скачать книгу бесплатно
– Kas tas ir? – Toms jautaja.
– Laika partverejs!
Toms un Ernijs kaut kur krita, griezoties ka dailslidotaju paris, kas dejo ledus deju.
3.NODALA. Andaluzijas rozes un riekstu rullitis
Ernijs atsitas ar kajam pret flizem un ar pieri Toma virziena. Vinu pagatnes figuru caurspidigie silueti, nedaudz viniem priek?a, iz?kida. Nina sarauca pieri un pagriezas. Vinai izdevas kaut ko pamanit, bet vinai nebija laika kaut ko saprast un tagad berzeja acis un deninus.
– Kas tur notika?
– Nekas. «Neka pardabiska,» Ernijs klaji meloja.
– Ta ir patiesiba? – Nina joprojam sarauca pieri.
«Ta ir taisniba,» Toms atbalstija Erniju. – Atri iesim uz zali, citadi kavesimies iekap?ana. – Toms nekavejoties mainija temu. Aplicis roku ap abiem, vin? piesteidzas pie bidamajam caurspidigajam durvim.
Ieraudzijis Anreju, kur? joprojam staveja pie letes ar pakausi pret viniem, Toms apsedas, paslepies aiz Ernija.
Anrejs, vinu isti nemanot, driz vien devas uz durvim ar uzrakstu «Tikai darbinieki» lieliska izolacija.
Visi apsedas kreslos un gaidija, kad saksies iekap?ana. Toms uzleca uz vietas: vina telefons vairakas reizes pec kartas specigi vibreja. Tas notika, kad vina sieva Dala nedaudz zaudeja savaldibu. Toms dzili ievilka elpu un izlasija zinas. Atri uzrakstijis kaut ko atbildi, vin? izsledza telefonu un ielika to celojuma somas iek?eja kabata.
– Tom, vai esi parliecinats, ka tev tas tulit jaizsledz? – Ernijs uztraucas.
«Ta vai citadi, es joprojam esmu laipni gaidits.» Paris stulbi zinojumi neko neatrisinas.
– Nu, ka jus zinat… kas, ja nav noslepums, notika? – Ernijs gandriz cukstus jautaja.
«Musu mantojums… uzkrita… nokrita no… nu… tas tagad atrodas Dalijas pagalma…» Toms beidzot cukstus paskaidroja, cik vien speja.
Nina skaidri saka kaut ko aizdomaties. Atkal saraukusi pieri, vina nopietni veroja Erniju un Tomu, skatoties pari solfedzo skolotaja plecam, kur? bezrupigi ?kirstija zurnalu ar skandaliem un jokiem.
– Mes gribam palidzet Daliai ar ziediem pagalma! – Ernijs jautri meloja, smaididams no visiem trisdesmit diviem.
– Labi. – Preteji Ernija ceribam Nina «aprija» ?o atjautigo mulkibu un iznema no pleca somas zurnalu ar tamboretiem rakstiem.
Toms noslideja leja no kresla, izstiepa savas garas kajas ta, lai tas izlistu no kresla apak?a nakamaja rinda (par laimi, tagad neviens tur nesedeja), un salika rokas uz krutim, aizverot acis. Vina valigie mati karajas par kresla atzveltni ka vilnas ?alle, ko uz kresla bija atstajusi kada vecmamina.
– Es esmu likis. Mana sieva mani nogalinas,» vin? lemti cuksteja.
Ernijs maigi iespieda vinam sanos ar elkoni.
– Beidz, tu vienmer samierinies.
– Vai mums bus laiks iedzert kafiju? – Toms tagad apsedas un mekleja automatu ar karstu kafiju. «Es biju ?ausmigi noguris un izsalcis, kamer jus un es… nonacam ?eit.»
«Ja tikai musu jaunais draugs nepaliks izsalcis,» cukstus sacija Ernijs.
«Ak, nesaki man…» Toms atkal noslideja leja, aizverot acis, it ka vin? butu aizmirsis par kafiju.
Ernija telefons vairakas reizes pec kartas skali vibreja.
«Dalija,» Toms lemti noteica.
Ernijs klusi iesmejas, lasot dazus specigus vienzilbiskus izteicienus spanu valoda.
«Pastastiet vinai, ka es vinai sutu francu skupstu un Andaluzijas rozu pu?ki.»
«Toms suta francu skupstu un Andaluzijas rozu pu?ki,» Ernijs paklausigi atklaja.
«Idiota,» Dala atbildeja mazliet mierigak.
«Es domaju, ka vina jums gandriz piedeva.»
«Pazinojums par iekap?anu lidojumam uz Madridi! Pazinojums par iekap?anu lidojumam uz Madridi!
Nina un solfedzo skolotajs ieleca savas vietas, skatidamies no zurnaliem.
Izspiedu?ies cauri «zarnai», kas veda no ekas uz rampu, visi beidzot atradas mazaja, bet loti majigaja minilidma?inas salona un ienema vietas.
Ernijs un Nina sedeja perfekti, atzveltnes bija nedaudz noliektas, un Toma saliektie celgali balstijas uz blakus eso?a kresla priek?a. Kad taja sedo?a meitene nolema apgulties, vin? sapes saviebas.
– Vai velaties, lai mes mainamies? – Maza auguma, lidzjutiga solfedzo skolotaja piedavaja Tomam palidzibu.
– Paldies. – Toms parcelas uz kreslu, kura sedeja Ernijs, un uzreiz atkal saravas: ari vina biju?ais kaimin? kaimin? nolema apgulties.
«Atliecies, es ?eit iederos,» Ernijs piedavaja palidzibu.
– Ko es daritu bez tevis?
Toms iesledza telefonu un saka kaut ko citigi meklet.
– Nu, cenas… Es izpute?u. Man vajadzeja likt vairak uz kartes.
– Ko tu dari?
– Perku Andaluzijas rozes ar piegadi, kas vel!
«Un man likas, ka tu… ta telaini izsaki.»
– Ar Dalu nevar runat telaini, vina pati diezgan labi «izpauz sevi»…
– Neuztraucieties, es ari panemu naudu. Turklat… ka pedejo lidzekli mes varetu pardot dalu no ta, ko esam mantoju?i, – Ernijs cukstus pabeidza.
Toms ar plaukstu uzsita pa pieri.
«Es par to pilnigi aizmirsu, domajot par to, kadu skandalu Dala varetu izraisit, kad mes ieradisimies… ko es daritu bez jums!»
Beidzot visi izsledza telefonus un piespradzejas – lidma?ina gatavojas pacel?anas bridim.
Pirmo reizi muza Ernijs lidoja kaut kur citur, nevis caur burvju portalu – sajuta bija jauna un patikama. Nina satvera vederu un saviebas. Ernijs katram gadijumam pasniedza vinai papira maisinu, tacu viss izdevas un driz vien vina mierigi aizsnauda, atspiedusi galvu pret vina plecu.
Solfedzo skolotajs cauksteja kaut ko, kas ietilpa vina vecmodigas jakas iek?eja kabata.
– Vai jus veletos riekstu rituli? – vin? cukstus jautaja Ernijam un Tomam.
– Ne, ne, paldies, es gribu pistacijas. – Pa eju viniem piepeldeja stjuarte, ripinot sev priek?a ratus ar dzerieniem un uzkodam. Toms piecelas, elastigi un klusi izstaipijas ka kakis, kur? bija nolemis nozagt desas gabalu no vakarinu galda, un pakera no ratiem nelielu maisu, kad meitene apstajas apmeram tris metrus no tiem: vina rokas, tapat ka kajas., bija loti garas.
– Un tu? – solfedzo skolotaja parsteigta jautaja Ernijam, stingri parliecinata, ka maizites, ko cep vina sirdsdama, mil visi apkartejie tikpat loti ka vin? pats.
– Man bus Pepsi un krekeri. Paldies, varbut velak,» Ernijs pieklajigi atteica.
Tereze, kas dzivoja viena eka ar Tomu, patie?am cepa lieliskas rulli?i, tacu pedeja gada laika Toms un Ernijs bija to apedu?i parak daudz, un tagad vini vienkar?i nevareja tos redzet.
