скачать книгу бесплатно
Kada miesas maina ir ?eit!
Padoma, cik daudz karalisko kaulu
Miegs ?aja akmenu kaudze:
?eit vini guleja bija valstibas un zemes,
Kas tagad velas speku, lai maisitu vinu rokas:
Kur no savas kanceles aizzimogo ar putekliem
Vini sludina: "Lielumam nav uzticibas.
Francis Beaumont. Par kapenem Vestminsteras abatija
Ludenburga
Karalis Alfreds nolema izmantot romie?u atstatos Londinium pilsetas murus. Romie?i bija pamatigi uzcelu?i, un liela dala mura bija saglabajusies. Daudz vieglak bija atjaunot nopostitos, neka buvet jaunus nocietinajumus, un kopuma no strategiska viedokla Londinium atra?anas vieta bija izdevigaka, ne velti ?eit apmetas ?iebruceji romie?i. Tapec pilsetas kodols atgriezas Londoninija, un Lundenviku atjaunoja neliela mera, tikai ka tirgo?anas vietu.
Atjaunoto Londiniju sauca par Ludenburgu, bet varbut ir pienacis laiks aizmirst par vecajiem nosaukumiem un sakt saukt pilsetu ar tas pa?reizejo nosaukumu, jo ipa?i tapec, ka nosaukums "Ludenburga" ilgi neizdzivoja.
Hronika vesta, ka Ludenburga tika atdota eldormanam Etelredam. ?Patiesiba sakotneji Etelredam II, kas 879. gada tika ievelets par Mercijas valdnieku, bija karala tituls, bet pec Alfreda Liela valdnieka kundzibas atzi?anas vinu saka saukt par eldormanu (grafu). Neraugoties uz to, ka normani likvideja visas anglosak?u muizniecibas privilegijas (un ari pa?u muizniecibu), elfta tituls tika saglabats un saka lietot lidziga franku titula comte vieta. Kluvis par Alfreda vasali, ?thelreds appreceja vina meitu. Londonas nodo?ana znota rokas liecina, ka karalis Alfreds ?ai pilsetai pie?kira lielu nozimi.
Atjaunota Londona nekluva par karalistes galvaspilsetu, jo jau 871. gada Alfreds Lielais, uzreiz pec sta?anas troni, par galvaspilsetu pasludinaja Vincesteras pilsetu, tapat ka romie?i bija dibinaju?i Londonu.
"Karala Alfreda patiesiba."
Atdzimusi Londona saka dzivot saskana ar karala Alfreda likumiem, kas butiba neat?kiras no iepriek?ejiem noteikumiem. "Tagad es, karalis Alfreds, esmu savacis visus likumus un paveleju parrakstit daudzus no tiem, kurus ieveroju?i mani priek?gajeji un kurus es esmu apstiprinajis," lasams "Patiesibas" (ta tradicionali deveja kodeksu) ievada, "un daudzus no tiem, kuri neguva manu apstiprinajumu, es esmu atmetis un ar savu gudro padomdeveju piekri?anu esmu pavelejis grozit. Es ari neesmu uzdro?inajies noteikt daudzus savus likumus, jo nav zinams, vai tie patiks tiem, kas naks pec mums."
Alfreda (vai drizak vina padomnieku, kas bija tie?i iesaistiti kodeksa izstrade) nopelns ir noteikumu detalizetaka izstrade un likumu darbibas jomas papla?ina?ana. Protams, baznicai tika pie?kirtas ipa?as privilegijas, un nodarijumi pret to tika soditi bargak neka citi. Sodi par ipa?uma boja?anu kluva vienoti, bet sodi par nodarijumiem pret personu tika sikak izstradati. "Ja ?kads ?kadam izurbtu aci, lai vin? samaksa vinam se?desmit ?ilinus un se?us ?ilinus, un se?desmit pensus un tre?dalu pensa ka atlidzibu. Bet, ja acs paliek vieta, bet ar to neko nevar saskatit, tad no ?is atlidzibas atskaita tre?o dalu."
"King Alfred's Truth" sastav no cetrdesmit deviniem ievadrakstiem un septindesmit septiniem galvenajiem rakstiem. Ievada raksti at?kiras pec satura. Dazi no tiem ir bau?li ("atturies no melo?anas" vai "nekad nepienem upurus"), bet citi nosaka sodu par parkapumiem ("kas sit savu tevu vai mati, lai mirst ar navi") vai reglamente uzvedibas noteikumus noteiktas situacijas ("zveru saplosita gala nav edama, atdodiet to suniem").
Nemierigie dani
Karalis Alfreds Lielais nomira gadsimtu mija, 899. vai 901. gada. Vina dels Edvards, nobriedis virs un pieredzejis karavadonis, ienema troni. Kartiba bija ?ada – dani valdija Anglijas ?ziemelaustrumos lidz pat Nortumbrijai, bet ?dienvidrietumi atradas anglu un saksonu karala Edvarda rokas. Papildus sauszemes iebrukumiem no ziemeliem Edvarda valdijumus apdraudeja ari juras iebrukumi. Londona atradas starp diviem amuriem, jo to vareja sasniegt gan kajam, gan ar laivu, tacu juras draudi bija lielaki. Tomer sauszemes draudus nevareja noliegt, jo ar Alfredu noslegtaja liguma daniem bija pie?kirtas zemes uz austrumiem no Li upes, kas musdienas ietek Temze Londonas dienvidos.
Vel Alfredam dzivam esot, 892. gada vikingi meginaja ienemt Londonu, tacu tas neizdevas. Pilseta bija labi nocietinata, un tas aizstavju motivacija, kuri labi apzinajas, kas vinus sagaida sakaves gadijuma, bija loti augsta.
Londona 10. gadsimta
Atmetisim legendas par Tristanu un Izoldu, dzejolus par karali Arturu un pat (piedodiet mums visi klasiskas literaturas cienitaji!) Valtera Skota romanu Ivanhoe. Romantisms nav domats mums, jo mums ir vajadziga ideja, kas ir tuva realitatei.
Kad mes dzirdam vardus "majas" un "majas gatavots ediens", musu iztele uzreiz atsauc atmina krasninas ar gardiem ediena gatavo?anas aromatiem un majigi plauksto?u malku kamina… Lasciate ogni speranza, voi ch'entrate . Ne visos vai drizak reti kura maja bija tada grezniba ka krasns. Krasnij bija nepiecie?ama liela telpa, turklat ta bija liela ne tikai pati par sevi, bet ap to bija jabut ari sava veida "dro?ibas zonai", lai uguns neizplatitos uz mebelem un visu maju (lielaka dala maju bija koka). Kamins? Nevajag but smiekligiem! Kamins ir muiznieku izklaide, kuri var atlauties malku iz?kerdet, neapskatoties atpakal. Turklat tas ari jaieriko pla?a telpa, citadi pie pirma ugunsgreka nodegs visa maja. Ka sildijas aukstaja sezona tie, kuriem nebija ne plits, ne kamina? Nekada gadijuma! Vini aizbera visas spraugas, uzvilka visu, ko vareja apgerbt, un gaja gulet blakus, sildidami viens otru ar savu kermenu siltumu. Rodas jautajums – ka nabadzigie cilveki gatavoja edienu? Vini to vispar negatavoja! Vini eda krodzinos vai cela, maizes ceptuve noperkot karstu, svaigi ceptu maizi, un ?kaut kur blakus – gabalinu galas, desas vai zivs. Bet vareja nopirkt piragu ar pildijumu un nekur citur neiet. Atrs ediens tika izgudrots nevis divdesmitaja gadsimta, bet pirms daudziem gadsimtiem… Nu, ja svetkos vai ?kada cita nozimiga diena vajadzeja pagatavot ?kaut ko karstu, cilveki lika sagatavotos produktus katla vai katlina un devas uz tuvako maiznicu, nebija talu jaiet, jo maiznicas staveja uz katra stura. Par pieticigu samaksu katlu ielika karsta krasni – tolaik tas bija standarta pakalpojums.
Lielo tirdzniecibas pilsetu, tostarp Londonas, raksturiga iezime bija pla?i izplatita partikas produktu aromatizetaju – dazadu gar?vielu un piedevu – lieto?ana, kas lielakoties tika ievestas no talienes un bija dargas. Bet ko gan cilveks sava prieka labad nedaritu, turklat visas ?is piedevas loti palidzeja gadijumos, kad ediens saka "beigties" (?is Londonai raksturigais izteiciens ir sinonims vardam "sabojaties"). Ja kads nezina, pirmie elektriskie ledusskapji Londona paradijas gandriz vienlaicigi ar Pirma pasaules kara sakumu – bagatie originalkrati tos pasutija no Amerikas Savienotajam Valstim.
Musdienas restorani vilina klientus, apgalvojot, ka to edieni ir "gatavoti pec senam, autentiskam receptem", bet vai zinajat, ka senatne galai tika pievienota sals? Galas edienus biezak gatavoja no salitas, nevis svaigas galas. Tapec atstasim mala stridus par seno autentiskumu… Un luk, vel viena lielo seno pilsetu kulinarijas iezime – te liellopu galas vieta biezak izmantoja tela galu. Kapec? Tapec, ka telus audzet lidz pieaugu?a cilveka augumam pilsetu ?auriba, izmantojot pirktas lopbaribas baribu, bija neizdevigi.
Ir visparzinams, ka konservus pirmo reizi izgatavoja Napoleona karu laika, bet… Tacu konservu prototips ir pastavejis jau kop? neatminamiem laikiem, un tas tika pieminets tikai nedaudz iepriek?. Pirags ar pildijumu ir ne tikai ertiba, bet ari iespeja ilgak saglabat pildijumu maizes apvalka. Dazreiz miklas izstradajumi kalpoja tikai ka apvalks un nekas cits. Aug?ejo garozu nonema, pildijumu apeda, bet maizi izmeta, jo ta bija needama – apdegusi vai parak sausa.
Pilsetu muri tika buveti gadsimtiem ilgi, tapec viduslaiku pilsetas ne tik daudz papla?inajas, cik "blivejas". Ne visi vareja atlauties dzivot arpus pilsetas muriem, jo pat pilseta ar muriem un sargiem dzivi nevareja saukt par mierigu. Bagatnieki vareja uzcelt nocietinatu rezidenci ?kaut kur briva zeme un turet sargus, zemnieki vareja apmesties arpus mura brivas zemes, bet lielaka dala dzivoja iek?iene, kur majas burtiski turejas viena pie otras. Un gandriz visas ?is majas bija koka. Viena dzirkstele no krasns vareja iznicinat pilsetu.....
