скачать книгу бесплатно
Klusi dūdodama, Libija nodziedāja vēl vienu mierīgu rokdziesmu popūriju, ar roku glāstot bērna kailo galviņu. Viņa sev sacīja, ka šis mazulis reiz izaugs par spēcīgu, jaunu vīrieti, kurš lauzīs sieviešu sirdis. Dzimstot viņa garums bija divdesmit divas collas, kas liecināja, ka reiz viņš būs gara auguma. Libija domāja, ka abi viņa vecāki ir gara auguma, bet tas jau bija tikai minējums no viņas puses.
Šūpojot mazuļus citu pēc cita, viņa nespēja neprātot, kāda gan izvērsīsies viņu dzīve. Kādu potenciālu viņa tajos iztēlojās redzam. Auklēt bērnus bija laba sajūta. Laba kādā grūti izskaidrojamā veidā. Libija dīki mēģināja iztēloties, kā jutusies viņas māte, pirmo reizi turot rokās meitu.
Tad viņa juta kādu stāvam aiz muguras. Vispirms viņa domāja, ka tā ir māsiņa, bet, nē… Dakteris Stouns.
– Jūs esat Libija, vai ne? – viņš vaicāja, sapratis, ka sieviete zina par viņa klātbūtni.
– Jā. Dakteris Stouns, pareizi?
Viņš apgāja apkārt un nostājās viņas priekšā, izskatīdamies garš un muskuļots, draudīgs kā melns negaisa mākonis. Libijai bija grūti elpot, kur nu vēl runāt normālā balsī.
– Filips, – viņš ieteicās.
Tātad viņi viens otru uzrunās vārdā. To bija labi zināt, un droši vien tā bija zīme, ko kāds divpadsmitgadnieks iztulkotu pareizāk nekā Libija.
– Tā jau domāju, ka jūs stāvat man aiz muguras, – viņa sacīja, pūlēdamās izklausīties mierīga un nesatraukta. Viņa gan šaubījās, vai tas izdodas. Tomēr ļoti negribējās, lai ārsts zinātu, cik tramīgai liek viņai justies.
– Atvainojos, ja liku jums satrūkties. Dzirdēju, ka darbojaties kā brīvprātīgā mazuļu telpā.
– Jā… Es sapratu, ka man ir brīvs laiks, lai to darītu. – Viņa nepieminēja iemeslu un nožēloja pat to, ka pateikusi tik daudz. Viņas ego jau tā cieta no bezdarbnieces stāvokļa. Atzīt to otram cilvēkam bija vēl grūtāk. Vēl sliktāk bija tas, ka viņa nebija atradusi citu darbu jau mēnešiem ilgi.
– Saprotu…
– Esmu juriste, – viņa izspēra.
– O! Lieliski.
Libija nespēja klusēt. – Mana specializācija ir trasti un īpašumi… Šajā jomā šobrīd ir tāds kā pieklusums. Bet ārstiem jau tāds negadās, pareizi? – viņa pavaicāja, jau runājot saprazdama, ka jautājums ir smieklīgs.
Par laimi, viņš to ignorēja.
Mazulis viņas rokās iespiedzās. Uz mirkli Libija bija pilnīgi aizmirsusi, ka tur rokās bērnu. Viņa pateicās Dievam, ka jaundzimušais nebija izslīdējis no viņas apskāviena un noripojis uz grīdas. Viņa saķēra bērnu nedaudz stingrāk. Libija saprata, ka droši vien vajadzētu kaut ko sacīt, bet prāts bija tukšs kā izslaucīts. Patiesībā viņa nespēja pateikt ne vārda.
– Jūs acīmredzot esat darbojusies ar mazuļiem jau agrāk, – viņš ieteicās sarunas uzturēšanai.
– Ak…
– Izskatās, ka jūs ar tiem jūtaties brīvi.
Brīvi? Viņa? Ar mazuļiem? Patiesībā līdz pagājušajai nedēļai viņa neatcerējās pēdējo reizi, kad vispār būtu bijusi zīdainim tuvumā.
