скачать книгу бесплатно
Jaunākie uzņēmumi, īpaši pēc interneta parādīšanās, ir tādi. Lai gan arī te gadās izņēmumi. Lūk, mans brālēns kopš bērnības rakstīja programmas spēlēm, vēlāk nodibināja kompāniju “Eligo Games”. Taču spēļu pasaulē viņš neienāca tāpēc, lai nopelnītu. Viņu tiešām ļoti interesē pats radošais process. Viņa mērķis, tāpat kā daudziem, kas prot nopelnīt no sava dzīvesveida, – darīt to, kas sagādā prieku!
Pilnības meklējumi bieži atmaksājas
Jaunos biznesa modeļos darbojas citi likumi, un tie nebalstās dzīvesveida diktētā ritumā. Pēc manām domām, visvairāk motivēti veidot biznesu ir tie cilvēki, kuri alkst izmainīt pasauli. Vēlme paveikt kaut ko neparastu kļūst par spēcīgāko grūdienu ķerties pie biznesa.
Tas ir ļoti nozīmīgi, jo cilvēks, kas piepildījis savu ideju, izjūt iekšēju gandarījumu. Taču, tāpat kā biznesā, kas dzimis no dzīvesveida, arī cilvēkam, kas ar savu ideju vēlas pārveidot pasauli, nauda nav svarīgākais mērķis. Uzņēmējam, kas pārdod savu ideju, visvairāk rūpēs to piepildīt un izplatīt, nevis gūt no tās lielu peļņu.
Bieži tādās kompānijās ļoti svarīga ir kvalitāte. Stīvs Džobss veidoja “iPhone”, “iPad” un citas jaunās paaudzes ierīces nevis tādēļ, ka vēlējās ar to nopelnīt. “Apple” tajā laikā tāpat bija pietiekami bagāta. S. Džobss radīja šos produktus, jo bija perfekcionists un tiecās pēc pilnības.
Visvairāk motivēti veidot biznesu ir tie cilvēki, kuri alkst izmainīt pasauli.
Uzskatu, ka cilvēki, kas biznesā mēģina īstenot savu ideju, visbiežāk ir ieguvēji, jo, veicinot savu ideju, dabiski sasniedz vislabāko kvalitāti un ilgstošu ekonomisku labumu. Vēlos atgādināt klasisku piemēru par tortes cepēju. Cepējs nolēma, ka var nopelnīt, lietojot sliktāku cukuru vai mīklā iejaucot sviestu, kas nav tik labs kā parasti, un viņa izdevumi būs daudz mazāki. No citādām sastāvdaļām cepta torte var atšķirties pavisam nedaudz. Diemžēl pircējs to pamanīs un citu izstrādājumu no šī cepēja vairs nepirks.
Biznesa sākums ir kā makaronu mešana uz sienas: pielips vai nepielips
Tad jau patiesi: ja mūsu sasniegums ir lielāka peļņa, nevis kvalitatīvs produkts vai perfektas idejas, – varam ļoti kļūdīties. Cilvēki, kuriem vispirms rūp laba ideja, izveido labāku produktu un finansiāli ir ieguvēji.
Man pašam nācies radīt vairāk nekā 20 biznesa ideju. Tobrīd mobilo tālruņu aplikāciju projekts “GetJar” pat nebija dibināts kā komerciāls biznesa produkts. Tas vispirms bija sabiedrisks projekts, mums interesēja aplikācijas izmēģināt pēc iespējas vairāk mobilajos tālruņos. Bet tirgū to bija tūkstošiem! Darbā mums nebija tik daudz, cik vajadzēja.
Tad nolēmām izveidotās aplikācijas ievietot interneta mājaslapā un ļaut tās bez maksas lejupielādēt un izmēģināt ikvienam lietotājam. Tā kā projekts bija jāizmēģina un tas mums izmaksāja dārgi, – kvalitāte bija ļoti svarīga. Vēlāk pamanīju, ka daudzi cilvēki vēlas izmantot bezmaksas tālruņu aplikācijas. Tad pēc gadu ilgas nekomerciālas “GetJar” darbības sapratu, ka šai idejai ir liels pieprasījums un no tās var veidot biznesu.
Protams, mēs katrs citādi novērtējam panākumus. Vieniem panākums ir jauni pienākumi darbā, citiem – sabiedriskais stāvoklis, trešajiem panākumu mērs ir naudas daudzums bankā. Personiski man un man pazīstamiem kolēģiem uzņēmējiem panākums ir tas, cik cilvēku pasaulē lieto radīto pakalpojumu vai produktu. Un sajūta, ka tagad “GetJar” aplikācijas tika lejupielādētas pat 3 mljrd., kamēr uz Zemes dzīvo tikai 7 mljrd. cilvēku, – ir neparasta.
Varbūt mērīt panākumus atkarībā no tā, cik plaši izplatās prātā nobriedusī ideja, iemācījos, vēl studējot Viļņas Universitātē. Proti, studiju gados istabas īrei naudu pelnīju, mācīdams bērniem angļu valodu, sagatavodams viņus angļu valodas eksāmenam. Jau tad pamanīju, ka nodot zināšanas un vērot, kā skolēns pēc katras stundas prot aizvien vairāk, patiesi ir ļoti jauki. Zināšanas viņam sniedza vairāk iespēju pilnveidoties. Studiju laikā no 1995. līdz 2000. gadam sapratu, ka radīt to, kas ir noderīgs, to, kas citiem var palīdzēt sasniegt jaunus mērķus vai iespējas, ir ļoti patīkams darbs.
Man un man pazīstamiem kolēģiem uzņēmējiem panākums ir tas, cik cilvēku pasaulē lieto radīto pakalpojumu vai produktu.
Tāpat universitātē diezgan agri pamanīju, cik ātri aug internets, un sapratu, ka strauji palielinās iespēja veidot interneta blogus. Arī uzņēmējiem vajadzēja apgūt šo izaicinājumu un iepazīstināt ar savu biznesu jaunajā interneta telpā.
Vēl bērnībā, pat nesācis iet skolā, pateicoties vecākiem inženieriem, jau pazinu datoru. Protams, astoņdesmito gadu sākumā tās bija milzīgas DVK kastes ar melnu ekrānu un zaļiem burtiem. Taču interese par programmēšanu un datoriem saglabājās visu mūžu, lai gan profesionāli to nekad neesmu studējis.
Kad radās pieprasījums, mājaslapu veidošana ātri vien kļuva par vienu no manām aizraujošākajām nodarbēm studiju gados. Turklāt internets tāpat ļāva piedzīvot atgriezenisko saiti – tikai daudzkārt lielāku. Viens no maniem pirmajiem klientiem bija viesnīca “Takioji Neris”. Tolaik patiesi bija ļoti eksotiski, ka izveidoto interneta mājaslapu izmanto simtiem cilvēku visā pasaulē. Amerikāņi, austrālieši, apmeklējuši mājaslapu, ieraudzīja fotogrāfijas un pēc tam ieradās Kauņas viesnīcā. Sapratu, ka internets vienlaikus ļauj sasniegt daudz vairāk cilvēku nekā jebkurš cits tradicionāls līdzeklis. Vēlējos šo iespēju izmantot.
Mūsu jaunāko projektu “GetJar Gold” jau izmantojuši vairāk nekā 100 milj. lietotāju. Tas ir gandrīz 33 tādas valstis kā Lietuva! Taču vēl no tiem laikiem, kad mācīju angļu valodu, līdz šim darbā priecājos par to, ka domas un nodotā ideja cilvēkiem, lai arī kurā pasaules daļā tie atrastos, ļauj sasniegt jaunus mērķus un paver vairāk iespēju.
Taču katram no mums pašam jāapsver, kāds mērķis svarīgāks. Jau par fenomenu kļuvušā “Facebook” radītājs Marks Cukerbergs atklāti dalījās pārdomās, ka, veidojot šo unikālo sociālo tīklu, viņa galvenais mērķis bija izmainīt pasauli. Izdarīt tā, lai komunicēt būtu daudz vieglāk un interesantāk.
M. Cukerbergs mudina: “Nesāc no parasta uzņēmuma, izveido kaut ko fundamentālu” (angl. Don’t just start a company, do something fundamental).
Daudz veiksmīgu kompāniju iespaidīgus rezultātus sasniegušas nevis tāpēc, ka alka pēc peļņas, bet tāpēc, ka ticēja savai idejai.
Kompānijas “Google” dibinātāji Lerijs Peidžs un Sergejs Brins vēl 1996. gadā radīja pavisam jaunu meklēšanas algoritmu, kurš ļāva meklēt informāciju un to ērti šķirot. Ilgu laiku šis izgudrojums nebija komerciāli pielāgots. Nācās to ilgi pilnveidot, daudz investēt, kamēr beidzot tika atrasts biznesa modelis, kas kompāniju padarīja ļoti bagātu. Daudz veiksmīgu kompāniju iespaidīgus rezultātus sasniegušas nevis tāpēc, ka alka pēc peļņas, bet tāpēc, ka ticēja savai idejai.
Kā jau minēju, šī biznesa tipa misija ir citāda – uzņēmēji, kuri iedzīvina savas idejas, ne vienmēr sasniegs vismazāko pašizmaksu un vislielāko preces un pakalpojuma cenu. Viņi nerīkosies pēc klasiskajiem ekonomikas likumiem un par savu svarīgāko mērķi nepasludinās peļņu. Neuzskatu, ka bagātība ir kas slikts. Taču, lai arī kāds būtu mērķis, nauda ir tikai līdzeklis. Protams, ka mūsdienu vide maina arī ātrumu, kādā iespējams sagaidīt vēlamo rezultātu. Senāk, lai izveidotu miljardu vērtu biznesu, vajadzēja 10 gadus. Piemēram, viesnīcu tīklu nebija iespējams izveidot ātrāk par desmit gadiem. Digitālo tehnoloģiju gadsimtā laiks, kurā var gūt vēlamos rezultātus, ir daudz īsāks. Par visstraujāk izaugušo kompāniju pašlaik tiek uzskatīts kopīgas iepirkšanās portāls “Groupon” un interneta spēļu kompānija “Zynga”.