"[962. gada] Londona bija loti navejo?s meris un liels ugunsgreks," vesta hronists. – Sveta Pavila katedrale nodega, un taja pa?a gada to saka celt no jauna". "Navejo?ais meris" bija meris, ko uz salu atveda vai nu tirgotaji, vai vikingi. Ta bija atbalss pandemijai, kas uzliesmoja 6. gadsimta otraja puse un tika saukta par "Justiniana meri", jo sakas Bizantijas imperatora Justiniana I valdi?anas laika. Divdesmit gadus velak Londona izcelas vel viens liels ugunsgreks, tacu saglabaju?os dokumentos nav zinu, ka butu cietu?as ?kadas nozimigas ekas. Var dro?i pienemt, ka bez vietejiem ugunsgrekiem tajos talajos laikos nevareja iztikt neviens ienaidnieka uzbrukums, jo aplenkuma laika bija ierasts uz pilsetu ?aut aizdedzino?as bultas, kas uzreiz aiznema salmu jumtus vai vieglas koka konstrukcijas. Un vispar, kad senas hronikas runa par daniem, vardi "izlaupija" un "nodedzinaja" parasti stav kopa. Nedomajiet, ka vikingi bija ipa?i nezeligi cilveki. Pec rakstura un uzvedibas vini neat?kiras no tiem pa?iem angliem un sak?iem. Majoklu dedzina?ana bija iebiedejo?s un ?soda pasakums, kas specigi iedarbojas uz civiliedzivotajiem, mazinot velmi pretoties un pamudinot vinus maksat izpirkuma maksu, tas ir viss.
Starp citu, Plantagenetu dinastijas karalis Ricards I, pla?ak pazistams ka Ricards Lauvas sirds, ir uzskatams par ugunsdzesibas dienesta dibinataju Londona un visa Anglija. Vin? 1189. gada paveleja, ka ugunsgreka gadijuma pie katras majas janovieto muca ar udeni, un lika saviem padotajiem palidzet kaiminiem dzest ugunsgrekus.
978. gada Londona uz isu bridi kluva par karalistes galvaspilsetu. To bija noteicis karalis Etelreds II, iesaukts par Nepratigo, kura valdi?anas sakums bija taja gada. Precizak, nevis pats desmit gadus vecais karalis, bet gan vina mate, karaliene Elfrita, kas darbojas ka regente sava nepilngadiga dela vieta. "Nepratigais" – loti reti sastopama iesauka karalim, biezak var sastapt "Trakais", tacu tam Etelredam, kuru mes pazistam no hronikam, ta lieliski piestaveja. Vin? bija nesapratigs – vieglpratigs, tuvredzigs un vajpratigs. Londona palika galvaspilseta lidz bridim, kad Anglija saka valdit dani – karalis Knuds, kur? troni ienema 1016. gada, apmetas Vincestera.
Metropoles statuss ir ne tikai prestizs, bet ari specigs stimuls attistibai. Karala galms un ap to eso?a muiznieciba bija lielakie precu un pakalpojumu pateretaji (iespejams, nav nepiecie?ams talak attistit ?o domu, jo ta jau ir skaidra).
Tas, ko tagad sauc par Londonas pilsetu, viduslaikos bija Londonas pilseta, kuras platiba bija mazaka par trim kvadratkilometriem. Divpadsmita gadsimta sakuma Londona dzivoja aptuveni astonpadsmit tuksto?i cilveku, bet tagad to ir vairak neka devini miljoni! Pilnigi nesalidzinami skaitli, vai ne?
Pilseta tika sadalita ?rajonos, kurus vadija vecakie: . Tris reizes gada, ka ari nepiecie?amibas gadijuma, pilseta sanaca folkmot- tautas sapulce, lai lemtu svarigus pilsetas dzives jautajumus un pienemtu tiesas lemumus (tacu pastaveja ari pastaviga tiesa, bez kuras neiztika). Tapat ka citur, ari Londona folkmots no visparejas pilsonu sapulces pakapeniski partapa par muiznieku sapulci, tacu jebkura gadijuma ta klatbutne pie?kira pilsetai republikaniskas iezimes.
Nemierigie dani uzvar.
Desmita gadsimta beigas palielinajas vikingu uzbrukumu skaits. Danijas karalis Svens Forkbards iecereja nevis laupit, bet gan iekarot Angliju. Lielam merkim bija nepiecie?ama liela armija, tapec Svens sev paliga pieaicinaja Norvegijas karali Olafu Tryggvasonu un vairakus citus vikingu vadonus. 994. gada vikingiem neizdevas ienemt Londonu, tacu vini nepalika bez pelnas – karalis Etelreds II samaksaja se?padsmit tuksto?us marcinu sudraba un pie?kira daniem tiesibas dzivot un tirgoties Anglijas pilsetas. Nepratigais karalis uzskatija, ka labak ir atpirkt laupitajus, neka teret to pa?u naudu robezu apsardzei. Nav zinams, vai tajos laikos pastaveja sakamvards: "Kad vista parstaj det, vinu suta uz katlu," bet kaut kas lidzigs dro?i vien bija taisniba. Danu tirgotaju klatbutne anglu pilsetas Etelredam ?kita papildu miera garantija – dani nekaites saviem tautie?iem. Tadejadi anglu pilsetas tika parpludinatas ar danu spiegiem, un Svens anglu lietas parzinaja labak neka Etelreds.
Sapratis, ka dani nodara vairak launa neka laba, Etelreds veica radikalus pasakumus. 1002. gada 13. novembri tika iznicinati visi Anglija dzivojo?ie dani. ?is notikums hronikas iegaja ka "Sveta Briseja dienas slaktin?". Protams, driz vien Svens ieradas Anglija un planoja tur palikt lidz galigajai uzvarai, tacu 1005. gada briesmigais bads (pec hronista vardiem, "nezeligakais no visiem zinamajiem") piespieda vikingus atgriezties. 1007. gada Svens no Etelreda sanema vel vienu atkap?anos trisdesmit tuksto?u marcinu sudraba (ar laiku vina apetite auga), pec kuras vin? sanema piecu gadu atelpu.
