Slimnīca čusku kalna

– Vēl, tētiņ, vēl!

– Pietiek, Rāceņ, – iejaucās Greisa. – Tētis ir noguris.

– Nekas. Mēs visi esam noguruši.

Viņš pagrieza galvu, meklēdams zīmes ar ielu nosaukumiem, taču, pat ja tādas bija, caur blīvajiem priekšdārzu apstādījumiem, kas ieskauj mājas, tās nevarēja saskatīt.

Aiz muguras atskanēja sirdi plosoša čīkstēšana, Lenss pielēca un sniedzās pēc burvības. No alejas ar mežonīgu čīkstēšanu izlēca cūka, kurai mugurā karājās mazs goblins, turēdams ausis. Netālu skrēja mazs vilku mazulis, metās augšā un mēģināja nokost cūkas šķiņķi. Aiz viņiem aizlidoja bērnu bars, kas kliedza kā cūka. Lorija iekliedzās un metās viņiem pakaļ, bet Nerīnas kundze atkal aizķēra viņu aiz svārkiem.

«Šķiet, ka mazulim šeit patīk,» viņa pasmaidīja.

«Vismaz kādam šeit patīk,» Lenss nodomāja.

Vai viņš kļūdījās, sūtot savu ģimeni uz šādu tuksnesi? Salīdzinot ar Čūsku kalnu, pat Cūkas nagu šķita rosīga metropole.

«Man arī šeit patīk,» sacīja Greisa. – Klusi.

Atspēkojot viņas vārdus, bērnu banda, jau bez cūkas, metās kliedzot pretējā virzienā. Vecākais, apmēram septiņus gadus vecs cilvēkpuika, basām kājām, ceļgalos saplēstām biksēm, apstājās, ziņkārīgi raudzīdamies uz svešiniekiem.

– Sakiet, kur ir Sunny Lane? – Lenss viņam jautāja.

– Nāc, es tev parādīšu. – viņš svarīgi teica. Sākumā viņš kustējās lēni, it kā cenšoties piešķirt sev kādu cieņu, bet pēc pāris minūtēm apmaldījās un sāka izlaist.

Viņi šķērsoja pilsētas centru. Uz trīsstāvu mājas bija zīme «ugunsdzēsēju dienests», uz kaimiņmājas – «rātsnams», un blakus «Raushas kundzes universālveikals». Lenss neviļus pasmaidīja, atcerēdamies galvaspilsētas universālveikala galerijas, kas piepildītas ar maģiskām gaismām.

– No kurienes tu esi? – zēns ziņkārīgi jautāja.

«No Cūkas nagu,» Lenss atbildēja.

Bija skaidrs, ka vārds viņam neko neizsaka, bet viņš pamāja ar svarīgu skatienu.

– Cik ilgi būs jāpavada pie jums?

– Redzēsim, kā būs.

«To saka arī meistars Grīns.»

– Meistars Grīns? – jautāja Nerīnas kundze.

– Viņš ir īsts kaujas mags no galvaspilsētas! – Puiša balsī bija neviltota sajūsma. «Nomalē ozols stāvēja sauss, zibens to nolauza, tāpēc viņš to izdarīja ar rokām,» zēns iztaisnojās, pielika svarīgu izteiksmi savai netīrajai sejai un kustināja rokas, rādot «kā», «un ozols sakrita gabalos – bam!» «Mēs to izjaukām malkai,» viņš mierīgāk piebilda.

Lenss pārmija skatienus ar saimnieci Nerīnu.

– Cik ilgi viņš šeit ir? – viņa jautāja.

– Tātad es ierados pirms divām dienām. Viņš saka, – zēns mainīja balsi, it kā kādam atdarinot, – vecumdienās ir noguris no pilsētas trokšņiem. «Viņa vecmāmiņa un vectēvs bija no šejienes,» viņš normālā tonī piebilda un atkal čīkstēja: «Es nolēmu paskatīties, kāda tā ir viņa dzimtene.»

Tādu sakritību nav. Skatiens, ko Greisa viņam veltīja, teica to pašu. Viņa pacēla Loriju, apskāva viņu un pār meitas plecu vēlreiz paskatījās uz Lensu.

Vai arī tas notiek?

*** 9 ***

– Patiešām? – Lenss nejauši jautāja. – Vai viņš ir vietējais?

