скачать книгу бесплатно
Vin? iedzera malku smarzigas tejas un turpinaja:
– Un tik neatlaidigi, ka gandriz uzlauza mana ipa?uma durvis?
"Tevs Jakovs svetija ipa?umu no arpuses un manu maju no iek?puses," darznieks atri nomurminaja, ko?lajot cepumus, "un iedeva man krucifiksu no tira sudraba." Ar to neviens launais gars nav biedejo?s.
Kungs vinu partrauca ar valdzino?u rokas kustibu:
– Neruna ar pilnu muti, Montij. Kad tu iemacisies labas manieres? – vin? noputas.
Darznieks steig?us norija gardumu, noskaloja ar teju un turpinaja:
"Tapec es saku: Dieva aizlugums palidzeja, vina nakti parstaja staigat zem logiem." ?odien guleju ka mazulis, neviens netrauceja.
– Atkal tu runa par gariem un citam pasaules spejam, Montij, – Kungs pakratija galvu, – un vai tev tas nav apnicis?
– Es nerunaju par smarzam, mans kungs. Un par vinu. Tikai par vinu.
– Par tavu sievu?
– Nu, protams, mans kungs, kas gan cits, ja ne vina sieva? Ka tagad atceros: gara auguma, pilnam krutim un garu bizi. Bet vina bija citiga stradniece, kas vinai stradaja. Un vina skali smejas ka zvans un tik ipa?i smaidija. Dievs, tu neticesi, mans kungs, ka vina man uzsmaidija.
Kungs, turedams labo roku uz pieres, ar kreiso roku maisija teju ar biskvitu. ?o stastu vin? bija dzirdejis tuksto? reizu, varbut vairak. Vina vinu vairs nekaitinaja, bet drizak atgadinaja kaitino?o odu dukonu, ko nevar noslaucit: tiklidz jus vinu padzinat, vin? joprojam cen?as atgriezties. Visbeidzot, noguris dzirdet par ?is sievietes nopelniem, vin? partrauca darznieku:
"Ja, ja, vina bija brini?kiga, Montij, es par to ne?aubos." Bet, cik atceros, vina nebija tava sieva. Vai ari svetais jus slepeni appreceja? Tatad, ja mana atmina mani nevil, vin? taja laika pat nebija Aldvida.
– Tu mani aizvaino, mans kungs. Protams, vina bija mana sieva. Ka nebija? Visi vinu pazina, visi mani apskauda un teica: "Ak, kada sieviete vinam ir." Bet es pats toreiz vel biju wow. Ja, es biju. Vai atceries, mans kungs?
Kungs steig?us piekrito?i pamaja ar galvu, iedzera malku tejas un skatijas uz rozu krumu, par kuru duca bite.
"Tatad, ka es jums jau teicu: nakti ?eit notiek kaut kas slikts, vina saka nakt pie manis."
– Ja, ja, tu man teici, es atceros. Es pat izgaju no savrupmajas tavu stulbo stastu del un nak?noju ?eit. Un es nevienu neredzeju, lai gan tu zvereji un zvereji, ka tevi vaja tavas “sievas” spoks.
– Pile, acimredzot tu vinu aizbiedeji. Iespejams, ari pec naves parastajiem cilvekiem joprojam ir ciena pret saviem saimniekiem. Bet es vinu redzeju vel vairakas reizes. Reiz, kad devos uz ciemu pec krajumiem un aizkavejos. Bija jau tum?s, aizsledzu vartus un jutu, ka ir auksts ka ziema. Pagriezos un ieraudziju: vina gaja no dika, pastiepdama pret mani rokas. Izmetu somu un metos uz maju, knapi paspeju aizvert durvis, kad vina paskatijas pa logu. Bet es neuzdro?inajos iet iek?a: man tur bija ieberta sals, un pie sienas karajas krucifikss. Es visu nakti neguleju, klausijos, ka vina klist apkart. Jus dro?i vien neatceraties to nakti, mans kungs?
"Es atceros, Montij, es joprojam atceros." Un es atceros saplisu?o piena kruzi un tela galas gabalu, ko tu meti pie vartiem. Peles vai kadi citi dzivnieki vinu sako?laja ta, ka nekas cits ka kauli nepalika pari. Ka jus varat to aizmirst?
Montijs nepieversa ?iem vardiem nekadu uzmanibu un sacija:
– Un kop? ta laika vina saka paradities arvien biezak. Pedejo nedelu katru dienu.
