скачать книгу бесплатно
Jauna pieeja biznesam
Iļja Laurs
Viens no ievērojamākajiem Lietuvas uzņēmējiem un investoriem Iļja Laurs grāmatā Jauna pieeja biznesam atklāti dalās gūtajā pieredzē, veidojot savu kompāniju, pasaulē lielāko atvērto mobilo aplikāciju platformu GetJar. Grāmatā dzīvi un izjusti tiek stāstīts par uzņēmējdarbību un tās aizkulisēm, dodot padomus, kā sākt biznesu un kā to veiksmīgi attīstīt. Atsaukdamies uz piemēriem no ikdienas pieredzes, I. Laurs tēlaini ilustrē jaunā biznesa raksturu, iepazīstina lasītājus ne vien ar investīcijām un opcijām, bet arī ļauj tuvumā iepazīties ar tādām pasaules lielākajām un veiksmīgākajām kompānijām kā Facebook, Google un Microsoft. Pirmoreiz lasītājs varēs raudzīties uz lielāko inovāciju centru – Silīcija ieleju – ar lietuvieša acīm, kurš tur dibinājis pirmo lietuviešu kompāniju.
Iļja Laurs
Jauna pieeja biznesam
Sākums
2012. gada 18. maijā pasauli satricināja neticams notikums. Sociālais tīkls “Facebook” akciju biržā tika novērtēts par vairāk nekā 100 mljrd. ASV dolāru. Tas bija viens no augstākajiem kompānijas novērtējumiem pasaules vēsturē. Piecu gadu laikā šī kompānija bija sasniegusi to, kā dēļ citiem vajadzēja strādāt veselas simtgades.
Zinātkāre mūs aizvedusi pie pārsteidzošiem sasniegumiem. Ceļasomas kravā pirmie Marsa iedzīvotāji, Lielais hadronu paātrinātājs ieskatās Visuma dziļākajos noslēpumos, cilvēka roku veidotais “Voyager 1” sūta datus no Saules sistēmas nomales. Sākas jauna ēra, dzimst virtuālo tehnoloģiju sabiedrība. Mēs lūkojamies ne tikai augšup uz debesīm, bet atrodam arī unikālas telpas sev apkārt. Arvien vairāk ierīču ļauj ienirt virtuālajā realitātē. Tiek pilnveidoti domu lasītāji. Drīz varēsim dzert kafiju kopā ar mūsu jaunajiem intelektuālajiem draugiem, ar mūs pašus atspoguļojošiem robotiem humanoīdiem. Vērojam neticamus zinātnes un biznesa sasniegumus. Fundamentāli mainās visi spēles noteikumi.
Pēdējo piecu gadu laikā man bijis jāapsver ne vien Rietumu pasaulē jau labi zināmie ekonomikas likumi, bet arī jāizpilda jaunāko biznesa modeļu noteiktās prasības. Vajadzēja mācīties no tādiem pasaules līderiem kā “Yahoo”, “Google”, “Microsoft” un izveidot mūsdienās lielāko bezmaksas mobilo aplikāciju platformu pasaulē. Tie bija ne tikai likumi, kas atrodami rokasgrāmatās, bet reizē arī reālās dzīves skola.
Šodien fantāzija iet kopā ar realitāti – cilvēkam ir unikāla iespēja gūt pārsteidzošus panākumus. Katra jauna diena atnes arvien lielākus izaicinājumus un paver neredzētas iespējas. Priecājos, ka varu dalīties ar uzkrāto pieredzi, un aicinu kopā ar mani paceļot mūsdienu biznesa telpā. Cilvēce dodas pretī nebijušam piedzīvojumam, kurā zināšanas un iztēle var izmainīt sabiedrību, valsti un varbūt visu pasauli.
Ar cieņu,
Iļja Laurs
Kas gan ir mainījies ceturtdaļgadsimta, nepilnas cilvēka dzīves, laikā, ka esam liecinieki tik iespaidīgām pārmaiņām biznesa pasaulē?
Slavenā Bila Geitsa “Microsoft” 1985. gadā tika novērtēta “knapi” par 778 milj. ASV dolāru, 2004. gadā pirmo reizi biržā izgājusī “Google” bija vērta “tikai” 23 mljrd. ASV dolāru. Taču 2004. gadā izveidotais sociālais tīkls “Facebook” šodien ir pat 100 mljrd. ASV dolāru vērts. Šodien tam ir lietotāji visā pasaulē – katrā valstī, katrā vecuma grupā.
Līdz šim nevienam uzņēmējam nebija izdevies tik veiksmīgi attīstīties un izplatīt savu radīto produktu.
Pasaules ekonomikas forumā Davosā man nācās piedalīties lielāko telekomunikāciju līderu diskusijā. Atceros, ka man līdzās sēdošais “China Telecom” vadītājs lepni apgalvoja, ka viņa kompānijai šobrīd ir 600 milj. lietotāju. Taču amerikānis, diskusijas moderators, atteica: “Nav slikti. Gandrīz tikpat lietotāju ir “Facebook”.” Tagad šī kompānija jau kļuvusi par atskaites punktu ne tikai tādiem milžiem, kuri dominējuši tirgū daudzus gadus. Ja padomā, 600 milj. lietotāju ir patiešām liels un iespaidīgs skaits. Tomēr globalizācija diktē jaunus noteikumus, un pašos pamatos mainās cilvēces izpratne par biznesu.
Man pašam, attīstot globālo biznesu, nākas daudz ceļot un ne mazums laika pavadīt lidostās. Lai velti netērētu laiku, mēdzu apmeklēt grāmatnīcas, aplūkot jaunās grāmatas. Atzīšos, dažreiz nākas pat pasmaidīt, kad uz viena vai otra vāka ar lepnumu lieliem burtiem uzrakstīts “pārdots vairāk nekā 1 milj. eksemplāru”. Mobilo aplikāciju pasaulē ikviena kaut cik uzmanības vērta aplikācija tiek lejupielādēta ap 10 milj. reižu. Ne vienu vien no tām lejupielādē pat 100 milj. lietotāju.
