скачать книгу бесплатно
"Viss kartiba, mans dels," priesteris tevi?ki apskava darznieku. – Piepildi pilnu vannu ar udeni, un es to sveti?u. Ar to pietiek darzam un joprojam paliks rezerve. Atrodi man piemerotus traukus: pudeles, spainus, kaut kadus podus. Mes nevilksim vannu ara. Un pat ja mums tas izdotos, es negribetu to sabojat – izskatas pec makslas darba.
– Nav parsteidzo?i. Lords Darkfilds to atveda no kaut kur austrumiem. ?kiet, ka ta ir vieteja valdnieka atlidziba.
– Ja, interesants veids, ka izteikt pateicibu.
– Kungam loti patika iet vanna. Vin? pasmineja, sakot, ka tada veida nomazga no sevis laboratorijas netirumus.
"Bet mes tagad nesmejamies." Saksim pie lietas.
* * *
Priesteris aizvera durvis, uzlika lampu uz kumodes, mirkli vilcinajas, domadams, vai nevajadzetu aizdedzinat vel vienu – to, kura bija svetita ella, bet nolema to neteret. No halata krokam vin? iznema krustu, ar kuru vakar vakara bija izdzinajis regu, un, atrotijis sutanas piedurknes, uzmanigi nolaida to udeni. Tad vin? nometas celos vara vannas priek?a un, salicis plaukstas, gandriz klusi saka lugties.
Durvis nedaudz atveras, un iek?a ieskreja caurveja, kas nodzesa lampu. Pec melnraksta Montijs ieskreja iek?a ar apmierinatu smaidu seja un divus udens spainus rokas.
"Svetais tevs, udens," vin? teica.
Ta Kunga kalps smagi noputas, piecelas no celiem un atbildeja:
"Es tev teicu, lai netrauce mani, kamer neesmu pabeidzis." Teicu ari, ka udens jau ir gana. Noliec ?urp spainus un, dieva del, mani vairs netrauce. Un, Montij, – vin? teica pec tam, kad aizejo?ais darznieks, kura seja bija palicis smaids, – iededziet man lampu.
Tad vin? aizvera durvis no iek?puses, lai izvairitos no incidenta atkarto?anas, un atkal nometas celos. Dazas minutes apkopoju savas domas un nomierinaju dveseli, un tad saku skali lasit lug?anu.
Vin? piecelas, tris reizes ?kersoja udeni fonta un teica: "Amen." Taja pa?a mirkli no nekurienes nakusi caurveja atkal nodzesa lampu. Priesteris velreiz noputas, atrotija piedurknes un pieliecas pie vannas, lai nonemtu krustu. Tomer es to nevareju atrast.
"Kadas mulkibas," skaneja no vina lupam.
Vin? noliecas virs udens, gandriz pieskaroties tam ar seju, atkal nobrauca ar plaukstu pa dibenu un beidzot atrada truksto?o. Ar krustu roka vin? maziem soli?iem devas uz durvim, atvera tas un izgaja gaisma. Un vin? nodrebeja, kad pamanija, ka ap krusta aug?dalu bija aptits tarps. Ar riebumu vin? nometa to no svetnicas, noslaucija relikviju sutanas mala un kliedza:
– Montija!!!
* * *
Saule jau rieteja, kad tevs Jakovs pabeidza savu dievbijigo darbu. ?oreiz visa darza tika izvietotas improvizetas lampas: Montijs piekara tas kokos, novietoja uz soliniem, akmens zoga, vienu novietoja uz struklakas labirinta un vel vairakas piekara uz zoga kaltas dzelzs stieniem.
"Sak tumst, jus varat to aizdedzinat," Kungs vinam paveleja, "tikai raugies, lai nesaskartos ipa?ums."
Priesteris iznema no somas vel vienu krustu, uzlika to uz plaukstas un nolasija pari lug?anu. Vin? pamanija, ka Kungs verigi uz vinu skatas.
"?is ir pedejais," vin? paskaidroja un piegaja pie dika, kura draiskojas zivis, nepiever?ot uzmanibu cilvekiem un vinu rupem. Tad vin? it ka negribigi un skumji iemeta krustu udeni.
Zivis ?audijas dazados virzienos, pa udeni saka plust apli, un no apak?as pacelas milzigs burbulis, kas plisa ar nepatikamu ?lakstu.
"Es dariju visu, kas bija manos spekos," vin? noguris sacija. "Ja ta ir Vina griba, ?ausmas, kas moka ?o vietu, atgriezisies tur, no kurienes ta nakusi." Uz pazemi.
Kungs kluseja, nenoversdams acis no udens virsmas.
– Galdnieka kungs!
Vin? nodrebeja, pakratija galvu un steidzigi teica:
– Ja, ja, tev taisniba. Esmu jums loti pateicigs, tev Jakov. Jusu palidziba ir vienkar?i nenovertejama. Es velos atvainoties par savu iepriek?ejo uzvedibu. Es vienkar?i… es vienkar?i neticeju tam visam.
– Tas notiek biezi, Karpentera kungs. Cilveki sak ticet Dievam, tiklidz vini sastopas ar kaut ko tadu, kas Vinam pretojas. Jo Vin? vienigais spej mums palidzet. Un tad cilveki Vinu noliedz, tiklidz briesmas ir pargaju?as. Hmm, ?kiet, ka Montijs ir pabeidzis, atgriezisimies maja, pirms nav pilniba satumsis. Nekardinasim likteni.
* * *
Darznieks grauza burkanus, kas izaudzeti neliela saknu darzina aiz savas majas. Vinam blakus, uz kapnem, kas veda uz otro stavu, sedeja priesteris, mizoja varitu olu, ielika caumalu bloda un iemerca karumu sali. Mazliet talak no viniem, ar vina glazi viena roka un ieroci otra, staveja Kungs. Lenam malkojis dargu dzerienu, vin? paskatijas ara pa logu: zalienu tagad apgaismoja ne tikai laternas, bet ari lampas. Tiem pievienota ella pie?kira ugunij neparastas nokrasas, padarot arejo izskatu neparastu un zinama mera magisku.
Вы ознакомились с фрагментом книги.
Для бесплатного чтения открыта только часть текста.
Приобретайте полный текст книги у нашего партнера:
