O stāsts

– Nedaudz vairāk gaismas, – teica viens no vīriešiem.

Kamēr gaisma tika noregulēta tā, lai kristu tieši uz vīrieša dzimumorgāniem un tiem pavisam tuvu esošās viņa mīļākās sejas un rokām, kuras tos bija aptvērušas no apakšas, Renē pēkšņi pavēlēja:

– Atkārto: es jūs mīlu! – O atkārtoja: – Es jūs mīlu! – tik baudpilni, ka lūpas knapi aizskāra dzimumlocekļa galviņu, kuru joprojām klāja maigs miesas slānis.

Trīs vīrieši smēķēdami komentēja viņas darbības ar muti, kas, aptvērusi dzimumlocekli, kustējās pa to augšup un lejup, asaras, kas plūda lejup pa izmocīto seju katru reizi, kad piebriedušais loceklis skāra rīkles aizmuguri, nospiežot mēli un liekot just nelabumu. Tā bija tā pati mute, kas, pa pusei rīstoties, piepildīta ar piebriedušo miesu, joprojām murmināja: – Es jūs mīlu. – Abas sievietes balstīja Renē, katra savā pusē turot viņa rokas uz saviem pleciem. O dzirdēja klātesošo komentārus, taču viņu teikto pārspēja mīļākā vaidi, viņai uzmanīgi pieskaroties – ar bezgalīgu cieņu un lēnām, kā bija radusi to apmierināt. O juta, ka viņas mute ir skaista, jo mīļākajam labpatika tajā sevi ievietot, viņam labpatika, ka tiek publiski glāstīts, un visbeidzot viņam labpatika tajā beigt. Viņa gaidīja viņu tā, it kā tiktu gaidīts dievs, dzirdēja viņa kliedzienu, dzirdēja pārējo smieklus un, kad bija to saņēmusi, saļima ar seju pret grīdu. Sievietes viņu piecēla, un vīrieši ļāva iet. Rīta kurpes klaudzēja pret gaiteņa sarkanajām flīzēm, kur durvis sekoja cita citai, diskrētas un tīras, ar mazām atslēdziņām – tādas durvis ir istabām lielās viesnīcās. O neuzdrošinājās vaicāt, vai katra no šīm istabām ir apdzīvota un kas tajās dzīvo, līdz viena no pavadonēm, tā, kuras balss vēl nebija dzirdēta, teica:

– Jūs dzīvojat sarkanajā spārnā, un jūsu sulaiņa vārds ir Pjērs.

– Kāda sulaiņa? – jautāja O, pārsteigta par runātājas balss maigumu. – Un kā sauc jūs?

– Mani sauc Andrē.

– Un mani – Žanna, – piebilda otra.

Pirmā turpināja: – Tas ir sulainis, kuram ir atslēgas, kurš jūs saķēdēs un pēc tam ķēdes atkal noņems, kurš jūs pērs tad, kad nevienam citam nebūs laika to darīt.

– Pagājušajā gadā es dzīvoju sarkanajā spārnā, – teica Žanna, – arī Pjērs tad jau bija šeit. Viņš bieži mēdza naktīs ienākt; sulaiņiem ir atslēgas, un viņiem ir tiesības ienākt tajās istabās, kas atrodas viņu pārraudzībā, un mūs izmantot.

O grasījās jautāt, kāds šis Pjērs ir. Taču tam nepietika laika. Gaiteņa galā viņai lika apstāties pie durvīm, kas precīzi līdzinājās citām, un uz soliņa starp šīm un nākamajām durvīm viņa pamanīja sārtam zemniekam līdzīgu vīru – druknu, ar gandrīz pilnībā noskūtu galvu, mazām melnām, dziļi galvaskausā izvietotām acīm un miesas rievām zem skausta. Viņš bija ģērbies kā sulainis operetē: kreklā ar mežģīņu žabo, kas spraucās ārā no melnas vestes zem īsas sarkanas žaketes. Viņam bija melnas bikses, baltas zeķes un vaskotas ādas kurpes. Pie jostas viņš arī nēsāja ādas siksnu pletni. Rokas klāja sarkanas spalvas. No vestes kabatas viņš izņēma atslēgu, atvēra durvis un ļāva visām trīs sievietēm ieiet, sakot:

– Es aizvēršu, kad jūs būsiet beigušas. Zvaniet.

Celle bija maza, un patiesībā tur bija divas telpas. Durvis, kas veda uz gaiteni aizvērās, un sievietes stāvēja priekštelpā, kas veda cellē. Citas durvis veda uz vannasistabu. Tieši pretī durvīm atradās logs. Kreisajā pusē pie sienas balstījās kvadrātveida gultas gals; gulta bija ļoti zema un pārklāta ar kažokādu. Telpā citu mēbeļu nebija, arī spoguļa ne. Sienas bija gaiši sarkanas, paklājs – melns. Andrē paskaidroja, ka tā nav gulta, bet matracis uz platformas, ko sedz melns garspalvains audums, kas līdzinās kažokādai. Spilvens, tikpat plakans un ciets kā matracis, bija pārklāts ar to pašu garspalvaino audumu. Vienīgais priekšmets, kas atradās pie sienas apmēram tādā pašā augstumā virs gultas kā no grīdas bibliotēkā pie kolonnas piestiprinātais āķis, bija liels mirdzoša tērauda gredzens, no kura tieši līdz gultai stiepās gara tērauda ķēde, tās cietajiem savienojuma gredzeniem veidojot nelielas lāsītes. Ķēdes otrs gals izstieptas rokas attālumā ar piekaramo atslēgu bija piestiprināts pie āķa.

– Mums jāsagatavo jums vanna, – teica Žanna.

– Es atsiešu kleitu.

Vienīgais neparastais vannasistabas aprīkojums bija turku stila tualete, ierīkota stūrī vistuvāk durvīm, un sienas, pilnībā noklātas spoguļiem. Žanna un Andrē neļāva O kāpt ūdenī, tiklīdz viņa bija kaila. Viņas iekāra O kleitu skapī pie izlietnes, kur jau bija ieliktas rīta kurpes un sarkanais apmetnis. Sievietes palika kopā ar O līdz brīdim, kad viņai nācās tupties uz porcelāna pamatnes savu atspulgu ielenkumā, tikpat neaizsargātai kā bibliotēkā brīdī, kad nezināmas rokas viņu pakļāva.

– Sagaidiet atnākam Pjēru, – teica Žanna. – Un jūs redzēsiet.

– Kāpēc Pjēru?

– Kad viņš ieradīsies jūs pieķēdēt, iespējams, viņš liks jums pietupties.

O juta, ka nobāl. – Bet kāpēc? – viņa jautāja.

– Tāpēc, ka jums tas būs jādara, – atbildēja Žanna.

– Taču jums ir paveicies.

– Kāpēc paveicies?

– Vai jūs šeit nogādāja mīļākais?

– Jā, – teica O.

– Viņi pret jums izturēsies daudz nesaudzīgāk.

– Es nesaprotu…

– Drīz sapratīsiet. Es dodu Pjēram signālu. Mēs pie jums ieradīsimies rīt no rīta.

Dodoties prom, Andrē smaidīja, un Žanna, pirms sekoja, noglāstīja O krūšu galus. O, pilnīgi apjukusi, stāvēja pēdu no gultas. Viņa bija kaila, ja neskaita ādas kaklasiksnu un aproces, kuras ūdens mazgājoties bija padarījis vēl cietākas un ciešākas.

