скачать книгу бесплатно
Lidma?ina lidz menesim un gandriz normala dzive
Edgars Auzin?
Toms ir iedzimts burvis un sapnu glabatajs. Ernijs ir vina adoptetais dels, kur? palidz Tomam vakt un saglabat sapnus. Protams, magija nav vinu galvena nodarbo?anas. Tikai tuvakie gimenes locekli zina par Toma magijas meistaribu un slepeno "pasaules glab?anu". Tomam ir darbs, bet Ernijs macas vidusskola un nopietni nodarbojas ar muziku, gustot lielus panakumus lutslepes spele. Reizem magija un parasta dzive negaiditi krustojas, un Toms un Ernijs noklust piedzivojumos un saskaras ar magiskas pasaules parstavjiem. Ta notika ari ?oreiz, kad Toms pek?ni uzzinaja, ka no druidiem mantojis dargumu ladi, ko sarga rukis.
Edgars Auzin?
Lidma?ina lidz menesim un gandriz normala dzive
1.NODALA. Pirmais pilots, otrais pilots
Ernijs ar brivo roku tureja lautas futraliti, kas turpinaja slidet no vina pleca, jo to izspieda lidz malam piebazta liela celojo?a mugursoma. Ar otru roku Ernijs satvera Toma elkoni, kur? kaut kur lidoja uz savam vieglajam, gandriz parmerigi garajam kajam. Nina un solfedzo skolotajs bija iestregu?i pie galvenas ieejas, meginot paredzet Toma trajektoriju. Pamaniju?i, ka vin? kadam pamaj ar sveicienu un kaut ko kliedz, leka aug?a un leja, vini piezemejas tuvakajos tuk?ajos kreslos.
?kietami loti jauns virietis, gerbies lidostas darbinieka uniforma, starojo?i smaidot, ari priecigi sasveicinajas ar Tomu, nevilcinoties vicinot abas rokas. Registraturas darbinieks, kur? tagad atbildeja uz, ?kiet, svarigu telefona zvanu, noraido?i paskatijas uz viniem abiem.
– Rej, sveiks, sen neredzets! – Toms apgrieza Reju ap savu asi, vinu apskaudams.
– Anray un tikai Anray, zini. Protams, uz ilgu laiku: neatkarigi no ta, cik reizes mes jus aicinatu uz grilu, jus vienmer esat navejo?i aiznemts! Starp citu, uz kurieni jus dodaties ar lidma?inu? Vai varat man pateikt?
«Spanija ir lietas, ko darit,» Toms mierigi atbildeja ikdieni?ka toni.
«Tas nozime, ka jus nenoklusit Irija, bet jus gatavojaties doties uz Spaniju!» – Rejs-Unrejs turpinaja uzbrukumu. ?kita, ka vinam loti pietruka Toma, lai gan Ernijs nezinaja, kas vinus saista. Tomer Rejs, iespejams, ari nezinaja, ka Ernijs ir Toma adoptetais dels.
Rejs bija apmeram vienu galvu garaks par Erniju un apmeram vienu galvu isaks par Tomu, vinam bija biezi mati sarkana vara un gai?a nokrasa, spilgti zili ar tirkiza nokrasu, atras acis, kas kustigi griezas zem nedaudz smagiem plakstiniem.
– Vai vin? ka tevs joprojam reti iziet lielaja pasaule? – Toms beidzot atbrivoja Reju no apskavieniem.
– Savas setas karalis, zini, pilsetas burzma nav vina stihija.
«Vina stihija ir udens plavas, kalnu takas, kas vinam vienam pa?am zinamas, un draudzigi labi barotu aitu ganampulki,» Toms smejas. – Ak, man tik loti pietrukst ?i visa un vina brini?kigas pipes, vin? laikam izgrieza kaudzi jaunu?
– Protams, vinam tas ir visur, pat tualete.
Toms atkal iesmejas.
«Ja, es atceros…» Vin? pusminuti klusi smaidija, atceredamies. – Es jus neiepazistinaju viens ar otru, atvainojiet. Ernij, ?is ir Anrej, mana veca drauga vecakais dels, ja ne draugs no smil?u kastes, Anrej, tas ir Ernijs, mans adoptetais dels, vin? tika uzaicinats uzstaties stigu muzikas festivala, tapec mes visi lidojam. uz Spaniju.
– Oho! Labi darits, Ernij! – Anrejs pastiepa roku, lai paspiestu rokas.
– Prieks iepazities. – Ernijs draudzigi saspieda Anreja graciozo miksto roku ar savu veso plaukstu.
– Paradi man biletes, man liekas, ka tev ir jauns modelis… tie?i ta! Lidz nolai?anas bridim vel ir pusstunda. Vai velaties, lai es jus paraditu pilota kabine, kamer vin? ir prom? – Anrejs cukstus teica pedejo frazi.
– Tu jauta! – Toms un Ernijs entuziastiski, bet tikko dzirdami atbildeja.
– Nac man lidzi, klusi, pie tam durvim. «Anejs, satveris Tomu un Erniju aiz elkoniem, veda vinus pie durvim ar uzrakstu «Tikai personals».
Ernijs atri ierakstija zinu Ninai: «Mes driz atgriezisimies, neesiet garlaicigi.» «Labi,» vina atbildeja, acimredzot isti nesaprotot, kas notiek.
Anejs, Toms un Ernijs spiedas garam rampam, iekravejiem, daziem konteineriem, milzigam kastem, ?ad un tad kaut kur pagriezas, un beidzot atradas netalu no lidma?inas, no skrejcela puses.
Lidma?ina patie?am izskatijas pilnigi jauna, tas stiligais sudraba korpuss dzirkstija saule ka starpplanetu raketes korpuss no zinatniskas fantastikas multfilmas.
Biezi toneti spilgti zili stikli paslepa vadibas paneli un pilota sedeklus.
Anrejs kaut kur skreja un zestikuleja: «Pagaidi ?eit.» Pec minutes vin? jau novietoja uzbrauktuvi uz vadibas kabines durvim. Vin? iznema no kru?u kabatas elektronisko atslegu un atvera durvis.
– Kapt iek?a un apsoliet neko neaiztikt ar rokam. Jums ir piecas lidz septinas minutes, es palik?u ?eit sardze.
Unrejs nokapa leja, un Toms un Ernijs uzlidoja pa rampu un ieleca pilota kreslos.
?kita, ka kresls apskava Erniju no aizmugures, iztaisnoja vina lapstinas, maseja muguras lejasdalu un nedaudz ?upoja uz priek?u un atpakal.
Vin? nejau?i ar elkoni trapija pa kreiso sviru, un vinu skara vesa, svaiga, ozonizeta gaisa vilnis.
Toms un Ernijs elpoja ar prieku un trok?naini, uz bridi aizmirstot par visu parejo.
Pek?ni Ernija kreisaja puse kaut kas «uzspraga» – Toms skali un specigi ?kaudija. Tagad Tomam kaut kas uzspraga seja – vin? bija noslicis milziga gaisa spilvena. Sasitot ar durem abas spilvena puses, Toms to atri izlaida gaisu, atstajot to ka pek?ni tuk?u atkritumu maisu karajoties zem vadibas panela, kura iespiedas vina asie celi.
Toms atkal dzili, trok?naini ievilka elpu: gaiss tagad bija kluvis mitrs un diezgan silts, ka tvaiki virs karsta ezera. Rezultata abi «piloti» saka vardarbigi zavaties, viniem bija gruti noturet galvas uz pleciem – Ernija zods bija pievilkts pie krutim, vina plakstini kluva smagi un salipa kopa, un vin? velejas iebazt acis serkocinus.
Toms maigi ielika Ernijam ar elkoni sanos un atkal iesledza ozone?anu, ka iepriek?, nejau?i – Ernijs.
Toms, uzmundrinats, iedarbinaja savu burvju speku pie dro?ibas spilvena, saspiezot to atpakal, tas ir, iespiezot to kada sprauga starp skarienpaneliem un miniaturajam sviram.
«Mes solijam neko neaiztikt, bet virie?i vienmer pilda savus solijumus.» – Toms sazvernieciski piemiedza aci, vina gara bieza barda viegli ?upojas, pieskaroties skarienpaliktnim.
Virs panela paradijas hologramma – apjomiga caurspidiga meitene ar violetam acim un sudrabainiem matiem, skaidri ieveidots noslipetu augsto vaigu kaulu limeni. Perfektas formas tum?i purpursarkanas lupas paveras un sveicinaja Erniju un Tomu: «Pirmais pilots, otrais pilots, atjauninata Sputnik Three Thousand navigacijas sistema ir gandarita sveicot jus supernovas pasazieru lidma?ina…»
Toms un vina barda lika Sputnik Tris tuksto?iem tikpat pek?ni apklust un pazust: Toms atkal skali ?kaudija un atkal cinijas ar nemierigo gaisa spilvenu.
Tikmer Enrijs, aktivi zestikulejot, deva Tomam zimes, ka laiks ir beidzies.