Šādās pilsētās visi pazīst visus, visus atceras, un viņu mazmazbērnam atgādinās vecvecmāmiņas grēkus.

– Jā, vecā Ūla stāsta, ka dzimusi tajā pašā gadā kā viņa vectēvs. Un viņa meita, māte, tas nozīmē, meistars Grīns, aizbēga ar garāmejošu huzāru, uh!

Zaļš… Galvaspilsētas aristokrātu dzimtu vidū šāda uzvārda nebija, bet «burvis no galvaspilsētas» nenozīmē «dzimis galvaspilsētā». Tas huzārs – ja viņš, protams, pastāvētu – varēja būt provinces muižnieks, bet meitenei no šāda tuksneša viņš šķita īsts princis.

«Ūlas saimniece droši vien pazīst visus šeit no šūpuļiem,» iejaucās Nerīnas kundze.

«Kāda viņa ir» saimniece,» zēns ķiķināja. «Bet tas, kas ir patiesība, ir patiesība.» Tiklīdz tas sāk runāt par vecajiem laikiem, jūs nezināt, kur skriet.

Jums viņa jāiepazīst un rūpīgi jājautā par šīs Grīna māti. Nez, kā viņu sauca?

– Un šeit ir Sunny Lane. «Jums jāiet tur, kur ir rozes,» sacīja zēns.

Lai kā Lenss skatījās aiz spēcīgā žoga, viņš nevarēja saskatīt rozes starp sulīgo zaļumu starp ābelēm un ķiršiem.

«Gorsi aizgāja tajā gadā,» piebilda zēns. – Viņi dzīvo pārējā.

Nerīnas kundze, pasniedzot pildspalvu Lorijai Greisai, noņēma no vārtiem stieples gredzenu un gāja pa taku.

– Tieši tā, Sunny Lane, piektā māja. Šeit ir zīme,» viņa teica.

«Kas ir piektais, kad trešais,» zēns uzstāja. – Viens divi trīs.

– Vai maki lasit? – Lenss jautāja.

– Kāpēc man tas ir vajadzīgs? – zēns paraustīja plecus. – Labi, es skrēju.

– Uzgaidi minūti. – Lenss pasniedza viņam vara monētu. – Paldies.

«Neapvaino mani,» zēns sarauca pieri. «Vectēvs saka: tu palīdzi, tad viņi tev palīdzēs.»

– Es tā nedomāju. Pērciet veikalā konfektes un pacienājiet savus draugus.

– Labi. – Puisis paspēra soli atpakaļ. Pagriezās pret Loriju. – Kāds ir tavs vārds? Vai jūs dodaties pastaigā?

«Glorijai šodien jāatpūšas no ceļa,» sacīja Greisa.

– ES neesmu noguris! – Lorija iespurdza ar kāju un nopūtās.

«Redzēsim rīt,» Greisa pabeidza.

«Tad tiekamies rīt, Glorija.» – puika aizbēga.

«Es nedomāju, ka mēs varam turēt bērnu mājās,» Nerīnas kundze domīgi sacīja, pieskatot viņu.

Arī Lenss tā nedomāja.

«Viņas gādīgajai, pustrakai tantei būs jāatceras māksla novērst acis.» – miesassargs pasmaidīja. – Pagaidi šeit, kamēr es apskatīšu māju.

Durvis nebija aizslēgtas, un iekšā, paldies dievam, valdīja relatīva kārtība. Pat ja kaimiņi paņēma kādus sīkumus, kas saimniekiem vairs nebija vajadzīgi, ar to, kas mājā palika, dzīvei pietika.

Telpu guļbūves iekšienē sadalīja telpās ar dēļu starpsienām, kas pārklātas ar pašūtiem paklājiem. Divās istabās bija platas, rupji, bet labi saklātas gultas: izskatījās, ka laulātie guļ vienā, bet bērni gulēja blakus, kā tas bija ierasts trūcīgās ģimenēs. Virtuvē stāvēja tikpat raupjš, bet pamatīgs galds, plīts kvēloja ar balinātiem sāniem. Bufetē bija trauki, verandā bija muca ūdenim, bet aizmugurējā istabā bija dažādi baseini un koka bļodas.

Atstājusi savas mantas, Greisa devās meklēt soliņus, Nerīnas kundze izgāja ar Gloriju pastaigāties pa dārzu, un Lenss paņēma rokeri un spaiņus un pārcēlās uz aku.

«Jā, tie nav ūdens artefakti jums,» viņš garīgi pasmīnēja, uzceļot trīcošo konstrukciju uz pleca. Jūgs griezās, un, pirms Lenss izdomāja, kā noturēt līdzsvaru, viņš saslapinājās no galvas līdz kājām, kamēr meitenes ķiķināja, lūkojot aiz žoga.

Atlikušo dienas daļu Greisa pavadīja, mazgājoties, beržot, beržot, un Lenss zaudēja rēķināšanu, cik spaiņus viņš atnesa. Lorija, ātri apskatījusi māju, pētīja dārzu un tik tikko spēja piespiest viņu uz brīdi atgriezties un paēst. Nerīnas kundze viņu vakarā atnesa rokās, guļot, un mazulis nepamodās, kad viņu izģērba un nolika gulēt. Miesassargs uzklāja sev gultu uz grīdas. Greisa piedāvāja aizvest meitu uz citu guļamistabu, lai atbrīvotu gultu, bet Nerīnas kundze tikai pasmaidīja.

– Es atcerēšos savu jaunību. Turklāt gulēt uz manas pašreizējās formas ir daudz mīkstāk nekā uz toreizējiem zābakiem.

Lenss domāja, ka fiziskais nogurums viņu nogurdinās tāpat kā meitu, taču miegs nenāca. Vai viņš rīkojās pareizi, atvedot šeit savu ģimeni? Šādā tuksnesī droši vien nav dziednieka, ja vien nav dziednieka. Protams, viņš un Greisa ir spēcīgi burvji, bet ne visvareni. Ja nu viņi kaut kur atstāja pēdas un tiks atrasti? Nebūs kur bēgt pēc palīdzības. Ko darīt, ja viņi nonāks pie viņa vecākiem, kamēr viņš ir šeit?

– Tu guli? – sieva čukstēja.

Viņš pakratīja galvu. Viņš pagriezās pret viņu, un Greisa pastiepa roku, lai viņu sagaidītu, piespieda visu ķermeni, iespiežot seju viņa krūtīs. Elpas siltums slīdēja pāri ādai. Lenss apskāva savu sievu, it kā spētu viņu bloķēt no visas pasaules, un sastinga.

«Es arī nevaru aizmigt,» viņa čukstēja viņam kaklā. «Šeit ir tik kluss un tik tumšs.» Izrādās, ka esmu no ieraduma.

Te tiešām bija pārāk kluss – galvaspilsētā ielu trokšņi dzirdami pat naktī.

– Atvērt slēģus? – Lenss ar lūpām pieskārās viņas matiem. – Mēness pāries ielu lampām.

– Nē. Es pieradīšu. Vienkārši… Labi, ka tu esi šeit.

Viņš ciešāk apskāva sievu, iebāza degunu viņas matos, ieelpojot tik pazīstamu smaržu.

«Es arī priecājos, ka esmu šeit,» viņš teica un saprata, ka tā ir taisnība.

Greisa lūpas pieskārās viņa atslēgas kaulam, ļoti viegli, it kā nejauši. Kārtējais bezsvara skūpsts. Lenss pasmaidīja. Plauksta nolaidās pati no sevis, nekļūdīgi atrodot noapaļoto augšstilbu.

«Tu riskē, sieva,» viņš čukstēja, piespiežot viņu sev klāt, kur vēlme jau modās.

Viņa klusi un lēni ķiķināja, ķircinot mēli gar viņa kakla muskuli. Lenss pieskārās ar lūpām viņas pierei, deguna galam. Greisa satvēra viņa seju savās rokās, un viņu pārņēma kluss maigums. Viņš pieskārās sievas lūpām, daloties šajā maigumā, un viņa lūpu abpusējais pieskāriens sildīja Lensu. Skūpsts ilga un ilga, un abi nesteidzās to pārtraukt.

Lenss paslidināja plaukstas zem krekla, tik tikko pieskaroties, un slīdēja ar pirkstiem gar viņas mugurkaulu, un Greisa izliekās, tikko dzirdami vaidot. Viņa ievaidējās un aizsedza muti ar roku. Lenss atņēma viņas roku un vienu pēc otra pārbrauca ar mēli pār viņas pirkstu galiem, klausoties viņas nevienmērīgajā elpošanā. Viņa vienmēr bija tik jūtīga, viņa meitene, un viņa meitas piedzimšana tikai pastiprināja aizraušanos, kas viņu starpā valdīja.

Viņš izvilka kreklu, atbrīvojot sievu no auduma, kas viņus atdala, uzmetot viņai mugurā un piekļaujoties pie krūtīm. Greisa dauzījās apkārt, pirkstiem iedziļinoties viņa plecos.

Lenss nesteidzās. Viņš pazina viņas ķermeni tāpat kā vijolnieks pazīst sava mīļākā instrumenta skanējumu. Viņš nokāpa līdz vēdera lejasdaļai, skūpstīdamies, kožodams, slīdot mēli, un viņā atbalsojās nevienmērīgas nopūtas un klusi vaidi ar vēlmes uzplaiksnījumiem. Viņš pieskārās lūpām maigajai augšstilba ādai, kas atradās blakus intīmākajai vietai. Greisa trīcēja, šņukstēja, un šķita, ka šī trīce tika pārnesta uz viņu, skrienot kā elektriskā strāva pa nerviem.

«Nāc šurp, mans dārgais,» viņš čukstēja, pārklājot sievu ar ķermeni.

Viņa noelsās, šūpojās viņam pretī, atkal un atkal, iebāza seju viņa krūtīs, apslāpējot vaidus, un Lenss satvēra spilvenus zem galvas un nolika apakšdelmu zem pakausi. Viņš spiedās atkal un atkal, metās senā kā pasaule ritmā, līdz Greisa ilgstoši vaidēja, spaidīdamās ap viņu, līdz viņš pats iespiedās viņā, izlienot ārā.

«Viss būs labi, dārgais,» viņš čukstēja, kad Greisa atkal pieķērās viņam un apskāva. – Viss noteikti būs labi.

*** 10 ***

Kā izrādījās, Lensam bija visgrūtāk pierast pie jaunās vietas. Loriju nemaz neuztrauca pārmaiņas, kas bija notikušas viņas dzīvē. Mazie bērni ir laimīgi jebkur, kamēr viņu vecāki ir tuvumā. Nerīnas kundze ir pieradusi pie grūtībām. Es pats uzaugu mazā pilsētiņā, kas nedaudz atgādina Čūsku kalnu. Jau no bērnības mazgāju seju ar aukstu ūdeni, kas ņemts no akas, un mazgāju drēbes lielā baseinā. Lenss uzauga pavisam citos apstākļos. Un, lai gan viņš pēc tam sešus gadus nodzīvoja Cūkas nagā, viņam nekad agrāk nebija nācies domāt par dzīvi.

Kad viņš pirmo reizi atnesa ūdeni, slapju no galvas līdz kājām, es tikko varēju atturēties, lai neizplūstu asarās. Bet viņš ātri pierada. Un, kad, atrotījis piedurknes, viņš man palīdzēja pārvietot gultas, zem kurām bija sakrājušies putekļi, es jau biju pilnīgi kā mājās.

Es pats uztraucos: kas mūs sagaida jaunajā vietā? Aizdomas raisīja arī meistars Grīns, kaujas mags, kurš pēkšņi ieradās no galvaspilsētas. Vai tas nebija mūsu dvēseles dēļ, ka viņš parādījās? Lai gan ļoti šaurs cilvēku loks, kam varēja uzticēties, zināja, kur mēs devāmies, tāpēc, visticamāk, tā bija tikai sakritība. Mēs nolēmām viņu satikt vēlāk, kad būsim apmetušies. Jā, un jums ir nepieciešams tuvāk apskatīt savus kaimiņus. Mums ir jāsadzīvo ar viņiem plecu pie pleca. Cik daudz? Neviens nezin.

Cerēju, ka slepkavības mēģinājumi galvaspilsētā tiks izskatīti pavisam drīz un mēs varētu atgriezties. Man nācās uz laiku nodot savus pacientus pie Master Even, viņš ir izcils dziednieks. Es nopūtos, domājot par to. Man būs garlaicīgi bez ārsta prakses.

Jau pirms aizbraukšanas Lenss lika man apsolīt klusēt, ka esmu dziednieks. Jebkurš dziednieks vienmēr ir redzams. Mēs vienojāmies informēt visus, ka esam aizveduši savu meitu uz provincēm, jo viņa bieži slimoja galvaspilsētā. Viņi sakrāja naudu un steidzās uz turieni, kur gaiss bija tīrāks un veselīgāks. Paskaties, mēs izstiepsim uzkrājumus līdz pavasarim.

Pirmais, kurš dzirdēja šo leģendu, bija tā pati Ūla, kas pie mums ieradās agri no rīta. Puisis, runājot par viņu, nepieminēja, ka viņa ir goblina. Ar šīm sacīkstēm raksturīgo bezceremonitāti viņa iegrūda pīrāgu Lensam rokās un ieslīdēja mājā. Viņa paskatījās apkārt ar autoritātes gaisotni.

«Es redzu, ka jūsu saimniece zina, ko dara: tas ir tīrs un skaists.» Un tad Lidija pilnībā atstāja māju novārtā. Bet tas ir saprotams, ir grūti tikt galā, kad kaklā karājas pieci vilku mazuļi. Mani sauc Ula.

«La…» Lenss iesāka un īsi apstājās: vārds Lanselots, kas bija skaidrāks par zvaigzni viņa pierē, norādīja uz cēlu izcelsmi. -Laszlo. Laszlo Pirm.

Saspiedu lūpas, lai nesmietos: izkāpu no tā, labi darīts. Es varu turpināt viņu saukt par Lensu liecinieku priekšā, neradot aizdomas.

Pēc tam, kad Ula dzirdēja mūsu stāstu, nav šaubu, ka līdz vakaram puse pilsētas iedzīvotāju zinās, kas mēs esam, no kurienes nākam un kāpēc nonācām Čūsku kalnā.

Lorija, tiklīdz viņa pamodās, sāka lūgt, lai viņa dodas pastaigā. Es pati viņas vecumā draugu pulkā steidzos pa ielām, un katrs kaimiņš varēja mani pieskatīt un ieliet ūdeni, kad vajadzēja. Bet cik biedējoši ir ļaut savai meitenei iet vienai! Un turēt to mājās ir nepareizi.

«Neuztraucieties,» Nerīnas kundze mani mierināja. – Viņa spēlēs manā uzraudzībā. Protams, neviens mani neredzēs: es ilgu laiku neesmu izmantojis mākslu novērst acis, bet agrāk man tas bija labi.

– Apbrīnojami! – es atviegloti izdvesu.

Galu galā, tā ir taisnība, ka Nerīnas kundze nenāca mums līdzi, lai rūpētos par savām pusēm.

Lorija izgāja ārā pa durvīm ar varonīgu pioniera gaisu, kurš devās ceļā uz nezināmām zemēm. Tante Tavi, viltīgi smaidīdama, sekoja un acumirklī pazuda gaisā.

Mēs ar Lensu paskatījāmies viens uz otru: šī bija pirmā reize, kad bijām vieni. Aiz loga kaut kāds putns ēnoja, stindījās. Neatlaidīga muša sitās pret stiklu. Nav nekur jāskrien, jāsteidzas vai jārisina problēmas.

– Nu, ko mēs darīsim, Mon kungs? – pasmaidīju.

Lenss parāva mani aiz vidukļa un viegli noskūpstīja.

– Mmm, man šķiet, ka zinu.

Es iesmējos un uzsitu viņam roku.

«Labāk nogaidīsim līdz vakaram, mans negausīgais vīrs.»

Cik brīnišķīgi ir tas, ka mēs atkal varam jokot, pāršķirot kādu tumšu lappusi savā dzīvē. Es gribēju ticēt, ka ļaunākais jau ir aiz muguras. Jā, šeit mēs nomirsim no garlaicības, bet labāk no garlaicības nekā no bailēm par Lorijas dzīvību.

Es atcerēšos, ka varu sašūt ne tikai brūces, un Lenss jau sen ir sapņojis uzrakstīt disertāciju par nekromanta lāstu. Tāpēc ļaujiet viņam to darīt!

– Ejam! – ES teicu.

– Kur?

– Uz Mistera Torija universālveikalu mēs nopirksim jums papīra, tintes un pildspalvu paku! Un arī audums, diegi un adatas man. Pareizāk sakot, tev – tavam jaunajam uzvalkam. Un tajā pašā laikā mēs iepazīsim iedzīvotājus, manu brīnišķīgo Mon kungu.

– Piekrītu, Mon kundze.

Lenss pieskārās ar savām lūpām manai plaukstas locītavai. Es pakratīju galvu.

– Bet jums būs jāaizmirst savi aristokrātiskie ieradumi. Tagad es tev iemācīšu, kā uzvesties sabiedrībā! – Un es nopūtos ar tēlotu nožēlu.

Ārā karsēja saule. Izrādās, ka cepure un plāni cimdi padara dzīvi daudz vieglāku! Man izdevās pie tiem pierast. Tomēr jūs ātri pierodat pie labām lietām. Tagad nav ne kalpu, ne ūdens artefaktu, ne pavāru…

*** 11 ***

Dzīve tādā mazpilsētā kā Snake Mountain daudz neatšķiras no dzīves laukos. Rītausmā dzied gaiļi, izraujot jūs no miega apskāvieniem. Tiklīdz atkal aizmigt, atskan ne visai melodiskā zvanu zvanīšana, kad gans savāc mājās savu ganāmpulku un ved uz ganībām, un šī skaņa liek pavisam pamosties.

Dienas laikā saules izskalotās ielas šķiet gandrīz izmirušas. Varbūt bērnu bars paskrien garām, izkliedējot slinko klusumu, un atkal nebūs neviena. Pieaugušie darbā, laukā. Gandrīz visiem pilsētiņas iedzīvotājiem bija zemes gabali, ja ne paši, tad nomāti, un vasaras diena baro gadu. Ziemā daudzi dosies pelnīt uz lielajām pilsētām: strādāt rūpnīcās, par kabīnes vadītājiem vai pat strādāt veikalos.

Pašā Snake Mountain ir gandrīz neviens veikals. «Vispārējais veikals», kurā tika pārdots viss, sākot no ziepēm līdz mežģīnēm. Pārtikas veikals, kurā var iegādāties tēju, cukuru, vidēji sūdīgu kafiju un pārslas. Kāds gaļas veikals, kura īpašnieks Rucena kungs lielījās, ka glabājis preces nevis uz ledāja, bet īstā staskas kastē, kuru visu ceļu pasūtījis no pašas galvaspilsētas. Un mātes Kārteres maiznīca un alus darītava. No rītiem tur varēja nopirkt karstu maizi – un tas bija reti, kad Lorija, braucot uz mājām, negrauzīja maizes gabalu, un vakaros atvērās krogs, kas kalpoja kā sava veida vietējais klubs. Kur vēl jūs varētu doties pēc visas smagas darba dienas? Nomazgājiet dažus maizes klaipus ar svaigu alu, parunājiet par šo un to, pirms atgriežaties mājās, aizmigt taisno miegā, lai no rīta atkal varētu celties ar pirmajiem gaiļiem.

Reizēm Lensam šķita, ka viņš ir atgriezies bērnībā, kad visu vasaru pavadīja Osinkos, sava vectēva īpašumā. Tā pati putekļu un saules sasildītā kvinojas smarža, tā pati lapu šalkoņa aiz plaši atvērtajiem logiem, laiska pagalma suņu riešana un skanošās bērnu balsis.

Tikai tagad nevis viņš, bet gan Lorija rītausmā aizbēga no mājām, lai vēlu vakarā atgrieztos nogurusi, ar putekļu svītrām uz sejas un dažkārt ar zilumiem uz ceļiem, satraukti stāstot jaunumus. Kaimiņu kaķis dzemdēja. «Viņi ir tik mazi, mazi, viņi pat nevar atvērt acis, mammu, vai mēs varam vienu paņemt, vai ne?!» Vecākie zēni, kuri jau uzskatīja par apkaunojošu jaukties ar «mazuli», ļāva Rucena kunga dēlam doties līdzi ķert vēžus: sešgadīgais orks bija stiprāks par dažiem pusaudžiem. Ulriham izdevās izlīst pa logu, tikpat klusi atgriezties – nē, bet visvairāk viņš nožēloja nevis mājas arestu, bet gan to, ka tēvs paņēma godīgi izraktos vēžus un ielika veikalā. «Viņiem ir tādi nagi,» Lorija burkšķēja, «Ulrihs saka, ka viņi var iekost pirkstā!»

Niks, tas pats zēns, kurš rādīja ceļu uz māju, no vectēva dravas atveda īstu dzīvu lapsu. «Tikai man nebija laika viņu samīļot. Nevienam nebija laika, viņa pēkšņi satvēra Niku un aizbēga. Viņa droši vien baidījās no suņiem. Lenss redzēja, kā Greisa sarauca pieri, to dzirdot, kā viņa desmit reizes jautāja, vai kāds no bērniem ir pieskāries šai lapsai un vai suņi viņu tiešām ir panākuši.

Viņš pats saspringa un pat devās pie vecā Nika, zēna vectēva – bērns nekavējoties bija jānosūta pie ārsta, kuram bija vakcīnas. Tieši ārstam maģija nevarēja novērst slimības attīstību. Bet vecais vīrs neklausīja. Runā, ka arī jaunībā viņu pašu medībās sakoduši mednieki, un nekas neesot noticis. Kāda veida vakcīna ir šī? Vai kaut kas notiks vai nē, to zina tikai gaišie dievi, bet aiziet pie ārsta ir velti tērēta diena. Un kurš ies: vecāki ir uz lauka, un Nikam pašam vajag medu dzīt. Starp citu, Mon kungs, vai jūs vēlētos nopelnīt papildus naudu? Vajag palīgu, pašam jau ir grūti.

Lenss nevēlējās nopelnīt papildu naudu, taču viņš neatteicās no piedāvājuma: viņam bija apnicis visu dienu būt dīkā. Turklāt viņš cerēja pārliecināt veco vīru. Varēja nopelnīt dažas monētas un lielu krūzi smaržīga medus, bet pārliecināt – nē, Padomē notikušo debašu daiļrunību salauza nesatricināmais «mēs visi esam Dieva rokās». Ir pagājis kāds laiciņš, kopš Lenss jutās tik bezpalīdzīgs.

Lorijai dienas Čūsku kalnā steidzās garām, Greisai, šķiet, nemaz nebija garlaicīgi, vai nu viņa bija aizņemta ar mājas darbiem vai rokdarbiem, bet pašam Lensam laiks pagāja lēnām.

Darbs pie disertācijas apstājās: viņš veiksmīgi uzrakstīja praktisko daļu, bet teorētiskajai daļai bija nepieciešams avotu apskats un kur tos iegūt, tos avotus? Snake Mountain bibliotēku aizstāja tā pati Mātes Kārteres krodziņš, kurā glabājās Rietumu Messenger laikrakstu gada izdevums un trīs gadu žurnālu Soulful Readings izlase.

Nē, Lenss nevairījās no vietējiem un regulāri apmeklēja tavernu, kas arī ir klubs, taču cilvēkiem ātri vien apnika galvaspilsētas tenkas, turklāt nācās uzmanīt katru teikto vārdu, lai arī neizpļauktos. daudz. Nepagāja ne nedēļa, un diskusija atgriezās pie vietējām ziņām, kurām viņam nebija ko piebilst.

Turklāt vecā Ula no rīta viņam atnesa visas jaunākās tenkas. Šķiet, ka goblinu meitene nolēma, ka muļķīgā «jaunatne» nevar tikt galā bez gudra padoma, un dāsni tos izplatīja.

*** 12 ***

«Viņš ir vesels vīrietis, bet tu tur sēdi un strādājat no dīkstāves,» Ūla kādu dienu nomurmināja, ierodoties agri no rīta, kā vienmēr, un Lensam nācās sev atgādināt, ka «cilvēks» nav apvainojums, bet gan kompliments. – Nekad nevar zināt, kas notiks rīt, šodien maciņš zvana, un rīt tas ir tukšs.

Lensam arī izdevās pamanīt, ka Čūsku kalna iedzīvotāji izmanto jebkuru iespēju pelnīt naudu. Sievietes nenogurstoši adīja un šuva. Rudenī visi viņu rokdarbi: šalles, nakts cepures, silti dūraiņi, šalles un šalles nonāks gadatirgus un no turienes uz lielajām pilsētām. Vīrieši grieza no koka mājsaimniecības piederumus, koka tupeles vai šuva mīkstus apavus no ādas: tādus valkāja nabadzīgie pilsētnieki visā valstī. Salīdzinot ar pilsētniekiem, Lenss tiešām izskatījās pēc sliņķa.

– Man vajadzētu paskatīties uz Torija kungu, viņa ierēdnis atkāpās. – Goblins košļāja viņas lūpas. – Visi steidzas uz lielajām pilsētām pēc laimes, bet kur tā laime? Viņi vienmēr atgriežas, ja ne paši, tad bērni. Izskatās pēc Aldana.

– Aldans? – Lenss jautāja, domās izejot cauri pilsētiņas iedzīvotājiem.

«Zaļš,» Ula paskaidroja. – Viņa māte bija Aldana. Un tagad, redz, mans dēls ir pacēlis degunu un grasās caurdurt debesis. Jā, lai viņš pateicas visiem dieviem, ka viņa tēvs apprecējās un piesedza grēku. Skolotāj, es arī.

Lenss iesmējās. Viņš devās pie meistara Grīna, lai iepazītos un paskatītos tuvāk; kaujas maga parādīšanās šādā tuksnesī šķita pārāk aizdomīga. Iepazīšanās neizdevās. – Ko, kungs, – vecais vīrs izspieda šo vārdu, vienlaikus skatīdamies uz Lensu augšā un lejā, – vai jūs uzskatāt, ka esat tiesīgs uzspiest savu sabiedrību iedzimtam muižniekam? Šeit, protams, ir tuksnesis, taču tas, ka mēs abi esam no galvaspilsētas, nepadara mūs vienādus.

Atceroties šo sarunu, ja to tā varētu nosaukt, grāfs Datons nezināja, dusmoties vai smieties.

Beidzot viņš piestāja, lai redzētu Torija kungu, universālveikala īpašnieku. Torija kungs, sirms mati un pieklājīgs, lūdza viņu atgriezties vakarā. Pazaudējis lietvedi, aiz letes nostājās pats saimnieks, «vai tiešām te var normāli parunāt?» viņš atmeta rokas, vienlaikus pasmaidot veikalā ienākušajam vilkacim.

Kad Lenss atgriezās, īpašnieks viņu uzņēma savā kabinetā. Viņš piecēlās no galda, sveicinādams paklanījās un, apsēdies, ar neveiklu kustību noslaucīja no galda monētu kolonnu. Pa grīdu ripinājās sudraba apaļumi. Ik minūti atvainodamies, īpašnieks sāka tos celt, Lenss steidzās viņam palīgā, tāpēc viņi uzreiz neķērās pie lietas. Saruna ritēja raiti un raiti, bet beidzās ar neko.

– Jūs man piedosit manu tiešumu, Mona kungs, – Torija kungs beidzot teica. – Es redzu, ka tu esi godīgs cilvēks. «Viņš īsi paskatījās uz tikko salikto monētu kolonnu, un Lenss saprata, ka nauda nebija nejauši izkaisīta. – Jā, tikai… lai tevi neapvainotu… Tu esi lielpilsētas lieta. Mūsu cilvēki šeit ir vienkārši, viņi nenāk uz veikalu pirkt. Pērciet, protams, arī, bet ko, laba mājsaimniece tādus dvieļus nesagriezīs? «Viņš izvilka no krēsla atzveltnes balinātu linu dvieli un parādīja Lensam; Greisa mēdza ar tiem žāvēt traukus. «Viņi nāk, lai izvēlētos, runātu.» Sūdzēties par vīramāti, lielīties ar mājsaimniecību, mazgāt kaimiņiem kaulus. Un tu… Neapvainojies. Kad būsi iekārtojies, ja medības turpināsies, nāc, varbūt varam vienoties.

Izejot no veikala pa sētas durvīm, Lenss uzskrēja kādai sievietei. Ikviens zināja, ka atraitne Abota «dodas» pie Torija kunga, taču pat mūžīgā tenkotāja Ula tikai pamāja ar galvu. Mans vīrs noslīka, pieņemot darbā plostu baļķus, bet kā ir vienam pašam audzināt trīs bērnus? Lenss jau bija redzējis viņu, sāpīgi tievu, saliektu, un tagad, pavērsis degunu pret degunu, pamanīja gaišos sārtuma plankumus uz viņas bālajiem vaigiem. Vai jums ir kauns, ka to uzzinās kāds svešinieks?

Sieviete ieklepojās nolietotā lupatā, kas bija pārklāta ar brūniem traipiem.