1013. gada vikingi atkal tuvojas Londonai, bet pilseta atkal iztureja. Svens devas gajiena uz rietumiem, aiz Temzas, un tur apmetas nometne. Speku sadalijums acimredzami nebija anglosak?u laba, tapec eldormans Etelmers un citi Anglijas rietumu provincu muizniecibas parstavji zvereja uzticibu Svenam. "Un visa tauta atzina vinu [Svenu] par savu likumigo valdnieku, pec ka ari londonie?i padevas vinam un deva kilniekus, jo baidijas no pilsetas iznicina?anas".
Svenam nebija lemts ilgi priecaties par savu uzvaru – 1014. gada vin? pek?ni nomira (un pek?na valdnieku nave vienmer rada aizdomas), pec tam izveidojas divvaldiba. Dizciltigo un garidznieku sapulce, ko sauca par Witenagemot, par karali ieveleja Etelredu, bet dani par Svena mantinieku pasludinaja vina delu Knudu.
Karalis Etelreds II nomira Londona 1016. gada 23. aprili. Vitenagemots par karali pasludinaja Edmundu, Etelreda otro delu, ko iesauca par Dzelzsbardi par vina nelokamo preto?anos daniem. "Vin? varonigi aizstaveja savu karalisti visu vinam atveleto laiku," raksta hronists. Bet Londonai jau tuvojas Knuds, kur? 7. maija aplenca pilsetu. Londona nepadevas. Budams spiests atcelt vienu aplenkumu, Knuds driz vien uzsaka vel vienu un ari neveiksmigi. Tacu galu gala Londonas liktenis tika iz?kirts no vina. Ta pa?a gada septembra vidu pie E?ingtonas kalna Eseksa notika kauja starp angliem un daniem, kura pedejie guva uzvaru. "Knuds guva uzvaru un iekaroja visu Angliju," vesta hronika.
Tacu vel ne visu – pec vieno?anas ar Edmundu Knuds sanema zemes uz ziemeliem no Temzas, bet karalistes dienvidu dala tika atstata Edmundam. Dani, protams, sanema atlidzibu ne tikai no Edmunda, bet ari tie?i no Londonas. Pilseta ne tikai samaksaja daniem naudu, bet ari apnemas nodro?inat vinus ar naktsmitni ziemai. Tacu 1016. gada 30. novembri Edmunds pek?ni nomira (iespejams, ka vinu nogalinaja Knuda agenti), pec ka Vitenagemots apdomigi pasludinaja Knudu par karali. Ta beidzas cina starp angliem un vikingiem.
Vitenagemot
Valdnieka padomnieku institucija, ko sauca par vitenagemot, kas nozime "gudro viru sapulce", radas 7. gadsimta. Taja nebija neka parsteidzo?a, jo germanu ciltim tautas sapulcu tradicija bija raksturiga kop? neatminamiem laikiem – visus svarigos lemumus ar padoto piekri?anu pienema vadoni. Vitenagemotu bija daudz – lidz pat simts cilvekiem, jo tajos piedalijas visi laicigas un garigas muizniecibas parstavji. Vitenagemotu vissvarigaka funkcija bija karala ievele?ana, jo anglosak?u perioda vara netika automatiski mantota – jauna valdnieka vara bija jaapstiprina muizniecibai. Vele?anas vareja notikt, neieverojot tradicijas, ka tas bija gadijuma ar Svenu Forkbardu, kuram 1013. gada politisku iemeslu del deva priek?roku "dzimta anglosak?u karala" Etelreda II vieta.
Anglosak?u monarhs savu padomnieku ielenkuma. Miniatura no Se?u gramatu manuskripta. XI gadsimts
At?kiriba no parlamenta, kas vienmer pulcejas Londona, Vitenagemots vareja sanakt jebkura vieta – lai kur atrastos karalis. Nebija skaidru laika noteikumu – Witenagemot tikas vismaz reizi gada un parasti pec vajadzibas. Ka izteicas viens vesturnieks, "vitenagemots vareja darit visu, iznemot parverst virieti sieviete". Ta tas ari bija. Tika uzskatits, ka karalis vajadzibas gadijuma apspriezas ar saviem padotajiem, tacu faktiski neviens svarigs lemums nekad netika pienemts bez vitenagemota piekri?anas. Cita starpa dizciltigo padome bija augstaka tiesa karalvalsti, kura izskatija ipa?i svarigus stridus. Tacu nevajag iztele zimet viduslaiku parlamentaras republikas telu. Anglu un saksu karaliste bija autokratiska monarhija, kura pirmaja vieta bija karala griba, un visam parejam bija otr?kiriga nozime. Katrs no Witenagemot locekliem bija atkarigs no karala un augstu verteja vina labvelibu, tapec ?i Liela karaliska padome kopuma bija vinam lojala.
Piekta nodala ?Bastards iekarotajs
Tas nav ?eit man vislabak patik
Prieks, kas nekad nevar izkust,
Par nesteidzigu klaino?anu pa Londonas pilsetu,
Kur ?adi pazistami vardi skatas lejup
Uz klaidona uz ielas,
No Cheapside, Cornhill un Fleet.
Trok?nainais, stumdo?ais, burzmainais pulis,
Tirdzniecibas un satiksmes troksnis skali,
Mulsina parak apjucis sajutu
Un braukt ar tuksto? atminam.
Valters Macijas. Londonas pilseta
Vilhelms, Normandijas hercoga Roberta II Lieliska dels, pazistams ari ka "Velns" (pec sava rakstura un darbiem), pirms izpelnijas goda iesauku "Iemacitajs", tika devets par Vilhelmu ?Dunduru. Vilhelma mate Herleva bija Roberta konkubine. Roberts vinu neappreceja, bet pirms do?anas svetcelojuma uz svetvietam, no kura, starp citu, vin? neatgriezas, oficiali atzina Vilhelmu par savu likumigo mantinieku.