"Tatad tas nozime, ka vina ir ta, kas nogalina putnus, salauz laternas un nogalinaja manu suni?"
– Nu kur? vel? Protams, ka vina ir. Jus pats esat daudzkart parliecinats: varti ir aizverti, jus nevarat vienkar?i tikt pie mums. Un nekadu pedu. Tas ir spoka darbs. Ar Dievu.
Kungs neatbildeja, pabeidza teju un kadu laiku sedeja klusedams, skatidamies uz dzelteno rozi, kas taja rita bija uzziedejusi. Vinam ?kita, ka vin? uztvera vinas brini?kigo aromatu, bet, iespejams, ta bija vina izteles viltiba: apkart bija daudz ziedu, un katrs no tiem izdalija aromatu. Montijs piepildija kruzi un gaidija, kad ipa?nieks piekritis vinu uzrunat. Vin? izgaja no savam domam un teica:
– Pienemsim, ka es tev ticeju. Tad rodas jauni jautajumi. Pirmkart, ka vina ?eit nokluva? Otrkart, ko vina velas? Kapec vin? izposta ipa?umu un dara launu?
– Ja, ja es butu zinajis, es uzreiz pateiktu. ?is sievietes, noskaidrojiet, kas viniem ir prata. Un ari manejais ir miris. Vin? nevar rast mieru nakamaja pasaule, ka man paskaidroja tevs Jakovs. Varbut vina mani tik loti mileja, ka nevareja mani palaist. Vai varbut tapec, ka vina nomira nevis kristiga veida. Tevs Jakovs ta teica, vini saka, visticamak.
Kungs zinkarigi paskatijas uz Montiju, it ka redzetu vinu pirmo reizi.
– Bet tu nekad par to nerunaji. Tas ir kaut kas jauns. Ka tas gadijas, ka palikat bez milotas sievas? Un kapec tu nolemi man to pastastit ?odien? Cik atceros, vina vienkar?i aizbega no ?ejienes. Tapat ka parejie. Es domaju, ka vina ir dziva un vesela, vina jau sen atrada sev citu viru, bet vina pat neatceras tevi.
– Par ko jus runajat, mans kungs! Ja, vina nekad nemirs! Vina nav tada! Vina mani mileja. Un vin? kluseja, jo baidijas sadusmot spoku ar neuzmanigu vardu. Un tagad sirdi jutu, ka vina ir aizgajusi, nomierinajusies un mus vairs netrauces. Tas smagi nospieda manu dveseli, tapec es nolemu jums pastastit. Vina ir pa?navniece. Nogalinaja sevi. To aizliedz gan dievi?kie, gan cilveciskie likumi. Tapec nemieriga dvesele klida, nevareja tikt atbrivota no ?is nastas. Un tagad svetais tevs vinu ir licis miera.
Kungs ?kindedams nolika tuk?o kruzi uz apak?tasites, kaut ko domadams. Tad vin? noputas un pagriezas pret darznieku:
– Ka tas notika, Montij?
– Nu, tagad mes varam par to runat, tagad, iespejams, nav bail vinu sadusmot. Vina pakaras, mans kungs. Vina noznaudza sevi, mana nabaga maza sieva. Vina nenomira ka cilveks, ak, ne ka cilveks. Ieraugot vinu, zilu, izspiedu?am acim, notraipita balta kleita, no skumjam nokritu zeme. Un ?kita, ka vina tik parmeto?i skatijas uz mani un ?upojas uz priek?u un atpakal. Un vina bija visa zila, vina tur karajas visu nakti.
Kungs, kas tobrid mazgaja cepumu ar smarzigu dzerienu, riebuma saviebas. Vin? nolika kruzi uz galda un piecelas.
– Man jaiet, Montij. Saglabajiet cepumus, ta ir davana. Sakopiet ?eit, – vin? noradija uz galdu, – es tikmer apbrauk?u un paskati?os, vai viss ir kartiba. Un netrauce mani vairs ar saviem stastiem par spokiem, gobliniem, lauminam un citam blenam.
Nogajis piecdesmit pedas un sasniedzis brugeto taku, Kungs pagriezas un pamaja ar roku darzniekam:
"Es gandriz aizmirsu, Montij," vin? teica stingra toni, "es tev teicu novilkt kurpes, kad ieiesit maja." Ipa?uma jabut nevainojama kartiba un tiriba, bet netirumu gabali uz gridas ir nepienemami! Novac to no krutim un neliec man par to velreiz atgadinat!