Ernijs grasijas pastiepties pec sviras pie kajites durvim, tacu tad notika kaut kas divains. Ar acs kaktinu Ernijs pamanija kaut kadu mirdzumu, Anrija seja bija divaini izkroplota, tagad vin? intensivi vicinaja paceltas rokas, lecot vieta. Ernijs juta, ka kaut kas loti tuvu skraida, skrapejot korpusa sanu malu, vin? juta kustibu – lidma?ina ripoja uz priek?u pa skrejcelu, paatrinadama, baltsejainais Enejs tagad skreja aiz muguras, it ka ceredams vinus panakt.
Bet divainakais notika nevis ar lidma?inu un ne ar Unreju: Toms vairs nesedeja kresla un necinijas ar gaisa spilvenu – vin? guleja, leviteja. Vina ?auro dzinsu kabata kaut kas mirgoja.
Paklausot instinktam (jums ir jacen?as vismaz kaut kas izdarit), Ernijs iebaza lokanos pirkstus Toma kabata un izvilka kaut ko ovalu, dedzino?as aukstumu.
Toma «letargiskais miegs» nekavejoties apstajas, vin? iekrita pirmaja pilota sedekli. Kresls maigi ?upojas uz priek?u un atpakal un ietina Toma kermeni elastigas dro?ibas jostas, kas atgadinaja zibenigi augo?os tropiskos vinogulajus no pagaju?a gadsimta beigu zinatniskas fantastikas piedzivojumu filmam.
Ernijs juta, ka vina kermeni apskauj ari vinogulaju jostas. Tikmer lidma?ina uznema atrumu.
Noslepumainais akmens Ernija plauksta vairs ne?kita ledains, bet turpinaja mirdzet, tagad to ieskauj gai?i zils mirdzums.
Toms klusedams sedeja kresla un berzeja acis. Likas, ka vin? vel nebija lidz galam nacis pie prata.
«Ta, ohm…» Ernijs kautrigi iesaka, «mes atri kaut kur ejam…» Ernijam izdevas pamanit, ka lidma?inas deguns ienira kaut kada virpulojo?a viela, kas pek?ni paradijas tie?i vina cela.
Ernijam par parsteigumu Toms cie?i satvera pusapalo sturi un pagrieza to pa labi, noliecoties par roku balstu. Lidma?ina uzreiz paklausigi nogulas uz laba sana, strauji plosidamies cauri kaut kadai spidigai zarnai.
«Vai mes veicam lecienu pa hipertelpu?» – Ernijs, patiesiba atdzisis no bailem, meginaja jokot.
Toms tagad ar vienu roku nejau?i grieza sturi, ar otru roku vin? atspiedas uz roku balsta, lidz pusei gulot kresla.
– Vai tu ta tie?am doma? – Turpinot tikpat graciozi vadit lidma?inu, Toms mieriga toni jautaja.
«Es domaju, ka es vispar nesaprotu, kas notiek un kura mes esam iekluvu?i,» Ernijs godigi atzina. – Starp citu, kur jus macijaties… lidma?inu navigaciju, drikst jautat?
– Ak… tas ir… ja, es speleju ar pulti.
– Ta tas ir. ES redzu. Nu ka ar… hipertelpu galu gala?
– Man ir viens minejums.
Noslepumaina bieza viela pluda ap kajites logiem, mirdzot visas varaviksnes krasas, it ka taja butu dasni sajaukti dzirksti.
«Varbut tam ir kads sakars ar manu mantojumu.»
– Ar ko?! Kas jums atstaja lidma?inu ka mantojumu – Druidi?!
– Nu, kur? teica, ka ta ir lidma?ina?
– Pagaju garam. Ej, vairs nekadu miklu, man jau galva griezas.
– Ta ir patiesiba?! Tad viena maza cilpa tev nekaites.
– To-o-o-o-om!
Bet bija jau par velu: Ernija kajas un galva apmainijas vietam cetras reizes pec kartas, vinam zvanija ausis, vedera kaut kas griezas, mugura un krutis kustejas dazados virzienos, mati kustejas, grasijas nokrist…
– Ak, pagaidi, es redzu izeju! – Toms pek?ni iekliedzas, it ka Ernijs nezeligi grozitu lidma?inu, kulenojot noslepumaini spidiga telpa.
Ernija kajas un galva beidzot atgriezas savas dabiskajas vietas.
Lidma?inas deguns ienira spidiga, virpulojo?a piltuve. Taja pa?a laika Toms atspiedas uz stures, noliekot lidma?inu uz tas labas puses. Vina garie mati skara Ernija plaukstu.
Varaviksnes panoramu nomainija divaina ainava, kas atgadinaja tikai tuksnesi nakti. Navigi bali akmenaina augsne, kas bija izraibinata ar bedrem, mistiski mirgoja.