1042. gada Edvardam, vecakajam Etelreda Nepratiga delam, izdevas atgut Anglijas troni. Edvarda mate Emma bija pa?a Roberta Velna masa. Kad 1013. gada karalis Etelreds meginaja staties preti Svenam Vilkacubardam, vina aizveda Edvardu un vina jaunako brali Alfredu uz Normandiju.
Knuda stavoklis bija diezgan nestabils. Lai gan anglosak?u augstmani vinu oficiali atzina, vin? vareja palauties tikai uz saviem vikingiem. Ja Roberts butu nolemis staties preti Knudam (un ?ada iespeja bija diezgan liela), joprojam nav zinams, vai danim butu izdevies notureties troni. Lai atvairitu normanu draudus, Knuds 1017. gada ?kiras no savas pirmas sievas un apprecejas ar Emmu, kura vinam dzemdeja delu Hardeknudu. ?i lauliba padarija Normandiju ja ne draudzigu, tad vismaz neitralu pret Knudu.
Knudam bija divi deli – Harolds un Svens – no vina pirmas sievas Elfgifas, Nortumbrijas ealdormana meitas. Svens, kur? velak kluva par Norvegijas karali, musu stasta nav iesaistits, mums ir svarigs Harolds, kur? kadu laiku ienema Anglijas troni. Dazi hronisti Elfgifu deve drizak par konkubini, nevis Knuda likumigo sievu. Iespejams, ka tas darits tikai tadel, lai noniecinatu karala Harolda statusu, padarot vinu par uzurpatoru, tacu nevar izslegt, ka Knuds appreceja Elfgifu saskana ar danu paganu parazam.
Knuds, kur? nomira 1035. gada, pasludinaja Hardeknudu par savu mantinieku, tacu teva naves bridi vin? atradas Danija, bet Harolds – Anglija, turklat bija labveligi noskanots anglu muiznieku vidu, kuriem vin? bija uz pusi savejais. Tapec Harolds kluva par karali. 1036. gada Anglija paradijas Etelreda Nepratiga dels Alfreds, tacu pret vinu izturejas loti nezeligi – vinu sagustija un izsita acis, tadejadi atnemot vinam iespeju ienemt troni (saskana ar seno tradiciju akls cilveks nevareja but valdnieks). Driz pec apstulb?anas Alfreds nomira. Tacu vina vecakais bralis Edvards bija ?dzivs un joprojam sedeja Normandija, kas bija loti apdomigi.
1040. gada sakuma Hardeknuds lielas armijas vadiba devas no Danijas uz Angliju. Kar? nenotika, jo karalis Harolds I 1040. gada 17. marta pek?ni nomira. ?adas sakritibas nav nejau?as. Nav skaidrs tikai viens – vai vinu nogalinaja Hardeknuda agenti, vai ari to izdarija vina tuvinieki, veloties izvairities no jauna kara ar vikingiem. Jebkura gadijuma Hardeknuda (Edvarda pusbralis) netrauceti piestaja Veseksa un ienema Anglijas troni.
Hardeknuds ?ausminaja savus padotos ar savu nezelibu un izpostija tos ar augstiem nodokliem. Kad 1041. gada Vusteras iedzivotaju skaits bija lielaks par karala nodoklu iekasetaju skaitu, Hardecknuds gandriz sagrava pilsetu lidz pamatiem. Hardeknudam nebija ne sievas, ne bernu. Taja pa?a 1041. gada vin? uzaicinaja sev labveligo Eduardu uz Angliju un padarija vinu par savu lidzvaldnieku un mantinieku. Un gadu velak Hardeknuds pek?ni nomira mielasta laika (par to var domat jebko, bet koronera zinojums nav musu riciba), un Edvards kluva par Anglijas karali. Danijas valdnieku era Anglijas troni bija beigusies.
Karala Edvardu sauca par "apliecinataju", jo vin? daudz vairak uzmanibas pieversa religiskiem jautajumiem neka valsts parvaldes lietam, un ne velti vina nozimigakais akts bija Vestminsteras abatijas dibina?ana. Karaliska vara Edvarda laika bija ieverojami vajinata. Vin? centas pretoties grafu spiedienam, tacu nespeja tos savaldit. Tomer grafiem neizdevas pilniba paklaut karali, tas bija pussavienojums. Visspecigakais no vietejiem valdniekiem bija Veseksas grafs Godvins, kuram izdevas parliecinat karali apprecet vina meitu. Edvards tie?am apprecejas, tacu ar sievu gulta nedzivoja; legenda vesta, ka ?is dievbijigais karalis lidz muza galam palika jaunavigs.
Godvins nomira 1053. gada. Vina ipa?umus, ka ari karala pirma padomnieka amatu mantoja vina dels Harolds, kur? driz kluva par lidzvaldnieku… Ne – ists valsts valdnieks pie dievbijiga karala, kur? savas dienas pavadija lug?anas un gaveni. Nav brinums, ka 1066. gada janvari pec bezbernu Edvarda naves Vitenagemots par karali ieveleja Haroldu, kur? kluva par Haroldu II.
Tacu ne viss noriteja gludi. Bija ?dazi ipa?i apstakli. Hercoga Vilhelma kapelans Gijoms de Puatje sava traktata "Normandijas hercoga un Anglijas karala Vilhelma darbi" raksta, ka 1051. gada, kad Veseksas Godvins krita negoda un bija spiests doties trimda, Edvards pasludinaja Vilhelmu par savu mantinieku un 1064. gada nosutija pie vina Godvina delu Haroldu, lai vin? ka ietekmigakais Anglijas grafs zveretu uzticibu trona mantiniekam. Pa celam Haroldu sagustija grafs Gijs de Pontje, kura ipa?umi atradas ?La Man?a piekraste pie Sommas upes ietekas. Viljams atpirka Haroldu no gusta, vin? deva uzticibas zverestu un devas uz Angliju.