Darznieks bija parsteigts, neizpratne saskrapeja pinkaino galvu un izpleta rokas, no kuram viena bija tejkanna, bet otra kresls:
– Ka paveli, meistar, ka pasuti.
* * *
Dienas vilkas vienmeriga, nesteidziga seciba. Ipa?uma valdija miers: netika atrasti beigti dzivnieki vai putni, izraveti krumi, asins pelkes vai citas “pazimes”, ka tas sauca Montijs. Nomierinajies, Kungs saka biezak sutit darznieku uz ciemu: papildinat krajumus un tikai uzzinat jaunumus, ja vinam paveicas.
West Hantershire ir vieta, kas atrodas talu no civilizetas pasaules: tikai blivi mezi, lauki un mazi ciemati, kas izkaisiti ?ur un tur. Tuvaka pilseta Densforta atrodas 100 judzes bezcela attaluma, zirga mugura, un ir gandriz neiespejami dabut rokas pat pagaju?a gada laikrakstu, nemaz nerunajot par jaunako presi. Viram pietruka tie laiki, kad biju?ais kungs atgriezas no saviem celojumiem, nesot uz savrupmaju izsmalcinatus vinus, aizjuras edienus, ka ari ipa?u garu, civilizacijas garu, kura obligatais atributs bija avizes.
Celojo?ie tirgotaji ?ajos apgabalos iemaldijas reti, un, ja tas notika, tas kluva par istu notikumu un svetkiem Oldwidge iedzivotajiem. Un tie tirgotaji, kas zinaja par ipa?umu un Kunga gaumi, meginaja nemt lidzi drukatus izdevumus, zinot, ka ?ajas vietas ?ada veida preces bus pieprasitas. Parasti vini pa?i ieradas pie muizas vartiem, tacu bija pagaju?i vairak neka divi gadi, kop? neviens no viniem ?ajas dalas neparadijas. Iespejams, vinus nobiedeja baumas, ko aizsaka nekaunigi kalnu sparni. Un varbut pats Montijs pieleja ellu ugunij, runajot par savam blenam ciemata. Vietejie iedzivotaji butu skeptiski pret visu nopietnu, kas nak no vina mutes, bet stasti par spokiem no sveta mulka, ja, tas viniem patik. Bet tam nevajadzeja atbaidit tirgotajus. Dzenoties pec sudraba, ?adi cilveki ir gatavi doties uz elli, nemaz nerunajot par manam durvim. Tas ir divaini. Un tas nav kartiba.
* * *
Ir pagajusi tie?i nedela kop? pedeja incidenta, un satraukums ir gandriz pametis Kunga domas. Montijs joprojam bija igns un runigs, bet tagad tas ne?kita tik slikti. Vin? turpinaja kopt darzu, un tas ar pateicibu atbildeja uz vina rupem: uzziedeja jaunas pukes, auglu kokiem paradijas olnicas, gliti noplautaja zale civinaja sienazi, bet diki priecigi pluncajas iepriek?eja saimnieka atnestas zelta zivtinas. . Ta Kunga dvesele visa ?aja kra?numa atrada ilgi gaidito mieru un klusumu. Septitaja diena, kad ipa?umu apnema tumsa un spozi spido?as ugunspukes-laternas izleja apkart siltu dzeltenu gaismu, vin? beidzot izladeja ieroci, piekara to pie sienas un atstaja savu posteni loga priek?a. Vin? aizvera aizkarus, izsledza ellas lampu, novilka cibas un devas gulet. Es apsedos ar segu un domaju: "Varbut tomer japateicas tevam Jakovam?"
* * *
Ogles kamina jau sen bija satumsu?as un tikai reizem uz mirkli uzliesmoja un tad atkal nodzisa. Kaut kur taluma iespera zibens, un pec minutes savrupmaju sasniedza apslapets perkona klak?kis. Saka lit: sakuma bikli, tad arvien stiprak. Lietusgaze ar caurspidigiem pirkstiem klauveja pie muizas logiem. Bet tas ne mazakaja mera netrauceja gulet tas vienigajam iemitniekam.
