скачать книгу бесплатно
Robina gandrīz aizrijās ar sviestmaizi. – Tu neesi resna.
– Esmu gan. Skaties! – Viņa pielēca kājās un nodemonstrēja neaizpogāto jostu. – Esmu uzēdusi desmit mārciņas.
Nekas vairs neder.
– Tu neesi resna, – Robina uzstāja. – Ja nu kāds ir zaudējis formu, tā esmu es. Pēdējos sešos gados esmu pieņēmusies par piecpadsmit mārciņām, un neizskatās, ka tās gribētu iet mazumā.
Libija iepleta acis un sāka satraukti vēcināties ar rokām, kožot sviestmaizē. – Nāc uz sporta zāli reizē ar mani. Izsvīdīsim kopā tās liekās mārciņas.
Robina automātiski papurināja galvu. – It kā man būtu laiks tādām lietām.
– Tev jāatrod laiks.
Robina brīdi vilcinājās, tad vēlreiz pašūpoja galvu. – Tu saprastu, ja redzētu manu lietu apjomu.
– Izskatīšanai paredzētās lietas būs vienmēr. Ir laiks parūpēties arī par sevi. Es katru rītu gāju kājām uz darbu un domāju, ka tas mani uztur formā. Nieka pusotra jūdze uz soļošanas celiņa, un bija skaidrs, ka esmu domājusi galīgi nepareizi. Treniņi ir svarīgi gan fiziskajai, gan garīgajai veselībai. Ja tu nerūpēsies par sevi pati, neviens cits no nedarīs. – Libija atkārtoja Džinas mārketinga runas vārdus. Tie bija iedarbojušies uz viņu. Varbūt derēs arī Robinai.
Draudzene saviebās un nolika zupas karoti uz galda, it kā nopietni pārdomātu šo ideju.
Libija bija dedzīgi aizstāvējusi sporta programmas plusus. Viņai bija vajadzīga treniņu biedrene. Miss Universe bija mudinājusi uzaicināt arī draudzeni, tā būšot vieglāk saglabāt motivāciju.
– Ja tu man pirms sešiem mēnešiem teiktu, ka drīzumā es aģitēšu par treniņu programmas sniegtajiem labumiem, es domātu, katevirpaaugstinātatemperatūra, – Libijapiebilda. – Bet sporta zāle nāks par labu mums abām, un es jau esmu zaudējusi trīs mārciņas. – Libija īpaši necerēja, ka Robina piekritīs šim piedāvājumam, bet juta, ka vismaz jāpacenšas viņu pārliecināt. Robina nolika dzēriena glāzi uz galda. – Tu esi zaudējusi svaru? Tik ātri?
Libija pamāja ar galvu. Viņa gan bija nedaudz pārspīlējusi, bet pāris mārciņas noteikti bija nost. Tas nebija pietiekami, lai drēbes derētu labāk, bet katrs mazumiņš bija svarīgs. Viņa gan nepieminēja, ka sajūta, šķiroties no šīm nieka mārciņām bija tāda, it kā būtu nācies tās nošķelt unci pa uncei. Viegli tas noteikti nebija.
– Cik bieži tu ej? – Robina vaicāja, lēnām nokožot vēl gabaliņu sviestmaizes.
– Es? Šobrīd katru dienu. – Viņai bija daudz laika, tātad kāpēc ne? Tas patiesi palīdzēja justies labāk, un, lai gan nebija ieguvusi jaunus draugus, viņa katru dienu satika vienus un tos pašus cilvēkus. Viņi cits citam pamāja, darbojoties ar saviem trenažieriem.
– Katru dienu es nevaru izbrīvēt laiku.
– Es iešu tajās pašās dienās, kad tu, – Libija solīja.
– Man tur būs jābūt jau pusastoņos.
Libijai būs jāmaina ierastais laiks. Bet tā nebija problēma. Viņa joprojām prata noregulēt modinātājpulksteni. – Lieliski. – Viņa nebija gaidījusi, ka pierunāt Robinu būs tik viegli, bet zināja, ka draudzenei tas nāks par labu.
Tad, it kā pēkšņi atcerējusies par ierobežoto laiku, Robina paskatījās pulkstenī. – Pirms dodos atpakaļ uz tiesu, man jāizpilda viens lūgums, – viņa sacīja, atbīdot šķīvi. – Mana mamma tagad dzīvo Floridā, un viņa palūdza man nopirkt viņai dziju.
– Vai te tuvumā ir kāds dzijas veikals? – Libija jautāja, skatīdamās apkārt. Robina pamāja ar galvu, norādot pāri ielai. Tieši pretī Franču kafejnīcai atradās veikals ar nosaukumu “Labā dzija”. Kad Libija bija maza, māte bija viņai iemācījusi adīt. Viņai patika to darīt līdz pat mātes nāvei, bet pēc tam vairs nebija neviena, kas palīdzētu tikt galā ar misēkļiem vai saprast musturus. Kopš tā laika Libija vairs nebija pieskārusies adāmadatām.
– Iešu kopā ar tevi.
3. nodaļa
Dziju veikala skatlogā blakus stiepļu manekenam, uz kura bija uzvilkta bezpiedurkņu jaciņa, snauda kaķis. Glīti noformēta norāde vēstīja, ka jaciņa adīta no jauktas kokvilnas dzijas Morning Glory. Adījums bija pīņu rakstā. Libija pazina šo rakstu no savas bērnības. Adījumam, pie kura viņa darbojās, kad nomira māte, arī bija pīnes. Libija to džemperi tā arī nekad nepabeidza un nezināja, kas ar to vēlāk noticis. Tēvs vai pamāte noteikti to jau sen izmetusi.
Robinai ieejot veikalā, virs durvīm ieskanējās zvaniņš. Libija juta veikala vilinājumu. Paspērusi pāris soļu, viņa manīja siltu aicinājumu, šķita, ka viņa te ir gaidīta. Viņa joprojām atcerējās pēdējo dzijas veikala apmeklējumu. Toreiz viņa bija kopā ar māti. Vilnas dzija bija izvietota spoži baltos toveros pie sienas. Viss sakārtots pa krāsām, radot fascinējošu mozaīku. Skatīdamās uz sarkanajiem, zaļajiem, dzeltenajiem un zilajiem toņiem, viņa jutās kā hipnotizēta.
Vienā mirklī Libija domās atgriezās agrīnajā tīņa vecumā, kad sēdēja kopā ar māti un centās iemācīties, cik daudz vien iespējams. Viņas māte bija slima, taču drosmīga. Savas dzīves pēdējās nedēļās māte bija pavadījusi ikvienu brīvo minūti kopā ar Libiju, līdz spēki viņu pilnībā atstāja.
Libija neticēja, ka māte neizveseļosies, bet Mollija zināja patiesību. Viņa bija darījusi visu iespējamo, lai dzīves gudrību nodotu vienīgajai meitai. Libija vērīgi klausījās, pūloties iegaumēt pēc iespējas vairāk, pat pierakstot dažas lietas, lai vēlāk neaizmirstu. Mātes pēdējie padomi bija kļuvuši par Libijas mantru.
Uzņemies atbildību par savu dzīvi.
Nebaidies īstenot savus sapņus.
Strādā centīgi un neklausies nevienā, kurš saka, ka tu kaut ko nevari, jo tu vari un tu izdarīsi.
Libiju pārņēma dziļa zaudējuma sajūta. Garās, bez darba pavadītās nedēļas bija nodarījušas postu viņas pašapziņai, iedragājušas pamatus tam, kas veidoja ticību sev. Viņa vēlējās, kaut varētu just mātes roku iedrošinošo apskāvienu, kas uzmundrinātu un dotu spēku virzīties uz priekšu, nevis zaudēt dūšu.
Libija pavērās sev apkārt. Visur veikalā bija mākslinieciski izvietoti adījumu paraugi. Telpas dziļumā atradās garš galds, domājams, nodarbībām. Pie tā sēdēja divas meitenes, gadus trīspadsmit vai četrpadsmit vecas, un izskatījās dziļi iegrimušas sarunā. Šķita, ka viena palīdz otrai.
Robina, kurai nebija laika kavēties, devās tieši pie letes. Sieviete, kas viņu apkalpoja, sasveicinādamās nosauca Robinu vārdā un vaicāja, kā klājas Rutai, viņas mātei. Abas brīdi pļāpāja, kamēr Robina samaksāja par mātei domāto dziju. Iepirkšanās aizņēma mazāk nekā trīs minūtes, un tad Robina pagriezās, lai dotos projām.
– Pierakstīšos sporta zālē pa ceļam no darba un vakarā tev piezvanīšu, – Robina sacīja Libijai, gatavodamās atvērt durvis.
Viņa ieskatījās pulkstenī, saviebās un projām bija.
Libija palika uz vietas kā piekalta.
– Vai varu jums palīdzēt? – vaicāja sieviete aiz letes.
Libija saprata, ka izskatās visai dīvaini.
– Ai, atvainojiet. Negribēju te stāvēt kā flamingo dīķa vidū. Vienkārši nebiju iegriezusies dzijas veikalā jau gadiem ilgi – kopš bērnības.
– Lūdzu, apskatiet visu, ko vien vēlaties.
– Paldies, tā arī darīšu, – Libija sacīja, jūtoties mazliet muļķīgi un neveikli. Viņa nesteidzīgi devās pie vitrīnas un paņēma rokā dzijas kamolu ugunsdzēsēju mašīnas sarkanajā tonī. Izlasījusi etiķeti, viņa ar pārsteigumu atklāja, ka dzija izgatavota no kukurūzas zīda.
– Tas mūsu veikalā ir jaunums, – pārdevēja pastāstīja. – Starp citu, mani sauc Lidija Geca.
– Libija, – viņa sacīja. – Libija Morgana. – Viņa nolika kamolu atpakaļ vitrīnā.
– Mums ir arī dzija, kas izgatavota no sojas. Vēl kāds dzijas veids ir taisīts no piena.
– Vai kāds vēl lieto arī vilnu? – Libija brīnījās, redzot alternatīvo materiālu bagātību. Varbūt īsta vilna vairs nav modē. Lidija pasmaidīja. – Jā, protams. Lielākā daļa dzijas šajā veikalā ir vilna. Tomēr ir daudz dažādu sajaukumu. Adīšanas pasaule pēdējos gados ir ļoti mainījusies. Jūs būtu pārsteigta.
– Jau tāda esmu.
Lidija neviļus iegrozīja vietā kādu toveri, piekārtojot kamolus.
– Ja jums vajadzīga palīdzība, tikai sakiet.
Libija pamāja un devās dziļāk veikalā, kur sēdēja abas pusaudzes.
– Sveiki, – sacīja viena no meitenēm. – Es esmu Keisija, un tā ir mana mamma. Viņai pieder šis veikals.
– Sveika, Keisij, – Libija uzsmaidīja meitenei. Viņa redzēja, ka Keisija nevis ada, bet tamborē.
Keisija pamanīja Libijas interesi. – Man labāk padodas darbošanās ar tamboradatu nekā ar adāmadatām. Šī ir mana draudzene Ava, es viņai mācu tamborēt.
Ava uz mirkli pacēla galvu, bet neskatījās acīs. – Ko jūs tagad tamborējat? – Libija meitenēm vaicāja.
Keisija izturējās draudzīgi, bet Ava izskatījās kautrīga un norūpējusies. – Mēs gatavojam cepurītes priekšlaikus dzimušiem mazuļiem. Mamma un pārējās adītājas un tamborētājas darina cepurītes mazuļiem Sietlas Sabiedriskajā slimnīcā. Tā atrodas šajā pašā ielā uz centra pusi.
Libija to labi zināja. – Izskatās, ka jums lieliski sanāk.
– Man ne, – Ava ar nokārtu galvu ieteicās. – Mana izskatās kā īsts krāms.
Libija precīzi zināja, kā meitene jūtas. Viņas pašas pirmie mēģinājumi arī bija diezgan briesmīgi. – Es iemācījos adīt, kad biju tavā vecumā, un mani pirmie darbiņi izskatījās briesmīgi. Zini, ko teica mana māte? Viņa sacīja, ka man vispirms jāuzada visi neglītie darbi, pirms es iemācīšos padarīt tos skaistus. – Libija bija vairākas reizes gribējusi mest visu pie malas un neturpināt darbu pie šalles, bet mātes vienkāršie vārdi palīdzēja neatmest pūliņus. Un viņai bija taisnība. Pabeigusi trešo vai ceturto darbu, Libija pamanīja, ka valdziņi un adījums ļoti atšķiras. Kad viņa bija beigusi pirmo, valdziņi bija tik cieši savilkti, ka viņa ar pūlēm varēja pavilkt dziju, lai kustinātu adatas. Pamazām viņa iemācījās atslābināties. Līdz tam brīdim viņa bija uzadījusi šalli, trauku lupatiņu, vēl vienu šalli un sākusi darbu pie vestes. Veste bija izdevusies tīri labi, un viņa to valkāja ar lepnumu.
– Mana māte pagājušajā gadā nomira, – Ava nočukstēja. Viņa pacēla acis, kuras pauda dziļas skumjas.
Libijai kaklā iespiedās kamols. Viņa vēlējās pastāstīt meitenei, ka arī zaudējusi māti tādā vecumā, bet viņa reti par to runāja. Tomēr vārdi izlauzās paši. – Man ļoti žēl; zinu, kā ir zaudēt māti, – viņa nočukstēja. – Mana mamma arī nomira, kad biju aptuveni tavā vecumā.
– Mēs ar Avu turamies kopā, – otra meitene pārtrauca neveiklo klusumu. – Citādi viņai nākas būt kopā ar vecāko brāli, un viņš reizēm ir īsts…
– Keisij, – Lidija uzsauca meitai. – Vai parādīsi Libijai cepurīšu koku?
– Labi, tas atrodas tur. – Keisija nolika savu darbiņu uz galda un aizveda Libiju uz veikala tālāko galu. Kaut kas līdzīgs augstam drēbju pakaramajam ar daudziem īsiem, resniem āķiem bija gandrīz pilnībā noklāts ar neiedomājami sīciņām adītām un tamborētām cepurītēm.
– Tās visas ir domātas priekšlaikus dzimušajiem mazuļiem, – pusaudze paskaidroja.
Libija nokabināja vienu no cepurītēm un apskatīja to.
– Vai jūs gribētu kādu noadīt? – Keisija jautāja.
Jautājums Libiju pārsteidza nesagatavotu. – Es… es nezinu. Pagājis ilgs laiks, kopš es kaut ko adīju.
– Atsvaidzināt zināšanas neprasīs ilgu laiku.
Libiju uzjautrināja meitenes entuziasms.
– Jums vajadzētu pamēģināt, – Keisija sacīja un atgriezās pie draudzenes.
– Varbūt patiešām.
Libija atgriezās veikala priekšējā daļā, kur īpašniece bija aizņemta ar citas pircējas apkalpošanu. Viņa piegāja pie skatloga un maigi noglāstīja kaķi, tas iemurrājās un žāvādamies izstiepa priekšķepas. Vēlreiz uzmetusi acis veikalam, Libija izgāja ārā. Laiks bija silts un kļuva vēl siltāks.
Tad, iedomājusies, ka Robina varētu atmest ar roku idejai pierakstīties sporta klubā, viņa paķēra tālruni un uzrakstīja draudzenei īsziņu. Tikai tai vajadzēja izklausīties smalki. Plati smaidot, Libija uzdrukāja RESNA un nospieda podziņu “nosūtīt”.
Nepagāja ne minūte, kad Robija atbildēja: RESNA. RESNA. RESNA.
Libija iesmējās un ātri uzrakstīja: VĒL RESNĀKA.
Pēc dažām sekundēm Robina atbildēja ar VISRESNĀKĀ.
Beidzot pacēlusi galvu, viņa pamanīja ziedu veikalu tieši blakus dzijas bodei. To sauca “Sūzenas dārzs”. Uz ietves bija izvietoti trauki ar svaigi grieztiem ziediem. Pēkšņa impulsa vadīta, Libija nopirka baltu un dzeltenu margrietiņu pušķi un iesmējās tā vienīgā iemesla dēļ, ka muļķīgā sarakste ar Robinu bija krietni uzlabojusi garastāvokli. Viņa aiznesa margrietiņas mājās un apmulsusi secināja, ka tur nav nevienas vāzes.
Apgriezusi kātus, viņa ielika ziedus divās augstās ūdens glāzēs. Vienu novietoja uz galda blakus istabas augam, kuru mēģināja atgriezt pie dzīvības, un otru – virtuves galda vidū. Viņa jutās pārsteigta, cik ļoti šī pēcpusdiena bija uzlabojusi garastāvokli.
Līdz nesenam laikam dzīvoklis šķita kas mazliet vairāk par vēl vienu biroju ārpus īstā biroja. Dīvānu derētu atdzīvināt ar dažiem spilveniem, un lielākā daļa sienu bija kailas. Cik sterila gan izskatījās viņas māja! Noteikti nenāktu par ļaunu to mazliet atsvaidzināt. Viņa varētu iegādāties vienu vai divas gleznas. Iesākumam. Idejas varētu smelties, pārlapojot žurnālus.
Libija apstājās dzīvojamās istabas vidū, un pulss sāka sisties ātrāk. Šī bija pirmā reize, kad viņa atgriezās mājās un nekavējoties nemetās pārbaudīt atstātos ziņojumus. Ieraugot sarkanās gaismiņas mirkšķināšanos, sirds sāka sist spēcīgi un ātri. Tas varēja būt uzaicinājums uz darba interviju.
Nospiedusi atskaņošanas pogu, viņa atklāja, ka zvanījusi Robina. – Labi, jau labi. Saņēmu tavu īsziņu. Būšu tur pirmdien piecpadsmit minūtes pāri sešiem. Tā kā tu mani pierunāji, ceru, ka tu arī būsi. Un, – viņa piebilda, – es esmu resnāka par tevi, un punkts.
Libija pasmaidīja. Labi, tagad viņai būs draudzene, ar kuru kopā trenēties.
Tonakt Libija gulēja labāk nekā visu pēdējo nedēļu laikā. Iemeslu viņa īsti nezināja, ja nu vienīgi palīdzēja lenčs ar Robinu un dzijas veikala apciemojums.
Dzijas veikals… Kaut kas tajā viņu patiešām bija ietekmējis. Libija saprata, kas tieši tas bija. Veikalā viņa bija jutusies tuvāk mātei. Tikko tur iegājusi, viņa juta mierinājumu. Nejaukās balsis galvā, kuras viņa centās apklusināt, pārvērtās neskaidros čukstos.
Piektdienas rītā pēc gājiena uz sporta zāli viņa kā parasti sērfoja internetā, meklējot informāciju par darba iespējām. Pēc tam viņa piezvanīja Sārai, lai uzzinātu jaunumus. Firma bija atlaidusi vēl piecus darbiniekus, un Sārai bija palaimējies, ka viņai vēl joprojām bija darbs. Kad Libija gribēja zināt par pārējiem, viņa uzzināja, ka divus bijušos kolēģus pieņēmušas darbā citas firmas. Pašapziņa uzreiz pārvērtās par dziļu un tumšu šaubu bezdibeni.
Godīgi sakot, viņa patiešām nesaprata, kāpēc citi ir dabūjuši darbu, bet viņa ne. Neviens nestrādāja cītīgāk un ilgākas stundas kā Libija. Neviens. Viņa būtu īsts ieguvums. Jā, labi, viņa nebija piesaistījusi nevienu lielu klientu. Viņai trūka šāda talanta; bet viņa vienalga bija čakla darbiniece – to pierādīja nostrādātās stundas.
Desmitos Libija iegāja dušā un apģērbās. Viņa plānoja atgriezties veikalā un nopirkt dziju, ja Lidijai būs laiks atgādināt adīšanas pamatus. Ilgu laiku tas neprasītu. Viņa bija pārliecināta, ka sāks adīt un atcerēsies valdziņu veidus bez lielām pūlēm; viņa tikai bija aizmirsusi sākumu un nobeigumu. Šķita saistoši, ka būs kāds mērķis, kuram veltīt laiku starp intervijām un darba meklējumiem. Tātad – viņa adīs.
Kad Libija ieradās “Labajā dzijā”, kaķis atkal gozējās skatlogā. Acīmredzot dzīvnieks bija gluži kā veikala iekārtas daļa. Viņa devās iekšā un jutās pārsteigta, neieraugot Lidiju.
– Vai varu palīdzēt? – Sieviete, kura viņu sveicināja, izskatījās aizņemta un nebija ne tuvu tik laipna vai draudzīga kā Lidija.
– Es te biju jau vakar, – Libija paskaidroja. – Satiku Lidiju un Keisiju, un vēl vienu meiteni. Šķiet, viņu sauca Ava.
Otra sieviete tikai cieši skatījās uz viņu, bet neatbildēja.
– Lidija man piedāvāja atgādināt, kā jāada.
– Mana māsa ir laba skolotāja.
– Lidija ir jūsu māsa? – Lai gan abām bija tumši brūni mati un acis, viņas bija tik atšķirīgas, cik vien atšķirīgas divas sievietes var būt. Acīmredzami dažādajam raksturam pievienojās tas, ka Lidija bija maza un smalka, bet viņas māsa – liela auguma un masīviem kauliem.
– Mani sauc Mārgarita, un man bieži nākas ar to sastapties.
– Ar ko sastapties?
– Ar pārsteigumu, kad cilvēki uzzina, ka mēs ar Lidiju esam radinieces. Viņa bērnībā slimoja ar vēzi, un tas, manuprāt, ietekmēja augšanu.
– Ak vai.
– Šorīt viņa aizveda mūsu mammu pie ārsta. Mēs pa kārtai palīdzam mammai.
Libija piegāja priekšlaikus dzimušo mazuļu cepurīšu kokam. – Biju domājusi, ka varētu noadīt cepurīti, bet man nepieciešama neliela palīdzība, lai uzsāktu darbu.
– Es varu palīdzēt. – Mārgarita atstāja savu vietu aiz letes. – Atvainojiet, ja izklausījos nelaipna, bet Lidija daudz labāk saprotas ar cilvēkiem nekā es. Vai jums ir adatas?
