скачать книгу бесплатно
"Ak, ja tas neesi tu, Maksim, tad tas butu ar mums," no vinas krutim izskaneja stene?ana.
"Tur aug?a," Maksims noradija ar pirkstu uz griestiem, "tu gribejat, lai es butu jums blakus."
"Ja," sieviete paklausigi pamaja.
– Rit mani izrakstis, bet ko vini saka par tavu izraksti?anu?
"Mes ar Dusju tiksim izrakstiti nakamnedel, ta mums teica arstejo?ais arsts."
– Mes ar Klimu naksim pec tevis. Tu dzivosi pie mums, lidz aiziesi. Mums ir divistabu dzivoklis, tas bus pilniga Jusu riciba. Neuztraucieties par drebem, jums bus viss nepiecie?amais.
– Paldies, Maksim, tas nav nepiecie?ams. Mani kolegi no darba un manas meitas draugi iesainoja mums divas lielas somas. Turklat ceru, ka mums tiks sniegta finansiala palidziba…
"Tas noteikti tiks nodro?inats, es pat ne?aubos." Ja nepiecie?ams, mes pieliksim papildu pules ?aja virziena. Musu nodala ir vairaki kursanti, kuriem ir loti ietekmigi vecaki.
"Tikko, Maksim, tu teici tik smiekligu lietu par virzienu un papildu piepuli," ar smaidu seja atzimeja Dusjas mate.
– Tas, Jelena Feliksovna, ir tapec, ka es lidz sirds dzilumiem esmu militarpersona. Tapec ar mani ta biezi notiek…
"Man ?kiet, ka tu, Maksims, neesi tads," sacija Dusjas mate, skatoties uz vinu ar siltu skatienu.
Sesta nodala
Sahalinas sala
Dusja verigi skatijas ara pa iluminatora logu. Lidma?ina histeriski dungoja, nedaudz kratidama sparnus. Beidzot caur iluminatoru paradijas zeme, Dusja atviegloti noputas, lidojums virs juras pamatigi satrauca vinas dveseli un piepildija ar drumam domam, kas bija saistitas ar Klimu un vinas fizisko slimibu.
Kop? ugunsgreka bija pagajis vairak neka menesis, tacu notiku?a rugtums bija tik spilgts, it ka tas viss butu noticis vakar. Vina satricinaja sevi un aizdzina tum?as domas. Beidz sudzeties par likteni, tev jatic labakajam!
Vina paskatijas uz mati un ar pirkstu noradija uz iluminatoru. Mate paliecas uz priek?u.
"Es redzu zvejniekus uz ledus," vina nekavejoties pazinoja. – Interesanti, kadas zivis vini ker?
– Varbut juras asaris? – Maksims ieteica.
No aizmugurejas rindas atskaneja aizsmakusi virie?a balss.
"Vini ker salakas," virietis paskaidroja. – Lieliskas zivis. Vina noteikti ir jaiepazist, vina ziema izdala svaigu gurku smarzu.
– Paldies par informaciju. "Mes noteikti vinu iepazisim," Maksims vinam pateicas.
Skalrunos bija troksnis. Apkalpes komandieris pazinoja, ka reisa nose?anas Homutovas lidosta Juznosahalinska uz isu bridi aizkavejusies.
Lidma?ina rinkoja pari salas regiona pakalniem. Pasazieri, no kuriem lielaka dala bija salas iedzivotaji, bija mierigi par to, ka vinu lidma?ina rinko, meklejot spraugu blivaja makonu plivura, jo slikti laikapstakli viniem bija ierasta paradiba.
Tacu beidzot tika atrasta sprauga, lidma?ina strauji metas leja un jau dazu minu?u laika tas riteni skali klabeja uz sasalu?a betona skrejcela.
Sarunas lidojuma laika stjuarte pazinoja:
– Robezpatrula! Ludzu, sagatavojiet dokumentus parbaudei!
Visi uzmundrinaja. Salons bija pilns ar troksni. Dusja paskatijas uz Maksimu.
Vin? vinai uzsmaidija un iekeras kazokadas jakas iek?eja kabata pec dokumentiem. Driz vien pie viniem pienaca vecakais robezsargs, jauns virsnieks ar leitnanta pakapi un ludza apskatit vinu dokumentus. Maksims vinam iedeva vinu pases, ka ari dienesta ID un instrukcijas.