– Tātad, daiļā dāma, – ienākdams noteica sulainis un saņēma abas viņas rokas. Viņš ieslidināja aproču gredzenus vienu otrā, cieši sastiprinot roku locītavas, un ievietoja tos gredzenā viņai pie kakla. Tādējādi viņas rokas bija savienotas pie kakla kā lūdzoties. Vien atlika viņu pieķēdēt pie sienas ar ķēdi, kas gulēja uz gultas un bija piestiprināta pie gredzena virs tās. Sulainis atkabināja āķi, ar kuru bija piestiprināts otrs ķēdes gals, un vilka to, lai saīsinātu. O bija spiesta pārvietoties uz gultas priekšgalu, kur viņš lika tai apgulties. Ķēde gredzenā noklikšķēja un tik cieši nofiksējās, ka jaunā sieviete varēja pārvietoties vien tiktāl, cik plata bija gulta, vai arī piecelties kājās abās gultas galvgaļa pusēs. Tā kā ķēde vilka kaklasiksnu atpakaļ, bet rokas vilka to uz priekšu, līdzsvars tika panākts, savienotās rokas noguldot uz kreisā pleca, uz kura pusi noliecās arī galva. Sulainis pārklāja O melno segu, taču tikai pēc tam, kad bija saliecis viņas kājas pie krūtīm, lai brīdi aplūkotu atvērumu starp kājām. Viņš vairāk nepieskārās, arī neko neteica, vien izslēdza gaismu pie sienas un aizgāja. Gulēdama uz kreisā sāna, viena tumsā un klusumā, sakarsusi zem abām biezajām kažokādas segām un spiesta gulēt nekustīgi, O sev jautāja, kādēļ labpatika viņā tik ļoti saplūst ar ciešanām jeb kādēļ ciešanas viņai sagādā tādu labpatiku. Viņa atskārta, ka visvairāk nomāc atņemtā spēja darboties ar rokām – ne tādēļ, lai ar tām aizstāvētos (vai viņa maz gribēja sevi aizstāvēt?), bet brīvas tās būtu paudušas žestus, būtu mēģinājušas atraidīt rokas, kas viņu sagrāba, miesu, kas viņā ieurbās, tās būtu aizsargājušas gurnus no pātagas. Viņi tai bija atņēmuši rokas. Arī ķermenis zem kažokādas nebija pieejams; savādi, ka viņa nespēja aizsniegt pašas ceļgalus vai pieskarties vēdera lejasdaļai. Smeldzošās kaunuma lūpas starp kājām bija viņai nepieejamas un, iespējams, smeldza tāpēc, ka O apzinājās, ka tās ir atvērtas ikvienam, kurš to vēlas, arī sulainim Pjēram, ja viņš vēlētos viņu iegūt. Viņa bija pārsteigta, ka atmiņas par saņemtajiem pātagas sitieniem lika justies pavisam mierīgai, taču satrauca doma, ka nevar nekļūdīgi noteikt, kurš no četriem vīriešiem divas reizes vardarbīgi iekļuva viņas pēcpusē, kā arī, vai abās reizēs tas bija viens un tas pats vīrietis un vai tas bija viņas mīļākais. O viegli pagriezās uz vēdera, atceroties, ka mīļākajam patika viņas pēcpuses atvere un ka, izņemot šo vakaru (ja tas bija bijis viņš), viņš tajā ne reizi nebija iekļuvis. Viņa gribēja, lai tas būtu bijis viņš. Vai viņa viņam to pajautās? Ak?! Nekad! Viņa vēlreiz atsauca atmiņā roku, kas mašīnā bija atsprādzējusi viņas zeķturu jostu un novilkusi biksītes, kā arī papletusi prievītes, lai viņa varētu norullēt uz leju zeķes virs ceļiem. Tik dzīvs bija šis tēls, un aizmirsusi, ka rokas ir sasaistītas, viņa lika ķēdei iežvadzēties. Ja atmiņas par spīdzināšanu ir tik neizteiksmīgas, kāpēc viena doma, kaut vai tikai šis viens vārds, viens skatiens pātagas virzienā liek viņas sirdij smagi dauzīties un bailēs aizvērt acis? Viņa nespēja nedomāt par to, vai tās ir tikai bailes; viņu pārņēma panika: viņi vilks ķēdi, kamēr viņa piecelsies gultā stāvus, un pērs viņu, ar vēderu pieplakušu pie sienas, un pērs viņu, pērs… vārds neizgāja no prāta. Pjērs viņu pērs, bija teikusi Žanna. “Jums ir paveicies,” Žanna bija sacījusi, “viņi pret jums izturēsies daudz nesaudzīgāk.” Ko viņa ar to domāja? O nejuta neko citu kā tikai kaklasiksnu, aproces un ķēdi. Ķermenis slīdēja projām. Viņa iemiga.

Nakts pēdējās stundās, kad tā ir vistumšākā un aukstākā, tieši pirms saullēkta, Pjērs atkal parādījās. Viņš ieslēdza vannasistabā gaismu, atstājis durvis atvērtas. No tām kvadrātveida stars meta blāvu gaismu tieši uz gultas vidu, tai vietā, kur O ķermenis, niecīgs un saritinājies, veidoja nelielu pacēlumu zem segas. Viņš klusi pavilka nost segu. Tā kā O gulēja uz kreisā sāna, ar seju pret logu un nedaudz pievilktiem ceļiem, viņam pavērās O pēcpuse, kas uz melnās kažokādas izskatījās ļoti balta. Viņš izņēma spilvenu no viņas galvapakšas un pieklājīgi teica:

– Vai jūs varētu piecelties stāvus, lūdzu? – Un, tiklīdz viņa bija uz ceļiem, ko, pieķeroties pie ķēdes, pati spēja paveikt, viņš, pieturot aiz elkoņiem, palīdzēja viņai nostāties ar seju pret sienu. Gulta bija melna, un tajā krītošais gaismas stars vāji izgaismoja vien viņas ķermeni, bet ne sulaiņa kustības. Neredzot viņa nojauta, ka viņš atāķē ķēdi no savienojuma, lai piekārtu pie cita posma, kur tā paliktu cieši pieķēdēta, un juta, ka ķēde kļūst brīvāka. Kailās kājas iegrima gultā, tomēr viņa stāvēja stabili. Viņa neredzēja arī to, kas Pjēram bija piestiprināts pie jostas. Tā nebija ādas pletne, bet gan melna jātnieku pātaga, līdzīga tai, ar kādu tikai divas reizes viņa teju maigi tika pērta, būdama pieķēdēta pie kolonnas. Pjērs bija uzlicis kreiso roku uz viņas vidukļa. Matracis nedaudz iegrima, tāpēc, lai atgūtu līdzsvaru, viņš uz tā uzlika labo kāju. Reizē ar svilpienu, ko viņa tumsā izdzirdēja, O sajuta pār saviem gurniem pāršalcam neizturamu, dedzinošu sāpi. Viņa kliedza. Pjērs zvetēja no visa spēka. Viņš negaidīja, kamēr kliedziens norimst, un sita vēl četras reizes, katru reizi tēmējot pātagu vai nu augstāk, vai zemāk par iepriekšējo reizi, tādējādi atstājot skaidri saskatāmus nospiedumus. Pat tad, kad viņš bija norimis, O joprojām kliedza, un asaras plūda atvērtajā mutē.

– Esiet tik laba un pagriezieties, – viņš teica, un, pilnīgi apjukusi, viņa nepretojās. Neatlaidis jātnieku pātagu, kuras kāts pieskārās O viduklim, viņš satvēra viņas gurnus. Kamēr viņa bija ar seju pret viņu, viņš ļāva tai nedaudz atgūties, lai pēc tam no visa spēka triektu pātagu pret viņas augšstilbu priekšpusi. Tas ilga piecas minūtes. Kad viņš devās prom, izslēdzis gaismu un aizvēris vannasistabas durvis, O pie ķēdes tumsā vaidēdama sāpēs valstījās gar sienu. Līdz pat rītausmai viņa centās sevi nomierināt un pārtraukt drudžaino kustēšanos gar sienu, kuras mirdzošais perkals bija kļuvis mitrs no viņas savainotās ādas. Lielais logs, pret kuru viņa, balstīdamās uz sāna, bija pagriezusies, atradās austrumos un stiepās no griestiem līdz pat grīdai. Tam nebija aizkaru, vien sienas krāsai pieskaņots sarkans priekškars, kas to ietvēra no abām pusēm un vietā, kur bija sasiets kopā, krita nekustīgās ielocēs. O vēroja, kā lēnām uzaust bāls rīts, izkliedinādams miglu starp asteru puduriem zem loga, līdz beidzot parādījās arī papele. Kaut arī nebija vēja, laiku pa laikam dzeltenas lapas griezdamās nokrita zemē. Aiz violeto asteru lauka pletās zāliens, kura galā atradās aleja. Atausa diena, un O jau krietnu laiku nebija pakustējusies. Alejā, stumjot ķerru, parādījās dārznieks. Bija dzirdama metāla riteņu čīkstoņa, tiem ripojot pa grants ceļu. Logs bija tik liels un istaba tik maza un gaiša, ka, ja viņš tuvotos, lai sagrābtu pie asterēm nokritušās lapas, viņš redzētu O kailu pieķēdētu pie gultas un pātagas atstātās pēdas uz viņas augšstilbiem. Savainotās vietas – šauras rievas, daudz tumšākas nekā sienas sarkanā krāsa – bija pietūkušas. Kur gulēja viņas mīļākais, kā tam patika gulēt mierīgos rītos? Kurā istabā? Kurā gultā? Vai viņš apzinājās, kādām ciešanām ir pakļāvis viņu? Vai viņš to izlemj? O domāja par ieslodzītajiem, kādi attēloti vēstures grāmatās – neskaitāmus gadus vai gadsimtus atpakaļ pieķēdēti, pērti, jau miruši. Viņa negribēja mirt, taču, ja ciešanas ir cena, kas jāmaksā par to, lai mīļākais turpinātu viņu mīlēt, viņas vienīgā vēlēšanās ir, lai viņš justos apmierināts, ka viņa to pārcietusi. Viņa gaidīja, maiga un klusējoša, kad viņu nogādās atpakaļ pie viņa.

Nevienai no sievietēm nebija atslēgas, nedz durvju, nedz ķēžu, nedz aproču un kaklasiksnu atslēgas, taču visi vīrieši, iekārtas gredzenā, nēsāja trīs atslēgas, no kurām viena atvēra vai nu visas durvis, vai visas slēdzenes, vai visas kaklasiksnas. Arī sulaiņiem tādas bija. Taču no rīta, kad sulaiņi, kuriem bija bijusi nakts maiņa, gulēja, kāds no saimniekiem vai arī cits sulainis ieradās, lai atslēgtu slēdzenes. Vīrietis, kurš ienāca O istabā, bija tērpies ādas jakā, jātnieku biksēs un zābakos. Viņa nepazina to. Vispirms viņš atslēdza ķēdi pie sienas, un O varēja atslīgt gultā. Pirms atvienot rokas, viņš ieslidināja roku starp viņas augšstilbiem, kā to bija darījis maskā un cimdos tērptais vīrietis, kuru mazajā sarkanajā istabā viņa bija redzējusi pirmo. Iespējams, ka tas bija bijis viņš. Viņa seja bija kalsna un kaulaina, skatiens caururbjošs, līdzīgs tam, kādu iespējams redzēt portretos, kur attēloti padzīvojuši hugenoti, un viņa mati bija pelēki. O izturēja vīrieša skatienu tik ilgi, ka laiks likās bezgalīgs, un tūliņ pat sastinga, atcerējusies, ka viņai aizliegts skatīties uz saimniekiem augstāk par jostasvietu. Viņa aizvēra acis, taču bija jau par vēlu. O dzirdēja vīrieti smejamies un, kad beidzot bija atbrīvotas viņas rokas, sakām:

– Ņemiet vērā, ka pēc pusdienām jūs tiksiet par to sodīta.

Viņš runāja ar Andrē un Žannu, kuras bija ienākušas kopā ar viņu un gaidīja, stāvēdamas katra savā gultas pusē. Pēc tam viņš devās prom. Andrē pacēla spilvenu no grīdas un segu, kuru Pjērs bija nolicis gultas kājgalī, kad bija ieradies O pērt, tikmēr Žanna gultas gala virzienā stūma pārvietojamo galdiņu, uz kura atradās piens, cukurs, maize, sviests un kruasāni.

– Ēdiet ātri, – teica Andrē. – Pulkstenis ir jau deviņi, pēc tam varēsiet gulēt līdz divpadsmitiem. Un, kad izdzirdēsiet zvanu, jums būs jāgatavojas pusdienām. Jūs nomazgāsieties un ieveidosiet matus. Es atnākšu, lai uzklātu jums kosmētiku un sasietu korseti.

Žanna turpināja: – Jums nevajadzēs bibliotēkā apkalpot ātrāk kā pēcpusdienā. Jums būs jāpasniedz kafija, dzērieni un jāseko, lai neizdzistu uguns.

– Bet jūs? – jautāja O.

– Ak, mēs esam atbildīgas tikai par jums pirmās divdesmit četras stundas pēc ierašanās, pēc tam jūs būsiet viena un tiksieties tikai ar vīriešiem. Mēs vairs nevarēsim ar jums runāt, un jūs nevarēsiet runāt ar mums.

– Uzkavējieties, uzkavējieties vēl nedaudz un pasakiet man… – Taču viņai nebija laika pabeigt, jo atvērās durvis. Tas bija viņas mīļākais, un viņš nebija viens. Mīļākais bija ģērbies gluži kā vienmēr, kad tikko izkāpis no gultas un aizdedzinājis pirmo rīta cigareti: strīpainā pidžamā un zilā vilnas halātā ar polsterētiem zīda atlokiem, kuru pirms gada abi kopā bija izvēlējušies. Arī viņa čības bija nonēsātas, vajadzēs nopirkt viņam jaunas. Abas sievietes gandrīz nedzirdami nozuda, taču, tā kā viņas bija pacēlušas svārkus, varēja dzirdēt nošvirkstam zīdu (visi svārki nedaudz skārās pie zemes) – soļi rīta kurpēs uz paklājiem nebija dzirdami. O, kas kreisajā rokā turēja kafijas tasi un otrā kruasānu, sakrustojusi kājas (viena bija taisna, otra saliekta zem viņas) nekustīgi sēdēja gultas malā, kad pēkšņi kafijas tase viņas rokā sāka drebēt un no otras izkrita kruasāns.

– Pacel to, – sacīja Renē. Tie bija pirmie vārdi, ko viņš pateica. Viņa nolika tasi uz galda, pacēla pusapēsto kruasānu un novietoja to blakus tasei. Liels kruasāna gabals bija palicis uz paklāja pie viņas kailajām kājām. Šoreiz noliecās Renē, lai paceltu to. Tad viņš apsēdās blakus O, noguldīja viņu un noskūpstīja. Viņa jautāja, vai viņš viņu mīl. Viņš atbildēja:

– Ak?! Es tevi mīlu! – Uzslējās stāvus un lika arī viņai piecelties, viegli parīvēja viņas aukstās plaukstas un ar lūpām pieskārās viņas brūcēm. Lai gan otrs vīrietis, kurš bija ienācis kopā ar O mīļāko, tobrīd, pagriezies pret viņiem ar muguru, netālu no durvīm smēķēja, viņa nezināja, vai drīkst uz Renē skatīties. Tas, kas notika tālāk, neviesa viņā skaidrību.

– Nāc, lai varam tevi apskatīt, – teica mīļākais un, pievedis viņu pie gultas malas, atzīmēja savam sabiedrotajam, ka viņam ir izrādījusies taisnība, un pateicās par to, piebilstot: ja vēlas, būtu tikai taisnīgi, ja viņš O iegūtu pirmais. Svešinieks, kuru O joprojām neuzdrošinājās uzlūkot, pārslidinājis roku pāri viņas krūtīm un gurniem, lika tai izplest kājas.

– Paklausi, – Renē teica, no mugurpuses turot viņu stāvus, ar labo roku glāstīdams viņas krūti, ar otru turēdams plecu. Svešinieks, apsēdies uz gultas malas un satvēris viņas apmatojumu, pavilka to, lēnām atverot lūpas, kas aizsargā maksts ieeju. Sapratis, ko viņš vēlas, Renē pastūma O uz priekšu, lai viņa būtu pieejamāka, un ar labo roku pārslīdēja tai pār vēderu, ļaujot viņu labāk satvert. Šo glāstu viņa vēl ne reizi nebija pieņēmusi, sevi nepārvarot, teju no kauna vai plīstot pušu, un no kura centās izbēgt pēc iespējas ātrāk, ātrāk, nekā vēl bija to sajutusi, jo tas viņai šķita kā zaimošana. Zaimojošs šķita tas, ka mīļākais bija nometies ceļos, bet tādā pozā vajadzēja būt viņai.

Pēkšņi viņa sajuta, ka vairs no tā neizbēgs, un redzēja, ka ir zaudējusi. Viņa iestenējās brīdī, kad svešas lūpas, piespiedušās miesas pauguram, kas sedza klitora iekšējo daļu, iekvēlināja viņu, ar mēles karsto galiņu iekvēlinot vēl vairāk. Kad lūpas atkal atsāka darboties, viņa ievaidējās vēl spēcīgāk. Viņa sajuta apslēpto punktu piebriestam un kļūstam cietāku, ko ilgs un sūcošs tvēriens ar lūpām un zobiem vairs nelaida vaļā, ilgs un salds kodiens, kas viņu atstāja bez elpas. Viņa vairs nejuta savas pēdas un attapās guļam gultā ar Renē muti uz savas mutes; abas viņa rokas bija piespiedušas O plecus pie gultas, kamēr divas citas rokas pie ceļu locītavām paplēta un piepacēla kājas. Rokām, kas atradās viņai zem gurniem (jo, pastumjot tuvāk nezināmajam, Renē tās bija sastiprinājis, savienojot aproču gredzenus), viegli pieskārās vīrieša dzimumloceklis, kurš sevi glāstīja viņas pēcpuses iedobumā, līdz piebriedis strauji ietriecās dziļi viņas makstī. Pie pirmā trieciena viņa kliedza, it kā būtu saņēmusi pātagas cirtienu; ar katru nākamo triecienu kliedzieni atkārtojās, un mīļākais koda viņai mutē. Vīrietis pēkšņi atrāvās un nogāzās zemē kā zibens ķerts, un arī viņš kliedza. Renē atbrīvoja O rokas, piecēla viņu un noguldīja zem segas. Vīrietis piecēlās no grīdas un kopā ar Renē devās uz durvju pusi. Brīdi O redzēja sevi atvieglotu, sagrautu, nolādētu. Svešinieka lūpas bija likušas viņai vaidēt tā, kā mīļākais to nekad nebija pratis; svešinieka dzimumloceklim ietriecoties viņā, O bija kliegusi tā, kā viņai nekad nebija licis kliegt mīļākais. Viņa jutās pazemota un vainīga. Ja viņš pamestu O, tas būtu tikai taisnīgi, taču nē, durvis atkal aizvērās un viņš palika kopā ar viņu. Viņš nāca atpakaļ, apgūlās blakus zem segas, ieslīdēja viņas mitrajā, karstajā vēdera lejasdaļā un, apskāvis viņu, teica:

– Es tevi mīlu. Kad būšu ļāvis tevi izmantot arī sulaiņiem, kādu nakti ieradīšos un tu tiksi nopērta līdz asinīm. Saule bija izlauzusies cauri miglai un pārpludināja istabu. Viņus pamodināja tikai pusdienlaika zvans.

O nesaprata, kas jādara. Mīļākais bija viņai blakus, tikpat maigi viņai padevies kā gultā dzīvoklī ar zemajiem griestiem, kurā viņš gulēja viņai līdzās gandrīz katru nakti, kopš abi dzīvoja kopā. Tā bija liela, sarkankoka gulta angļu stilā ar četriem vertikāliem balstiem, taču bez baldahīna; balsti gultas galvgalī bija garāki. Viņš vienmēr gulēja kreisajā pusē, un, kad pamodās, kaut vai nakts vidū, izstiepa roku uz viņas kājām. Tāpēc viņa vienmēr tērpās tikai naktskreklā vai arī vilka mugurā tikai pidžamas augšdaļu. Tāpat viņš izdarīja arī tagad; viņa satvēra šo roku un noskūpstīja, baidīdamās ko jautāt. Taču viņš runāja. Ar diviem pirkstiem turot aiz kaklasiksnas, viņš teica, ka viņa nolūks ir turpmāk viņu dalīt ar tiem, kurus viņš izvēlēsies, kā arī tiem, kurus viņš nepazīst un kuri ir piederīgi pils sabiedrībai, kā bija noticis iepriekšējā vakarā. Ka tikai un vienīgi viņam O ir pakļauta, pat tad, kad saņem pavēles no citiem, gan viņam piedaloties, gan promesot, jo viņš ir klātesošs visā, kas no viņas var tikt prasīts vai viņai nodarīts. Un ka tas ir viņš, kuram viņa pieder un kuru viņš izbauda caur tiem, kuru rokās viņa nodota, ar to vien, ka viņš ļauj viņu izmantot. Viņai jāpakļaujas un jāsagaida viņi ar tādu pašu cieņu, ar kādu sagaida viņu, it kā tie būtu vairāki viņa atspulgi. Tā viņš valda pār viņu kā dievs valda pār savām radībām, kuras iemieso zem briesmoņa, putna, neredzama gara vai ekstāzes maskas. Viņš negrib no viņas šķirties. Jo lielāku brīvību viņš tai dod, jo lielāku tuvību izjūt. Tas, ka viņš dod viņu citiem, kalpo viņam kā apstiprinājums, kam tādam vajag būt arī viņai, ka viņa pieder viņam – jo varam dot tikai to, kas mums pieder. Viņš dod viņu, lai pēc tam atgūtu. Tādējādi viņa acīs O ir sevi bagātinājusi kā ikdienišķs objekts, kam dota iespēja kalpot dievišķam nolūkam, kas tam ticis ziedots. Viņš jau ilgi vēlējies likt viņai nodarboties ar šādu prostitūciju un jūtas saviļņots, ka bauda, kādu no tā gūst, ir daudz lielāka, nekā bija cerējis. Tādējādi viņš jūtas viņai tuvāks, tāpat kā viņa jūtas tuvāka viņam, vēl jo vairāk tāpēc, ka tas viņu pazemo un satriec. Tā kā viņa mīl viņu, nevarēja nemīlēt jebko, ko viņš liek tai darīt.

O klausījās un laimē trīcēja, jo viņš mīl viņu. Trīcēja, visam piekrītot. Viņš, bez šaubām, to zināja, jo turpināja:

– Tev šobrīd ir viegli piekrist tam, ko es vēlos no tevis, taču tas nenāksies viegli. Pat ja tagad tam piekrīti, pat ja tagad saki jā, domādama, ka tev tas ir pa spēkam. Tu nespēsi nepretoties. Tu kļūsi paklausīga pret pašas gribu, ne tikai neaizstājamās baudas dēļ, ko es vai citi no tā gūsim, bet arī tādēļ, lai tu apzinātos, kas ar tevi tiek darīts.

O grasījās atbildēt, ka ir viņa verdzene un ar prieku nes savus ievainojumus, taču viņš pārtrauca to:

– Mēs jau vakar tev izskaidrojām: kamēr būsi šajā pilī, tu nedrīksti nevienam skatīties sejā, nedz arī ar kādu runāt. Tas pats attiecas arī uz mani, tev jābūt klusai un jāpakļaujas. Es mīlu tevi. Celies. Šeit vīrieša priekšā tu atvērsi muti tikai, lai kliegtu vai lai ar to glāstītu.

O piecēlās. Renē palika guļam gultā. Viņa mazgājās un sakārtoja matus. Kad ievainotie gurni iegrima remdenajā ūdenī, viņa nodrebēja, un viņai nācās uzmanīgi slaucīties, neberzējot ievainotās vietas, lai tās nesāktu atkal dedzināt. O uzkrāsoja lūpas un nepieskārās acīm, nopūderēja sevi un atgriezās cellē, joprojām kaila, taču acis nolaidusi. Renē skatījās uz Žannu, kas ienākusi stāvēja gultas galvgalī. Arī viņa bija nolaidusi acis un neteica ne vārda. Viņš pavēlēja, lai viņa saģērbj O. Žanna paņēma zaļo satīna korseti, baltos apakšsvārkus, kleitu, zaļās kurpes un, priekšpusē saāķējusi O korseti, sāka cieši savilkt auklas tās aizmugurē. Korsete bija ārkārtīgi cieša, gara un stīva, kā laikā, kad modē bija lapsenes vidukļi, ar ķīļveida ietvaru, kas balsta krūtis. Jo ciešāk tā tika savilkta, jo augstāk pacēlās krūtis, kuras ietvars balstīja no apakšas, vēl vairāk atsedzot krūšu galus. Vienlaikus viduklis sašaurinājās, liekot vēderam ierauties uz iekšu un pēcpusei izvirzīties uz āru. Neparasti likās, ka šī konstrukcija bija tik ērta un līdz zināmai robežai relaksējoša. Tā lika stāvēt ļoti taisni, taču neskaidru iemeslu dēļ, ja nu vienīgi tādēļ, lai izceltu kontrastu, atstāja jūtīgas un atsegtas, vai, drīzāk, pieejamas atsegtās ķermeņa daļas. Kuplie svārki un trapecveida kakla izgriezums no kakla pamatnes stiepās līdz krūšu galiem un aptvēra krūtis. Meitene apjauta, ka apģērbs viņai mugurā nebija domāts tik daudz, lai aizsegtu, bet gan, lai provocētu un atklātu. Kad Žanna bija sasējusi auklu, apmezdama dubulto mezglu, O paņēma no gultas tērpu no tā paša auduma kā pie svārkiem noņemamas oderes veidā piestiprinātie apakšsvārki ar priekšā sakrustotu un mugurpusē sasietu ņieburu, kas izcēla viņas vairāk vai mazāk trauslās krūšu kontūras atkarībā no tā, cik cieši piegūla korsete. Žanna to bija sasējusi cieši, un caur atvērtajām durvīm O sevi redzēja vannasistabas spogulī tievu un pazudušu kuplajā zaļās krāsas satīnā, kas mutuļoja uz viņas gurniem, kā raksturīgi stīpotiem apakšsvārkiem. Abas sievietes stāvēja viena otrai blakus. Žanna izstiepa roku, lai nogludinātu nelīdzenās vietas zaļās kleitas piedurknē, un viņas krūtis mežģīņu korsetē cilājās. To galiņi bija gari, un to oreols brūns. Viņas kleita bija dzeltena. Renē, pietuvojies abām sievietēm, teica O: