скачать книгу бесплатно
Atradene un eņģelis
Gina Viegliņa-Valliete
Beta ir bārene, kuras vecākus noslepkavoja nezināmi ļaundari, meitenei vēl mazai esot. Mīlestības apvīta bērnība Betai ir palikusi sveša pasaule, tikpat sveša kā mātes glāsts. Viņu audzina pamāte – rupja, neizglītota sieviete. Meitene mīlestību meklē pie svešiniekiem, un daži to neliedz gan bērnunamos, gan internātskolā. Sveši cilvēki pamazām iedēsta mazās meitenes sirdī jaunu puķi, kas lēnām izaug, uzplaukst un pārvēršas bijībā pret skaisto.
Taču ir vēl kāds, kas vienmēr ir kopā ar Betu ― viņas Sargeņģelis. Tas ir viņš, kas glābj meiteni dzīves vistumšākajā nestundā… Sargeņģelis nosargā savu Betu, un viņa atgriežas dzīvē, šoreiz daudz stiprāka dvēselē un garā.
– Dievs, Kungs, palīdzi! – Eņģelis iebrēcās un iekrita pasaulē, kurā valdīja tumsa. Izpletis spārnus, viņš lidinājās virs baltā klajuma, virs egļu galotnēm un meklēja savu Cilvēku. Mazo bērnu.
– Garā stipram, mīlošam un vajadzīgam, – viņš nebeidza atkārtot Dieva teikto un skatījās tālumā, kur pletās balti apsnidzis mežs.
Gina Viegliņa-Valliete
Atradene un eņģelis
Grāmatu veltu cilvēkiem, kuri man palīdzēja garajā dzīves ceļā kļūt par to, kas esmu. Vecajai tantiņai Annai Polei un tantei Ernai Balodei, kura no balto mākoņu maliņas vēro mani un laiku, kādā dzīvoju. Lai Dievs jums, manas mīļās, stāv blakus vienmēr visur, kur esat, kur būsiet! Es ticu, ka reiz mēs tiksimies.
Liels paldies draudzenei Benitai Zemovičai, cilvēkam, kas palīdzēja un palīdz grūtos brīžos!
Paldies Aloidai Baķei, Rutai Keišai, Margaritai Celmiņai, Diānai Ruģelei un Ivetai Radziņai par atbalstu.
Paldies jums, mani mīļie novadnieki!
IEVADS
Liktenis man bijis labvēlīgs, jo esmu ne tikai izdzīvojusi, bet Dievs mani arī apbalvojis ar daudzu svešu cilvēku atbalstu, labestību un mīlestību jau agrā bērnībā, skolas, studiju gados un tālākajā dzīves ceļā.
Mīlestība ir dāvana, ar ko Dievs apbalvo ikvienu cilvēku, taču savas dzīves laikā, lai gūtu dvēseles mīlestību, ir daudz jāstrādā ar sevi, ar attiecībām, ar dzīves ceļā sastaptajiem cilvēkiem, arī ar paziņām. Jāmācās mīlēt otru neatkarīgi no mantas un stāvokļa sabiedrībā.
“Kas ir mīlestība?” šo jautājumu uzdodam sev un citiem, bet nav tik vienkārši atbildēt.
Domāju, ka Mīlestība ir nesavtīgas jūtas. Tā ir fiziskā, emocionālā, garīgā tuvība, tās rezultātā rodas bērniņi, kas vēl vairāk satuvina divus cilvēkus. Tā ir dvēseļu savienība, kas pastāv arī pēc aiziešanas tajā saulē. Diemžēl ne katram ir dota tēva un mātes mīlestība. Taču gadās, ka spēcīgi attīstīta dvēsele, nemitīgi cīnoties par savu izdzīvošanu, spēj iegūt to, kas viņai atņemts. Tās ir jūtas, ko mazās Betas dvēselē iesējuši labestīgi cilvēki.
Dzejnieks Imants Ziedonis reiz “Kurzemītē” rakstīja: “Iedomāsimies taisni, kurā atzīmēsim punktus. Katru laimes brīdi. Kā rezultātā, dzīves laikā izveidojas tā saucamā lielā laimes līnija. To mēs izjūtam mūža novakarē.”