Šie skaitļi patiesi ir iespaidīgi. Jo vēl nekad cilvēces vēsturē nav bijis radīts tāds bizness, kāds ļautu sasniegt tik daudz klientu visā pasaulē. Šodien kā vēl nekad agrāk ir kļuvis viegli radīt un attīstīt biznesu, kompāniju augšanas tempi un gūtie finansiālie ienākumi dažbrīd pat liek aizrauties elpai.
Mobilo aplikāciju pasaulē ikviena kaut cik uzmanības vērta aplikācija tiek lejupielādēta ap 10 milj. reižu.
Mani patiesi valdzina šāda biznesa iespēja. Radīt produktu un spēt dalīties ar tik daudziem cilvēkiem visā pasaulē – tā ir unikāla un ne ar ko nesalīdzināma sajūta. Kad naudu studijām nācās nopelnīt, mācot bērniem angļu valodu, ar idejām un zināšanām tajā laikā varēju dalīties tikai ar 3–5 cilvēkiem mēnesī. Kad sāku veidot spēles, mājaslapas, uzreiz pamanīju, ka mans darbs var sasniegt tūkstošiem cilvēku. Pat viesnīcas mājaslapu apskatīja un par to interesējās vairāk apmeklētāju, nekā pati viesnīca var uzņemt viesu. Virtuālā pasaule pavēra pavisam citas iespējas.
Globalizācija ir apvienojusi cilvēci, rodas arvien vairāk jaunu, unikālu iespēju. Var nodarboties ar tādu biznesu, kuram agrāk ne vien nebija iespēju, bet arī ar tādu, ko neviens pat nevarēja iztēloties. Pateicoties masveida globalizācijai, viss ir mainījies pašos pamatos – mainījusies biznesa vide un ekonomikas pamatlikumi. Nav pat vairs robežizmaksu, var izvairīties no izdevumiem, kas radās, ražojot papildu produktu vienības. Piemēram, jaunas lidmašīnas ražošanai vajag detaļas, bet detaļām – materiālus. Tas viss maksā noteiktu naudas summu. Jaunākie biznesa modeļi un jaunākās tehnoloģijas ļauj pārdot miljonus produkta vienību jebkurā pasaules malā, ne centa nemaksājot papildus par jaunu vienību ražošanu.
Pateicoties smagam darbam un milzīgai neatlaidībai, sapnis piepildījās – Silīcija ielejā durvis atvēra pirmā lietuviešu kompānija “GetJar”, šodien lielākā atvērtā mobilo aplikāciju platforma pasaulē.
Studēju ekonomiku Viļņas Universitātē, un jau tad biju diezgan labi iepazinies ar tālaika ekonomikas zināšanām Lietuvā – kā veidot un attīstīt biznesu, kādas bija tālaika biznesa iespējas Lietuvā. Taču pēdējie pieci gadi dzīvi ir apgriezuši kājām gaisā – nācās ne vien no jauna mācīties ekonomikas un biznesa pamatus, bet apgūt arī visas citas zināšanas, kuras Rietumu pasaulei bija pazīstamas un pieejamas gadu desmitus. Un tā, pateicoties smagam darbam un milzīgai neatlaidībai, sapnis piepildījās – Silīcija ielejā durvis atvēra pirmā lietuviešu kompānija “GetJar”, šodien lielākā atvērtā mobilo aplikāciju platforma pasaulē.
Priecājos, ka mans uzņēmums te pastāv jau četrus gadus.
Datorvalodu pazinām jau agrāk
Mēs esam diezgan zinātkāra sabiedrība. Atcerēsimies iepriekšējā gadsimta pēdējo desmitgadi – daudzi zinājām, kā pašiem instalēt “Windows” operētājsistēmu vai kā dabūt pašu jaunāko grafikas programmu. Ja novērtētu tālaika “spējīga” studenta datoru, dažādu programmu vērtība kopā varēja sasniegt pat dažus simtus tūkstošu. Protams, ar hakeru paaudzes sasniegumiem nav ko daudz lepoties. Tas ir savdabīgs mūsu morālais parāds Rietumu valstīm, kuras visus šos produktus radīja. Taču tajā laikā iegūtās zināšanas ļāva ātri pilnveidoties – meklēt vēl labāku risinājumu un radīt vēl labāku produktu. Un nav svarīgi, vai tā būtu programma, mājaslapa vai spēle.
Amerikāņu bērni Ziemassvētkos mēdza saņemt pat trīs spēles un varbūt pat tās neatvēra – jo parasti tā jau bija kāda divdesmitā spēle viņu kolekcijā. Viņi vairs neizjuta tādu izsalkumu, kādu juta lietuvieši un mūsu kaimiņi. Mūsu reģiona jaunatnei, iekārojot tādu produktu kā Rietumu pasaulē, vajadzēja pašai izdomāt, kā to iegūt. Viņi arī atrada un ne tikai to ieguva, bet nereti arī paši uzlaboja.
Tāpēc dabiski, ka datorvaloda, līdzīgi kā dzimtā, kļūst ļoti tuva, ja to mācās jau jaunībā. Pareizas agras iemaņas vēlāk ļauj sasniegt labus rezultātus. Tā teikt, jaunietis, kas uzaudzis pie datora un daudz tā programmu ielādējis pats, būs ļoti prasīgs pret jauniem produktiem, viņam būs pietiekami interesanti tos pilnveidot. Un svarīgākais, ka viņš labi sapratīs, kā to paveikt. Mūsdienu pasaulē tās ir diezgan vērtīgas zināšanas, daudzi uzņēmumi radīti vien tāpēc, ka aiz tiem slēpās datorvalodu labi pārzinoši cilvēki.