Virsnieks isi paskatijas uz dienesta rikojumu.
– Esiet sveicinati jusu iera?anas! – virsnieks vinus sveicinaja. – Es jus labi atceros, biedri kaptein, no skolas laikiem, jus bijat kursa virsnieks otraja divizija.
"Tie?i ta bija," Maksims smaidija.
"Stacijas laukuma jus gaida dienesta Volga, kuru jums atsutija robezsardzes ?taba priek?nieks," teikto piebilda virsnieks.
Maksims, apmierinats ar ?o apstakli, paskatijas uz sievietem. Ari Dusjas un vinas mates sejas iemirdzejas smaida.
"Paldies, biedri leitnant," vin? pateicas virsniekam. – Prieks satikt kolegi.
Dienesta automa?ina tika atrasta nekavejoties. Prapor?ciks vinus sveicinaja un palidzeja salikt mantas bagaznieka.
– Brini?kigi. Apkart ir tik daudz sniega,” Maksims ar apbrinu atzimeja, tiklidz ma?ina saka kusteties.
“Tas, biedri kaptein, ir nesenas sniega vetras sekas, kas ilga gandriz cetras dienas. Driz vien pa?i redzesiet, ka pilseta gajeju celinu vieta ir sniega veidoti tuneli, bet pagalmos sniega ieraktas ma?inas…
Pec nedaudz vairak ka pusstundas vini iegaja pilseta. Un tie?am skats, kas vinus sagaidija, bija parsteidzo?s. Visapkart bija redzamas milzigas sniega kaudzes, maju pirmo stavu logi bija klati ar sniegu, luksofori, ierakti sniega, ka pludini uz udens virsmas.
Bija silts ka ziema, pilsetnieki, nepiever?ot uzmanibu ciklona sekam, keras pie ierastajam lietam: kads steidzas uz biroju darba del, kads ripinaja bernu ragavas uz bernudarzu, un kads jau bija maina pec kartas… tirija pilsetu no sniega.
"Nu, mes esam ieradu?ies," pazinoja prapor?ciks, veikli virzidamies uz trisstavu robezvienibas ?taba ekas lieveni. – Viesnica atrodas taja pa?a eka, ieeja taja ir pa labi, no gala. Telpa, biedri kaptein, ir rezerveta jums, atputieties, savedieties kartiba.
Nodalas vaditajs jus gaida pie sevis tie?i pulksten vienos. "Gandriz aizmirsu," saprata ?tata virsnieks, "virsnieka kafejnica atrodas vienibas teritorija, netalu no ?ejienes, apmeram trissimt metru, pa diagonali." Ediens tur ir diezgan labs…
– Un kur, Maksim, mus sutija dienet? – Dusi mamma ar smaidu seja jautaja, tiklidz vin? paradijas viesnicas istaba. – Dro?i vien dalas vaditajs mus aizsutija uz elli nekurienes vidu?
Maksims noslepumaini pasmaidija.
– Ne, Jelena Feliksovna, mes noteikti tur nebrauksim. Es zinu tikai to, ka musu priek?postenis atrodas Okhotskas juras dienvidu krasta, un mes tur lidosim rit. Un ?opecpusdien dosimies skatities tramplinlek?anas sacensibas.
Tajas bez musu sportistiem piedalisies ari Japanas slepotaji no Hokaido salas, tapec bus interesanti. Tas notiks ?iem regioniem simboliska vieta, ko sauc par “Kalnu gaisu”. Ir divi tramplini – septindesmit un devindesmit metru augstuma, ka ari slepo?anas trase un pacelajs.
Pierobezas dalas ?taba priek?nieks izradijas Almati skolas absolvents, vin? mums iedeva savu dienesta automa?inu.
"Lieliski, ka ?eit kalnu slepo?ana tiek tureta liela ciena un visapkart ir musu pierobezas skolas absolventi," ar gandarijumu atzimeja Dusi mamma.
Maksims pasmaidija un paskatijas uz Dusju, kaut kadu iemeslu del vina bija samulsusi. Dro?i vien, kad pieminejat skolu, tagad domajat par Klimu? – vin? izlema.