Kungs mierigi atputas gulta, un tikai Dievs zinaja, kadus sapnus vin? redz. Dzivojamas istabas pulkstenis sita vienpadsmit, divpadsmit un pec tam stundu pec pusnakts. Virietis izdvesa skanu, kas skaneja ka starp skalu ?nukstu un krak?anu, un apgriezas uz otru pusi. Vetra kluva arvien specigaka. Zibens iespera loti tuvu, apgaismojot visu apkartni ar spilgti baltu zibspuldzi. Perkons bija tik specigs, ka muizas logi grabeja. Kungs nodrebeja un pamodas: ar refleksivu kustibu vin? sniedzas pec pistoles, bet neatrada. Atjedzis, vin? atviegloti noputas, noslaucija sviedrus no pieres un… dzirdeja no arpuses nakam draudigu suna gaudo?anu.
?i gaudo?ana lika virie?a asinim sastingt venas: vinpus kapa bija kaut kas citads, it ka pati nave izsauktu no atverta kapa. Vin? nonema ieroci no sienas un atrava aizkaru. Uz zaliena majas priek?a baltuma makoni staveja melns suns, kura acis dega indigi zala uguni. Un, lai gan istaba bija pilnigi tum?s, un cilveku vienkar?i nebija iespejams redzet, suns pagrieza galvu vina virziena, atvera muti un atkal auroja. Un tad vin? metas uz priek?u, lecot pari galveno kapnu pakapieniem. Kungs dzirdeja specigu triecienu pa durvim, kas satricinaja visu maju.
Nokapis leja, apak?vela, nespedams neko izmest par pleciem, trico?am rokam pieladeja ieroci, nometot paris patronas uz gridas. Dzirdeju, ka zvers gaja durvju priek?a, ar nagiem skrapeja akmeni un ruc ka velns. Noradijis mucu pret ieeju, Kungs gaidija. Uz bridi viss norima un klusumu partrauca tikai lietus skana. Un tad maju satricinaja vel viens sitiens.
– Ta tas ir, necilveks! – Kungs iesaucas, skatidamies uz ?upojo?o lustru virs galvas, – ?is zvers te visu iznicinas!
Vin? pieskreja pie durvim, atvera visas sledzenes, atrava tas vala, negaidot no sevis tadu veiklibu, un zibens atruma atgriezas atpakal, paversdams pistoles uzpurni uz izeju.
– Nac, radijums, nac ?urp, es aicinu tevi maja.
Suns paradijas no baltas miglas makona zaliena: vin? panema skrie?anas startu, ?ausmigi klik?kinot ilknus, no kuriem pluda ta pati migla. Kungs, zobus sakodis, iznaca vinam preti un nostajas durvis: dzivnieks ar neticamu atrumu parvareja kapnes un uzleca virietim.
Virietis nospieda abus sprudus, un tumsa plosijas ?autenes salvete. Zvers, izdarijis kuleni, nokrita uz kapnem, noasinojot kaut ko lidzigu zalganam asinim. Ipa?uma ipa?nieks steiga parladeja ieroci, domadams izbeigt elles narstu. Tomer tam nebija lemts notikt: miglas makonis pacelas augstak lidz pakapieniem un apnema radijumu. Pec nejau?ibas principa iz?avis tumsa, Kungs steidzigi atgriezas maja un, to nemanot, trico?am rokam sakrustoja. Tad vin? parladeja ieroci, apsedas uz gridas iepretim ieejai, pavera temekli tur un, nenoversdams skatienu no durvim, turpinaja gaidit.
* * *
Kad pirmie saules stari pieskaras ozola galotnei, kiegelu majas durvis nedaudz paveras un paveras Montija nekopta galva. Darznieks piesardzigi paskatijas apkart, tad izgaja ara un klejoja uz savrupmaju. Savas rokas vin? satvera teva Jakova davinato krucifiksu. Uzkapis pa kapnem, vin? uzmanigi paskatijas ara pa logu un ieraudzija neparastu ainu: saimnieks guleja ?upulkresla, stavot preti ieejai. Zem segas, ar kuru vin? bija apsegts, vareja saskatit pistoles konturas.
Montijs klusi pieklauveja pie loga. Bet pat ar ?o kluso skanu pietika, lai Kungs lektu un verstu pret vinu ieroci. Sapratis, ka tas nav spoks, bet dzivs cilveks, vin? piegaja pie durvim, atsledza tas un nomurminaja:
– Nac iek?a, Montij, atri.
Vin? atri aizvera durvis un atgriezas sava vieta. Vin? uzmanigi paskatijas uz darznieku, kur?, skatidamies uz Skolotaju, klusi kustinaja lupas, it ka lasitu lug?anu.
–Vai tu esi to redzejis, Montij?
"Es neuzdro?inajos skatities, mans kungs." Bet es dzirdeju visu. Atvainojiet! Man bija bail pec ?avieniem iziet ara un uzzinat, kas ar tevi noticis.
Montijs nokrita uz celiem un, izpludis asaras, aizrapas lidz kreslam, lai apskautu Kunga kajas. Vin? maigi pacela vinu no gridas:
– Nu, Montij, viss ir kartiba. Pat bezbailigakais cilveks no kaut ka ?ada baiditos, nemaz nerunajot par tevi. Vai jus zinat, kas tas bija?
Darznieks paklausigi pamaja ar galvu.
– Un kas?
"Ta bija Nave, mans kungs."
"Tu neesi tik talu no patiesibas," vin? domigi sacija. "Man jums ir steidzams uzdevums." Ej uz ciemu un atved ?o sveto ?urp. Pastastiet vinam, ka lieta ir nopietna, laujiet vinam panemt lidzi visus instrumentus no templa. Viss, kas var palidzet cina pret Launumu. Un saki vinam, ka Tas Kungs vinam simtkartigi atmaksas par visiem vina puliniem. Pasteidzies, Montij!
"Es negribetu jus atstat vienu, mans kungs."
"Ipa?uma vienmer ir jabut kadam." Turklat dienas laika man nekas nedraud. Pasteidzies!
Darznieks rik?oja uz vartiem, Kungs vinam sekoja. Vin? sekoja vinam ar savu skatienu, lidz vin? vairs nebija redzams, un tikai tad norava vartiem kedi. Un tad, ka bija ierasts, vin? devas apskatit savu ipa?umu. Tapat ka es to dariju katru dienu.
3. nodala. Tevs Jakovs
Pulkstenis viesistaba noskaneja piecas reizes, kad kads paradijas uz lauku cela starp koku rindam. Ipa?uma ipa?nieks ar blavam acim nevareja saskatit, kas ir ?ie tuvojo?ie cilveki. Bet vin? noteikti zinaja, ka tas ir Montijs un priesteris. Un es nekludijos. Nakot leja pa kapnem, lai sagaiditu viesus, es redzeju, ka darznieks ripinaja sev priek?a ratus, virsu parklatus ar audeklu. Vin? vareja tikai nojaust par ta saturu. Tevs Jakovs gaja aiz muguras. Un, ja Montijs neizskatijas pec virie?a, kur? bija gajis paris judzes bez apstajas, tad priesteris izskatijas pec dzita zirga.
– Esi sveicinats, svetais tevs. "Es priecajos, ka jus atsaucaties uz manu lugumu," Kungs izspieda.
Smagi elpodams, Kunga kalps ar abam rokam satvera vartu dzelzs restes, ievilka elpu un sacija:
– Vairak ka Montija lugums. Vin? bija loti neatlaidigs. Jus varat but pilnigi atklats pret mani, Karpentera kungs. Mums nevajag liekulibu. Es dari?u savu darbu, jo tas patik Dievam un manai sirdij. Bet ne jusu, bet Montija un ciema iedzivotaju del.
Galdnieks neapmierinati saviebas un noradija uz ipa?umu:
– Ja ta, tad iesim maja, driz klus tum?s. Mums ?aja laika nevajadzetu but ara. Monty, tu ari. No ?is dienas jus gulat iek?a, kalpu nama. Tada veida bus dro?ak. Visiem.
* * *
Darznieks ieveda priestera lietas maja, viesu istaba. Ta atradas muizas kreisa sparna pirmaja stava tie?i zem bibliotekas. Ipa?uma ipa?nieks aizsledza visas sledzenes, parbaudija visas durvis, bet neaizvera aizkarus: butu vieglak uzraudzit, kas notiek zaliena. Es iededzu virtuve sveces un ellas lampas. Tad vin? iznema tiru baltu galdautu un parklaja ar to virtuves galdu. Vin? uzlika trauku ar kupo?iem varitiem kartupeliem, ceptu vistu un divas glazes. Vin? nokapa vina pagraba un atnesa puteklainu tum?zala stikla pudeli. Es noslauciju etiketi ar plaukstu. Ch?teau Margaux 1787, ists dargakmens, vin? domaja. Celi vienaudzi no pa?as Londonas tadu lietu nenoniecinatu. Un tagad es vinus paciena?u… Vin? rezigneti pamaja ar roku, bet negaja pec cita vina. Vin? piepildija glazes un, neizejot no virtuves, sauca darznieku:
– Montij, pasaki viesim, ka galds ir klats. Laujiet vinam pievienoties jums vakarinas. Un tu ari.
