luk, meklesim interneta…» Toms pastiepa kabata pec telefona un uzreiz to nometa, pu?ot pa apdegu?o pirkstu.
– Krap?ana! Es to necie?u! – Uzmundrinatais rukitis sajusminajas un saka dusmoties.
«Labi, labi,» iejaucas Ernijs. «Tagad es jums kaut ko pastasti?u pats.» Tagad pastastiet man, uz ko jus vienmer skataties, bet nekad neredzat?
– Neredzama cepure!
– Ne, parasto cilveku pasaule. Mes ikdiena neizmantojam burvju lietas, vai zinat?
Rukis atkal nodomaja.
– Stikls!
«Mu?a neredz stiklu, bet cilveks redz.»
«Gaiss,» rukis velreiz ierosinaja, sakdams klut aizkaitinats.
– Nav slikti, bet tas nav tas, ko es velejos. Turklat mes joprojam spejam saskatit gaisu – dazas ta izpausmes.
Rukis vel mazliet padomaja.
«Tu to panemi, pasaki man atbildi,» vin? drumi sacija, gandriz lemts.
– Atoms!
– Kas ta par gaisotni?! – Rukis apmulsis sarauca pieri, sasprindzinadams pratu.
– Atoms ir mazaka vielas dalina, no kuras veidojas molekula. – Ernijs saka saprast, ka rukitim ir maz zina?anu par musdienu fiziku.
– Tatad jus esat alkimikis? Bet ta neizskatas.
– Ne, es esmu muzikis. Vienkar?i zinat, zinatne kaut kas ir mainijies kop? viduslaikiem.
Rukis sarauca pieri, kasidams pakausi.
Ernijs meginaja izdomat kaut ko, kas vinam varetu patikt. Tas, iespejams, ir apmeram tas pats, kas meginat izklaidet musdienu, apmeram se?us gadus vecu bernu.
– Kas paliek uz karotes pec tam, kad no tas viss ir apests? – Ernijs tika atrasts.
Rukis atkal sarauca pieri.
– Atkal bankomats? – vin? kautrigi ierosinaja.
– Ne, ?ai «vielai» jums vajadzetu but pazistamai.
Rukis kadu bridi kasija pakausi un noglastija saisinato bardu. Vin? ?kita nopietni satraukts.
«Es nezinu,» vin? beidzot klusi teica.
– Saleja!
Rukis iesmejas, ripinadams no vienas puses uz otru.
«Siela, sela…» vin? atkartoja zagas.
Toms piemiedza Ernijam, pacelot vinam ik?ki.
– Ka ar pedejo miklu? – Ernijs ierosinaja. «Esmu parliecinats, ka ?oreiz jus to sapratisit.»
«Nac,» sacija tagad apmierinatais rukis, noslaucidams asaras, kas bija paradiju?as.
– Kas vienmer pariet, bet nekad neatgriezas?
– Laiks! – nu jau absoluti laimigais rukitis bez vilcina?anas izplapajas.
Toms apskava Erniju un noskupstija vina pakausi.
– Mans dels ir genijs. Tu ari! – Toms maigi noglastija rukitim pa galvu, vin? izskatijas pec apmierinata kakena.
Izlecot no krutim, vin? no smiekligo bik?u kabatas iznema apzeltitu stropu ar kedi un riteniem, kas atgadinaja hronometru. Atveris to, vin? saka griezt mehanismu – it ka iedarbinatu modinataju.
