скачать книгу бесплатно
– Ta ir patiesiba. Es uzskatu, ka visa Rietumhanter?ira neviens, iznemot mus, to nekad nav gar?ojis un nekad vairs nebaudis.
– Tads gods man! Bet pietiek ar prieku, Karpentera kungs. Kapec es esmu ?eit? Ka man teica priek?nieks, Montijs, ?ausmigi nobijies, ieskreja ciemata, meklejot mani. Tobrid es biju Rivervuda, kad ieraudziju veco Dzonu vina pedeja celojuma, vin? nomira vakar ap pusnakti vai nedaudz velak. ?kiet, ka tas ir no salauztas sirds, bet mums ?eit nav arsta, kas to apstiprinatu.
Un tavs kalps stundam ilgi staigaja pa kapelu, gaididams manu atgrie?anos. Man atlika tikai ieskatities vinam acis, lai saprastu, ka ir noticis kaut kas ?ausmigs. Es uzreiz devos uz ?ejieni ar vinu. Lai gan Montijs isti neko nevareja izskaidrot. Vin? tikai murminaja par kadu zveru vai spoku, bet jus viniem neticat, vai ne, Karpentera kungs? Ka musu Dieva un vina dela Jezu Kristu?
– Ta ir taisniba, tev Jakov. Es neticu daudzam lietam. Ipa?i tas, ko nevar redzet, dzirdet vai sajust ka citadi…
– Kungs vienmer ir patiesi ticigo dveseles un sirdis. Un katru mirkli mes jutam vina zelsirdigas rokas pieskarienu,” priesteris vinu partrauca.
"Varbut, varbut," Karpenters nervozi atbildeja, "bet es neesmu ticigs, un acimredzot vina roka man nekad nepieskarsies." Bet pagaju?aja nakti es redzeju un sajutu kaut ko tadu, kas neradija ?aubas par notieko?a realitati. Klausies mani, svetais tevs…
* * *
Kad Lords pabeidza savu stastu, pulkstenis viesistaba nosita desmit sitienus. Priesteris, kur? visu ?o laiku nebija nolaidis acis no vina, nolaida acis uz vina glazi. Vin? iedzera vienu lielu malku un teica:
– Neparasts stasts. Tam patie?am ir gruti noticet. Bet ka Dieva kalps es loti labi zinu, ka Velnam var but dazadas formas un izskats. Un es atradi?u kaut ko preti Tumsas kalpiem. Tagad mes iesvetisim visu savrupmaju, lai spoks neuzdro?inas ienakt, un pec tam atkartosim ritualu arpuse.
"Pirmo reizi tas nepalidzeja," noradija Kungs.
"Bet tas kadu laiku aiztureja spoku," tevs Jakovs atcirta, "mes nezinam, kas tas ir par demonu un kads tam ir speks." Turklat pedejo reizi tu mani nelaidi savrupmaja. Nemelo?u: man nav pieredzes rikoties ar kaut ko lidzigu, ?i ir pirma reize, kad sastopos ar tik acimredzamu demonisku speku izpausmi. Jums ir izvele, Karpentera kungs, pienemt manu palidzibu un sadarboties manos centienos. Vai ari turpiniet ?aubities un vinus izsmiet. Un ?aubas ir velna iecienitaka nepilniba. Caur tiem Melu princis ieklust dveseles un iegust varu par tam,” vin? pabeidza.
– Labi. Tev taisniba, svetais tevs. Tas ir manas intereses. Ludzu, piedod man, ja es tevi kaut ka aizvainoju. Saksim darbu, pirms pienak pusnakts un ?i butne atgriezas.
Priesteris pamaja ar galvu, piekritot vina vardiem:
– Sagatavojiet man ellas lampas, Karpentera kungs, mums vajadzes daudz gaismas. Pievienosim viniem sveto ellu, ta mums palidzes. Saksim no ?ejienes.
Tevs Jakovs devas uz viesu istabu un iznaca ara ar divam somam rokas: vienu mazu – tur kaut kas dzinksteja, vin? patureja sev, otro – lielo, kas izdvesa grabo?u skanu – iedeva darznieks:
– Svetais udens, esi uzmanigs, nelauz to. Sekojiet man.