Darznieks taja laika atradas viesistaba un skatijas uz bildi, kas karajas pie sienas. Taja bija attelots 27–30 gadus vecs jauns virietis ar nedabiski balu adu, gariem bruniem matiem lidz pleciem un tum?am acim. Vin? bija gerbies melna uzvalka, kas bija iz?uts ar sudrabu. Ar vienu roku virietis atbalstijas uz spieka ar kloki galvaskausa forma, bet ar otru glastija savu suni, zelta retriveru.
"Tikai minuti, mans kungs," vin? atbildeja, izdzirdot saimnieku, un devas uz viesu istabu. Vin? klusi pieklauveja, tad atkal un atkal. Beidzot durvis atveras, un darznieka skatiena priek?a paradijas priesteris.
– Kas noticis, Montij? Esmu noguris no brauciena un velos atpusties, pirms ir nepiecie?ami mani pakalpojumi.
– Piedod, svetais tevs. Saimnieks aicina uz vakarinam.
– Hmm, pasaki vinam, ka es tulit bu?u klat.
* * *
Kad tevs Jekabs ienaca virtuve, vin? ieraudzija Karpenteru sezam pie galda. Vin?, nepieceloties, ar imperativu zestu noradija uz kreslu, kas staveja galda otra gala. Priesteris pamaja ar galvu un apsedas. Vina priek?a bija ?kivis ar vistas stilbiniem un kartupeliem, dasni parkaisits ar zalumiem, ka ari glaze vina.
– Montij, atnes no viesistabas kreslu un apsedies blakus tevam Jakovam. ?is ir tavs ediens,” Kungs noradija ar pirkstu.
– Vai tas tie?am ir iespejams? Pie meistara galda? Tas ir neciena, mans kungs.
– Tas nav saimnieka galds. ?eit kalpi vakarinoja, kad muiza vel bija kalpi,” vin? noputas. "Tapec es atvainojos par trucigajam vakarinam, svetais tevs." Man nav pavara, man jatiek gala pa?am.
"Nekas, nekas, Karpentera kungs, man ari nav kalpu, un es kop? bernibas esmu pieradis pie pieticiga ediena." Tikai es neredzu maizi uz galda.
"Ja jus to nepanemat sev lidzi, es baidos, ka ipa?uma nav ne kripatinas."
– Tas ir zel.
"Es ceru, ka jums patik viss parejais, svetais tevs, ipa?i vins." Tas ir pa?a karala cienigs.
Montijs atgriezas ar nepatikamu, griezigu skanu, pakustinaja kreslu un grasijas sakt est, bet priesteris vinu aptureja.
„Vispirms pateiksimies Tam Kungam par vina dasnumu.
Tevs Jakovs lasija lug?anu, Montijs paklausigi gaidija, nervozi norijot siekalas. Muizas ipa?nieks uz ?o darbibu skatijas skeptiski, tacu neuzdro?inajas to partraukt: tagad vinam priesteris bija vajadzigs vairak neka jebkad agrak.
Visbeidzot, izdzirdot loloto “Amen”, darznieks uzbruka edienam ka izsalcis vilks. Vin? ar rokam saplesa vistas galu un iebaza to mute. Tadas pa?as manipulacijas vin? veica ar kartupeliem, tikai pildija tos veselus, mazgajot ar udeni. Kungs nepulejas ieliet kalpam vinu.
To verojot, savrupmajas ipa?nieks neapmierinati saviebas, bet kluseja. Vin? ari klusiba panema galda piederumus un saka est. Priesteris sekoja piemeram. Kadu bridi valdija klusums, ko partrauca porcelana dak?inu klabina?ana un darznieka ?laksto?as skanas. Paedis, Karpenters atliecas kresla un paskatijas uz priesteri. Vin? lenam iedzera malku vina un, palukojies uz galda pretejo pusi, sacija:
– Lielisks dzeriens.