“Zynga” vērtība četru gadu laikā izaugusi no 1 līdz 7 mljrd. ASV dolāru, bet portāla “Groupon” vērtība trīs gadu laikā – 13 mljrd. ASV dolāru. Taču līderis šajā jomā ir “Facebook”. Sociālā tīkla vērtība astoņu gadu laikā sasniegusi rekordlielu summu – 100 mljrd. ASV dolāru.
Vislielākā peļņa tiek tikai tiem, kas strādā kvalitatīvi
Finansiālā brīvība ir ļoti spēcīgs faktors. Nauda palīdz realizēt daudz vēlmju, apmierināt ne mazums dažādu vajadzību, ļauj justies drošāk par savu un savas ģimenes nākotni.
No redzētā Silīcija ielejā un savā apkārtnē Lietuvā varu secināt, ka vispirms, kā jau iepriekš teicu, dominē nolūks realizēt ideju, taču otrā vietā tomēr ir vēlēšanās nopelnīt.
Ne mazums uzņēmēju iesāk savu biznesu tikai tāpēc, lai nopelnītu pēc iespējas vairāk naudas. Pēc manām domām, ap 30 procentu uzņēmēju Amerikā, Lielbritānijā un Rietumeiropā ir ieinteresēti veidot un pārdot biznesu tikai finansiāla labuma dēļ. Tā saucamie sērijveida uzņēmēji (angl. serial enterpreneur) nejūt sentimentu pret radīto produktu vai pakalpojumu un sagaida pēc iespējas lielāku pelņu. Šeit jau var piemērot klasiskās ekonomikas likumus, kuri palīdz sasniegt vislabākos rezultātus. Tomēr arī šajā gadījumā panākumus biežāk gūst tie, kuri rada kvalitatīvu produktu vai pakalpojumu.
Par tipisku sērijveida uzņēmēju varētu saukt savu draugu Amerikā Omāru Hamoui, kurš arī man palīdzēja izprast Silīcija ielejas modeli. Savu mobilo reklāmu biznesu “AdMob” viņš sāka no preču reklāmas “GetJar” platformā. Attīstot biznesu, pēc pāris gadiem viņš kompāniju pārdeva “Google” par 750 milj. ASV dolāru. Pat pēc šī veiksmīgā darījuma Omārs turpina investēt un veido jaunus uzņēmumus.
Kad kompānija pieņem kaut vienu investoru, kas tiecas pēc finansiāla labuma, vadītājs vairs nerealizē tikai savus mērķus.
Cits paziņa ir interesanta un radoša personība – Andrejs Andrejevs, kurš Krievijā izveidoja un attīstīja interneta reklāmas kompānijas “SpyLog”, “Begun” un iepazīšanās portālu “Mamba”, kā arī visus šos uzņēmumus sekmīgi pārdeva. Šobrīd Andrejs vada citu paša izveidotu uzņēmumu – sociālo iepazīšanās tīklu “Badoo”. Šis blogs pašlaik ir vairāk nekā 2 mljrd. ASV dolāru vērts.
Tad gandrīz visas lielākās kompānijas un korporācijas alkst iegūt maksimālu finansiālo atdevi. Kā jau sacīju, Stīvs Džobss, Marks Cukerbergs, Lerijs Peidžs un Sergejs Brins vada ļoti lielas kompānijas un pirmām kārtām vēlas realizēt savas idejas. Taču otrs šo kompāniju mērķis ir saņemt pēc iespējas lielāku finansiālo atdevi.
Kad kompānija pieņem kaut vienu investoru, kas tiecas pēc finansiāla labuma, vadītājs vairs nerealizē tikai savus mērķus. Viņš pārstāv akcionāru finansiālās intereses.
Piemēram, akcionāriem vismazāk var rūpēt izmainīt pasauli vai piemēroties kompānijas dibinātāja dzīvesveidam. Viņu galvenais mērķis – no investētās naudas iegūt maksimālo labumu. Investoru kompānijas visbiežāk nejūt sentimentu.
Saņemot investīcijas, jābūt atklātam. Īpaši tādos gadījumos, kad vadītāja un akcionāra intereses var atšķirties. Vajadzētu pateikt, piemēram, ka vēlaties radīt neparastu produktu, un uzsvērt, ka pieņemat ieguldījumu, bet nevarat garantēt, ka kompānija gūs vislielāko finansiālo labumu. Jā, jums var paveikties daudz nopelnīt, bet jūsu mērķis, piemēram, nav nopelnīt pēc iespējas vairāk.
Ja kompānija ir neliela un akcionāru loks šaurs, vienošanās nevarētu būt sarežģīta. Taču, kad sabiedrība kļūst atvērta un akcijas sāk pārdot biržā, tad vadītāja uzdevums ir sasniegt vislielāko finansiālo labumu un nopelnīt vislielāko ienākumu investoriem.
Mazs bizness palīdzēs lieliem mērķiem
Dažreiz tiešām šķiet, ka cilvēki pietiekami nenovērtē visas biznesa priekšrocības. Protams, varbūt ne katrs sapņo par privāto biznesu un ne katrs vēlētos uzņemties tādu atbildību. Taču, ja arī jūs neinteresē patstāvīgs bizness, bet vēlaties strādāt lielā kompānijā, ieņemt augstu amatu un saņemt garantētu algu, – privātais bizness jums var palīdzēt, ja iecerat pat pašus ambiciozākos nākotnes plānus. Pirmkārt, izveidojot savu biznesu, pats būsiet atbildīgs par to, kādus pienākumus uzņemsieties.
Jo lielāka kompānija, jo tajā vairāk darbinieku. Un tad arī kandidātu uz vienu pozīciju ir vairāk un ticamība, ka tiksiet paaugstināts, var būt niecīga. Turklāt maz ticams arī tas, ka liela kompānija pēkšņi divkārt paplašināsies vai mēneša laikā tiks izveidota jauna nodaļa. Tad ceļš pa karjeras kāpnēm var izrādīties ļoti garš.
Tomēr, kā jau teicu, mazā kompānijā šie procesi ir daudz ātrāki, uz paaugstinājumu neskatās tik birokrātiski. Pieņemsim, ka lielās korporācijās ir skaidri norādīts, kādai vajadzētu būt izglītībai kandidātam, kurš pretendē uz konkrēto pozīciju, kā arī citi atbilstoši nosacījumi, bet mazā uzņēmumā pienākumu sadale varētu būt atkarīga no kolēģu vienošanās.
Ja, izveidojot jaunu kompāniju, pavada veiksme, – ir divas iespējas. Pirmā – veiksmes gadījumā kompānijas akcijas tiks pārdotas biržā. Otrā – jūsu uzņēmumu vēlēsies nopirkt liela kompānija. Iespēja, ka nāksies pārdot savu uzņēmumu, ir pat 20:1. Turklāt pārpirkšanas gadījumā bieži notiek tā, ka nopirktās kompānijas darbinieku amati nemainās.
Ja arī amats būs par vienu pakāpi zemāks, vienmēr jāsaglabā augsts pienākumu izpildes līmenis. Un, ja prezidenta vietā jums tiks viceprezidenta postenis, gada atalgojums būs 300–500 tūkst. dolāru. Amerikā tas ir raksturīgi. Izveidojot privāto biznesu un trīs gadu laikā to sekmīgi attīstot, ceturtajā gadā to varat pārdot un ieņemt ļoti augstu amatu lielā kompānijā. Ceļš uz tādu amatu no nulles lielā kompānijā var ievilkties desmit gadu garumā un ilgāk. Jums nāksies konkurēt ar tūkstošiem kolēģu, kuri centīsies iegūt to pašu, ko jūs.
Man bieži nākas satikt uzņēmējus, kuri nolēmuši veiksmīgu biznesu nevis saglabāt, bet to pārdot un paātrināt kāpšanu pa karjeras kāpnēm.
Piemēram, mans draugs Omārs Hamoui savu mobilo tālruņu reklāmas kompāniju “AdMob” pēc četriem gadiem pārdeva “Google”. Viņš uzreiz tika iecelts par “Google” kompānijas viceprezidentu. Ja Omārs savu karjeru būtu sācis “Google” no zemākās pakāpes, ieņemt tādu augstu amatu būtu bezgala sarežģīti. 2012. gadā te strādāja gandrīz 54 tūkstoši darbinieku!
Turklāt, ja arī nolemsiet uzņēmumu nepārdot, bet no tā vienkārši aiziet un patstāvīgi veidot karjeru lielā kompānijā, jūsu stāvoklim būs liela ietekme uz turpmāko karjeru. Pat ja gaužām vienkārši ieguvāt viceprezidenta vietu mazā uzņēmumā, sarunā ar tādām kompānijām kā “Google”, “Microsoft” vai “Yahoo” tas var būt nozīmīgi. Varēsiet runāt par daudz augstāku amatu nekā līdz tam, kad viceprezidenta amata jūsu CV nebija.
Pirmkārt, izveidojot savu biznesu, pats būsiet atbildīgs par to, kādus pienākumus uzņemsieties.
Labs piemērs ir lietuvietis programmētājs Doms Mituzs. Vēl dzīvojot Lietuvā, viņam bija nopietns mērķis – strādāt lielā ASV IT kompānijā. Protams, to paveikt nav viegli. Taču viņa zināšanas un kvalifikāciju novērtēja “Wikipedia”. Doms pie šīs sabiedrības, kas netiecās pēc peļņas, pievienojās bez algas. Turklāt viņam ļāva padarboties diezgan lielā, nozīmīgā un ļoti mūsdienīgā projektā. Tas viņam deva daudz pieredzes un palīdzēja iegūt labu slavu savās aprindās.
Pastrādājis “Wikipedia”, Doms pēc tam sasniedza savu izraudzīto mērķi un tika uzaicināts “Facebook”. Manuprāt, Doma piemērs rāda, ka virzībai pa karjeras kāpnēm jābūt apdomātai un secīgai. Bez pieredzes un nopelnītā vārda diez vai būtu paveicies iekārtoties vienā no slavenākajām mūsdienu kompānijām pasaulē.