Ne tikai prasme pašiem no jauna ielādēt “Windows” operētājsistēmu parāda mūsu sabiedrības progresu. To, ka esam izvēlējušies diezgan sarežģītus jaunus pakalpojumus un protam ar tiem rīkoties, rāda arī attīstītās internetbankas, internetā sniegtie valsts institūciju pakalpojumi, pat internetā balsojošo skaits. Lūk, piemēram, Amerikā līdz šim pats populārākais algas izmaksas veids ir papīra čeki. Cilvēki nelabprāt lieto internetbanku, lielākā daļa pat ne reizi dzīvē nav veikuši bankas pārskaitījumu internetā! Taču Lietuvā internetbanka ir ļoti attīstīta, dažu sekunžu laikā operācijas var veikt pat vairākās valūtās. Internetbankas pakalpojumi ir diezgan sarežģīts tehnisks process, bet lietuvieši to labi prot lietot.
Lai gan mums nebija tirgus ekonomikas, mēs to izveidojām, izmantojot jau pašas progresīvākās tehnoloģijas. Jo nekā cita vēl nebija – nebija tirgus ekonomikas tradīciju, kuras traucētu attīstība un modernizācija. Mēs paņēmām tikai to, kas bija jaunākais un progresīvākais, un pielāgojām savām vajadzībām. Šobrīd Lietuva sacenšas ar Dienvidkoreju par pasaulē ātrāko internetu! Kāpēc? Jo mums vajag pašus ātrākos un progresīvākos virtuālos produktus, bet tam nepieciešams arī pietiekami ātrs internets.
Amerikas sabiedrībā tehnoloģiskie procesi ir daudz lēnāki. Pat ar tām pašām aplikācijām viņus, var teikt, iepazīstināja Stīvs Džobss. Diezgan vienkāršā “iPhone” tālruņa sistēma ļāva ātri lejupielādēt un tūlīt pat lietot nepieciešamo mobilo aplikāciju.
Lai gan mums nebija tirgus ekonomikas, mēs to izveidojām, izmantojot jau pašas progresīvākās tehnoloģijas.
Taču lietuvieši un citi mūsu zemes kaimiņi ar aplikācijām bija iepazinušies jau krietni agrāk un sarežģītākos nosacījumos. Ja vēlējās tālrunī lietot internetu, vajadzēja tam nepieciešamās zināšanas – prast ieslēgt internetu, konfigurēt tālruni, lejupielādēt un instalēt aplikāciju. Tam patiesi vajadzēja vismaz desmit nopietnus soļus, tas nebija tik vienkārši kā tagad, turklāt bez zināšanām vajadzēja arī pacietību, jo gan internets, gan telefons darbojās lēni.
Kāpēc Amerikā joprojām piepildās sapņi?
Pirmo reizi Amerikā uzturējos apmaiņas programmā, kad man bija tikai 16 gadu. Lietuva tobrīd bija tikko atguvusi neatkarību, cīnījās ar saviem jaunajiem izaicinājumiem. Tad, aizbraucis uz šo reālo sapņu valsti, piedzīvoju īstu kultūršoku. Teikšu, ka uznāca pat bažas. Gan celtnes, gan cilvēki, viņu ģērbšanās stils, brīvā laika pavadīšanas veids neatgādināja neko, ko es, puisis no Lietuvas, biju pieradis redzēt. Viss bija pavisam jauns. Vajadzēja kādu laiku, lai spētu atslābināties, mierīgi raudzīties uz apkārtējo un sākt no tā mācīties.
Taču toreiz pat nevarēju iedomāties, ka pēc piecpadsmit gadiem šī valsts vēlreiz satricinās manu pasauli. 2007. gadā šurp jau braucu divu iemeslu dēļ – satikties ar pirmajiem savas kompānijas “GetJar” investoriem un klientiem. Kopš pirmās vizītes bija pagājis daudz laika, un šajā reizē Amerika manī radīja brīnišķīgas emocijas – šeit gatavojos dibināt savu uzņēmumu un radīt tam jaunus plānus! Ticēsiet vai ne, uzņēmums jau sekmīgi darbojās Lietuvā, bet nekad nebijām sastapuši savus klientus. Kas var būt globālāks?
Silīcija ieleja patiešām ir iespaidīga vieta Amerikā. Vēl 20. gs. sākumā Sanfrancisko līcī Kalifornijā tika veikti vairāki radio, televīzijas un kara elektronikas izmēģinājumi. Šī vieta ilgu laiku pulcēja vienkopus talantīgākos telekomunikāciju un datorinženierijas pārstāvjus ne vien no Amerikas, bet no visas pasaules. Silīcija ieleja kļuva par inovāciju centru, tāpat kā Šveice – par pulksteņu, bet Japāna – par elektronikas centru. Globalizācija noteica to, ka ieguvēji var būt tikai tie, kuriem ir īpaša specializācija.
Silīcija ieleja kļuva par inovāciju centru, tāpat kā Šveice – par pulksteņu, bet Japāna – par elektronikas centru. Globalizācija noteica to, ka ieguvēji var būt tikai tie, kuriem ir īpaša specializācija.
Netālā Stenforda universitāte aktīvi sadarbojās ar vietējiem uzņēmējiem un dalījās zināšanās. Lietuvā tāda prakse iesākās tikai pirms pāris gadiem. Silīcija ieleja šodien ir sakuplojusi kā liels koks ar daudzām spēcīgām saknēm. Un šīs saknes jau daudzus gadus spēj uzsūkt ikvienu sīku ūdens lāsīti to apkārtnē. Šeit tiek novērti talantīgi un strādīgi cilvēki.
No vienas puses Klusā okeāna apskalota, no otras – Sanfrancisko jūras un iespaidīgu kalnu aptverta, Silīcija ieleja daudziem speciālistiem kļuvusi par īstu amerikāņu sapni. Šeit pašlaik atvērtās pasaules labākās kompānijas, kā “Apple”, “Facebook”, “Google”, “Microsoft”, “eBay”, un daudzas citas iedvesmo pilnveidoties un arī pašiem piepildīt savu sapni.