Tereza nebija daudz vecaka par Tomu un uzskatija vinu par burvigu. Vinai nebija ne jausmas, ka Tomam ir gimene. Tomer neviens par to nezinaja, iznemot Erniju, Ninu un Po kungu, runajo?o kraukli, ko izaudzinaja Toms. Toms nevareja paskaidrot kaiminam, ka vina sieva, meita, mazmeita un znots dzivo Spanija, kur vin? parasti dodas it ka nelegali caur magisku portalu. Un Toms nolema iepazistinat savu patie?am vienigo draugu, kur? bija ari Ernija skolotajs, ar jauku sievieti, kura nebija pret vinu vienaldziga. Par laimi, paris no viniem izdevas lieliski, un tagad visi titeni un kukas tika pie jaunas izredzetas.
Driz vien ari solfedzo skolotajs aizsnauda, miega tomer turpinot ko?lat pec inerces.
Toms, tapat ka Ernijs, skatijas ara pa logu, citigi domajot par kaut ko savu, izraisot grumbu, kas paradijas starp vina gai?ajam uzacim.
Vini jau bija atstaju?i aiz muguras ziemelu ainavu ar tikko uzplauku?am lapotnem, drumiem akmeniem, aukstiem ezeriem un svina makoniem, kas, ?kiet, stiepas no pasaules malas, cen?oties uz visiem laikiem bloket sauli, kas beidzot bija sakusi sildit cilvekus no visas pasaules.. Tagad makoni bija viegli un rotaligi, ka jauni jeri, kas skrien talu leja pa ziedo?u kalnu nogazem ar augstu zidainu zali. Vel stunda vai divas, un jura pie apvar?na klus zila…
Ernijs aizvera acis, un jura saka caukstet; vin? pielika plaukstas pret smidzinataju, smejoties par to, ka juras putas pielipa pie basam kajam, lidz ?nako?os «zabakus» aizskaloja jauns vilnis.
4.NODALA. Vieteja virtuve un ekstravagantais spoks
Liels, specigs vilnis pek?ni iekoda Ernijam potites. Vin? zaudeja lidzsvaru un instinktivi nolika plaukstas uz priek?u, gatavojoties ienirt salaja aukstaja udeni. Bet ta vieta vin? maigi atsita pieri pret kaut ko cietu, beidzot pamostoties: vinu lidma?ina bija veiksmigi nolaidusies. ?oreiz Spanijas lidosta, un vin? atbalstija pieri uz Toma sedekla, kur?, trieciena pamodinats, uzleca uz vietas.
«Panemiet vismaz teju lidzi un iedzeriet teju!» – Pie izejas no lidostas solfedzo skolotaja Tomam tomer pasniedza veselu riekstu rulliti, mili ietitu sniegbalta papira un skrupulozi sasietu ar kadu skaistu bizi. – Tiekamies festivala! – Toma nedaudz uzmacigais kolegis beidzot atvadijas no viniem, ienirstot taksi.
– Oho, joprojam ir silti… ka vina to dara? – Toms iesainoja kulinarijas ?edevru celojuma somas brivaja nodalijuma.
«Varu deret, ka ta ir magija,» Ernijs nespeja pretoties.
Toms izlikas, ka neko nedzird.
– Ka butu ar nelielu pastaigu pa galvaspilsetu? Neteik?u, ka esmu liels ?is pilsetas pazinejs, bet varu paradit paris jaukas vietas. Ko tu doma?
– Ejam uz!
– Ejam uz!
Ernijs un Nina atbildeja gandriz vienlaikus.
– Vai mes nekavesimies majas? Dalija, iespejams, nebus loti prieciga, uzzinot, ka mes kavesimies,» Ernijs bija noraizejies.
– Mulkibas, tikai stunda, tad atri iesim, brauksim pa ?oseju ar veju! – Toms aizdegas. Vin? jau metas uz eju, vilkdams aiz sevis somu, Ernijs un Nina tik tikko speja sekot vinam lidzi.
Toms iegriezas kada aleja. Uz senas vienstavu majas, krasotas ar baltu un korallu krasu, virs loti senam durvim, kas izgatavotas no veca lakota koka, bija zime, kas pita ar savvalas vinogu katiem, veidojot nosaukumu, kas sastav no koka burtiem, kas izskatijas ka slikti biju?i sabojats dazu laikapstaklu katastrofu del, gruti noteikt, gandriz neiespejami.
– Lieliski, ?i vieta joprojam ir dziva! Ejam uzkost, es esmu izsalcis ka vilks, un tu?
– Tom, vai esi parliecinats, ka ta ir laba ideja? Varbut apsversim kadu restoranu uz galvenas ielas? – Ernijs ierosinaja.
– Biju ?eit, vieta ir lieliska! Bija pavasaris, mes bijam jauni un bezrupigi… – Toms iegrima atminas, uz isu bridi aizmirstot par bada sajutu. Bet vina veders skali noruca. – Man riebjas centralas ielas, tas ir tik… trok?nainas…
– Labi, labi, iesim. «Nina acimredzot nolema, ka vieglak bus vienoties ar Tomu, neka meginat vinu parliecinat.
Iestade, ka Ernijs paredzeja, neattaisnoja Toma ceribas (vai atminas). Ne parak tiri galdauti «dekoreja» letos plastmasas galdus. Uz gridas, kas klata ar nolietotu linoleju, ?ur tur bija izliju?as vina pelkes, kas izdalija jutamu smaku.
Toms, Ernijs un Nina panema vistirako, vienigo lidzeno galdu sturi pie loga, ko rotaja puteklains maksligais zieds.
Resna viesmile priek?auta no leta auduma nosvieda uz galda edienkarti, kas bija kaut kas lidzigs laikrakstam.
«Man likas, ka es ?o vietu atceros pavisam savadak,» Toms kautrigi atzina savu kludu.
«Toreiz dro?i vien bija savadak, viss mainas,» Ernijs vinu mierinaja. – Nu labi, dzersim kafiju, edisim paelju…
Blakus vinu galdinam zimigi paradijas liela viesmile, kas klusi skatijas uz griestiem, no kuriem karajas zirneklu tikli.
«Sirven ustedes comida vegetariana?» [1] – Toms neapdomigi iesaka dialogu.
Ernijs aizsedza seju ar rokam.
Viesmile neatbildeja, tikai grimasedama paskatijas no griestiem uz Tomu un vina garo bardu.
«Me gustar?a una tasa de tе [2],» Ernijs nolema glabt situaciju. Sieviete kaut ko uzrakstija sava piezimju gramatina. «Tres piezas, por favor [3],» Ernijs turpinaja skaidrot, cik vien labi vareja, pabazdams tris pirkstus uz priek?u.
?kita, ka viesmile vinu saprata. Edienkarte, kas atgadinaja avizi, vin? atrada vinam labi zinamo vardu «paella» [4] un noradija uz to ar pirkstu.
– Es panem?u ?o [5]. Tris gabalus, ludzu.
«Qu plato de casa hay en este restaurante?» [6] – Toms atkal ielauzas dialoga.
Ernijs atkal aizsedza seju ar rokam.
«Vino de la casa,» viesmile atcirta.
Nina kliedza, bakstidama dak?inu kaut ko slidena: vieteja paelja, ka izradijas, tika pasniegta ar gliemeziem. Ernijs rupigi izmak?kereja no Ninas ?kivja visus gliemezus un, ietinot tos salvete, nolika uz galda malas.
Padzeru?i teju, kas Ernijam par parsteigumu izradijas gar?iga un stipri pagatavota, vini samaksaja un atstaja «romantisko» kafejnicu.
– Vai velaties redzet spoku maju? – Toms ?kieleja, skatoties karte telefona. «Tas nav talu, tikai dazus kvartalus no ?ejienes.»
«Es domaju, ka mums ir pienacis laiks doties prom,» Ernijs atgadinaja Tomam.
– Un es gribu! – Nina negaiditi skali un uzstajigi pazinoja.