Cits paziņa Patriks Morks mūsu kompānijā sāka strādāt 2007. gadā. Tolaik “GetJar” vēl bija neliels uzņēmums, un piešķirt viņam mārketinga viceprezidenta amatu nebija grūti. Pārstāvēdams mūsu kompāniju, Patriks aktīvi piedalījās konferencēs, rakstīja mārketinga pārskatus, sniedza intervijas. Šis darbs palīdzēja viņam kļūt pazīstamam savā jomā. Jau pēc dažiem gadiem Patriks iekārtojās “Google” un tika iecelts par mārketinga direktoru. Turklāt darbs mūsu kompānijā viņam palīdzēja ne vien pacelties par karjeras kāpnēm, bet atnesa arī finansiālu labumu. Kā viens no kompānijas vadītājiem Patriks saņēma arī “GetJar” akcijas.
Kā kļūt par uzņēmēju?
Kā veidot biznesu, ja neesi uzņēmējs.
Kāpēc Marku Cukerbergu “Facebook” algo par 1 ASV dolāru. Svarīgi speciālistu padomi sekmīgam uzņēmējdarbības sākumam. Maza kompānija piesaista profesionāļus. Izvēloties investēt, jūs sevi pakļaujat vislielākajam riskam, bet, pareizi investējot, iegūstat ļoti daudz
Diezgan bieži tiek runāts, ka uzņēmējs un algots darbinieks ir divas pilnīgi dažādas un viena no otras attālas pozīcijas. Valdošais uzskats varbūt pat nosaka izvēli – algots darbinieks domā, ka patstāvīgs bizness neļaus turpmāk sasniegt labus rezultātus ikdienas darbā.
Biznesā īstenībā nekas nav ne balts, ne melns. Ir ne mazums veidu, kā iesaistīties šajā nodarbē. Uzņēmējdarbības pakāpi nosaka uzņēmuma īpašums, atalgojums, ieņemamais amats un jūsu investīcijas.
Pirmkārt, uzņēmēju no algota darbinieka atšķir ieguldījums pašā biznesā. Uzņēmējam taču jātic savai idejai, jāizveido uzņēmums, jānodarbina darbinieki, jāizdomā biznesa virziens, viņam jāuzaicina labākie speciālisti, jāinvestē un jārūpējas, lai uzņēmums gūtu panākumus. Tik daudz darbu jāpadara gada laikā. Tas ir diezgan liels risks. Pirmajā gadā no desmit kompānijām izdzīvo tikai viena. Ticamība, ka nepaveiksies, – grūtais darbs izčabēs, un visiem nāksies šķirties, – ir diezgan liela. Atbildība, kas gulstas pirmajos gados, liek nosirmot ne vienai vien vadītāja galvai!
Tāds risks nelielā jaunā kompānijā savā ziņā visus padara par uzņēmējiem. Viceprezidents mazā uzņēmumā būs daudz lielāks uzņēmējs nekā drošu posteni ieņemošais “Google” viceprezidents.
Tas ir tāpēc, ka algots darbinieks lielā, uzticamā kompānijā gandrīz neriskē. Nostiprinājies uzņēmums taču neiznīks gada laikā.
Taču ne visi vēlas un var būt uzņēmumu veidotāji un dibinātāji. Ja nolemsiet, ka tāds risks jums nepatīk, mūsdienu biznesa modeļi jums vienalga ļaus būs par biznesmeni pat uzņēmumā, kurā esat algots. Jaunajos biznesa modeļos bieži var redzēt, ka algoti darbinieki uzņēmumā ne tikai strādā, bet tiem pieder arī kompānijas īpašums – viņi ir akcionāri vai arī viņiem ir opcijas.
Viceprezidents mazā uzņēmumā būs daudz lielāks uzņēmējs nekā drošu posteni ieņemošais “Google” viceprezidents.
Prakse, ka uzņēmuma akcijas var iegādāties algoti darbinieki, nav īpaši izplatīta Lietuvā. Mūsu valstī algots darbinieks visbiežāk saņem tikai līgumā paredzēto algu. ASV, Rietumeiropā un Lielbritānijā modernu uzņēmumu īpašums pieder arī tā darbiniekiem. Tā ir viena no svarīgākajām modernā biznesa pazīmēm.
Kas ir īpašums?
Ir divi veidi, kā algoti darbinieki var iegūt uzņēmuma īpašumu. Pirmais veids ļauj uzreiz iegādāties uzņēmuma akcijas vai arī ļoti īpašos gadījumos akcijas tiek pat izmaksātas kā pielikums pie algas. Otrais veids – uzņēmums saviem darbiniekiem par padarīto darbu piešķir atalgojumu un dod tiesības iegādāties akcijas vai, runājot biznesa valodā, paziņo, ka pie algas tiks pievienota opcija. Un vēlāk, kad uzņēmums nolems pārdot akcijas vai tās iesniegt biržā, opcijas īpašnieki varēs akcijas iegādāties par konkrētu cenu pēc iepriekšējas vienošanās.
Piemēram, jauns darbinieks, kas sācis strādāt uzņēmumā, saņem 1 procentu uzņēmuma akciju opciju. Tiek saskaņots, ka viņš varēs nopirkt noteiktu akciju daudzumu – par 1 dolāru vienu akciju. Darbinieks nav spiests šīs akcijas pirkt, bet viņam ir piešķirtas tādas tiesības.
Pēc trīs gadu veiksmīga darba uzņēmumā pieaug arī akciju vērtība. Piemēram, jums atnākot uz uzņēmumu, akcija maksāja 1 ASV dolāru, bet pēc dažu gadu sekmīga darba – 3 ASV dolārus.
Piešķirtās tiesības iegādāties akcijas jūs varat realizēt, pat aizejot no uzņēmuma. Piemēram, bijušais vadītājs, redzēdams, ka viņam atmaksājas realizēt savas tiesības iegādāties akcijas par cenu pēc vienošanās, nolemj akcijas pirkt un pārdot par esošo tirgus cenu.
Mazā, nesen izveidotā uzņēmumā vadītājs kā pielikumu pie algas var saņemt no 3 līdz 10 procentiem visu pieejamo uzņēmuma akciju opciju. Viceprezidentam būs tiesības iegādāties jau attiecīgi mazāku daudzumu uzņēmuma akciju – no 1 līdz 2 procentiem, menedžerim – no 0,01 līdz 0,1 procentam.
Domāju, ka nekas nerada labāku motivāciju kā iespēja strādāt savā un uzņēmuma labā. No tā, kā strādājat jūs, jūsu kolēģi, kā kompānija realizē iecerētos mērķus, taču palielinās arī kompānijas finansiālais pieaugums – bet tas ir izdevīgi visiem.
Jo mazāks uzņēmums, jo tam ātrāk jāaug. Un pretēji, diezgan liela kompānija aug lēni. Uzņēmumam sākot darbību no 1 milj. apgrozības, to trīskāršot gada laikā nav grūti. Toties daudz grūtāk ir sasniegt, lai 300 milj. apgrozījums palielinātos līdz 1 mljrd. Tātad būt uzņēmējam un nopelnīt no vērtības pieauguma mazā kompānijā ir daudz lielākas iespējas.
Lielas kompānijas, tādas kā “Microsoft”, saviem darbiniekiem pie algas pievieno nevis iespēju iegādāties akcijas, bet pašas akcijas. Protams, arī akciju daudzums būs diezgan mazs, piemēram, algotam jaunam “Microsoft” darbiniekam, kas ieņem augstu amatu, būs tiesības tikai uz simto vai mazāku akciju procenta daļu.
Taču ļoti bieži lielās kompānijās, tādās kā jau minētās “Microsoft” vai “Facebook”, “Zynga”, “Groupon”, “Yahoo”, akcijas ir katram uzņēmuma darbiniekam – no viceprezidenta līdz apkopējai. Atšķiras tikai piederošo akciju daudzums. Pieņemsim, “Yahoo” vadītājas Marisas Meijeres gada alga ir 60 milj. ASV dolāru, liela daļa šīs summas tiek izmaksāta kompānijas akcijās. Parasti uz kompāniju atnākušam jaunam viceprezidentam vai direktoram ir tiesības iegādāties ap 1 procentu uzņēmuma īpašuma.
Kā jau teicu, mazākos uzņēmumos saņemt uzņēmuma akcijas, kā arī veidot karjeru ir daudz vieglāk. Iedomājieties, kā tagad priecājas tie cilvēki, kuri pieņēma lēmumu un atnāca uz “Facebook”, “Zynga”, “Groupon”, “Yahoo”, kad tās bija nesen izveidotas un ļoti mazas.
Iespējamas ļoti dažādas esošo akciju, ieņemamo amatu un saņemtā atlīdzinājuma kombinācijas. Piemēram, var piederēt 90 procenti uzņēmuma akciju un saņemt 100 tūkst. ASV dolāru gada algu, kā arī ieņemt viceprezidenta amatu. Var būt algots IT inženieris mazā kompānijā, saņemt 30 tūkst. ASV dolāru gadā un īpašumā 0,1 procentu akciju opcijas.
Citāda šo faktoru kombinācija iespējama, kad var iegādāties uzņēmuma akcijas un rūpēties par to panākumiem, – katram darbiniekam ļauj darboties biznesā un būt par uzņēmēju. Atšķiras tikai riska pakāpe.
Dibinātājs kļūst par algotu darbinieku
Algots darbinieks, kuram pieder akcijas vai opcija, nekad tā neriskē kā dibinātājs. Ja kompāniju dibināt viens, uz jūsu pleciem gulsies arī visas rūpes. Taču jums piederēs arī visa uzņēmuma akciju pakete, kā man, dibinot “GetJar”, piederēja 100 procenti akciju. Ja uzņēmumu dibināt viens, tad arī pašā sākumā jums piederēs daudz vairāk uzņēmuma īpašuma nekā jebkuram citam visā kompānijā.