Silīcija ielejas kompānijas atšķiras arī ar to, ka bieži neprasa, lai darbinieki birojā pavadītu noteiktu stundu skaitu, – šeit nereti darba laikā iespējams pavizināties ar divriteni, nodarboties ar skriešanu vai pasērfot kopā ar pensionētiem dažādu kompāniju darbiniekiem. Gaisā allaž manāma saulainās Kalifornijas elpa. Tomēr tās nemaz nav kā brīvdienas, cilvēki šeit strādā diezgan smagi – visus Silīcija ielejas darbiniekus vieno motivācija un atbildība, kompānija saviem darbiniekiem uzticas. Kāpēc gan nolīgt darbā cilvēkus, par kuriem ir šaubas? Tāda darba atmosfēra, kad kompānijai darbinieki ir vērtīgi un cienījami, ļauj sasniegt diezgan labus rezultātus.
Domāju, ka dators ir tikai vaļasprieks
Varbūt iet šo ceļu mani rosināja patiesi agra iepazīšanās ar datoru. Būdams tikai četrus gadus vecs, pie vecākiem darbā jau spēlēju datorspēli “Marss”. Līdz šim atceros, ka tā milzīgā, ledusskapja lieluma kaste izskatījās kā no citas pasaules, it kā to patiešām būtu atstājuši citplanētieši! 1981. gadā manas bērnības datoram bija melns ekrāns un zaļi burti, bet, uzrakstot run (latv. ‘sākt’) Mars, atvērās programma. Tad nepratu angļu valodu, tikko latīņu burtus tajā laikā pazinu, taču to dažu burtu pietika, lai patstāvīgi varētu iesākt spēli.
Augšpusē esošos plusiņus varēja šaudīt ar zemāk uzzīmētu izsaukuma zīmi. Tā patiesi bija diezgan primitīva programma, taču no brīža, kad mammas kolēģe man šo spēli parādīja, neatstāja brīnuma sajūta – šai milzīgajai kastei var dot komandas, un svarīgākais – viņa tām klausa.
Atceros, ka pirmo datoru, kurš parādījās mūsu ģimenē, bija izveidojis Kauņas Tehniskās universitātes students jau 1985. gadā.
Šīs emocijas bija tik spēcīgas, ka, šķiet, izlēma manu turpmāko dzīvi. Vēlāk datori vienmēr bija mans hobijs, tomēr, izvēloties studēt ekonomiku, domāju, ka šī joma paliks tikai mans vaļasprieks.
Atceros, ka pirmo datoru, kurš parādījās mūsu ģimenē, bija izveidojis Kauņas Tehniskās universitātes students jau 1985. gadā. Tie bija laiki, kad datoru patiesi varēja salīmēt no dažādām mikroshēmām un taustiņus salikt no tā, kas mājās bija pa rokai. Izskats bija ļoti sadzīvisks, taču kuru tas satrauca? Ar šo datoru jau varēja spēlēt spēles.
Spēles un primitīvas programmas cits no cita dabūjām ierakstītas magnetofona kasetēs. Vienlaikus izmantojot datora skaņas ligzdu un magnetofonu, bija iespējams programmas un spēles saglabāt datorā. Lai arī no kasetes plūstošās skaņas skanēja kā parasts troksnis, tajā bija iekodēta informācija. Tajā laikā dators jau saprata pat 16 komandu, piemēram, novilkt līniju no A līdz B, uzzīmēt kosmosa kuģi, bet tam jau bija nepieciešama visa zīmēšanas komandu secība, turklāt tas varēja saskaitīt, izmantojot kādu vieglāku formulu. Protams, tās vēl bija diezgan primitīvas komandas, un tām patiesi nevajadzēja labas angļu valodas zināšanas. Salīdzinot šos tālaika tehnikas brīnumus ar mūsdienu datora iespējām, tie ir kā pirmatnēja cilvēka alu zīmējumi un Šekspīra literārie darbi. Mūsdienu dators spēj saprast nevis 16, bet pat 10 tūkstošus komandu.
Taču ap 1990. gadu mājās jau parādījās pirmais nopietnais personālais dators – IBM 286. Tādu tagad noteikti var atrast kādā muzejā, taču tolaik tas bija patiesi iespaidīgs! Tā ekrāns bija pat krāsains, un tas varēja rādīt visas 256 krāsas. Protams, mūsdienās pat jebkurš telefons atšķir 32 miljonus krāsu. Taču ar to datoru jau varēja spēlēt sarežģītākas, pat trīsdimensiju spēles. Tajā bija instalēta DOS programmatūra, bet dažas programmas jau ļāva darboties “Windows” operētājsistēmā.
Saprotams, ka skolas gados vecāki mums ar brāli sāka ierobežot visu šo darbošanos ar datoru. Jo pie datora varējām tiešām meditēt, pavadīt augas dienas un naktis. Laiks pie tā kustin kusa. Īpaši tad, kad parādījās vēl nopietnākas spēles, kā “Doom”, “Quake”… Īsti datoristi mani sapratīs. Skolā tajā laikā datora vēl nebija, programmēt mācījāmies burtnīcā ar pildspalvu. Biju vienīgais, kuram tolaik mājās bija šī ierīce, un, atgriezies no skolas, mēģināju visas programmas pārbaudīt praksē. Vēlāk skola mani pat aizsūtīja uz olimpiādi, es ieguvu balvu – vismaz vecākiem bija mierīgāks prāts, ka dēls pie datora pavadītās stundas izmanto arī mācībām.
Apmaiņas programmā aizbraucot uz Ameriku, 1993. gadā man jau bija iespēja skolas datorklasē ne tikai pēc stundām iepazīties ar datubāzēm, dažādām aplikācijām, bet pēc stundām arī piedalīties datorklubos. Darāmā netrūka – iepazinos ar vairākām programmām, mācījos daudz nopietnāku programmēšanu.
Vajadzīgi radītāji, nevis vadītāji
Viena no interesantākajām mūsdienu biznesa iezīmēm ir jauns uzņēmēja, uzņēmuma veidotāja portrets. Agrāk vien tāpēc, lai varētu izkustēties no starta līnijas, bija nepieciešama 10 vai pat 15 cilvēku liela komanda. Šodien uzņēmējdarbības ekosistēma kļuvusi tik vienkārša, ka pat bez pamatzināšanām par mārketingu var pārdot savu produktu.
Viss mainās tik strauji, ka pat mūsu kompānijas piecu gadu pastāvēšanas laikā ir notikušas būtiskas izmaiņas. Agrāk vienīgais veids, kā attīstīt aplikāciju biznesu, bija tikai sadarbība ar mobilajiem operatoriem – vajadzēja pacietīgi un ilgi kaulēties ar katru atsevišķi. Lielām kompānijām nepatika jauni uzņēmēji, bez pieredzes. Tas bija apnicīgs un ilgstošs process.
Lielie operatori bija noskaņoti parakstīt līgumus tikai ar lielākajiem spēļu un mobilo aplikāciju ražotājiem. Īpaši Eiropas mobilie operatori nebija pārāk iecietīgi noskaņoti pret individuālajām spēlēm un mobilajām aplikācijām. Mums Lietuvā paveicās – neliela valsts, nebija pārāk grūti uzturēt labas attiecības. Taču būtībā maziem uzņēmumiem nebija pārāk lielu izredžu savus produktus pārdot lielākām tirgus haizivīm. Atceros, ka nemitīgi rakstījām un rakstījām vēstules mobilā operatora “Vodafone” birojam Lielbritānijā. Tās bija kā adatas siena kaudzē – ne uz vienu vēstuli neviens neatbildēja. Taču panākumus, tāpat kā zivi vannā, tik vienkārši nenoķersi – vajadzēja ieguldīt ļoti lielu darbu, līdz kompānija beidzot sāka augt un tika pamanīta. Ja mēs neko nedarītu, visdrīzāk, šodien nebūtu guvuši sekmes.
Taču panākumus, tāpat kā zivi vannā, tik vienkārši nenoķersi
Vēlāk redzēju, ka ne jau man vienam ir šāda problēma – tāpat tika ignorēti simtiem citu mobilo aplikāciju veidotāju. Tā kā, lai radītu programmu, vajag laiku, centību, intelektuālos resursus un dažādas zināšanas, nav patīkami, kad esi to visu upurējis un saproti, ka tavu produktu nevienam nevajag. Mēģini pārdot, bet tev kā ar cirvi atcērt, ka viņiem ir kontrakti ar lieliem piegādātājiem un jūsu produkti neinteresē.
Mūsdienās gan “GetJar”, gan “Apple” vai “Google” mobilo aplikāciju veikali jau ir automatizēti un ļauj aplikāciju ražotājam ar aplikāciju pārdevēju sazināties internetā. Viss ir vienkārši, mobilo aplikāciju ražotājiem vairs nevajag klauvēt ne pie vienām durvīm.
Tagad ikviens cilvēks jebkurā pasaules malā var izveidot mobilo aplikāciju, desmit minūšu laikā to ielikt aplikāciju veikalā un nākamajā dienā jau gūt pelņu. “GetJar” šobrīd ir 400 tūkst. mobilo aplikāciju radītāju, un pavisam tiek izplatīti 750 tūkst. dažādu aplikāciju. Vai spējat iedomāties, cik cilvēku vajadzētu nodarbināt papildus, ja viss notiktu tradicionālā veidā, – kompānija satiktos ar aplikāciju veidotājiem un uz papīra parakstītu līgumu? Paši līgumi vien būtu 20 stāvu nama augstumā! Ja bizness nebūtu kļuvis mūsdienīgs, mēs dzīvotu starp lieliem šādu papīru kalniem. Visdrīzāk, nekur tālu nebūtu tikuši no tā laika, kad nācās klauvēt pie lielo operatoru durvīm un lūgt pieņemšanu viņu rindā.
Šodien vairumu, ap 80 procentu, mobilo aplikāciju radījuši mazi uzņēmumi, citas – pat viens cilvēks. Pat uzņēmumā dažreiz ir tikai trīs cilvēki. Tagad tik daudz mediju līdzekļu ļauj nodarboties ar biznesu vieglāk nekā jebkad agrāk. Ar vienu klikšķi “Facebook” var sasniegt simtiem miljonu lietotāju visā pasaulē, un arī vēl skolu nebeigušam skolēnam ir reāla iespēja kļūt par miljonāru. Taču agrāk šādu rezultātu varēja sasniegt tikai milzīgas mārketinga komandas.
Tagad ikviens cilvēks jebkurā pasaules malā var izveidot mobilo aplikāciju, desmit minūšu laikā to ielikt aplikāciju veikalā un nākamajā dienā jau gūt peļņu.
Mūsdienu pasaulei tāpat vajadzīgas idejas un cilvēki, kas vēlas un spēj izmainīt pasauli ap mums. Un, lai iesāktu savu biznesu, nevajag lielas pūles. Ne studentam, ne programmētājam, kuram ir sava iecere, vairs nevajag speciālu biznesa vadības zināšanu, svarīgākais ir ideja un tās realizācija. Piemēram, arī slavenās amerikāņu uzņēmēja Rokfellera dinastijas laikos, lai iegūtu labus rezultātus biznesā, vajadzēja būt diezgan labam organizatoram. Turpretī šodien veiksmīgs uzņēmējs ir tas cilvēks, kuram ir laba ideja, nevis labas iemaņas vadībā. Biznesa īpašnieks vairs nav organizators, viņš savā ziņā ir – radītājs.
To apliecina arī pasaules slavenākie piemēri – Marks Cukerbergs neorganizē “Facebook” biznesu, bet Lerijs Peidžs un Sergejs Brins – “Google” biznesu. Viņi tam algo profesionāļus, kuri zina, kā no viņu izgudrojumiem radīt biznesa modeli, kas gūtu atzinību pasaulē.
Kas sagaida mobilās aplikācijas?
Aplikācijas pašas par sevi nav saturs. Tā ir forma, kas domāta satura ievietošanai, – jaunumiem, spēlēm, bankas pakalpojumiem. Varbūt drīz vien jau paši, lejupielādējot mobilo aplikāciju, varēsim veikt salauztas kājas rentgena uzņēmumu un nosūtīt to savam ārstam vai komentārus par rezultātiem saņemt tieši no tās pašas mobilās aplikācijas. Domāju, ka aplikācijas drīz kļūs par universālu mediju rezervuāru.
Nākotnē mobilās aplikācijas varēs ietilpt jebkurā ierīcē – jau tagad gudri ledusskapji var skenēt saturu un pieteikt trūkstošos produktus. Turpmāk šādu ierīču būs aizvien vairāk, mobilās aplikācijas būs skapjos, plauktos, skolās, automašīnās, logos, sienās – visur, kur cilvēkam vajadzēs datus vai palīdzību.
Tādas intensīvas cilvēces izmaiņas patiešām diktē jaunus spēles noteikumus. Tāpēc biznesā tiek gaidīti veikli, apķērīgi un šīm pārmaiņām gatavi cilvēki. Varbūt ne visus interesē karstākās Silīcija ielejas diskusijas par to, kas uzvarēs nākotnē – “Mobile Web” vai ātri augošais “Native”?
“Mobile Web” var saukt par tādu aplikāciju, kad produkti tiek radīti “mākoņu” datoros, spēcīgos serveros, bet lietotājs produktus izmanto ar vienu savu pārlūku, piemēram, “facebook.com”.
“Native” (latv. ‘dzimtais’) gadījumā viss ir pretēji – programmas kods netiek izpildīts “mākoņos”, bet tiek nosūtīts uz kādu ierīci – tālruni, datoru un darbojas lokāli. Taču šobrīd aplikācijas jau dominē mobilajos tālruņos – un aizņem pat 80 procentu tā satura. Šodien mobilo sakaru tirgu var identificēt ar aplikāciju tirgu.
Pēc dažādu neatkarīgu avotu datiem, jau 2015. gadā mobilo sakaru aplikāciju tirgus būs 50 mljrd. ASV dolāru vērts. Šobrīd visa pasaules mūzikas industrija – zvaigžņu albumi, uzstāšanās, autortiesības, ieskaitot arī klasikas sacerējumus, – tiek vērtēta uz pusi mazāk: – 25 mljrd. ASV dolāru. Tie ir neticami skaitļi, jo mūzika un tās industrija cilvēcei ir pazīstama vairākus simtus gadu, un, lūk, mobilo sakaru aplikāciju tirgus piecu gadu laikā jau tiek vērtēts divreiz vairāk nekā šis cilvēces mantojums.
Šodien runājam par ļoti straujām globalizācijas izpausmēm, un tādi skati kā filmā “Matrikss” patiesi vairs nav aiz kalniem. Esam jaunās ēras pašā sākumā, kad tehnoloģijas no pamatiem mainīs visu mūsu pasauli. Varbūt nav pārāk omulīgi par to runāt, jo viss šķiet neatklāts un nepiedzīvots, bet nezināmais vienmēr mazliet baida. Taču, ja paraudzītos vērīgāk, jau sen paši piedalāmies šajā procesā. Cik daudz laika pirms 10–15 gadiem uzturējāties pie datora? Un cik uzturaties tagad? Agrāk pats briesmīgākais likās fakts, ka amerikānis pie televizora vidēji pavada 8 stundas dienā. Taču šodien televīzijas ēra jau beigusies. Tagad cilvēki “Facebook” lapā vidēji ienāk 10 reizes dienā un vidēji tur uzturas pa 8 minūtēm. Televizors kā ierīce jau kļuvusi vecmodīga. Mēs gan darbā, gan mājās pastāvīgi izmantojam internetu, viedtālruņus, internetā iegādājamies virtuālos pakalpojumus. Bet pirms desmit gadiem vienīgais virtuālais pakalpojums, ko varēja nopirkt internetā, bija pati samaksa par internetu.
Pēc dažādu neatkarīgu avotu datiem, jau 2015. gadā mobilo sakaru aplikāciju tirgus būs 50 mljrd. ASV dolāru vērts.
Es sen vairs neskatos televīziju un visas filmas un pārraides pērku vienīgi datorā, tāpat pērku daudz citu produktu – elektroniskās, audio grāmatas, dažādas spēles, kā šahs un pokers. Daudzi no mums jau tagad dienas trešo daļu pavada virtuālā pasaulē. Tad ir dabīgi, ka ar to saistītais bizness attīstās diezgan strauji.
Turklāt aplikācijas mēs lietojam pat par 20 procentiem vairāk nekā pašu internetu. Varētu domāt, kā tad tā – internets ir tik plašs un neaptverams, taču cilvēki savā mazajā tālrunī krietni vairāk laika pavada, lietodami “Facebook”, “Twitter” vai kādu citu aplikāciju, nevis sērfodami internetā. Mobilās aplikācijas tik strauji iespiežas cilvēku dzīvē, ka pamazām izstumj arī televīziju. Plāno, ka jau 2014. gadā aplikāciju popularitāte pārspēs arī šos ilgu laiku viesistabās valdījušos zilos ekrānus.
Interneta telpa rada jau pavisam citādus spēles noteikumus, tāpēc nav ko brīnīties, ka agrākie ekonomikas principi brīžiem mainās pašos pamatos. Jo labāk pazīsim šo vidi, jo labāk būsim sagatavojušies paši tajā piedalīties un veidot savus spēles noteikumus.
Spēles laukumā teorija vien nepalīdzēs
Bieži apmeklēju universitātes, man sevišķi patīk tikties ar jauniem, entuziasma un ideju pārpilniem cilvēkiem. Tā patiesi ir viena no svarīgākajām manas dzīves sociālajām misijām. Iznāk pabūt ne vien Lietuvas un tai tuvējo valstu universitātēs un citās izglītības iestādēs, bet arī slavenākajās pasaules universitātēs dažādās valstīs. Bieži diskusijas sākumā mēdzu pajautāt auditorijai, cik no viņiem gribētu darboties paši savā biznesā. Gan Lietuvā, gan Amerikā – Hārvarda, MIT /Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts/, Kalifornijas, Stenforda universitātē – roku paceļ apmēram puse no klātesošajiem.
Visdrīzāk, tāda jau ir cilvēku daba, ka mums gribas radīt kaut ko jaunu un ar idejām mainīt pasauli. Taču pēc šī jautājuma esmu noskaņots painteresēties vairāk. Kad tai auditorijas daļai, kura vēlētos darboties savā biznesā, pavaicāju, kuri no viņiem gatavojas šo domu īstenot pēc trim gadiem, rezultāti Amerikā un mūsu zemē jau mēdz būt atšķirīgi. Lietuvā tādi plāni ir tikai dažiem. Taču Amerikā gandrīz nav atšķirības starp tiem, kas pauž vēlmi un ir gatavi sākt savu biznesu.
Visdrīzāk, tāda jau ir cilvēku daba, ka mums gribas radīt kaut ko jaunu un ar idejām mainīt pasauli.
Varbūt varētu teikt, ka tas arī ir sava veida evolūcijas likums: vienus cilvēkus uz priekšu virza alkas pēc notikumiem un nezināmām teritorijām, viņi visu laiku domā par to, ar ko varētu pārsteigt pasauli, ko jaunu izgudrot sev un cilvēcei. Taču otra daļa cilvēku ir apmierināti ar to, kas viņiem ir, un neprāto par iespaidīgām pārmaiņām un pasaules pārveidošanu. Arī tas nav slikti, sabiedrībā jāvalda līdzsvaram.
Tomēr Lietuvā satieku diezgan daudz talantīgu, radošu un apņēmības pilnu cilvēku. Bieži vien, redzot tik daudz nerealizētu sapņu un cerību, kļūst vienkārši skumji. Nereti sarunājoties vaicāju, kādi ir iemesli, kāpēc viena vai otra ideja palikusi neīstenota.
Jaunam cilvēkam es saku: “Tava iecere ir jauka, kāpēc to neīsteno?” Visbiežāk sagaidu atbildi, ka nav iespēju, – nepieciešams bankas aizdevums, bet tad noteikti jāieķīlā dzīvoklis vai māja. Ne vienmēr arī ir, ko ieķīlāt. Taču, ja arī esi gatavs ieķīlāt savu māju, tas ir bezgala liels upuris – un ja nu nepaveiksies? Jo tad paliksiet ne vien bez biznesa, bet arī bez mājas. Lai arī cik dīvaini – galvenais tā iemesls ir mūsdienu biznesa veidošanas zināšanu trūkums. Kā veidot veiksmīgu mūsdienu biznesu, kādus principus izmantot mūsdienu uzņēmējdarbībā – to zina tikai retais ne tikai Lietuvā, bet arī visā mūsu zemes reģionā. Diemžēl mūsu tirgus ekonomikai ir tikai 20 gadu, varbūt pat nav ko brīnīties, ka tikai tagad sākam iepazīties ar kādiem likumiem, – par tiem sākts runāt universitātēs, rakstīt rokasgrāmatās.
Taču, ja kaut vai no galvas iekaltu basketbola spēles noteikumu grāmatu, tas nenozīmē, ka būsiet gatavs spēlēt augstākajā līgā. Gluži pretēji, spēlētājs, kuram ir tikai teorētiskas zināšanas, laukumā var būt nulles vērts. Viņš taču neko nezina – viņam nav pieredzes komandas spēlē, nav redzētas praktiskas situācijas, un, visbeidzot, tāds spēlētājs arī nezina savas īstās iespējas. Rokasgrāmata to visu nevar sniegt. Varat dienu un nakti lasīt par basketbolu, analizēt spēles situācijas, runāt ar draugiem par profesionālu basketbolistu tehniku vienā vai citā spēlē. Tomēr, ja pats vēlaties būt basketbolists, jums vajadzētu ne tikai ar grāmatu rokā staigāt pie atsaucīgiem speciālistiem, bet arī augām dienām liet sviedrus basketbola laukumā kopā ar savu komandu.
Ja pats vēlaties būt basketbolists, jums vajadzētu ne tikai ar grāmatu rokā staigāt pie atsaucīgiem speciālistiem, bet arī augām dienām liet sviedrus basketbola laukumā kopā ar savu komandu.
Vienīgi prakse un iespēja mācīties no savām kļūdām ļaus iet uz priekšu, sasniegt izvēlētos mērķus. Lietuvā aiz basketbola spēles laukuma robežām komandas gars vēl bieži tiek aizmirsts. Taču tikai iedomājieties, kādus rezultātus varētu sasniegt, ja visa komanda apņēmīgi un motivēti virzītos uz priekšu tā, kā basketbola komanda iziet spēles laukumā, lai izcīnītu zeltu.
Mums ir viss, kas vajadzīgs
Tie ir ļoti vienkārši un elementāri principi. Bet kāpēc tos līdz šim var saskatīt tikai spēles laukumā un kā tādu leģendu par nesasniedzamu labumu, kas pastāv vien citās zemēs un ar grūtībām lauž ceļu uz Baltijas jūras reģiona valstīm? Mēs neesam citādi: esam talantīgi un apdāvināti, mums ir visas iespējas būt uzvarētājiem. Amerikā pirmos ekonomikas likumus bērni mācās jau pusaudža gados, kabatas naudu pelnīdami “McDonald’s” restorānā. Nereti Silīcija ielejas bērni no sava brīvā laika darbiem, draugiem un televīzijas par riska kapitālu zina vairāk, nekā Lietuvas studenti iemācās lekcijās.
Saprotams, Lietuvas vēsture ir citāda nekā Amerikas, tagad mums ir ļoti daudz, ko mācīties. Tirgus ekonomikas likumi šeit tiešām ir vēl jaunums. Taču pats bizness visā būtībā ir tā izmainījies, ka pašlaik visa pasaule mācās jaunus likumus. Tas maina ne tikai biznesa modeli – tas maina sabiedrību.
Bāzes zināšanas mums ir ļoti nepieciešamas. Šī grāmata nepretendē uz sarežģītu ekonomikas likumu analīzi, taču es vēlētos ar visiem dalīties zināšanās, ka šodien uzņēmējam vairs nevajag 20–30 gadu pieredzi biznesā. Students ar tukšām kabatām, bet ar labu ideju var izveidot iespaidīgu biznesu un ar savu produktu pakalpot sabiedrībai.
Apguvusi mazliet zināšanu, Lietuva jau parāda labus rezultātus. Helsinkos notikušajā uzņēmēju un jaunatnes sanāksmē no 100 piedāvātajām idejām 400 profesionāļu, pieredzējušu uzņēmēju atlasīja tikai 20 spēcīgākās. To vidū 5 idejas bija lietuviešu radītas. Šajā sanāksmē piedalījās Latvijas, Polijas, Vācijas, Somijas, Norvēģijas un Zviedrijas pārstāvji, bet lietuvieši spēja piedāvāt ceturto daļu labu ideju. Daudzām šīm valstīm taču ir diezgan ilga pieredze gan tirgus ekonomikas, gan dažādā IT un telekomunikāciju uzņēmējdarbībā. Acīmredzot mums ir idejas un entuziasms, bet trūkst zināšanu.
Students ar tukšām kabatām, bet ar labu ideju var izveidot iespaidīgu biznesu un ar savu produktu pakalpot sabiedrībai.
Pirms pieciem gadiem es pat nezināju, kas ir riska kapitāls un kā tas darbojas. Nācās pamācīties, kamēr sapratu visus jaunos biznesa likumus un kā tos izmantot mūsdienu aizvien ātri mainīgajā pasaulē.
Šodien arvien vairāk jaunatnes satiekas, sarunājas, lasa, diskutē dažādos startup[1 - Startup – latviski to var tulkot kā uzņēmums attīstības stadijā, jaunuzņēmums. (Tulk. piezīme)] klubos. Pamazām dzīve sāk kūsāt arī Lietuvā. Ir svarīgi saprast tieši to, ka pašām labākajām un iespaidīgākajām idejām vajadzīgas zināšanas, bet ne komfortablas telpas. Amerikā tās dzima garāžās un vēl aizvien pārsteidz visu pasauli. Un, domāju, aizvien vēl pārsteigs.
Vai nodarboties ar biznesu?
Par kūkām un itāliešiem, kas netiecas pēc peļņas. Izmainīt pasauli vai nopelnīt miljonu? No dažiem skolēniem līdz 100 milj. lietotāju. Mazi uzņēmumi, bet diži mērķi. Uzņēmēji bez sentimenta. Dažu gadu laikā – par “Google” viceprezidentiem.
Ir diezgan grūti atbildēt, vai vajadzētu nodarboties ar biznesu?Tikai paši zinām, kāda nodarbošanās mums ir vistuvākā un ļauj realizēt vēlmes, kā arī sasniegt iecerētos mērķus. Taču, manuprāt, cilvēki bieži neizprot uzņēmējdarbības būtību un palaiž garām daudz lielisku iespēju.
Varbūt varētu šķist, ka daži cilvēki nodarbojas ar biznesu, jo meklē tikai finansiālu labumu. Tomēr, tiekoties ar dažādiem uzņēmējiem, sapratu, ka finansiāla atlīdzība patiešām nav viens no spēcīgākajiem motīviem, lai sāktu savu biznesu.
Vieni sāk uzņēmējdarbību, jo tas saskan ar viņu dzīvesveidu. Piemēram, bieži ar šādu motivāciju darbojas ģimenes restorāni, vīna dārzi, dizaina studijas, dažādas amatnieku darbnīcas, viesnīcas. Pieņemsim, dzīvojat pie jūras un jums pieder neliels namiņš, vasarā tajā izmitināt atpūtniekus. Jums patīk tāds dzīvesveids, un ar to varat nopelnīt. Tas ir ļoti raksturīgi senākajiem uzņēmumiem, kas darbojās 20. gs. sākumā. Viesnīca, restorāns vai cits neliels uzņēmums visbiežāk piederēja ģimenei. Kad dēls kļuva pieaudzis, pēc tradīcijām viņš pārņēma uzņēmumu.
Tādu nelielu privātu uzņēmumu daudz ir Amerikā, Eiropā. Piemēram, Itālijā izvaicāju restorāna īpašnieku, kāpēc viņa restorānā tik zemas cenas, un viņš man atbildēja, ka saņemtās naudas pietiek viņa dzīves stilam. Tātad nauda šī restorāna īpašniekam nav galvenā motivācija.
Tāda tipa biznesu ir grūti prognozēt vai ar to konkurēt pēc klasiskajiem ekonomikas modeļiem, piemēram, ar tādiem, kādus lietoja klasiskās ekonomikas pārstāvji Džons Meinards Keinss un Ādams Smits. Viena no galvenajām klasiskās ekonomikas idejām taču ir – biznesam jādod vislielākā peļņa.
Par klasiskās ekonomikas idejām ir rakstīts daudzās ekonomikas teorijas rokasgrāmatās, bet cilvēkiem, kuri gūst peļņu no biznesa, kas kļuvis par viņu dzīvesveidu, ir grūti lietot klasiskās ekonomikas likumus. Minētā restorāna īpašnieks nevēlēsies paaugstināt cenas un paplašināt savu biznesu. Viņa darbošanās nav tam veltīta.