Pirms sešiem gadiem. Tagad viņa to skaidri atcerējās. Džuljeta, viena no juristu palīdzēm, bija devusies dzemdību atvaļinājumā. Kad mazulis bija piedzimis, viņa bija iegriezusies birojā kopā ar meitiņu. Libijai pat nebija skaidrs, kā tas notika, bet zīdainis tika ielikts viņai rokās, un viņa to bija vairākas minūtes turējusi. Kad Džuljeta bija atkal paņēmusi meitu, Libija jutās atvieglota.
Tomēr viņa bija kļuvusi par brīvprātīgo bērnaukli Sietlas slimnīcā. Libija īsti neizprata, kas mainījies. Vai iespējams, ka mainījusies viņa pati? Kopš tikusi atlaista – viņa sarāvās pat no domas par Burkhart, Smith & Crandall – , Libija vairs neaptvēra, kas un kāda viņa patiesībā bija.
– Es gribētu ar jums aprunāties privāti, – Filips sacīja, pārtraukdams viņas pārdomas.
Libija pārsteigumā stīvi blenza uz viņu, brīnīdamās, ko gan viņš tādu varētu pastāstīt.
– Kāpēc?
Viņš jautājumu ignorēja. – Lai gan kafetērija nav ideāla vieta, tā derēs.
Viņa samiedza acis. – Par ko ir runa?
– Ir kāda lieta, ko es vēlētos apspriest, – ārsts sacīja, it kā šī atbilde būtu pietiekams izskaidrojums.
Libija saviebās. Varbūt kas kas nebija kārtībā ar brīvprātīgā pieteikuma formu, bet tas neizklausījās ticami, jo viņa jau bija pieņemta.
– Tas prasīs tikai dažas minūtes. – Viņa vilcinājās.
– Tas ir svarīgi.
– Labi, – viņa nedaudz negribīgi piekrita. – Es beidzu trijos.
– Tā jau Šerona teica.
Libija aptvēra, ka joprojām blenž uz viņu un Stouns gaida atbildi. – Trijos, – viņa atkārtoja. – Kafetērijā.
Vairāk neko neteicis, ārsts devās projām. Tiklīdz mazuļu telpas durvis aizvērās, Libija izpūta elpu, ko neapzināti bija aizturējusi. Filips Stouns bija strups un prasīgs. Visvairāk viņu kaitināja tas, ka bija ļāvusi sevi iebiedēt. Tikai tas vien, ka viņš bija vīzdegunīgs dakteris, nepadarīja viņu labāku par jebkuru citu. Tomēr viņa nespēja neprātot, ko gan ārsts uzskata par tik svarīgu, ka grib to apspriest privāti.
Šerona atgriezās pēc dažām minūtēm. – Vai tas bija dakteris Stouns, kuru es te tikko manīju? – viņa jautāja. Smaids viņas lūpu kaktiņos liecināja, ka viņa nevarētu vēl vairāk priecāties par šādu negaidītu notikumu pavērsienu. Viņa gandrīz vai sajūsmā berzēja rokas.
– Jā, viņš bija iegriezies. – Libija no sirds centās neizrādīt, cik neveikli ārsts viņai lika justies.
– Un? – Šerona turpināja, tumši brūnās acis gaidpilni iepletusi, jo dedzīgi vēlējās uzzināt visus sīkumus par šo īso tikšanos. – Vai man nāksies ar spīdzināšanu izvilkt to no tevis?
Ko viņš gribēja?
– Viņš teica, ka vēlas apspriest kādu privātu jautājumu, – Libija atteica, iedomājusies, ka Šerona varētu kaut ko par to zināt.
Šeronas pārsteigtais izskats gan liecināja, ka māsa ir tikpat lielā neizpratnē kā viņa pati. Tad viņa lēnām atplauka smaidā.
– Man šķita, ka tu viņam patīc, un man bija taisnība.
– Es tā nedomāju. – Libija nezināja, kā Šeronai radusies tāda doma, bet viņa no tiesas šaubījās, ka varētu šķist pievilcīga dakterim Stounam.
Šeronas smaids negrasījās apdzist. – Piemini manus vārdus.