Pamanīju, ka Lietuvā un Austrumeiropā uzņēmēji netiecas dalīties ar akcijām. Nevēlas pārdot akcijas investoriem, nemaz nerunājot par to, ka akcijās norēķinātos par darbu uzņēmumā.
Labāk 50 % no miljona nekā 100 % no nulles
Biznesa pasaulē, kuru man nākas vērot, atšķirībā no Lietuvas, uzņēmuma dibinātājs, kuram sākotnēji piederēja 100 procenti akciju, ļoti reti saglabā tādu īpašuma daļu pēc gada. Kad uzņēmums nodibināts, pēc pirmās, otrās investēšanas posma tajā dibinātājs var uz pusi samazināt savas esošās akcijas, bet citus 10 procentus sadalīt uzņēmuma darbiniekiem.
Taču, ja arī dibinātājam pieder tikai neliela daļa akciju, viņš var ļoti efektīvi vadīt uzņēmumu un kontrolēt tā darbību, kā to sekmīgi dara Marks Cukerbergs, Sergejs Brins un Lerijs Peidžs. Nevienam no viņiem nepieder vairāk kā 30 procenti uzņēmuma akciju.
Jaunie biznesa modeļi rada tādu vidi, kurā ne tikai algoti darbinieki veido biznesu, bet arī pretēji. Uzņēmējs, kurš pats dibinājis uzņēmumu, pēc kāda noteikta laika pārvalda tikai daļu uzņēmuma akciju paketes un, tāpat kā citi algoti darbinieki, par darbu uzņēmumā saņem atalgojumu.
Atalgojums rāda jūsu ieguldījumu kompānijā
Atalgojums jeb, citiem vārdiem sakot, kompensācija par padarīto darbu nosaka jūsu uzņēmīguma līmeni kompānijā. Tradicionālajās lielajās Eiropas korporācijās atalgojums, tāpat kā Lietuvā, ir vienīgā kompensācijas forma par darbu.
Lietuvā daudz biznesmeņu pēc uzņēmuma dibināšanas dzīvo no tā, ko nopelna no savām akcijām, – no dividendēm. Dibinātājs, kas uzņēmumā strādā par vadītāju, sev piešķir samērā mazu atalgojumu un citus ienākumus gūst no uzņēmuma dividendēm, pelna no akcijām, kas atliek, kad nomaksāti nodokļi un nokārtotas citas saistības.
Ja esat vienīgais uzņēmuma dibinātājs, jums pieder 100 procenti uzņēmuma akciju. Tad iespējams, ka jums krietni atmaksāsies saņemt naudas peļņu no dividendēm. Lietuvas, tāpat kā daudzu citu valstu likumi, kapitāla pieaugumam nosaka mazākus nodokļus nekā algai. Citiem vārdiem, valsts vairāk apliek ar nodokļiem algu nekā uzņēmuma kapitāla pieaugumu, tādējādi veicinot uzņēmējdarbību. Ja esat vienīgais akcionārs, jums tas tiešām atmaksājas. Ne visa peļņa, ko saņemat no akcijām, paliek jums. Taču, ja akcionāru ir vairāk vai arī jums pievienojas investori, ar kuriem nāksies dalīt akcijas un uzņēmuma kapitāla pieaugumu, jums kapitāla pieaugumu vajadzēs dalīt ar visiem akcionāriem. Saņemt tikai minimālo algu un atlikušo kompensāciju no uzņēmuma peļņas – dividendēm – jums neatmaksāsies.
Jaunā veida uzņēmumos parasti ir pavisam citāda prakse. Jau no paša sākuma gan uzņēmuma prezidents, viceprezidents, gan algots darbinieks saņem normālu tirgus atalgojumu un uzņēmuma nopelnītās peļņas daļu.
Vēlos uzsvērt, ka biznesmenis, kas dibinājis uzņēmumu, atalgojumu varētu saņemt divu iemeslu dēļ. Varbūt varētu domāt, ka veiksmīgam uzņēmuma dibinātājam, biznesmenim tāpat jau visa pietiek un viņam neko vairs nevajag. Taču, uzņēmumam attīstoties, viņš arī strādā kopā ar visiem, katru dienu investē savu laiku, domas un citus resursus. Tad visiem, kas piedalās uzņēmuma attīstības procesā, pienākas arī atalgojums. Uzņēmuma dibinātājs sev maksā algu saskaņā ar tirgus cenu un pelna no kapitāla pieauguma.
Protams, ļoti sekmīgā biznesā gadās interesanti izņēmumi. Tā Marks Cukerbergs saņem 1 ASV dolāru algu par visu gadu. Jebkurā gadījumā tirgus alga būs maza salīdzinājumā ar to, ko saņem “Facebook” no kapitāla pieauguma. Algu 1 ASV dolāra apmērā tā paša iemesla dēļ sev izvēlējās Stīvs Džobss.
Mazas kompānijas izvēlas arī profesionāļi
Jaunā biznesa veida uzņēmumā, gan tādā, kuram ir liela pieredze, gan pavisam nesen dibinātā, darbiniekiem tiks maksāta līdzīga lieluma alga. Tādējādi “Yahoo” viceprezidents, kā arī mazas, nevienam nezināmas kompānijas viceprezidents var cerēt uz līdzīgu 200 tūkst. ASV dolāru lielu algu gadā.
Turklāt mazā kompānijā strādājošam speciālistam būs daudz lielākas iespējas iegūt vairāk akciju. Šī iemesla dēļ speciālisti, kuri lielā uzņēmumā ieņem diezgan augstu amatu, strādā arī mazās kompānijās. Tāpēc kompānija, kurā strādā tikai trīs darbinieki, var piesaistīt speciālistus, kuri savā jomā strādā jau 20 gadus.
“Yahoo” viceprezidents, kā arī mazas, nevienam nezināmas kompānijas viceprezidents var cerēt uz līdzīgu 200 tūkst. ASV dolāru lielu algu gadā.
Jauno biznesa modeļu sniegto iespēju dēļ veidot biznesu mazos uzņēmumos uz Silīcija ieleju nāk daudz talantīgu un darbīgu cilvēku. Eiropā mazam uzņēmumam piesaistīt profesionāļus ir gandrīz neiespējami.
Esmu ievērojis, ka ne Lietuvā, ne Austrumeiropā netiek izmantota cita ļoti svarīga pozīcija – dalība valdē.
Protams, uzņēmumu vadība Lietuvā un Silīcija ielejā ļoti atšķiras. Lietuvā bieži uzņēmuma vadītājs ir arī uzņēmuma direktors, bet valde – tikai pavisam formāls orgāns. Lai gan tā ir paredzēta dibināšanas dokumentos, bieži darbojas tikai formāli. Žēl, ka lēmumi bieži tiek pieņemti bez sēdes, tikai formāli aizpildot dokumentus.
Amerikā kompānijas vadītājs bieži ir algots darbinieks un pakļauts valdei. Tikai valdes sapulcē tiek lemts kompānijas liktenis, darbības virziens un citi ar to saistīti jautājumi. Labs valdes darbs nāk par labu ne vien uzņēmumam, bet arī pašiem valdes biedriem.
Bieži valdē par konsultantiem tiek aicināti zināmi un savā jomā pieredzējuši cilvēki, kuriem ir plašs paziņu loks. Lai gan konsultanta pienākumi valdē var būt ilglaicīgi, tie neprasa ikdienas darbu. Ja profesionālis jūsu uzņēmumam veltītu pat tikai dažas stundas visa gada laikā, – tās ir ļoti noderīgas. Iztēlojieties, ka, nupat nodibinot uzņēmumu, jums būtu iespēja saņemt konsultāciju no “Microsoft” viceprezidenta. Viņa zināšanas, kontakti un pieredze augošās kompānijas darbiniekiem dotu tādu praktisku labumu, par kādu reizēm pat sapņot būtu pārdroši.
Turklāt kompānija ar tādiem valdes locekļiem iegūtu lielāku vērtību. Sniegt konsultāciju augošai kompānijai kļūtu izdevīgi arī pašam padomdevējam – kā kompensāciju par darbu saņemot ne vien simbolisku atlīdzību, bet arī uzņēmuma akcijas, piemēram, 1–2 procentus.
Piemēram, mūsu kompānijai “GetJar” padomu deva Heiki Mekijervi. Viņam bija liela pieredze “Nokia” kompānijā, un viņš pazina visus tās augstā ranga darbiniekus. Tā kā mēs strādājām telekomunikāciju jomā, mums tādi sakari un iespējas bija ļoti noderīgas. Pateicoties Heiki, varējām satikt “Nokia” viceprezidentu un ar viņu dažas dienas apspriest biznesa jautājumus. Ja Heiki nebūtu palīdzējis, tāda tikšanās vispār nebūtu iespējama. Bet par zināšanām un palīdzību padomdevējam mēs atlīdzinājām ar “GetJar” akcijām.
Šī prakse, ka vienā uzņēmumā augstu amatu ieņemošs cilvēks piedalās mazas kompānijas valdes darbā, ir diezgan bieži sastopama jaunā biznesa uzņēmumos. Lietuvā šāds atbalsts tiek izmantots ļoti uzmanīgi. Piemēram, “Omnitel” vadītāja Antana Zabuļa padomi kompānijai, kas tikai veidojas, būtu ļoti noderīgi. Kaut arī Zabulis pievienojas dažādām biznesa iniciatīvām, tādu praksi jauni uzņēmēji varētu izmantot biežāk un lietot zināšanas, kuras var sniegt citi pieredzējuši Lietuvas biznesa speciālisti.
Bez padomdevēja valdē dažreiz tiek uzaicināts arī konsultants. Atšķirībā no padomdevēja kādas nozares speciālists tiek aicināts sniegt konsultāciju kādā vienas reizes darījumā vai projektā. Viņam tāpat atlīdzību izmaksā naudā vai akcijās, bet dažreiz abos veidos. Tādi noteikumi ļauj konsultantam tiešā veidā piedalīties uzņēmumā, jo uzņēmuma kapitāla pieaugums būs noderīgs viņam personīgi.