– Es nedomaju, ka sporta bazes ?eit ir tik lielas ka tas, kas mums ir uz Medeo un Imbulak, bet tomer…
Man stastija, ka trisdesmitajos gados Tojohara, ka toreiz sauca Juznosahalinsku, pieteicas ka kandidatpilseta 1936. gada olimpisko spelu riko?anai.
Un tas, kas ?eit ir ipa?i brini?kigs, ir neparasta daba, lieliska mak?kere?ana un medibas. Mes to noteikti driz uzzinasim,” sievietes apliecinaja Maksims.
– Vai kersim salakas, kas smarzo pec gurkiem? – Jelena Feliksovna iesmejas.
– Un ne tikai vina.
Dusja pavilka mates piedurkni, un, kad vina reageja, vina ar pirkstiem acu limeni uzzimeja majas konturu.
Maksims satvera vinas skatienu, pasmaidija, satvera vinas roku un aizsedza to ar savu lielo un specigo plaukstu.
– Dusja, mums nebus problemu ar majokli, katram bus sava istaba. Maja ir labiekartota, ir karstais un aukstais udens, visas nepiecie?amas mebeles un piederumi. Pirms izbrauk?anas nopirksim visu nepiecie?amo, varbut pirmo reizi vajadzes – man iedeva labas cel?anas piemaksas, tatad naudas daudz…
“Maksim, man ir tik neerti, jo tu…” mate nepaguva pabeigt, kad vin? vinu uzreiz partrauca: “Piedod, Jelena Feliksovna, es saprotu, ko tu gribi teikt, bet man tev ir jaunumi. ”
– Kuru? – vina piesardzigi jautaja.
– Tagad pie mums ieradisies nodalas vaditajs, vinu sauc Vladimirs Tihonovics, un ar vinu bus vel viens virsnieks, vini gribeja ar jums iepazities un turklat viniem bus jums piedavajums.
– Kas tas par priek?likumu? – Dusi mate bailes jautaja.
– Es nezinu precizi, bet jums tas varetu patikt.
"Maksim, pasaki man tagad, zini…" vina nepaguva pabeigt, kad pieklauveja pie durvim.
– Vai drikstu ienakt? – no arpuses atskaneja balss.
Maksims jautajo?i paskatijas uz sievietem. Dusja ar galvu ieskreja gulamistaba, aizvera aiz sevis durvis un steidzigi ielida zem segas. Mate pasmaidija un pamaja vinam.
"Ja, jus varat, ienaciet," atbildeja Maksims.
Viesnicas istaba ienaca divi vecakie virsnieki: pulkvedis un majors. Pirmais ir gar? un tievs virietis ar sirmiem matiem, nedaudz pari piecdesmit gadiem. Otrais, gluzi preteji, ir iss, apal?, biezs, Azijas izskats, visticamak, Tuvans.
"Nu, iepazisimies," sacija pulkvedis, pagriezies pret Dusjas mati. – Esmu robezvienibas priek?nieks, mani sauc Vladimirs Tihonovics.
“Jelena Feliksovna,” Maksims vinu iepazistinaja.
"Tobolska," vina samulsusi piebilda teiktajam. – Manu meitu sauc Evdokija, vina tagad gul, jo ir nogurusi no lidojuma, ja neiebilsti, tad mes vinu nepamodinasim.
“Protams, protams…” komandas vaditajs steidzas paust savu piekri?anu. "Jus un es, darga Jelena Feliksovna, un jusu meita redzesimies vairak neka vienu reizi, un ta ir musu dienesta specifika – uzzinat, ka robezpunktos dzivo virsnieki un vinu gimenes locekli."
Tagad esmu ieradies pie jums ne tikai, lai satiktu jus klatiene, bet ari piedavatu stradat par feld?eri robezposteni, uz kurieni jus lidosiet pec dazam dienam. Maksims Aleksandrovics teica, ka jums ir augstaka mediciniska izglitiba, jus stradajat aptiekas un pat par feld?eri atras palidzibas automa?ina. Ta ir patiesiba?
– Ja, ta ir taisniba. Parzinu feld?era darbu. Bet fakts ir tads, ka visi mani dokumenti tika sadedzinati ugunsgreka…
– Mes apzinamies visu, kas ar tevi noticis. Mes veiksim nepiecie?amos pieprasijumus un atjaunosim visus jusu dokumentus. Galvenais, ka tu piekriti.