Lasot lug?anu latinu valoda, tevs Jakovs virtuve uztaisija krusta zimi, iznema no somas pudeli, kuru Montijs izpalidzigi vinam pasniedza, un apsmidzinaja sienas ar svetu udeni. Ari krusta forma.
– Galdnieka kungs, man vajag blodu, blodu, ?kivi vai vazi, vispar jebkuru trauku, kura var ietilpt udens.
Virietis gribeja uzdot jautajumu, bet priesteris paskatijas uz vinu tik loti, ka vin? pardomaja. Vin? iznema no skapja porcelana ?kivi un klusedams to pasniedza. Vin? izleja no pudeles atliku?o ?kidrumu un no maza audekla maisina iznema krustinu. Vin? pieskaras tai ar lupam un uzmanigi nolaida svetitaja udeni.
– ?os sudraba krustus iesvetijis pats biskaps Godeskalcs. Viniem ir ipa?as pilnvaras. Es tos atvedu uz ?im vietam ka davanu tiem draudzes locekliem, kuri ipa?i dedzigi kalpo Dievam. Starp citu, tadu ?eit nav daudz. Netirs cilveks nevares ieklut telpa, kur ir vismaz viens ?ads krusts. Ari jums tas bus janesa visu laiku, Karpentera kungs. Jus un jusu darznieks. Ar ?adu krustu palidzibu pat parasts cilveks var iesvetit udeni: vienkar?i nolaidiet taja relikviju un izlasiet lug?anu “Musu Tevs”.
"Es nedomaju, ka tas palidzes, es neticu Dievam," Kungs atbildeja pilnigi mierigi un pat pazemigi.
"Un es vairakkart esmu teicis savam saimniekam, ka ir liels greks atteikties no Dieva." Liels greks, liels greks,” darznieks noblava.
"Es neatteicu, Montij." Es vienkar?i nekad tam neticeju.
– Vai jus esat kristits, galdnieka kungs? – dialoga iejaucas priesteris.
– Tapat ka visas. Mana mate mani kristija dzim?anas bridi, tomer es nekad neesmu izcelusies ar dievbijibu. Pat berniba.
"Tomer tas ir labak neka tad, ja jums vispar nebutu nekada sakara ar baznicu." Tas Kungs ir zelsirdigs: Vin? piedos visus grekus, ja cilveks patiesi nozelo izdarito. Ielaidiet Raditaju sava dvesele. Tas palidzes padzit launumu, kas slepjas arpuse.
Galdnieks smagi noputas un nomurminaja:
– ES megina?u.
– Montij, iznem no somas zalo stikla pudeli. Ja, ja, tie?i vina.
"Smagi," nomurminaja darznieks.
Tevs Jakovs uzmanigi panema no vina trauku un atkorkeja vaku: gaiss smarzoja pec viraka, citrusaugliem un kaut ka cita. Kaut kas pazistams un taja pa?a laika netverams.
"Sveta ella no pa?as Jeruzalemes," vin? paskaidroja, "jums japievieno dazi pilieni katrai lampai." Un atkartojiet ?o darbibu katru vakaru nedelu. Velak tadas lampas karinasim darza. Ta ir uzticama aizsardziba pret launajiem gariem: neviens demons neuzdro?inas paradities ?adas lampas gaisma. Tagad ejam uz pagrabu, mums japasteidzas. Lidz pusnaktij atlicis pavisam maz laika.
Ta Kunga kalps iesvetija visas pirma stava telpas, ari vina pagrabu. Vin? tikai mirkli uzkavejas viesistaba, verigi skatidamies uz gleznu, kas karajas virs kamina. Tad vin? uzkapa labaja sparna, kur bija vairakas istabas, tostarp Galdnieka gulamistaba. Ipa?uma ipa?nieks negribigi ielaida iek?a Jakova tevu, atstajot Montiju aiz durvim.
Masiva melnkoka gulta, parklata ar spalvu gultam, atradas blakus milzigam drebju skapim, kura grebtie rokturi vien maksaja veselu bagatibu. Pie griestiem karajas kristala lustra, lidziga viesistaba eso?ajai, bet mazaka. Tualetes galds ar pilna auguma spoguli, persie?u paklajs ar religiskiem rakstiem, aizkari, kas iz?uti ar zelta pavedienu – priesteris ar zinkari apskatija situaciju. Pamaniju, ka uz vienas no sienam, ?kiet, trukst gleznas – ?aja vieta virsma bija nedaudz gai?aka.
Tas viss neizbega no Karpentera skatiena:
"Laiks negaida, tev Jakov," vin? nepacietigi nomurminaja.
Priesteris pamaja ar galvu, veica ceremoniju un izgaja no gulamistabas. Tad vini tris devas uz savrupmajas kreiso sparnu. Visur ?eit bija redzamas pamestibas pedas: bieza puteklu karta uz izbaleju?ajiem paklajiem, kuriem iepriek? bija spilgti sarkana krasa; kozu saesti aizkari uz logiem; apzalumoti bronzas durvju rokturi. To visu no tumsas izrava darznieka nesta lampas blava gaisma.
"Man nav pietiekami daudz speka, lai uzturetu ?eit kartibu," Karpenters nomakts noputas, pamanijis priestera apmulsu?o skatienu, "laiks dara savu."
– Kas te bija agrak? – vin? jautaja.
– Lorda Darkfilda biroji. Vin? bija kaisligs cilveks, izprata zinatni, lasija, macijas valodas. ?eit ir biblioteka, – Karpenters ar lielam grutibam atsledza sledzeni un atvera durvis, – vin? ?eit pavadija daudz laika.
Istabas vidu staveja masivs melnkoka rakstamgalds. Tevs Jakovs pienaca tuvak: uz galda guleja sabojati dzelteni papiri, kas klati ar mazu rokrakstu. Vin? atnesa lampu un bija parsteigts:
– Hmm, ?kiet, latinu valoda! Bet kaut kas neparasts! Es to nevaru saprast,” priesteris pacela kaudzi dzeltenu palagu un taja pa?a mirkli tie parvertas puteklos.
– Lordu Eliotu intereseja medicina, – Karpenters lieti?ki atbildeja, – un vin? brivi runaja latinu valoda. Gramatas bija vina elements.
Priesteris pamaja majas ipa?niekam un saka lasit lug?anu. Vin? visu saprata bez vardiem: vin? pievienoja lampai dazus pilienus svetas ellas un atstaja to uz galda. Liesma saka mirdzet ar daudzkrasainam nokrasam: zalu, zilu, tum?sarkanu. Priesteris, noskaitot lug?anu, pacela svetita udens pudeli, lai apkaisitu plauktus, bet Karpenters vinu piekava. Vin? izleca uz priek?u un, izpletijis rokas, kliedza:
– Tas ir aizliegts! Hoz… Lords Darkfilds aizliedza pieskarties gramatam, vel jo mazak liet uz tam udeni! – tad turpinaja mierigaka toni, – logs, galds, sienas, griesti, jebkas, bet ne gramatas. ?i ir atmina par vinu, ludzu, neaiztieciet tos.
Tevs Jakovs piekrita ?im lemumam, lai gan vina uzacis sacelas, ieraugot ?adu reakciju. Pabeidzis ritualu, vin? iemerca krustu pudele ar svetita udens paliekam un atstaja to uz galda.
Nakama istaba izradijas senlietu noliktava: daudzas kastes, lades, figurinas no keramikas, vara nikela un porcelana, bronzas piekarini, svecturi, smil?u pulksteni un udens pulksteni, senas gramatas, rotaslietas, ieroci, brunas un sen pazudu?i priek?meti. un aizmirstas civilizacijas, kuru merki priesteris vareju tikai nojaust, ka te pietruka.
“Kungs Eliots daudz celoja un atveda ?os… to visu no saviem celojumiem. Un man nekad nebija pietiekami daudz laika, lai sakartotu lietas.
– Zinkarigs. Loti interesanti.
Priesteris veica ritualu un, izgajis no pagaidu noliktavas, izgaja koridora. Vin? noradija ar roku uz ta talako galu:
– ?kiet, ka tur ir vel viena istaba.
"Diemzel man nav atslegas," Karpenters paraustija plecus, "mes nevaresim tikt iek?a."
– Kam tas ir?
– Palika pie kadreizeja savrupmajas ipa?nieka.
– Kas ir iek?a? – jautaja tevs Jakovs.
– Es nekad tur neesmu bijis. Lords Darkfilds nevienam nelava tur ienakt.
– Bet vai tu vispar zini, ko vin? tur darija?
– Noteikti. Tas nebija noslepums. Aiz ?im durvim ir laboratorija. Reagenti, skabes, sarmi, instrumenti – lords Eliots parupejas, lai neviens nejau?i netiktu ievainots. Tapec tika veikti piesardzibas pasakumi.
Priesteris klusedams devas uz durvim: melns metals, ar daziem rakstiem un uzrakstiem uz virsmas. Nepareizaja lampas gaisma to bija gruti saprast, bet tevs Jakovs bija gandriz parliecinats, ka ?i ir ta pati latinu valoda, ko vin? redzeja uz papira lapinam biblioteka. Vin? neatrada ari rokturi vai atslegas caurumu.
"Mums ir nepiecie?ams iesvetit visas savrupmajas telpas, preteja gadijuma Velns atradis robu musu aizsardziba," vin? spitigi atkartoja.
"Es neko nevaru darit, svetais tevs." ?i ir stura istaba, un tai nav logu. Nedomaju, ka radijums caur to tiks iek?a. Turklat ?is durvis ir ?eit.
– Tu esi ka naivs berns! – priesteris neiztureja, – tu runa par tadam lietam, saki, ka pats savam acim redzeji spoku un doma, ka kads metala gabals to notures? Tikai Dieva speks var vinu apturet! Un ?im nolukam man ir nepiecie?ama piekluve katrai telpai!
"Iesvetit durvis, iesvetit gaiteni, tevs Jakov," Karpenters mierigi atbildeja, "mes joprojam nevaresim tikt iek?a."
Uzmetis virietim neapmierinatu skatienu, priesteris paraustija plecus, it ka sacidams “lai ta butu”, un keras pie lietas. Montijs, kur? visu laiku bija klusejis, ar trico?u roku pasniedza vinam vel vienu trauku ar sveto udeni. Darznieks bija neparprotami nervozs, atrodoties pamestaja majas sparna.
Baznicas kalpotajs pie durvim pielika krusta zimi, un, tiklidz no vina lupam izkrita pirmie lug?anas vardi, no arpuses atskaneja gaudo?ana. Kauciens iespiedas iek?a, it ka savrupmaja nebutu logu: ar straumi, kas atdzeseja asinis, ta izplatijas pa istabam un gridam, izraisot stikla priek?metu grabe?anu. Darznieks parsteigts nometa pudelu maisu: atskaneja saplisu?u stikla skana. Priesteris parmeto?i paskatijas uz vinu, bet neko neteica, turpinaja lasit lug?anu.
Galdnieks satvera vina elkoni un atri sacija:
"Vin? ir ?eit, svetais tevs, atri ejam leja."
Priesteris neapmierinati paskatijas uz vinu un nokratija vinu no rokas ka kaitino?u kukaini:
"Man japabeidz rituals, netraucejiet man, Karpenter."
Vin? skreja pa koridoru, Montijs vinam sekoja. Tevs Jakovs pabeidza lasit lug?anu. Majas saimnieka atstato lampu vin? parvietojis uz durvim, iepilinot tajas paris ellas piles. Tad vin? devas uz kapnem. Kauka?ana jau ir pieklususi. Taja bridi viesistaba pulkstenis sita stundu pec pusnakts.
Priesteris atrada Karpenteru stavam ieejas priek?a: vin? ar ieroci temeja uz durvim. Montijs staveja vinam aiz muguras un, zobus klabedams, bailes tricedams.
Vin? piegaja pie viniem un izstiepa plaukstu: uz tas mirdzeja divi kru?u krusti uz stigam:
"Uzvelciet to un nekad nenovelciet," tevs Jakovs teica autoritativa toni. – Es pabeidzu savu darbu. Kas tev ir?
"Vin? ir tur, aiz durvim," Karpenters klusi atbildeja, "paslepies un gaida." Vai tu vinu dzirdi?