Grāmatas “Atradene un Eņģelis” notikumi risinās 20. gs. otrajā pusē, kad Latvijai nav miera. Kaujas seko kaujām. Krāsmatās paliek darba augļi, lopi un cilvēki. Arī bērni, kuru dzīve līdzinās ellei.
Šie bērni bieži neiederas blakus, tā dēvētajās labvēlīgajās ģimenēs, jo vienkārši neprot dzīvot. Nabadzība nes līdzi pazemojumus un atkarību no svešu cilvēku labvēlības. Viņus var apvainot, pateikt – tu esi nekas! Tu esi niecība! Un, ja izdodas pacelties virs ūdens, tad atrodas arī tādi, kas no jauna pasper ar kāju un saka – tu esi tur, kur tu esi. Tava vieta ir mēslainē.
Dievs šiem bērniem licis dzīvot, un viņi dzīvo, kā prot un kā var. Taču viņu dzīve ir nemitīga savas vietas meklēšana šajā tik aukstajā pasaulē. Un ir labi, ja līdzās ir Sargeņģelis, kurš vienmēr ir blakus, kurš pasargā no kļūmīgiem soļiem.
Sākot rakstīt par cilvēku savstarpējām attiecībām pēc Otrā pasaules kara, kad Latviju okupēja padomju karaspēks, sapratu, ka labais un ļaunais vēl jo vairāk pastiprinājās daudzu dvēselēs. Ļaudis norobežojās cits no cita. Baidījās pat no saviem bērniem, jo viņus vēroja čekas modrās acis. Un, ja kaut kas neatbilda viņu redzējumam, tad padomju pretiniekus gaidīja spīdzināšana, noslepkavošana, izsūtīšana uz Sibīriju.
Es bieži sev uzdodu jautājumu: “Kā mēs uzzinātu, kas ir labs, ja nezinātu, kas ir ļauns?”
Ir kari, pēckara un miera laiks. Nezinu nevienu gadu simteni, kad nebūtu cilvēku iznīcināšanas, māju dedzināšanas un cilvēku, kuri zaudējuši visu.
Grāmatā “Atradene un Eņģelis” stāstu par kādu mazu meitenīti, kuras vecākus noslepkavoja nezināmi ļaundari.
Viņa nepazīst savu ģimeni – māti, tēvu. Viņu audzina pamāte – rupja un neizglītota sieviete. Meitene mīlestību meklē svešos cilvēkos, un daži to neliedz gan bērnunamos, gan internātskolā, kur valda padomju audzināšanas gars. Tur atrodas arī cilvēki, kas sasilda mazās Betas dvēseli. Varbūt tas ir žēlums, kas atšķir cilvēku no dzīvnieka? Varbūt mīlestība? Sveši cilvēki pamazām iedēsta mazās meitenes sirsniņā jaunu puķi, kas lēnām izaug, uzplaukst un pārvēršas bijībā pret skaisto.
Tā ir mīlestības puķe, kas reti uzzied ziemas spelgonī logu rūtīs vai pļavās vasaras karstumā.
Eņģelis un meitene
Kāpj Dvēsele tai neredzamā kokā,
Kur Eņģelis tur stabulīti rokā,
Ar spārniem kādu noglāsta un smaida,
Man šķiet, viņš mani, tikai mani gaida.
Kad uzpūš vēji, Dvēselīte lido,
Un kādam piekļaujas un maigi satver to,
Un zvaigznēs lūkojas, un mīļi smejas,
Līdz nodreb zaļie pakalni un lejas.
Balts Eņģelis caur baltu miglu nāk,
Un saka – viss būs labi, viss būs savādāk,
Kad tu pa koši zaļu pļavu atkal skriesi,
Par debesīm un rudzupuķēm smiesi.
Tu ziedēsi kā zila rudzupuķe,
Tu jutīsies kā nebēdnīga skuķe,
Kam Eņģelis, kā vienmēr, līdzās ies,
Par pasauli no jauna brīnīsies.
