скачать книгу бесплатно
Šis vakars bija tam labs piemērs. Bleini bija viņam uzticējuši sava dēla dzīvību, un viņi paļāvās uz ārsta prasmi izārstēt viņu jaundzimušā dēla sirdi. Ja viņam sekmēsies, zēnam bija labas izredzes dzīvot normālu dzīvi. Viņš apbrīnoja veidu, kā vecāki atbalstīja viens otru. Viņi bija vecāki, draugi, mīļotie. Arī Filips ilgojās pēc šādām attiecībām, pēc sievas un ģimenes, viņš tikai nezināja, vai viņam kas tāds varētu būt iespējams. Trīsdesmit deviņu gadu vecumā mainīties ir grūti.
Problēma ir tā, ka vairums viņa sastapto sieviešu bija ar savu bagāžu. Vai nu viņas bija šķīrušās un sarūgtinātas, ar diviem vai trim bērniem, vai arī tādas pašas kā viņš, salaulātas ar savu karjeru.
Ceturtdienas rītā Filipu pamodināja modinātājpulksteņa zvans. Viņš iestreipuļoja virtuvē un ieslēdza kafijas automātu, kamēr sadabūja sporta apģērbu.
Viņš cilāja svarus sporta zālē, kad pamanīja sievieti, kuru pirmdien bija saticis slimnīcas liftā. Sievieti, kura bija ieradusies kopā ar divām meitenēm un atnesusi cepurītes priekšlaikus dzimušajiem mazuļiem.
Šorīt viņa bija viena pati; acīmredzot draudzene, ar kuru kopā viņa parasti trenējās, nebija varējusi tikt. Abu skatieni sastapās, un sieviete sastinga un sāka skatīties uz citu pusi. Filips nosprieda, ka ir to pelnījis. Tikai paskatoties vien uz viņas meitu, bija skaidra viņas problēma, tāpēc viņš droši vien izturējies pārāk strupi.
Viņš to neapskauda… ak, kā nu viņu sauca… Leslija, Lindija… nē, Libija. Viņš prātoja, vai viņai zināms par meitas grūtniecību. Ārsts par to šaubījās. Patiesībā viņa šķita esam pilnīgā neziņā. Diemžēl meitene nebija daudz vecāka par trīspadsmit vai četrpadsmit gadiem. Viņš varēja interpretēt situāciju nepareizi, tomēr tā nedomāja. Viņš bija redzējis pārāk daudz sieviešu stāvoklī, lai nepazītu simptomus. Pusaudzei bija vaļīgs apģērbs, bet viņa nespēja noslēpt acīmredzamo. Viņš tai liktu augstu atzīmi par gudru maskēšanos. Viņaprāt, meitene bija sestajā vai septītajā mēnesī, tomēr viņa to labi slēpa. Viņš minēja, ka Libijai par to nav ne jausmas. Nebija godīgi vainot māti, bet skaidrs, ka viņa nepievērš meitai ne tuvu tik daudz uzmanības, cik būtu nepieciešams.
Nu Libiju gaida šoks. Un meitene acīmredzot arī nesaņem vajadzīgo medicīnisko aprūpi. Tas izklausījās pēc nelaimi vēstošas kombinācijas. Viņš bija apsvēris domu pateikt kaut ko tieši liftā, bet pārdomāja. Ārsts nevēlējās pārkāpt savas pilnvaras. Tā nebija viņa darīšana. Tomēr viņš raizējās par jauno meiteni un iespējamām sekām viņas un mazuļa veselībai.
– Ei, Filip, būsi šovakar?
Atrauts no pārdomām, Filips pagriezās pret savu draugu pediatru Maiklu Everetu. Viņš nolika svaru stieni, pūloties atšifrēt drauga jautājumu.
– Pokers. Mēs tiekamies pie Ričija. Tu būsi vai ne?
– Būšu, un šoreiz taisos atspēlēt savu naudu. – Ričijs bija Maikla pirmās sievas Hannas brālis. Maikls ļoti pārdzīvoja Hannas nāvi. Mēnešiem ilgi pediatrs bija izsists no līdzsvara. Viņš pilnībā norobežojās no citiem, atteica ielūgumus un darīja tikai to, bez kā nevarēja iztikt. Sēras viņu bija burtiski sagrauzušas.
Kolēģi un draugi bija uztraukušies, ka viņš vairs nekad neatkopsies, bet tad, aptuveni gadu pēc Hannas nāves, Maikls satika Meisiju.
Maikls uzplāja viņam pa muguru. – Labi. Tad tiekamies septiņos pie Ričija.
– Tiekamies.
Ričijs un Maikls kā parasti trenējās kopā, un Ričijs stāvēja viņam blakus ar hanteli katrā rokā. Ričijs nolika hanteles.
– Vai dzirdēji? – Maikls, plati smaidot, jautāja Filipam.
– Meisija ir stāvoklī.
Filips paplikšķināja kolēģa plecu, sajūtot skaudības dzēlienu. – Apsveicu.
Maikls palocīja galvu, izskatīdamies apmierināts ar sevi. – Jā, mēs nupat uzzinājām. Tiekamies vakarā.
– Līdz vakaram, – Filips atsaucās. Viņš bija priecīgs par draugu. Maikls bija labs cilvēks un brīnišķīgs ārsts, darbinieku vidū populārs un cienīts. Filips bija ticies ar Meisiju vienu reizi, un viņam drauga sieva bija gluži labi patikusi. Viņa patiešām nevarēja nepatikt. Viņa atgādināja īstu saulstariņu. Viņš bija ticies arī ar Hannu un juta, ka viņa būtu atzinīgi novērtējusi Maikla izvēli.
Pabeidzis savu parasto treniņprogrammu, Filips devās atpakaļ uz dzīvokli. Slimnīcā bija jābūt tikai pēc stundas. Viņš iegāja dušā, apģērbās un nolēma iedzert vēl vienu tasi kafijas. Ņemot tīru krūzīti no trauku skapja, viņš pamanīja istabaugu uz palodzes. Viņš to bija atnesis mājās no biroja, jo tas izskatījās bēdīgs un sanīcis. Viņš bija cerējis, ka saules gaisma uz palodzes tam nāks par labu.
Taču tas bija nokaltis pavisam. Nomiris viņa nevērības dēļ.
6. nodaļa
Situācija ar darbu izskatījās drūma. Pie apvāršņa nebija nekādu izredžu, un Libija ar katru dienu jutās arvien nomāktāka. Viņa bija noadījusi tik daudz zīdaiņu cepurīšu, ka zināja to rakstu no galvas. Turpinot tādā pašā tempā, līdz mēneša beigām būs noadītas divsimt cepurītes.
Šerona Dženingsa, pirmdien sastaptā medmāsa, bija minējusi, ka dzemdību nodaļai vajadzīgi brīvprātīgie. Viņa arī bija teikusi, ka zīdaiņu auklēšana nomierina. Un Libijai bija vajadzīgs kaut kas, jebkas, kas spētu nomierināt viņas satraukto prātu.
Iespēja atrast iekšējo mieru šķita pievilcīga, un jaundzimušo šūpošana bija ievērojami lētāka nekā grāmatas par šo tēmu. Tomēr viņai bija grūti saprast, kas gan tik ļoti saista pie mazuļiem. Libija nekādā ziņā nebija jutusi ko līdzīgu, kad bijušais vīrs mudināja tikt pie bērna. Bet tagad vilkme bija gluži magnētiska. Viņa ilgojās turēt rokās mazuli. Tas bija kas pilnīgi pretējs tam, ko viņa zināja par sevi, bet tur neko nevarēja darīt. Nu, viņai tāpat nebija nekā labāka, ko iesākt ar savu laiku; tikpat labi viņa varēja pamēģināt. Ceturtdienas rītā pēc treniņa sporta zālē viņa nolēma iegriezties slimnīcā un aizpildīt pieteikuma veidlapu. Veidlapa bija gara, un tās aizpildīšana prasīja daudz vairāk laika, nekā viņa bija iedomājusies. Vairums darbā pieteikšanās anketu bija īsākas. Viņai bija jānodod arī pirkstu nospiedumi. Acīmredzot pirms apstiprināšanas bija jāveic vispusīga personības pārbaude.
Šerona Dženingsa piezvanīja nākamās pirmdienas rītā, lai paziņotu, ka viņa drīkst kļūt par brīvprātīgo darbinieci slimnīcā.
– Ai, lieliski, paldies. – Libija bija cerējusi, ka problēmu nebūs. Viņai nebija pat nevienas soda kvīts par ielas pāriešanu nepareizā vietā.
– Kad jūs gribētu sākt?
– Ak… – Libija īsti nezināja. Dažās dienās kopš pieteikuma iesniegšanas viņai bija laiks par to padomāt, un viņa bija sapratusi, ka jaundzimušo auklēšana varētu arī nepalīdzēt. Lai gan viņa ilgojās pēc mierinājuma un miera, ko bija solījusi Šerona, viņa baidījās, ka jaundzimušo klātbūtnē viņa varētu sākt sapņot pati par savu bērnu. Bērnu dzemdēšanai piemērotākais vecums jau bija garām, lai gan mūsdienās bija iespējams, ka sievietes dzemdē ceturtā gadu desmita beigās vai pat piektā sākumā. Bet viņai nebija vīrieša, tādēļ tas diez vai notiks ar viņu. Zīdaiņu šūpošana tātad varēja būt bīstama viņas dvēseles mieram. Šaubas jau bija iegrauzušas robu pašapziņā. Viņai nebija vajadzīgs pastāvīgs atgādinājums par to, no kā viņa atteikusies reizē ar šķiršanos. Cik gan atšķirīga būtu viņas dzīve, ja viņa būtu devusi Džo to, ko viņš vēlējās. Viņa negribēja just vēl arī vainas sajūtu vai nožēlu.
Ja Libija gribētu dot brīvprātīgu ieguldījumu labam mērķim, viņai vajadzētu apsvērt bezmaksas juridisko pakalpojumu sniegšanu. Diemžēl vairums bezmaksas juridisko konsultāciju apmeklētāju neinteresējās par īpašuma plānošanu, trasta fondiem vai nodibinājumiem, kas bija viņas specializācijas lauciņš.
– Vai jūs varētu ierasties pusdienlaikā? – Šerona noraidošas atbildes nepieņēma.
– Ak…
– Mums ļoti noderētu jūsu palīdzība.
– Protams, – Libija padevās, pirms spēja sevi apturēt. Ak kungs, par ko gan viņa domā?
Šerona nekavējās ar pateicības vārdiem. – Brīnišķīgi; tad uz redzēšanos. – Precīzi pulksten divpadsmitos Libija ieradās dzemdību nodaļā. Šerona iedeva slimnīcas halātu, ko uzvilkt pāri ielas drēbēm, un ieveda viņu mazuļu telpā.
– Izvēlieties zīdaini un sāciet to šūpot, – tā bija vienīgā pamācība, ko Libija saņēma.
Bērnistabā valdīja mazuļu brēcienu kakofonija. Troksnis bija apdullinošs. – Kuru? – Libija jautāja, nesaprotot, kā sākt. Viņa vēl nebija neko izdarījusi, kad jau bija ierauta jaunajā pasaulē.
– Kuru vien vēlaties.
Libija izvēlējās mazuli no tuvākās gultiņas: tuklu, veselīgu, astoņas mārciņas smagu puiku ar tumšu matu cekuliņu. Viņa uzvārds bija Burdzota. Itāļu, viņa minēja. Libija uzmanīgi izcēla zīdaini no mīkstās gultiņas un iekārtojās koka šūpuļkrēslā. Mazulis kliedza vēl skaļāk, kamēr Libija nesāka šūpoties. Sakarsusī, sarkanā sejiņa atslāba, un mazuļa apakšlūpa notrīcēja, viņam pamazām nomierinoties.
Libija nezināja nevienu šūpuļdziesmu, tāpēc klusi dziedāja vienīgo, kuru varēja iedomāties, kādu Rika Springfīlda hitu no astoņdesmitajiem gadiem. Tas nebija nekāds Brāmss, bet viņas maigā balss, šķiet, bija iedarbojusies. Dažu minūšu laikā mazais Burdzota bija cieši aizmidzis Libijas rokās.
Viņa nolika zīdaini atpakaļ gultiņā un pasniedzās pēc cita puisīša. Viņš izskatījās pavisam dusmīgs, sejiņa sašķobīta niknā grimasē. – Tu jau esi paēdis, jaunais cilvēk, – Libija čukstēja, lēnām šūpojoties. – Kartē redzams, ka māmiņa tevi pabaroja pirms nepilnas pusstundas. Tagad laiks miedziņam. – Mazais Džasins nebija tik viegli nomierināms kā mazais Burdzota.
Libija šūpojās un klusi dziedāja arī šim mazulim, viegli pārejot no vienas rokdziesmas uz nākamo, no Springfīlda uz Springstīnu. Viņa jutās pārsteigta, ka zina tik daudz vārdu. Pusaudzes gados pēc mātes nāves Libija bija slīcinājusi savas bēdas mūzikā, klausoties kasetes un vēlāk kompaktdiskus stundām ilgi. Tas bija labu laiku pirms iPod ēras. Viņa bija gulējusi gultā, iegrimusi dziesmās, kas palīdzēja tikt projām no pasaules un bēdām par zaudējumu. Tēvs nekad nesūdzējās par skaļumu, bet šķita saprotam, ka viņai vajag skaļu mūziku. Kad viņš apprecējās ar Šarlīnu, tas mainījās. Šarlīna apgalvoja, ka tas neesot veselīgi un Libija sabojāšot dzirdi.
Libija bija paklausīgi samazinājusi skaļumu.
Kad mazulis Džasins beidzot aizmiga, viņa bija izdziedājusi veselu kompaktdisku.
Auklei Dženingsai bija taisnība. Pat atrodoties spiedzošu zīdaiņu duča ielenkumā, Libiju bija pārņēmusi miera un kārtības sajūta. Viņu pārplūdināja rāma noskaņa, bet viņa taču tikai šūpoja mazuļus. Raizes, kas nomāca kopš darba zaudēšanas, šķita lēnām izplēnam. Bija tā, it kā viņa ieietu citā pasaulē. Viesmīlīgā salā, kurā svarīgākais bija turēt rokās mazuli un klusi dziedāt.
– Nu, nu, – viņa maigi sacīja, paceļot trešo bērniņu. – Pasaule nemaz nav tik slikta vieta. Tava mamma un tētis tevi ļoti mīlēs. – Viņa atbalstīja jaundzimušo pret plecu un maigi glāstīja tā muguriņu.
Šerona atgriezās vēl pēc kāda laiciņa. – Kā tad gāja?
– Lieliski. – Bērnistaba bija gandrīz pavisam klusa. – Cik pulkstenis?
Šerona uzmeta skatienu rokas locītavai. – Trīs. Esmu pārsteigta, ka jūs palikāt tik ilgi.
Libija samirkšķināja acis. – Es te biju trīs stundas? – Šerona bija nākusi un gājusi. Libija bija viņu pamanījusi vairākas reizes, bet nepievērsa lielu uzmanību.
– Trīs stundas, – Šerona atkārtoja.
Neticami. Libija nesaprata, kur palicis laiks.
– Jūs lieliski pastrādājāt, – māsa sacīja, uzmundrinoši paplikšķinot Libijai pa plecu.
– Ceru, ka nāksiet vēl.
– Noteikti.
– Pie durvīm ir saraksts. Pierakstieties. Priecātos jūs redzēt atkal jau drīz.
Libija ierakstīja savu vārdu brīvprātīgo sarakstā un devās projām. Soļojot atpakaļ uz dzīvokli, viņai uznāca vēlēšanās ar kādu aprunāties. Viņa zināja, ka Robina būs aizņemta, bet vienalga pasniedzās pēc tālruņa.
– Prokuratūra, – draudzene īsi ierunājās.
– Te Libija. Es tikko slimnīcā beidzu šūpot mazuļus. – Ko? – Robina nepacietīgi prasīja paskaidrojumus.
– Es tev jau šorīt stāstīju, ka pieteicos slimnīcā par brīvprātīgo, atceries?
Līnijas otrā galā iestājās klusums. – Tu šūpoji… mazuļus? – Jā, trīs stundas. Nemaz nešķita tik ilgi, un tas bija tik… mierpilni.
Atkal klusums. – Ļauj man to aptvert tieši un skaidri. Tu pavadīji pēdējās trīs stundas, šūpojot zīdaiņus.
– Es izbaudīju katru minūti.
Robina iesprauslājās. – Es uztraucos par tevi, Libij. Ļoti, ļoti uztraucos.
7. nodaļa
Pēc pāris dienām trešdienas pēcpusdienā Libija atkal ieradās slimnīcā, lai strādātu par brīvprātīgo jaundzimušo telpā. Viņa uzvilka vienkāršo, zilo virsvalku tieši pirms Šeronas ienākšanas.
– Esmu tik priecīga, ka jūs atnācāt, – sacīja vecākā māsa. – Brīvprātīgā, kas bija plānojusi nākt no rīta, netika, un man ir darba pilnas rokas.
Izskatījās, ka Šeronai tiešām vajadzīgs pārtraukums. – Starp citu, vai satikāt dakteri Stounu? – viņa jautāja. Jautājumā izskanēja gaidas, it kā Libijai būtu noteikti bijis jāredz labais dakteris.
– Nē. – Libija ievēroja, ka viņš arī nebija iegriezies sporta zālē vairākus rītus pēc kārtas, bet viņai nekas nebija pretī.
– Viņš par jums šorīt apvaicājās.
– Viņš jautāja par mani? – Vēders sažņaudzās tādās kā bailēs. Ja dakteris Akmens sirds meklēja viņu, tas nevarēja būt nekas labs.
Pēdējo reizi, kad abi bija tikušies sporta zālē, viņa apzināti skatījās citur, jo baidījās, ka vīrietis varētu turēt viņu aizdomās par novērošanu. Arī viņš bija Libiju ignorējis, un Libija par to bija pateicīga.
Īstenībā Libija ar ārstu nebija runājusi kopš neveiklās tikšanās slimnīcas liftā. Cik nu viņa paspēja saprast, viņam bija problēmas. Tomēr Libijas prātā tas viss bija pieņēmis daudz vērienīgākas aprises. Viņa negribēja domā par šo vīrieti, bet pieķēra sevi bieži to darām, un tas viņu bezgalīgi kaitināja. Viņa nespēja iedomāties, ko pastrādājusi, ka viņš izturējās tik strupi.
– Dakteris Stouns gribēja zināt, kad jūs nākamo reizi būsiet brīvprātīgā, – Šerona sacīja.
Libijai nebija skaidrs, ko šāda izvaicāšana varētu nozīmēt, bet tā, protams, nebija laba zīme.
Šerona novērsās un izskatījās mazliet samulsusi. – Iespējams, es pieminēju, ka jūs esat šodienas grafikā – ceru, ka tas neradīs problēmas.
– Ak tā.
– Ceru, ka jums nav iebildumu.
– Es… nē, viss kārtībā. – Ja viņš gribēja noskaidrot attiecības, droši vien labāk to darīt tagad.
– Parasti es tādu informāciju paturu pie sevis, – Šerona turpināja, – bet ir tik neparasti, ka dakteris Stouns šeit, slimnīcā, izrāda par kādu interesi, un viņš mani pārsteidza nesagatavotu.
Varbūt no daktera plūstošās negatīvās vibrācijas nebija vērstas pret viņu.
Libijas vēders sažņaudzās. Viņai bija tik maz pieredzes vīriešu un sieviešu attiecībās, ka nebija skaidrs, kā izturēties. Lai gan viņai bija jau gandrīz četrdesmit gadi, reizēm viņa saskarsmē jutās tik nemākulīga, un šī noteikti bija viena no tādām reizēm.
Robina arī nebija devusi nekādu mājienu par savu jauno romantisko aizraušanos. Viņas abas bija tik līdzīgas. Libijai bija aizdomas, ka tieši tāpēc abas bija tik labas draudzenes. Robina arī bija precējusies, bet viņas laulībai pienāca gals, kad viņa pēc pāris gadiem atklāja vīra atkarību no azartspēlēm. Viņa nekad nerunāja par Kailu vai citām attiecībām, kādas viņai bijušas pēc šķiršanās.
– Ja es satikšu dakteri Stounu, jūs neiebilstu, ja es ieminētos, ka jūs esat pie mazuļiem, vai ne? – Šerona jautāja.
Libija vilcinājās, nejuzdamās droša, vai vēlas šo tikšanos.
– Kas notiek ar jums abiem? – Šerona gribēja zināt.
– Tiklīdz es pieminēju viņa vārdu, jūs saspringāt. Kāpēc tā?
– Es īsti nezinu. Es viņam nepatīku.
Šerona saviebās. – Neesiet smieklīga. Viņš par jums nejautātu, ja viņš tā justos.
– Tad jau droši sakiet viņam. – Libija saberzēja rokas, nespēdama noslēpt, cik nervoza jutās.
– Viņš arī to dara, vai zinājāt? – Šerona sacīja.
– Es atvainojos? Ko viņš dara? – Vai viņš būtu iebaidījis arī citas sievietes?
– Laiku pa laikam dakteris Stouns nāk uz mazuļu telpu un šūpo zīdaiņus. Ne jau regulāri. Viņam gan labāk patiktu, ja es to nepieminētu. Tāds viņš ir; Stouns it kā baidās, ka slimnīcā kāds varētu uzzināt parviņa sirds maigumu, bet esmu redzējusi dakteri ar ģimenēm, kuru mazuļiem ir kāda problēma. Viņš ir pacietīgs un maigs. Pavērojiet viņu pati un redzēsiet, ko es ar to domāju. Dakteris Akmens sirds šūpo mazuļus? Vai viņas runāja par vienu un to pašu cilvēku? Tas izklausījās neticami.
It kā justu vajadzību uzspodrināt viņa tēlu Libijas acīs, Šerona pašūpoja galvu un turpināja: – Ikviena sieviete slimnīcā būtu ar mieru daudz ziedot, lai tikai piesaistītu viņa uzmanību, un nav jau nekāds brīnums. Viņš ir velnišķīgi glīts, veiksmīgs un turklāt neticami labs ārsts un cilvēks. Tādai kombinācijai vairums sieviešu nespēj pretoties.
Libija, iespējams, bija pārsteidzīgi kritiski novērtējusi dakteri.
Šerona paplikšķināja viņai pa plecu. – Tā ir laba ziņa, ka viņš vaicāja par tevi.
Libija itin nemaz nejutās iedrošināta. Ieejot telpā ar mazuļu gultiņām, viņas galva dūca. Tāpat kā iepriekš tur jau atradās māsa, kas nesa jaundzimušos mātēm un atkal atpakaļ.
Iekārtojusies šūpuļkrēslā ar nemierīgu bērnu, Libija drīz vien aizmirsa par dakteri Stounu. Viņa ar prieku un gandarījumu vēroja, kā mazulis viņas rokās lēnām aizmieg.
Šeronai bija taisnība: cik mierpilna bija mazulīšu šūpošana.