Priesteris lenam piegaja pie loga, paskatijas ara un atkapas: paklupa aiz sutanas malas, vin? nokrita atmuguriski. Loga paradijas zvers: liesmojo?i sarkanas acis ?kita cauri iek?a eso?o cilveku dveselem; No atkailinatiem baltajiem ilkniem pileja indigi zalas siekalas. Vin? pacela galvu un atkal auroja ar nedabisku navei lidzigu gaudo?anu. Ta noteikti gaudo pati Nave, domaja priesteris, kad kadam izdodas izbegt no vinas kaulaino roku apskavieniem.
"Montij, palidzi Svetajam tevam piecelties," Karpenters paveleja. "Un tu, necilveks," vin? pagriezas pret zveru, "nac!" Meginiet nakt iek?a, un es atkal izture?os pret jums!
Spoks nurdeja, vicinaja asti no vienas puses uz otru, gatavojas lekt, tacu pek?ni mainija nodomus un pazuda miglas makoni, kas piepildija zalienu. Tas bija tevs Jakovs, kur? piegaja pie loga, satveris rokas milzigu sudraba krustu un lasijis lug?anu. Kad vin? teica "Amen", vin? pagriezas pret Karpenteru un sacija:
"Vin? atkapas, kas pierada butnes demonisko dabu." Esmu dzirdejis legendas un pasakas par spokiem… bet lai pats to redzetu… Lai zelsirdigais Kungs glabj musu dveseles…
* * *
Kungs pamodas, sezot uz kapnu pakapieniem. Netalu guleja Montijs tik neerta poza, ka bija gruti iedomaties, ka cilveks varetu pat ta gulet. Galdnieks saka izmisigi taustities pec sava pistoles. Un tad es pamaniju pie loga stavam priesteri un vinam blakus vina ieroci.
"Es to noliku," vin? paskaidroja, "lai jus nejau?i nevienu neno?autu, kamer gulat." Zvers vairs neparadijas, migla noskaidrojas lidz ar pirmajiem saules stariem. Es visu nakti neesmu gulejis ne mirkli, Karpentera kungs, man vajag atpusties un atgut spekus. Pamodiniet mani pusdienlaika," tevs Jakovs pamaja ar galvu uz zaliena pusi, "mums vel ir daudz darama."
* * *
Pie durvim klusi klauveja. Tad atkal un atkal, skalak un uzstajigak. Priesteris atvera acis un saviebas no galvassapem. Specigais klauvejiens to tikai pastiprinaja.
"Es tagad iznak?u," vin? kliedza, un iestajas klusums.
Interesanti, cik ilgi es guleju, vin? domaja. Un kapec tik labi smarzo?
* * *
Kungs lika uz ?kivjiem olas un bekonu, kad tevs Jekabs ienaca virtuve. Smakas lika pedejam mute udeni.
– Ak, svetais tevs! Tatad Montijam tomer izdevas tevi pamodinat. Pulkstenis jau sen sita divpadsmit. Pabrokastoju, un, kamer es ie?u, es staiga?u pa teritoriju.
– Viens?
– Dienas laika nav no ka baidities. Turklat Montijs ir kaut kur ara: bez vina gadibas krumi pa?i neapcirps.
* * *
Pulkstenis bija divi pecpusdiena, kad Karpenters un Montijs atgriezas. Priesteris vinus gaidija netalu no galvenajam kapnem, nepacietigi staigadams no vienas puses uz otru. Tos ieraudzijis, vin? iesaucas:
– Seko man!
Ipa?uma ipa?nieks un vina kalps apmulsu?i vinam sekoja vannas istaba.
– Piepildiet to lidz malam, – tevs Jakovs paveleja, noradot uz vara fontu, – un jums vajag vairak gaismas. Kapec ?eit ir tik tum?s?
“Ja tu nolemi nomazgaties, svetais tevs, tad tagad tam nav istais laiks,” neapmierinatibu pauda Kungs. – Turklat tas nav paredzets viesiem. Vai ari jus velaties izspiest spoku, gulot karsta udeni un dzerot vinu?
Priesteris parsteigts paskatijas uz virieti un mierigi atbildeja:
"Man vajag svetito udeni, daudz svetudens, lai aizstatu to, ko Montijs salauza."
Darznieks skumji pamaja ar galvu un asaraina balsi teica:
– Montijs ir neuzmanigs, Montijs ir neveikls…
