banner banner banner
Sos! Mans priekšnieks ir asinssūcējs
Sos! Mans priekšnieks ir asinssūcējs
Оценить:
Рейтинг: 0

Полная версия:

Sos! Mans priekšnieks ir asinssūcējs

скачать книгу бесплатно


– Man to vairs nevajag.

– Runajot par?

– Cetrdesmitgadigas skumjas sievietes tiek norakstitas luznos. Viss jau sen ir apaudzis ar sunam, ne viens vien mezsargs to nevar izdomat.

– Kur? to teica?

– Par jusu darba deveja skumjo tanti. Un es runaju par sunam. Ta es rakstiju iepazi?anas portala.

– Kads vel iepazi?anas portals?

"Parasti," es negaidiju, ka Vera izlems par ?adam mulkibam. Mes dzivojam normali kopa, kapec cits puisis?

– Uh, kapec tev to vajag?

– Kapec tad tev vajadzetu? Starp citu, butu jauki pieregistret ari tevi, lai varetu parunaties ar puisi datora otra puse. Neviens tevi nepieskaras, neviens tevi neredz. Kopuma tam ir savs ?arms. Var atnemt savu dveseli, aizsutit kadu elle, iedomajoties vina vieta savu Krotovu.

– Vin? nav mans un… klausies, man tikko ienaca prata, kapec tavejam ir cits uzvards?

– Dro?i vien mainija.

– Var but.

– Lai gan, pagaidi. Mana, nevis Lenija,” Vera neizpratne saka, sniedzoties pec baltas zida bluzes bez piedurknem.

– Tatad vin? mani pievila, un vini nav radinieki.

– Vai ari vin?, piemeram, vinu adopteja. Lai gan, kada starpiba, tie ir divi ezeli, tie ir divi ezeli Afrika, un tas, vai tie ir asinis vai nav, nav svarigi. Ej pamegini,” skatienam nokritot uz Veras rokas eso?ajiem svarkiem, smirdona noskanojums noslid zem nulles.

– Nevar.

– Labi, atskanosim velreiz. Papezu kurpes, bluze, jaka un bikses.

– Man patik labak. Vienkar?i iedodiet man garu jaku, lai segtu manu resno dupsi.

– Ne. Pat nedoma. Labi, tas ari viss, ej un izmegini ?o. Pagaidam panem?u apak?velu un sominu.

– Kapec soma? Vin? par vinu nerunaja.

– Un kas? Vin? vispar nerunaja par aksesuariem, tacu tas nenozime, ka jums tos nevajadzetu iegadaties. Nac, kustini savus rullus.

* * *

Majas atgriezamies velu vakara un, protams, par kadu liguma lasi?anu nevar but ne runas. Saliku?i nagus relativa kartiba, mes kritam miru?a miega.

Vai esmu apmierinats ar savu atspulgu spoguli? Ja. Tum?i zilas bikses un jaka kopa ar baltu bluzi der ka cimds. Un ja, jaatzist, ka papezu kurpes izskatos pavisam savadak. Apavi, divaina karta, ir erti.

Es ierodos biroja divdesmit minutes devinos. Un es neesmu pirmais. Tiklidz es eju garam apsardzes postenim un nonaku uznem?anas zona, Krotovs iznak no kabineta ar neapmierinatu seju. Nu, tas ari viss, nekada kaitejuma vinam, bez zobu implantiem, bez atvalinajuma jura. Vin? jau ir launs, tapec es vel neesmu izpildijis vina prasibas. Lai gan, jaatzist, vin? neskatas uz mani ar riebumu ka agrak. Vin? pat parstaj saraukt pieri.

"Labrit," es joprojam dzirdami saku, skatoties uz to, ka Krotovs pienak man tuvak. Vin? stav gandriz man blakus un vina skatiens apstajas pie maniem matiem. Tur nav staru. Vera man uzbura stingru, bet skaistu frizuru.

Bet tad vin? iet man apkart un nostajas man aiz muguras. Piever?u skatienu vina atspulgam spoguli un saprotu, ka Krotovs skatas uz manu dibenu. Tik neizpratne. Un vina sejas izteiksme uzreiz mainas. It ka vin? tikai tagad saprastu, ka es neizpildiju vina nosacijumu. Vin? sarauc pieri vel vairak.

"Diena nav gajusi labi kop? sudiem, un ?eit jus pielej ellu ugunij." Ko es teicu par apgerbu?

– Esmu gerbies ka tipisks biroja darbinieks. Bikses ir praktiskakas. Tie nav dzinsi. Ludzu, vai es varu valkat bikses, nevis svarkus?

Tagad ka vin? man atsutis tris vestules. Bet ne, vardu vieta vin? panem manu roku, kas man uzreiz liek to vilkt prom, bet es nelokami izturu, kamer vin? apskata manus reanimetos nagus.

– Esmu arkartigi parsteigts. Ja nebutu bik?u, man nebutu par ko sudzeties.

"Es priecajos, ka esmu tev vilies," es joprojam atvelku roku. – Es domaju, ka es aizmirsu dalu “ne”.

– Vina aizmirsa.

– Nu, vai varam iztikt bez svarkiem?

– Kad tu mani kaut kur pavadisi, tev tomer bus javelk kleitas – nu, maza uzvara. "Nac ?urp," vin? stumj mani uz stikla galda pusi. – ?i ir tava darba vieta. Man vel nav laika apspriest jusu pienakumus un ligumu, bet neterejiet savu laiku. Izpeti manu grafiku. Mans biju?ais paligs naks ?eit desmitos un runas ar jums. Nac man sekot.

Nolieku somu uz galda un sekoju Krotovam, visticamak, uz atputas istabu.

– Es milu svaigi pagatavotu kafiju, nevis no automata. Vai man vajadzetu pagatavot kafiju turka uz plits biroja? Tas ir kaut kas divains. – Specigs, ar nedaudz piena. Ja pek?ni nav neka salda, jo aizmirsat man nopirkt vai beidzas, tad ar vienu karoti cukura. Bet labak ir parliecinaties, ka saldums nebeidzas. Protams, izdevumus sedzu es pats.

– Kas isti ir salds?

– Visu. Siera kukas, ekleri,” vin? ietur pauzi, skatidamies man apkart. Apstajas uz mana dibena. – Kanela rulli?i, kads dupsis. – Ar krejumu.

– Un kucinas?

– Un ari vini. Kopuma es milu visas ceptas preces un saldumus. Iznemot Sverdlovskas maizi. Sausa,” vina pieliecas man nedaudz tuvak.

"Sausa," es apstiprinu, sperot soli atpakal.

– Vai tev gar?o maizites? – Nu, pagaidi, tagad es iesplauju tava kafija.

– Dievinu. Bet tagad, ka es saprotu, ?eit nav saldumu.

– Tu pareizi saproti, tatad ar vienu karoti cukura. Uzbrucejs, Snezana Viktorovna. Parsteidz mani ar gardu kafiju.

– Kapec man ?kiet, ka, ja visas Krievijas ?efpavars mana vieta tev uzvaris kafiju, tu vienalga teiksi, ka ta ir slikta?

"Kad ?kiet, tad ne?kiet," neslepjot smaidu saka Krotovs, satverot durvju rokturi.

Pagatavot kafiju turka nav problema. Bet ka isti lutinat tadu cilveku ka Danecka, vina mate Leonidovica, ir problema. Lai gan, ja ta padoma, vin? nevar vadit savu biznesu pec noteikumiem. Nu, cilvekiem tada vecuma nav tik daudz naudas.

Tas nozime, ka man pamazam jaiegust vina uzticiba un… vai nu jaatstaj vinu bez ka, nopludinot konkurentiem kadu svarigu informaciju, par ko ari man ar laiku bus janoskaidro, vai pat janodod policistiem par kadu netiribu. nelegali darijumi. Pa to laiku… tikmer varat vienkar?i iesplaut kafija.

Ieleju kafiju kruzite, izbaudot dzeriena aromatu, un tie?i bridi, kad gatavojos splaut, kada roka atpu?as uz mana vidukla. Viegli saspiez. Un tad es to dzirdu pie auss.

– ?eit ir kameras.

– Kameras? – kads mulkis.

– Dro?ibas kameras, sniega pikas.

– Kapec tu man to stasti?

– Jo kafija nevar iesplaut.

– Paldies, ka pastastiji. Bet es nedomaju to darit. Kadas mulkibas? – Es attalinos no vina.

"Man ?kita, ka jus jau krajat siekalas, lai nosplautu."

– Jus teiksiet to pa?u. Es paskatijos uz zimejumu. Es tikai uzmineju par kafijas biezumiem. Vai tu redzi? – Pasniedzu vinam kruzi.

– Hu?

– Kas pie velna?

– Parasta.

– Kur tu vinu redzi?

"?eit," vin? norada ar pirkstu putas.

– Tas ir tornis, nevis tas, ko tu teici.

– Un ko tas nozime?

– Tadas parmainas jus sagaida jusu dzive.

– Mana siera kuka, mana vecmamina stasta laimes, izmantojot kafijas biezumus.

– Un kas?

"Un vini stasta savu laimi, kad dzer kafiju un pek?ni apgriez kruzi."

– Nu, ir divi veidi, kad vini dzer un kad vini to ielej.

"Es teicu, ka nesplauj kausa." Un periods.

– Es to nedaru. Pastasti man, kur vel ir kameras? – Pek?ni mainu temu, uz ko Krotovs neatturoties nosmej.

– Ko, tu doma, ka uzvelc papezus un uzreiz vari klut drosmigaks?

– Nu ko? Normals jautajums.

– Nu kapec, pie velna, lai es tev jastasta, kur atrodas kameras?

– Nu, kapec tas ta, lai es nenonaktu neveikla situacija. Piemeram, es velos pielagot savu kru?turi vai kaut ko saskrapet.

– Ja kaut kur kaut kas niez, tad tas ir jaarste.

– Nu, ka butu ar deguna nocir?anu?

– Tu atstasi bubuli?us majas.

– Nu, labi, vai jusu biroja ir ari kameras?

"Vai jus planojat kaut ko saskrapet un pacelt degunu mana biroja?"

– Ne. Nu, jus nekad nezinat, vai es izlem?u kaut ko atstat no jums, un man ir jazina, vai es atsta?u pieradijumus. ES jokoju. Es tev neko nezag?u.

– Pie ka tu zver?

– Ar savejo…

– Boogers?

– Nu, lai ta notiek, vini.

"Nu, ja tas ir boogers, tad, protams, es tam ticu," ar izsmejo?u sminu saka Krotovs. – Es gaidu sava kabineta savu kafiju ar pienu.

Tiklidz Krotovs atstaj mani vienu, es ieleju kruze pienu un novietoju to uz paplates. Panemu ?kivi, salvetes un karoti un izeju no partraukuma telpas.

Labi, vin? neatkapsies no manis, laujiet vinam est manu kucinu. Paskaties, vinam klus labak. Iznemu vienu no somas un nolieku uz ?kivja.

Atvelku elpu un dodos uz vina kabinetu. Par laimi es nepaklupu un nekritu.

"Labu apetiti," es dro?i vien gaidiju, ka vin? man kaut ko jautas par kucinu, bet vin? pat nepaskatas uz paplati. Ekskluzivi priek? manis. Nu ko tu gribi, kaza? – ES varu iet?

– Ne tu nevari. Pek?ni atcerejos, ka neesmu parbaudijis visus tev dotos uzdevumus.

– Par ko tu runa?

– Par apak?velu. "Man japarliecinas, ka tu valka jaunu jauku apak?velu," vin? atliecas kresla. – Novelc drebes.

– Runajot par?

– Tie?a veida. Ja pec minutes neredze?u tavu apak?velu, vari panemt savas mantas un doties majas. Zel tie?i pirms liguma paraksti?anas. Vai ari neapvainojies un… novelc drebes.

5. nodala

Dazas sekundes ieskatos Krotova smaidigaja seja un saprotu, ka… ne, uzliet vinam kafiju ir parak gaidits, ka ari sist ar kaut ko smagu. Vin? neuzticas, ka es vinam paradi?u apak?velu. Bet velti. Viens, divi, tris, cetri, pieci, es naku tevi nogalinat, necilveks.

Neizraisot skanu, novelku jaku un ielieku rokas zem bluzes bez piedurknem. Es atspradzeju kru?turi un iznemu to caur bluzes aug?dalu. Un nakamaja mirkli ar neticamu prieku metu to Krotovam. Diemzel vin? nesanem sitienu pa seju, bet satver kru?turi. Un ne, vina seja nav ne pilites sa?utuma, ka kada bezsaknu meitene vinam iemeta apak?velu. Vina acis velni dejo. Vinam ir jautri.

"Es teicu, nogerbieties lidz apak?velai, nevis novelciet tas, Snezana Viktorovna."