Man ir gruti noticet ?im stastam. Visticamak, tas tika izdomats, lai attaisnotu Vilhelma pretenzijas uz Anglijas troni. Lai gan, ja vadamies no asinsradniecibas likuma, miru?a karala bralenam ka asinsradiniekam ir lielakas tiesibas uz troni neka karala svainim. Tomer, ka medza teikt senatne: "Tiesibas, kas nav apstiprinatas ar zobenu, nav neviena viltus pensa vertas". Taja pa?a laika anglu hronisti raksta, ka Edvards pirms naves par savu pecteci nosaucis Haroldu, "musu milas sievas brali, dargu musu sirdim".
"Pek?ni starp mums [Normandija] uzzinaja, ka Anglija ir zaudejusi savu karali Eduardu un ka Harolds ir sagrabis vina kroni. Pirms tauta, skumju parnemta, bija atrisinajusi manto?anas jautajumu vele?anas, taja pa?a diena, kad karalis tika apglabats, ?is nezeligais anglosakss, ?is nodevejs, dazu draugu pasludinats, sagraba troni, un Stigands [Kenterberijas arhibiskaps], kuram pavesta anatema bija atnemusi sveto amatu, vinu nepatiesi svaidija. Vilhelms apspriedas ar saviem paligiem un nolema ar ierociem atriebties par vinam nodarito apvainojumu; neskatoties uz dazu pretinieku pretestibu, kuri uzskatija, ka ?ads pasakums ir loti sarezgits un parsniedz Normandijas spekus, vin? nolema ar speku atgut mantojumu, kas vinam bija atnemts." .
1066. gada 28. septembri Vilhelms ar septiniem tuksto?iem karaviru izsedas Anglijas piekraste netalu no Pevensijas ciemata, no kurienes vin? devas uz Hastingu, kur gaidija Haroldu, kur? Anglijas ziemelos cinijas ar norvegiem. 14. oktobri notika slavena Hastingsas kauja, kura normanu karaspeks anglu karaspekam nodarija graujo?u sakavi. Karalis Harolds II mira.
Pec ?is kaujas vienigais preto?anas centrs iebrucejiem bija Londona, kur par jauno karali tika pasludinats Edgars Etelings, Edmunda Dzelzsvilka mazdels. Viljams meginaja ienemt dumpigo pilsetu uzbrukuma, tacu vinam tas neizdevas. Tad normani aplenca Londonu, un Viljams saka sarunas ar Kenterberijas arhibiskapu Stigandu. Stigands, kur? savu karjeru saka ka karala Knuda kapelans, bija ka vejraditajs – vin? labprat griezas tur, kur puta politiskais vej?. No kanonisko baznicas tiesibu viedokla Stiganda arhibiskapa amats tika uzskatits par nelikumigu, jo vin? tika iecelts bez pavesta piekri?anas un nebija sanemis pavesta ordinaciju. Visticamak, tie?i ?o apstakli Vilhelms izmantoja, lai pamudinatu Stigandu paklausit. Pec tam, kad arhibiskaps deva zverestu Vilhelmam, preto?anas normaniem mazinajas. Papildus Stigandam Vilhelma pretenzijas uz Anglijas kroni atzina ari karaliene Edite, Edvarda Uzticetaja atraitne un Harolda II masa.
Edvards Konfesors suta Haroldu uz Normandiju. Gobelens no Beje. XI gadsimts
1066. gada decembri normani ienema Londonu. Viniem palidzeja atbalstitaji no anglu muiznieku vidus, kas atvera galvenos pilsetas vartus. Londonas iedzivotaji varonigi pretojas, bet vai pilsetnieku milicija vareja staties preti kaujas ruditai regularai armijai? Runa bija ne tik daudz par karali Edgaru Etelingu, kur? butiba bija vienaldzigs pret londonie?iem, cik par identitati, ko pilsetnieki bija izveidoju?i pedejo divu gadsimtu laika. Saglabajot saikni ar parejo Angliju, londonie?i uzskatija sevi par briviem un neatkarigiem, un Londona vinu acis bija ?kas vairak par valsts galvaspilsetu un nozimigu tirdzniecibas pilsetu – valsts valsti. "Anglija ir Londona, bet Londona nav Anglija," reiz teica ?literaturzinatnieks Dzordzs Henrijs Luiss, kuram patika eifemizet citus ar neparastiem izteikumiem.
1066. gada 25. decembri Vilhelms tika kronets vel nepabeigtaja Vestminsteras abatija. Krone?ana notika saskana ar anglosak?u ritualiem, tacu tas nepalidzeja jaunajam karalim klut savam anglu vidu. Vin? bija spiests paklauties, un Viljams to loti labi saprata.
Tornis
Lai nostiprinatu savu varu, karalis Viljams visa Anglija uzcela pilis, kas kalpoja ka normanu cietok?ni. Buvnieciba bija verieniga, jo ?im nolukam bija ipa?i svarigs lielums. Milzigo pilu merkis bija iedvest padotajiem bailes un bijibu par karala nesalauzamo karala varu.
Londonas tornis izcelas no citam Normandijas pilim ar savu lielumu, kas nav parsteidzo?i, jo tas bija paredzets karalim. Pils kompleksa nosaukumu ieguva Baltais tornis, kas tika nobaltinats XIII gadsimta pirmaja puse, Henrija III laika, lidz tam tas bija tikai tornis. Jaatzist, ka balina?anas ideja bija brini?kiga – baltais tornis neizskatas tik drums un ?nomaco?s ka pelekais. Patiesiba tas bija nevis tornis, bet gan vesela pils, kura bez karaliskas gimenes, galminiekiem un kalpotajiem vareja izvietot ari lielu garnizonu – dro?iba pirmkart un galvenokart.
Trisdesmit se?us metrus gar?, trisdesmit divus metrus plats un trisdesmit metrus augsts – tadi ir Balta torna izmeri, kas tika buvets divdesmit gadu laika, tacu ar partraukumiem. Tas tika pabeigts lidz 1100. gadam, kad Viljams Iebaiditajs vairs nebija dzivs. Vilhelma jaunakais dels karalis Henrijs I izmantoja torni ne tikai ka karala rezidenci, bet ari ka cietumu, jo taja bija pietiekami daudz vietas.
Pirmais torna gusteknis bija Durhemas biskaps Ranulfs Flambards, kur? bija tuvs Henrija priek?gajeja un brala, karala Vilhelma II, padomnieks. Pec Vilhelma II naves Flambara zvaigzne uzreiz nogrima. Teikt, ka Henrijs I vinu ienida, nozime neko neteikt. Tomer karalis nevelejas sakt savu valdi?anu ar augsta garidznieka navessoda izpildi, tapec tika nolemts Flambaru apglabat dzivu tikko pabeigtaja torni. Tomer biskaps bija riskants cilveks. Vinam 1101. gada 3. februari izdevas aizbegt, nolaizoties pa virvi pa savas kameras logu (kaskadieri kinoteatri ?o triku izpilda rotaligi, bet vidusmera cilvekam ?i ideja ?kiet loti riskanta, viens nepareizs solis – un beglis nokrit). Flambars virvi ieguva no saviem draugiem, kuri "brivibas atslegu" paslepa vina muca. Tadejadi pirmais torna ieslodzitais bija ari pirmais, kas izbega.
Starp ieverojamakajiem torna gustekniem ir Francijas karalis Janis Labais, kas tika sagustits Poitje kauja , un karalis Ricards II , kuram tornis vispirms bija rezidence, bet velak kluva par cietumu.
Princi torni
Cina par varu starp abiem Plantagenetu dinastijas atzariem – Lankasteru un Jorkas dinastiju – ieguva poetisko nosaukumu "Algelu un balto rozu kar?" jeb vienkar?i "rozu kar?", tacu patiesiba nekas poetisks ?ajas asinainajas kildas, kas ilga veselus trisdesmit gadus (no 1455. lidz 1485. gadam), nebija.
1461. gada Anglijas troni sedas Jorkas atzara (Baltas rozes) karalis Edvards IV, kur? ar nelielu partraukumu valdija lidz 1483. gadam. Pec Edvarda naves tronis pargaja vina trispadsmitgadiga dela Edvarda rokas. Kroilendas hronikas otraja turpinajuma teikts, ka neilgi pirms naves Edvards IV iecela savu jaunako brali Ricardu, Glosteras hercogu, par lordu ?protektoru. Karaliskaja Anglija ?lords protektors bija nepilngadiga valdnieka regents, un to nedrikst jaukt ar valsts galvas amatu Anglijas Republika interregnum laika. .
Ricards no Glosteras saka ar sava braladela krone?anas atlik?anu uz pusotru menesi, parcelot to no 1483. gada 4. maija uz 25. juniju. Kamer gaidija krone?anu, Edvards atradas torni, kur 16. junija tika ievietots ari vina desmit gadus vecais jaunakais bralis Ricards.
25. junija Edvarda krone?anas vieta augstmani aicinaja Ricardu ienemt troni ka "vienigo likumigo mantinieku". Ka tas vareja notikt, ja bija divi dzivi miru?a karala deli? Tapat ka vienmer – ar trivialu izkroplojumu palidzibu. Edvarda IV lauliba ar abu princu mati Elizabeti Vudvilu tika pasludinata par speka neeso?u, pamatojoties uz to, ka Edvards iepriek? bija nosledzis laulibas ligumu ar citu sievieti – lediju Eleonoru Talbotu. To atklaja Stillingtonas biskaps, kur? bija liecinieks vinu saderina?anas laika un kur? bija tie?i ieinteresets, lai vina braladels butu arlauliba. Ligums nav lauliba, tapec prince?u arlauliba bija jaapstiprina ar atsevi?ku parlamenta aktu. Tomer Ricards tika kronets ka Ricards III 1483. gada 6. julija, se?us mene?us pirms tam, kad parlaments pienema aktu, ko deveja par Titulus Regius.
Princi Edvards un Ricards kop? 1483. gada julija vairs nav redzeti. Nav ?aubu, ka vini tika slepeni nogalinati. 1647. gada Baltaja torni remontdarbu laika tika atrasti divi mazi cilveku skeleti, kurus uzskatija par princu mirstigajam atliekam un apglabaja Vestminsteras abatija, jo tagad tos uzskatija par likumigiem – pec Ricarda III naves stasts par Edvarda IV laulibas ligumu ar Eleonoru Talbotu tika pasludinats par ?uzurpatora karala izdomajumu. 1933. gada mirstigas atliekas tika atrastas un izpetitas. Tika apstiprinata kaulu vecuma sakritiba, tacu neko vairak noteikt neizdevas. Musu genetiski attistitaja laika zinatnes iespejas lauj izdarit precizakus secinajumus, tacu ?im nolukam ir jasanem atlauja atkartotai mirstigo atlieku ekshumacijai, un tas nav ?tik vienkar?i. Oficiala karala tiesas nostaja ir ?ada – kapec traucet miru?o mieru? DNS? analize var tikai noteikt kaulu identitati, bet ta neatklas svarigako – prince?u naves apstaklus. Par ?o temu ir loti daudz versiju. ?ekspirs sava luga Ricards III sniedz versiju, kas, pateicoties vinam, ir kluvusi visizplatitaka.
"TYRREL. Jems Tyrrel un jusu pazemigais kalps.
KRALIS RIHARDS. Vai tas ir paklavigs?
TYRREL. Mans kungs, jus pieredzesiet.
KRALIS RIHARDS. Vai tu uzdro?inasies nogalinat manu draugu?
TYRREL. Gatavs, mans kungs, bet es gribetu divus ienaidniekus nogalinat.
KRALIS RIHARDS. Nu, labi. Ir divi asins ienaidnieki, miera ienaidnieki un miega traucekli. Es nododu tos tev, Tirrels, to, kas atrodas torni, bastardus.
TYRREL. Tikai laujiet man tiem pieklut, un es atbrivos jus no bailem.
KRALIS RIHARDS. Tavi vardi ir ka muzika! Naciet tuvak. ?eit ir pareja; nac un dod man ausu (cukst vinam uz auss). Nu, ta nu tas ir. Teiksim, ka viss ir izdarits; es tevi mile?u un goda?u.
TYRREL. Tas ir izdarits, mans kungs.
KRALIS RIHARDS. Vai mes, Tirrels, dzirdesim par tevi pirms miega?
TYRREL. Dzirdi, mans Kungs" .
Tomer sers Dzeimss Tirels bija pirmais, kuru par princu slepkavu nosauca Tomass Mors sava gramata "History of King Richard III". ?ekspirs tikai sekoja autoritativam avotam.
1485. gada pec Ricarda III naves Bosvortas kauja, Anglijas troni ienema tals lankastrie?u radinieks Henrijs Tjudors, kur? kluva par karali Henriju VII.
Lidz ar abu prince?u pazu?anu tika partraukta Jorkas Plantagenetu linija Anglijas troni. No formala viedokla raugoties, visi Anglijas un Lielbritanijas karali kop? Ricarda III ir uzurpatori, tacu ?o faktu parasti ignore. "Nav svarigi, kur? sez pavesta troni, svarigi ir tas, ka tronis nav tuk?s," teica kardinals Gvido Bentivoglio d'Aragona . To, kas teikts par pavesta troni, var attiecinat ari uz Anglijas troni.
"Gramata par briesmigo spriedumu"
Saksim ar labo zinu – Londona netika ieklauta Domesday Book, tacu ?i dokumenta nozime Anglijas sabiedribai bija tik liela, ka mums nav tiesibu apiet gramatu klusejot.
Anglu un saksu laikos valdija sabiedriskas attiecibas – zeme piedereja valstij, un lielako iedzivotaju dalu veidoja brivie kopienu ?zemnieki, kurus sauca par "gerliem". Sakotneji grafiem piedereja simt divdesmit akri vai cetrdesmit astoni ar pusi akri. Grafi bija ietekmigakie (un turigakie) kopienas locekli, kuri bija atbildigi karala priek?a par kartibu savas zemes, ka ari par noteiktu skaitu karaviru. Laika gaita daudzi trucigie bankroteja, un vinu zemi parnema bagatie, kas to apsaimniekoja noma. Tadejadi dazi kopienas locekli kluva atkarigi no citiem, tacu vecaja labaja Anglija nepastaveja pilnvertigas feodalas attiecibas, kuras sizerains pie?kira zemi saviem vasaliem ka atlidzibu par militaro dienestu.
Normandie?u iekaro?ana izraisija specigu Anglijas sabiedribas feodalizaciju. Vilhelms konfisceja zemi nelojalajai anglosak?u muizniecibai un sadalija to starp normaniem un lojalajiem grafiem. Vin? pasludinaja sevi par zemes augstako ipa?nieku, kas turpmak tika pie?kirta vina padotajiem apmaina pret dienestu. Taja pa?a laika karalis apdomigi izvairijas pie?kirt zemi veselos masivos, jo tas varetu veicinat separatisma tendences. Atdalities no karalvalsts ir iespejams, ja jusu ipa?umi ir liela vienota teritorija, bet, ja ipa?umi ir sajaukti kopa ka ?kepi uz segas, par separatismu nevar but ne runas.
Pirms laupijumu dali?anas ir nepiecie?ams skaidri zinat to apjomu, ir nepiecie?ams veikt inventarizaciju, un Vilhelma iekarotaja veiktas inventarizacijas – pirmas visparejas zemes skaiti?anas viduslaiku Eiropa, kas tika veikta 1086. gada, – rezultats bija dokuments, ko deve par "Pedeja sprieduma gramatu" . Skaiti?anu veica pec ta sauktajiem "simtiem" – teritorijam, kuru aramzemes platiba kopa bija aptuveni simts haidu. Netika veiktas aptaujas "no galvas uz galvu", ?is modernas tehnologijas paradisies daudz velak. Atbildigas personas – dizciltigie zemes ipa?nieki, tiesu kolegiju locekli, garidznieki, priek?nieki un se?i zemnieki no katras apdzivotas vietas apliecinaja sniegto informaciju, dodot zverestu uz Bibeles. Nebija jegas sagrozit datus, un patiesiba karala komisijas locekli, ja vini to velejas, vareja tos velreiz parbaudit, tapec varam ceret, ka informacija ir ticama.
Tika registreta tada informacija ka muizu ipa?nieku vai nomnieku vardi, aramzemes, ganibu, plavu un mezu platiba, dazadu kategoriju (brivo un brivo) zemnieku skaits, dzirnavu skaits un muizu vertiba. Brivo zemnieku ipa?umu lielumu noteica atsevi?ki. Karalis zinaja, cik vertiga ir konkreta zeme, tapec vinam bija priek?stats par to, kadu armiju vin? var pieprasit no vasala, kur? ?o zemi bija sanemis ka lena.