– ES piekritu.
– Nu tas ir labi. Jums un man ir loti paveicies. Attala priek?posteni savlaiciga mediciniskas palidzibas snieg?ana ir arkartigi svariga. Pie manis ir pierobezas dalas medicinas nodalas vaditajs, Aleksandrs Sotpajevics, vin? tagad ar jums par ?o temu runas sikak, un darba devejs, kas esmu es, – smejas nodalas vaditajs. diemzel vinam tevi ir jaatstaj. – Daramas lietas, kur no tam tikt prom! – vin? viltigi pasmineja.
Atstadams Jelenu Feliksovnu istaba sarunaties ar medicinas nodalas vaditaju, Maksims iegaja gulamistaba. Dusja, ka gaidits, neguleja, lai noskaidrotu, kapec pie viniem bija ieradu?as varas iestades.
Maksims panema piezimju gramatinu, kas guleja uz naktsskapi?a pie mates gultas, un pasniedza to vinai.
– Tu laikam dedzi zinkariba?
–Ja! – vina atrakstija. —Ka pagaja priek?nieka vizite?
– Loti labi. Tavai mammai bus darbs robezpunkta.
–Vai vina gatavos? “Dusjas seja izcelas plata smaida.
Maksims klusi iesmejas.
– Kapec gatavot? Ne, negatavo. Mamma atceresies savu jaunibu un stradas par feld?eri.
–Tas ir lieliski! Vina ir tik nomakta, ka mes sedesim tev uz kakla… – vina rakstija. —Vai mamma ir laimiga?
– Man ?kiet, ka vina ir laimiga. Par to, kur? sedes uz kakla. Vai jus zinat, ka pagatavot pankukas?
Dusja parsteiguma iepletas acis.
– Vai es priek?posteni vari?u robezsargiem pankukas? – vina pierakstija uz papira vel vienu frazi.
– Tatad, vai jus varat to izdarit vai ne?
–Protams es varu.
"Nu, jums bus ko darit," Maksims iesmejas. – Es milu pankukas. Starp citu, ka jus jutaties pret varitu kondenseto pienu?
–Loti pozitivi – vina rakstija. —ES vinu milu.
"Tad es jums to pagatavo?u katru reizi, kad jus gatavojaties mani pabarot ar pankukam."
Un es ari noker?u lasi tev un tavai mammai, lai tu ar mammu katru dienu ar karotem var est sarkanos ikrus. Starp citu, pankukas bus labas gan ar varitu iebiezinato pienu, gan sarkanajiem ikriem.
–Man loti patik ?is izredzes, Maksim Aleksandrovic. Es jau gribu atri aizlidot uz musu robezas priek?posteni, – vina steidzigi rakstija.
– Es priecajos par tavu garastavokli. Apsoli man, ka tu tur biezi paliksi.
–ES apsolu. Es saprotu, ka skumjas ir veltigas, jo dzive ir skaista. Bet man jaatzime, ka ir viens “bet”, kuru jus nenemat vera. To, kas notika ar mani un manu mammu, diez vai var saukt par skaistu. Bet, tomer, es centi?os nesabojat kopejo idealistisko ainu…
– Tu esi loti gudrs! – Maksims vinu apbrinoja. – Klimam ir paveicies ar tevi…
–Nu, es nezinu, vai vinam paveicas? – vina atri uzrakstija. “Bet tad vina bridi padomaja, pec tam zimulis atkal dejoja vinas piezimju gramatina. —Ja tomer palik?u kurls, tad bu?u ideala sieva gan kurls, gan mems, proti, nekadu problemu, tikai plusi: meitene nedzird, nav sa?utusi, tikai dzemde bernus. Visi apkartejie virie?i ?ad un tad teiks: “Klim ir neparprotami paveicies ar sievu”…
Maksims atkal vinu apbrinoja. Vinam patika cilveki ar humoru un pa?ironiju. Vin? pats bija tads.
– Piedod, Dusja. Parfraze?u savu teikto – lai ir ta, lai Klimam ar tevi nepaveicas. Galu gala galvenais ir tas, ka jusu slimiba atkapjas.