Libija nobolīja acis. – Ak, lūdzu, – viņa sacīja. – Manuprāt, nevajag no tā izpūst vairāk, nekā vajadzīgs. Esmu pārliecināta, ka viņam ir kāds nevainīgs jautājums vai lūgums.
– Domā, kā gribi, mīļā.
Trijos Libija novilka slimnīcas virsvalku un nākamās minūtes pavadīja, atjaunojot grimu un sukājot matus. Ja nu nāksies sastapt sātanu vaigā, viņa vēlējās izskatīties, cik labi vien iespējams. Tas, ka viņai tas rūpēja, tomēr bija vēl kaitinošāk.
Pa ceļam uz liftu paķērusi mobilo tālruni, Libija nobrauca līdz vestibilam un uzrakstīja īsziņu Robinai. DR. STOUNS LŪDZ APRUNĀTIES PRIVĀTI. NEZINU, KO LAI DOMĀ.
Viņa nospieda podziņu “nosūtīt”, un Robinas atbilde parādījās jau pēc dažām sekundēm. DAKTERIS AKMENS SIRDS? Libija uzrakstīja NO SPORTA ZĀLES un saņēma atbildi SEKSĪGS ČALIS.
Libija nošķobījās, izlasot pēdējo ziņu. Viņa nesaprata, ko sievietes saskata Filipā Stounā. Ak, protams, viņš labi izskatījās, bet rakstura ziņā viņš bija nīgrs kā bruņurupucis.
Ieejot kafetērijā, viņa iemeta mobilo tālruni somiņā un apstājās pie ieejas, lai atvilktu elpu un atrastu Filipu.
Viņš sēdēja telpas dziļumā, kur varēja cerēt uz zināmu privātumu. Libija devās pie viņa ar tādu sparu un entuziasmu, ar kādu notiesātais varētu tuvoties bendem pie karātavām. Vienīgā doma, kas iedvesa optimismu, bija tā, ka viņam noteikti ir pusdienu pārtraukums un tas nebūs ilgs. Uz galda viņa ievēroja divas tasītes kafijas.
Viņa izspieda vieglu smaidiņu, atvilka krēslu un apsēdās.
Libija negraisījās izrādīt, cik ļoti šis vīrietis viņu mulsina.
– Nezināju, kā jūs parasti dzerat kafiju, – ārsts teica un pasniedza viņai krūzīti.
– Būs labi. Par ko runāsim? – Libija aptvēra krūzīti ar abām rokām.
Viņš palūkojās rokas pulkstenī, it kā gribēdams teikt, ka nav daudz laika, un viņai pret to nebija nekas iebilstams.
– Galvenokārt es gribēju noskaidrot par mazuli.
– Mazuli, – viņa atkārtoja. – To, kuru es turēju, kad jūs ienācāt zīdaiņu telpā? – Viņa nevarēja iedomāties, ko varētu pastāstīt, izņemot tā dzimumu un vecāku uzvārdu.
– Nē, nē. – Viņš saviebās un pakratīja galvu, it kā viņas neprasme lasīt domas būtu kaitinoša. – Kad viņam jānāk pasaulē vai varbūt jūs pat neko nezināt par to?
Vai viņš visā nopietnībā iedomājās, ka viņa ir stāvoklī? Šobrīd viņai tehniski nebija tādas iespējas. Viņa nebija bijusi kopā ar vīrieti kopš… Nu, nebija nekādas vajadzības cilāt šo sāpīgo tematu. – Es nekādā ziņā nevaru būt stāvoklī, – viņa noteikti un skaidri bilda. – Un, ja es būtu, varat būt drošs, ka tā nebūtu jūsu darīšana.
Viņa acis iedegās un rokas stingri aptvēra tasi. Ne viens, ne otrs kafiju nebija pat pagaršojis. – Es nerunāju par jums.
Libija neizpratnē blenza uz viņu. Godīgi sakot, Stouna teiktais nebija saprotams, bet viņš nebija izprotams jau kopš pirmās tikšanās minūtes, tāpēc viņa nebija īpaši pārsteigta.
– Jums taisnība… tā nav mana darīšana, un es vilcinājos kaut ko teikt, bet tad man šķita, ka tas jādara. Saprotu, ka varbūt to nebija pareizi pat pieminēt.
Viņa pacēla labo roku pilnīgā neizpratnē. – Atvainojos, bet man nav ne jausmas, par ko jūs runājat.
– Jūsu meita, – viņš strupi izmeta.
– Man nav meitas. – Viņa pielika roku pie krūtīm. – Es pat neesmu precējusies. – Nebija gan tā, ka vīra trūkums traucētu tikt pie bērna. Ak kungs, šķiet, šī vīrieša klātbūtnē viņa pat nespēja sakarīgi izteikties.
– Meitenes, kas bija kopā ar jums todien, kad atnesāt cepurītes priekšlaikus dzimušajiem.
– Keisija un Ava?
– Viena no viņām ir stāvoklī.
Libija automātiski pašūpoja galvu. – Jūs maldāties. – Viņš noteikti kļūdījās. – Viņām ir tikai trīspadsmit gadu.
Ārsta seja nocietinājās, un viņš kļuva uzstājīgāks. – Man ir pamatotas aizdomas, ka tumšmatainā meitene ir stāvoklī.
Šī informācija ne nieka nepalīdzēja.
– Viņas abas ir tumšmates.
– Tad tā bija meitene džinsos.
– Viņām abām bija džinsi.
Viņš pašūpoja galvu. – Labi, tad meitene labajā pusē.
Libija piemiedza acis un sasprindzināja atmiņu, cenšoties atminēties, kā viņas stāvēja pie lifta. – Pa labi no jums vai no manis?
– No jums. Nē, no manis.
Pa iekšējo saziņas tīklu atskanēja paziņojums, lūdzot dakteri Stounu nekavējoties atgriezties jaundzimušo nodaļā.
Filips piecēlās.
– Man jāiet. Žēl, ka nevaru palīdzēt kā vairāk. Man bija sajūta, ka tas jāpastāsta, jo meitenei jāaiziet pie ārsta. Viņai vajadzīga pienācīga veselības aprūpe, gan viņai, gan mazulim. Es būtu gribējis konkrētāk aprakstīt, kura no abām tā bija. Ja jūs neesat māte, – viņš pavilcinājās un tad pašūpoja galvu, izskatīdamies neapmierināts un nožēlas pilns.
– Atvainojos par to… Tas bija tikai mans pieņēmums. Labi, neņemiet ļaunā, esmu pārliecināts, ka darīsiet visu, kas jūsu spēkos.
To pateicis, viņš izsteidzās no kafetērijas.
8. nodaļa
Tur viņš bija. Robina Hemlina iekoda apakšlūpā un darīja, ko varēja, lai padarītu rāmāku satraukto sirdi. Tiesnesis Rojs Bolingers bija ieradies uz vietējās Juridiskā atbalsta biedrības rīkotajām pusdienām labdarības līdzekļu vākšanai. Dabiski, viņa bija cerējusi to satikt, bet nevarēja zināt, vai viņš ieradīsies.
Robina bija apbrīnojusi Roju jau pirms vairākiem gadiem, kad viņi kopā strādāja pie kādas vēlēšanu kampaņas. Nesen viņa uzzināja, ka tiesneša sieva pirms diviem gadiem mirusi. Cik viņai bija zināms, Rojs ne ar vienu netikās. Robina neuzdrošinājās ievākt informāciju, baidoties, ka kolēģi varētu pamanīt viņas interesi. Līdz pat pēdējam laikam viņa bija Roju apbrīnojusi tikai no attāluma. Rojs bija ieturēts un godīgs, uzticams un laipns. Viņiem bija kopīgi arī daudzi politiskie uzskati.
Ak, viņa pilnīgi skaidri bija ieķērusies šajā vīrietī. Bet Robina gribēja izturēties vēsi. Bezrūpīgi. Tieša tuvošanās nebija viņas stilā. Būs jāizspēlē savas kārtis piesardzīgi, tā, lai citi nepamanītu. Parasti viņa būtu nosūtījusi dāsnu čeku Juridiskā atbalsta biedrībai un izvairījusies no dalības pusdienās. Vienīgais iemesls, kāpēc viņa ieradusies, bija iespēja un cerība satikt tiesnesi Bolingeru.
Ēdamistabas durvis vēl nebija atvērtas. Tiesnesis stāvēja rindā pie bāra, kur pasniedza kokteiļus. Starp viņiem bija trīs cilvēki. Divi no tiem, kuri atradās starp viņu un Roju, bija precēts pāris, kurus viņa nepazina. Abi aizrautīgi pļāpāja. Rojs pagriezās un paskatījās viņai garām, varbūt meklējot kādu. Viņš varēja būt sarunājis pavadoni šim vakaram. Vienīgais veids, kā to uzzināt, bija pavērot, vai viņš nopirks vienu dzērienu vai divus.
Vienu dzērienu.
Viņš pagriezās atpakaļ, pamanīja viņu un pasmaidīja.
Robina atsmaidīja pretī un pabrīnījās, cik smagi sitās viņas sirds, tomēr nesasprāga gabalos. Skatoties uz pasākuma programmu, ko bija saņēmusi pie ieejas, viņai trīcēja rokas. Vārdi skanēja neskaidri, mēģinot slēpt satraukumu.
– Labvakar, padomniec, – Rojs sacīja, apstādamies viņai blakus. Viņš turēja sarkanvīna glāzi. Pinot Noir, ja viņas minējums bija pareizs. Arī Robina labprāt baudīja vīnu, un vislabāk viņai garšoja Oregonas tuvumā esošās Villametas ielejas Pinot Noir.
– Sveicināti, tiesnesi Bolinger, – viņa sacīja, pūlēdamās izklausīties ikdienišķi. Viņš nebija satriecoši pievilcīgs vīrietis. Viņi bija līdzīga auguma, aptuveni piecas pēdas astoņas collas. Viņa mati bija pilnīgi sirmi un jau atkāpušies no pieres. Viņš bija saglabājis staltu stāju un, lai gan bija desmit gadus par viņu vecāks, izskatījās dzīvesspēka pilns un veselīgs. Robinai viņš šķita ļoti pievilcīgs.
Viņa nekad nebija bijusi tiesā, ko Rojs vadītu. Viņš neiztiesāja krimināllietas, lai gan viņu tiesas zāles bija vienā un tajā pašā Kingskauntijas tiesas spārnā. Viņi reizēm redzējās starp tiesas sēdēm.
– Neatceros, ka būtu agrāk jūs redzējis kādā no šiem pasākumiem, – Rojs sacīja, apstājies, lai patērzētu.
– Es… es nepiedalos bieži, lai gan atbalstu labdarību. – Robina nekad nebija bijusi čakla saviesīgu pasākumu apmeklētāja. Gluži tāpat kā draudzene Libija viņa bija salaulāta ar darbu tik stipri, ka ārpus tiesas ēkas viņai nebija īstas dzīves. Ģimene un draugi bija brīdinājuši, ka iztiesātās krimināllietas mainīs viņas personību. Kā gan citādi? Darbs ar noziedzniekiem neglābjami ietekmēja arī viņu. Viņa jutās bezspēcīga mainīt domāšanas veidu, un tomēr viņai bija nepieciešama kāda pārmaiņa… kaut kas vai kāds, kam pievērst uzmanību. Kāds, kas novērstu domas no nejaucībām, ar kurām katru dienu nācās saskarties tiesā. Kāds, kurš palīdzētu atcerēties, ka pasaulē pastāv arī labais, skaistais un mīlestība. Viņa atcerējās, kā savulaik bija smējusies kopā ar tiesnesi Bolingeru un cik pacilāta jutās pēc kopā pavadītā laika.
– Jauki jūs satikt.
– Jūs tāpat. – Viņa iedomājās pieminēt viņa sievu, pateikt, cik apbēdināta jutās, kad uzzināja par Bolingeras kundzes aiziešanu. Paldies Dievam, viņa sevi apturēja. Tas bija noticis pirms diviem gadiem, un līdzjūtības izteikšanai piemērotais laiks bija sen garām.