Lidma?ina maigi nolaidas, augstu lecot. Aprakstijis loku virs virsmas, vin? izdarija vel vairakus lecienus, tad ilgi ripoja un beidzot maigi samazinaja atrumu, it ka butu paklupis. ?asija kaut kam ietriecas.
2.NODALA. Pilna Zeme un kaut kas no pazemes
– Un kur mes esam? – Ernijs berzeja deninus un grozija galvu, lai izstieptu kaklu.
«Apvienotie Arabu Emirati,» Toms teica, ne bez sarkasma.
– Ta ir patiesiba? – Ernijs tagad micija sastindzis rokas, krak?keja pirkstus.
Toms jegpilni kluseja, berzedams ar pirkstiem par akmeni, ko Ernijs bija iznemis no kabatas, kad bija noguris.
– Ko jus teicat par mantojumu? – Ernijs meginaja ienakt no otras puses.
Tikmer vinogulaju jostas atslabinaja satverienu, pec tam spontani pazuda otra pilota sedekla dzilumos. Ari Toms tika «atbrivots no savam saitem».
«?kiet, ka ?i mehaniska vieda sistema aicina mus pastaigaties.» ko tu saki? – Toms atkal ignoreja Ernija jautajumu un mainija temu.
– Nemot vera, ka man nav ne jausmas, kur mes atrodamies…
Toms atvera durvis un bez vilcina?anas noleca. Divaina augsne ka batuts vinu atgruda. Vin? uzlidoja nedaudz augstak par salonu, atkal atgruda, ?oreiz Ernijs pamanija tikai galvas aug?dalu, un pazuda kaut kur zemak – pavisam. Erniju nedaudz parsteidza fakts, ka vin? nedzirdeja nevienu skanu.
Tomer Toms atkal paradijas, lekadams un radidams Ernijam. Ernijs izliecas no kabines un paskatijas uz leju. Toms joprojam atleca no zemes ka mazs lecejs. Intensivi zestikulejot, vin? aicinaja lekt ari Erniju.
Pamanijis, ka Tomam viss ir kartiba, Ernijs beidzot uzdro?inajas lekt nezinamaja.
Ka vin? gaidija, elastiga augsne vinu atgruda; beidzot vin? vareja nolaisties tikai pec vairakiem lidojumiem aug?up un lejup. Toms veroja vinu ka kakis skatas bumbu, pacelot un nolaizot galvu.
Kad Ernijs beidzot piezemejas, Toms pienaca vinam tuvu un atlaida roku. Divainais akmens vina plauksta kveloja ko?i zila krasa, un ap to izveidojas mirgojo?s lauks ka kupols, kas aizveras par Erniju un Tomu.
– Lieliski. Tagad mes varam ne tikai elpot, bet ari dzirdet viens otru.
– Kapec tikai tagad?
«Iepriek? jus izelpojat savu gaisa dalu, un es elpu savu, bet starp mums nebija gaisa.» Kad mes stavam tuvu viens otram, musu «gaisa kameras» saplust viena kopiga. Vispar, lai kas ari notiktu, apsoli no manis talu neiet.
«Es megina?u,» Ernijs atbildeja, neko daudz nesapratis. – Kas tas par akmeni?
– Druidi to sauca par Meness akmeni, bet es tam nepie?kiru lielu nozimi. Ka izradijas, velti.
– Tatad mes sakam…
Toms nelava Ernijam pabeigt jautajumu un, satveris vinu aiz pleciem, pagrieza vinu par simt astondesmit gradiem.
Ernijs klusa izbrina pavera muti: milziga, spoza Zeme, ko ieskauj zils oreols, karajas melnajas debesis.
«Mums paveicas, mes nonacam uz pilnas zemes,» Toms komenteja diezgan mierigi.
Ernijs paskatijas uz makoniem un kontinentiem. Nakts pilsetu gaismas ka Ziemassvetku egli?u vitne rotaja gulo?os kontinentus. Planetas otra puse tirkizzilie okeana udeni, ko paspilgtinaja pecpusdienas saule, apskava krastu izliektas malas.
«Man jau vinas pietrukst,» Toms maigi sacija.
– Tatad, varbut varam atgriezties? – Ernijs ar kautrigu ceribu balsi ierosinaja. – Starp citu, ka mes lidosim atpakal?
– Labs jautajums. – Toms ar vienu roku kasija pakausi, bet ar otru iznema no kabatas telefonu. – Ak, es varu nokert internetu. Vin? saka, ka mes esam uz Meness, cik vin? ir gudrs.
Ernijs dzirdeja solus, un tad skanas apklusa.
– So-o-om?!
Nav atbildes. Skaidrs, ka gaisa burbuli atkal ir atdaliju?ies.