Gina Viegliņa-Valliete
Cik dīvaini! Cilvēka mūžs ir kā viens vienīgais veselums. Te, uz šīs skaistās zemes, viņš piedzimst, te visu vai daļu dzīves mīl, cieš un te arī nomirst.
– Tā vienmēr ir bijis un būs, – domāja Eņģelis bez vārda. Pats Dievs izsauca viņu pie sevis. Tātad būs nopietna saruna. Var jau būt, ka tā ir atgriešanās no lielās, tikai viņam zināmās pasaules, lai izpildītu savu uzdevumu uz cietsirdīgās zemes? To, ka zeme ir cietsirdīga, viņš zināja pēc paša piedzīvotā. Eņģelis meklēja maksimālu dvēseles mieru, kā viņam pietrūka dzīves laikā, tāpēc šis izsaukums viņu biedēja.
O! Nē! Viņš tur negribēja. Viņam te bija labi. Spoža, maiga gaisma apstaroja Eņģeļu pilsētu. Pilsētas māju sienas vizēja un mirdzēja kā ledus. Cits pēc cita vieni eņģeļi aizlidoja, bet otri atsteidzās, lai piedzīvotu svētlaimi pie Dieva kājām. Eņģelis, kurš juta, ka būs jāatgriežas zilajā pasaulē, skatījās Dieva acīs un lūdzās, lai nesūta viņu atpakaļ. Dievs ielūkojās eņģeļa izbiedētajās acīs un iedrošinot pasmaidīja. – Nebaidies! Būs jau labi. Tev tomēr jālido atpakaļ. – Eņģelis lūdzās, lai nesūta projām. Bet visas lūgšanas bija veltas. Tad viņš krita ceļos Tā Kunga priekšā un tupēja tik ilgi, līdz Viņš Tas Kungs atmaiga un viņu uzklausīja.
– Ko, tu gribi, es tev prasu? Vai tu maz zini, kāds būs tavs uzdevums? Katram no jums jāizpilda pienākums pret dzīvajiem. Tikai tad tu varēsi šeit dzīvot pastāvīgi un baudīt nektāru no manas rokas.
– Kāds? Kāds uzdevums? – Eņģelis nobijies drebošā balsī vaicāja. – Kāds uzdevums? – viņš atkārtoja.
– Tev būs ļoti atbildīgs uzdevums un arī pienākums. Tev jāiesēj mīlestības puķe kāda bērna sirdī! – viņš teica. – Un tas nebūs viegli. Zinādams, ka vairs nespēs pretoties Dieva gribai, atceroties to, kas reiz notika ar viņu, Eņģelis piecēlās, nostājās pretī Tam Kungam un sacīja: – Es negribu, bet esmu gatavs! – Tad viņš atkal smagi nopūtās un nolieca galvu. – Kas man būs jādara? – Viņš bēdīgi paskatījās Dieva Tā Kunga acīs. – Es esmu gatavs.
– Tagad paklausies, ko sacīšu, – Dievs maigi teica. – Tu būsi sargs kādam bērnam.
– Sargs? – Eņģelis pārjautāja.
– Jā, sargs. Visu tā bērna mūžu. Blakus esošs un neredzams.
– Kāpēc?
– Viņam vajadzīga mūsu aizsardzība. Viņam neviena nav, neviena. Ne tēva, ne, pats galvenais, arī mātes.
– Aizsardzība?
– Jā! Un tu to darīsi, jo arī tu pazaudēji savu lielāko dārgumu un tu to zini.
– Kam? – jautāja Eņģelis.
– Kādam, kam ļoti vajadzīga tava palīdzība. Tikai tu manā vārdā to varēsi izdarīt. Tikai tu, mans mīļais Eņģeli, jo viņa ir tev tuva.
– Man? – Eņģelis pārjautāja. – Kā es to varēju aizmirst? Es esmu pavisam īsu laika sprīdi šeit un jau aizmirsis, ka arī es reiz pazaudēju bērnu. – Viņš klapēja ar spārniem pa savu galvu. Spožas dzirksteles nolija pār zemi, gluži kā ugunis laktā kalēja smēdē, kad viņš uzsit ar savu smago āmuru pa tikko sakarsētu metālu. – Es esmu apjucis. Laikam no šī skaistuma.
– Vai tu to varēsi? – Tas Kungs pārjautāja.
– Jā, mans Tēvs. – Eņģelis nolieca galvu un sakļāva spārnus. Tā bija zīme, ka viņš paklausīs savu Tēvu un vienmēr būs gatavs izpildīt to, ko Viņš licis.
– Neatbildi uzreiz. – Dievs pasmaidīja. – Es jau teicu, ka tas nebūs viegli. – Viņš tina tālāk savu domu pavedienu, kas gluži kā zirneklītis aptina smilgu kāda ceļa malā. – Tev būs jābūt garā stipram un mīlošam. Vai tu to spēsi? Vai varēsi?
Eņģelis gara acīm ieraudzīja degošās mājas, kur sadega viss, kas bija. Tās dega, liesmoja cita pēc citas, jo, kā viņam toreiz šķita, ir pienākusi pastarā diena.
– Nē! Nē! Es nezinu, vai spēšu? Tās ir atmiņas. Man būs grūti. – Eņģelis vēlreiz mēģināja pretoties, taču sirdī jau piekrita Viņam Vienīgajam, kas zināja visu.
Dievs: – Nekas nav viegli, ja tu to dari no sirds. Nekas. Arī šeit tava sirds raud un raudās vienmēr, lai kur tu arī būtu. Tu taču zini, ka bērnam, kurš palika bez vecākiem zemes dzīvē, ir liels juceklis viņa dvēselē, jo viņam nav, no kā mācīties. Tu arī zini, ka zemes dzīve dota, lai apgūtu to, ko viņš nezina. Bet no kā lai viņš mācās, ja nav vecāku? Tāds bērns ir īpaši jūtīgs. Viņam būs grūti paciest negodīgumu, to, ka viņu neviens nemīlēs. Tieši otrādi, viņam vienmēr kāds atgādinās: “Tu esi nekas!” Šim bērnam nepietiks ar apģērbu, ēdienu un jumtu virs galvas. Viņam būs tikai viena iespēja – visas savas dzīves laikā apgūt to, bez kā dzīvei nav jēgas. Tās ir ciešanas un mīlestība. Un tikai tu spēj viņam to dot. Tikai tu spēj viņu pasargāt no milzīgām ciešanām un kļūdām.
– Kādām kļūdām? – Eņģelis vēl pavaicāja.
– No pārpratumiem. – Dievs skumji atbildēja. – Vai saprati, Eņģeli?
– Dievs, Kungs, palīdzi! – Eņģelis iebrēcās un iekrita pasaulē, kurā valdīja tumsa. Izpletis spārnus, viņš lidinājās virs baltā klajuma, virs egļu galotnēm un meklēja savu Cilvēku. Mazo bērnu.
– Garā stipram, mīlošam un vajadzīgam, – viņš nebeidza atkārtot Dieva teikto un skatījās tālumā, kur pletās balti apsnidzis mežs.
ATRADENE
Jau vairākas dienas puteņoja. Ziema negribēja atlaisties. Sērsna traucēja gan meža zvēriem, gan cilvēkiem. Kājas grima gurkstošajā sniegā. Aukstais vējš, ielauzies biezi saaugušajās eglēs un cilvēku kažoku apkaklēs, negribēja laisties vaļā. Šur tur klusumu pārtrauca vārnu ķērkšana.
Neliels vīru pulciņš siltos kažokos un puskažociņos, ar medību bisēm un vācu automātiem pār pleciem, kopā ar izvārgušajiem zirgiem, kuri bija iejūgti kamanās, lēnām brida uz priekšu. Dziļās kupenas traucēja viņiem pielikt soli.
Kaut kur noskanēja lauska cirstās skaņas. Lūza zari, un ceļinieki apstājās. Vecākais vīrs, noaudzis ar melnu bārdu, pagriezās. Zilās acis zem biezajām, nosarmojušajām uzacīm nopietni skatījās ceļiniekos. Parupjā balsī viņš uzrunāja pārējos: – Es jūtu dūmus. Kaut kur jābūt cilvēku miteklim. Tur arī atpūtīsimies siltumā.
– Es arī jūtu dūmus, – atbildēja jauneklīga balss. Gluži kā briedim viņa nāsis nodrebēja. – Mans vēders jau sen prasa kaut ko siltu. Iesim tur! – Viņš rādīja ar roku. Pārējie klusēja. Jau vairākas dienas viņi bija klīduši pa kara izmocīto zemi, par kuru karoja svešzemnieki no austrumiem. Kā tikai te nebija! Vācieši, krievi. Kāds zināja stāstīt, ka vācu pusē karojuši arī somi. Cits, ka bēdzis no krievu gūstītājiem un, atgriezies dzimtajā pusē, atradis tikai krāsmatas. Sieva un bērni nošauti. Citi zemnieki, pametuši savu iedzīvi, sētu, kopā ar sievām, bērniem un tā gada ražu devušies mežā, lai cīnītos pret ienaidniekiem, kuri dedzināja, pievāca visu, ko vien varēja atrast, un noķertos aizsūtīja uz tālo Sibīriju. Jā, valodas un valodiņas. Neviens nespēja īsti pateikt, kas notiek Dieva zemītē.
Sēlijas drūmajos silos pat zābakos, pastalās un siltās zeķēs ietērptajām kājām bija silti, toties zābaki daudziem vairs nebija. Bēgļi izraka bedres, iekšpusi aplika ar baļķiem un skujām un noslēpa savējos.
Pēc kāda laika vīri nonāca līdz kādas sētas krāsmatām, no kurām vēl kūpēja dūmi. Vietām, vēja skarti, ar sarkanu liesmu uzliesmoja un nodzisa nesen apdegušie baļķi. Vīri apstājās.
– Arī šeit viņi bijuši, – kāds noteica. Iztraucētas melnas vārnas ķērkdamas pacēlās virs krāsmatām.
– Nu, re, būs arī siltums! – Ļaudis apstājās pie nodegušās sētas, kurā vēl kūpēja baļķi. Kāds uzmanīgi, lai neapdedzinātos, pārkāpa pāri pa pusei apdegušajiem kokiem. Viņš atpogāja kažociņu. Kļuva karsti. Oda pēc degošas gaļas.
– Laikam lopiņi? – kāds noteica. – Varbūt tur vēl var atrast kādu gaļas gabalu?
– Nekā. Te neko vairs nevar atrast. Te ir tikai pelni, pelni un apdeguši baļķi, – cits meža vīrs noteica.
– Skatieties! Tur kaut kas ir, – ar bārdu apaugušais vīrietis rādīja augšā.
Spoža gaisma izspraucās no pelēcīgajām debesīm. Tā tuvojās aizvien tuvāk un tuvāk, līdz pārtapa gaismas būtnē, kas atgādināja cilvēka stāvu. Tā virzījās vīru virzienā.
Vīri bijīgi nolieca galvu un nokrita uz ceļiem gurkstošajā sniegā. Gaisma noglaudīja vīru stāvus, egles un priedes. Šķita, ka nakts pārtapusi gaismā. Mežā kļuva gaiši kā dienā. Pat pūce kādā eglē atvēra acis un neatlaidīgi skatījās krāsmatu virzienā.
Šķita, ka pasaulē valda tikai un vienīgi mīlestība. Pat aukstais, baltais gaiss šķita mīlestības pārņemts. Kaut ko tādu neviens vēl nebija piedzīvojis. Kāda Gaismas būtne gluži kā krītoša zvaigzne nokrita uz zemes un nostājās līdzās kādam vīstoklim kažokā. Tā noliecās, tad pārliecās tam pāri un kaut ko čukstēja. Šķita, ka pats Eņģelis sarunājas ar ko neredzamu, ko vīri vēl nebija apjautuši.
Viņi skatījās mutēm vaļā. Pat mati bija sacēlušies gaisā. Brīnums un bailes, godbijība un padevība mijās kā vasarīgas varavīksnes krāsas.
– Kas tas ir? – viņi nesaprata.
– Ar ko tas nezināmais sarunājas? – To taču viņi skaidri redz, ka tā tur nav zvaigzne. Tā likās kā Viņpasaules būtne. Varbūt pats Jēzus Kristus?
– Kāpēc būtne atrodas šeit, pie nodegušās mājas? – ikviens no meža vīriem sev jautāja.
– Tas ir kaut kas neizskaidrojams.
– Nebaidies, mazais! – baltais stāvs raudzījās bērnā un teica: – Mēs vēl piedzīvosim labākas dienas. Nebaidies! Es tev vienmēr būšu blakus. Tas ir Dieva uzdevums. Man tas jādara. Jāglābj tevi. Vai tu man tici, mans bērns? – Eņģelis cieši piespiedās vīstoklim un apskāva mazuli, lai to sasildītu. Abi saplūda vienā gaismā. Vienā biezā, baltā miglā, kas tādā aukstumā, kad lausks cērt kokos, tik tiešām bija brīnums. – Bet, tagad guli! Neraudi! – Bērns nomierinājās. Viņu apņēma absolūtās laimes un miera sajūta. – Esi mierīgs, manu mazulīt! – Eņģelis atkārtoja. – Tevi drīz vien kāds atradīs. Kad es būšu projām, tad tikai dod ziņu, lai viņi tevi dzird.
Pēc mirkļa, kad gaisma pazuda, vīri cēlās kājās.
– Tas laikam ir Dieva sūtnis?
– Ko viņš šajā postažā meklēja? – cits citu pārtraukdami, vīri runāja.
– Varbūt nogalinātā māte? – tā kāds cits.
– Māte, kas pārvērtusies Eņģelī? – jauns puisis ar virvi apjoztā puskažokā klusi pārjautāja.
– Tā stāsta, ka tīras dvēseles ātri pārvēršas Eņģeļos, bet māte vienmēr ir svēta un tīra, – vīrs ar bārdu novilka. – Ja viņa ir māte, – viņš piebilda.
– To laikam tikai Eņģelis zināja. Ja kādam pastāstīsim, neticēs, – puisis klusām noteica un, pamīņājies uz vietas, atdalījās lēnām no pārējiem un virzījās uz bijušās mājas galu. To viņi vēl nebija paspējuši izpētīt.
– Par ko viņus tā? – cits mežinieks noprasīja.
– Par to, ka bijuši vienkārši zemkopji, godīgi cilvēki, – skanēja atbilde. – Par to, ka atbalstīja mūsējos. Par to, ka bijuši kārtības sargi. Vai nu krievam vajadzīgs prasīt, – par ko? Viņiem galvenais slepkavot un laupīt.
– Manus vecīšus arī piekāva. Brīnums, ka atstāja dzīvus. Tikai zemes kopēji gan viņi vairs nebija un nebūs, – teica Andulis.
– Maitas! – Vecākais nospļāvās. – Labāk paskatīsimies, kas tur? – viņš teica. Viņš pagriezās pret vīriem, – es jūs brīdinu, nevienam ne vārda! Skaidrs? Par runāšanu vien sarkanie var ietupināt.
– Ja mūs noķers, tad tāpat ietupinās, – kāds nodūca.
– Mūs, visdrīzāk, nošaus uz vietas par pretošanos sarkanajiem. Nav jau pirmā reize, kad viņi mūs vajā. Atcerieties Stučkas laikus un Stukmaņu muižu, kur pagrabos nomocīja simtiem zemnieku, skolotāju? Arī manu tēvu. Tā, lūk, vīri.
– Jā! Jā! Kāda runa? Mēs to saprotam.
Te klusumu pāršķēla skaļš brēciens. Vīri sarāvās. Kas tas? Šķita, ka bļauj bērns. Vīri apstājās.
