скачать книгу бесплатно
– Ja… nekada gadijuma. Tatad vini mani izsauca uz centru. Es pat nezinaju, kapec. Izradijas, ka ?odien tur notika intervija. Es runaju ar generali, un vin? man nekavejoties piedavaja ?o amatu.
– Godigi? Es nespeju tam noticet,” skeptiski saka Nata?a. – Vai jus zinat, cik pretendentu un citu cilveku aizbilstamo bija uz ?o amatu? Ka vispar izskatas generalis?
–Tu vinu redzeji. Aleftina pareizi noradija uz vinu.
– Ak, tas skaistais puisis. Un ko, jus gribat teikt, jus ieradaties sava dzemperi un brilles, ar bulcinu galva, un vin? patie?am jums iekrita? Vin? teica: es gribu tie?i tadu paligu sev?
Es paraustu plecus.
"Visticamak, es pamaniju Anecku korporativaja ballite," domigi saka Sofija Petrovna. "Vina nedelas nogale bija loti laba, vina neizskatas pec sevis." Ka vin? izskatas, jus sakat?
“?is ir virietis, kur? mani piekera autostavvieta,” es atzistu Sofijai Petrovnai, jebkura gadijuma vina driz redzes generali un atceresies.
– Ak, tas ta! Nu, tas nozime, ka es tevi pamaniju. Bet mans virs neuzmineja, vin? teica, ka ir militarists.
– Ko mes nezinam? – iejaucas Nata?a. – Kada tik?anas stavlaukuma? Un kapec tu kluseji, ja?
Man bija viss siki jaizstasta. Pazinojiet komandai par tik?anos ar izpilddirektoru autostavvieta, nevis gulta.
– Varbut vin? tevi iemileja no pirma acu skatiena? – Tonija sajusma saka.
– Tatad, vai kads zina par vina gimenes stavokli? – Nata lieti?ki jauta.
“Lai uzzinatu, jums ir jazvana HR,” atzime Sofija Petrovna.
"Pajauta vinam pa?am," es saku, noliekot savas personigas mantas un iemetot tas soma.
– Ka mes varam jautat? – manas damas ir parsteigtas.
"Un lidz darba dienas beigam nav palicis daudz." Vin? teica, ka tiklidz pabeigs centra, ieradisies ?eit, lai apskatitu objektu. Ja jus paliksit nedaudz ilgak, jus, iespejams, vinu satiksit.
Atkal kabineta kadu laiku valdija klusums, un tad sakas tada knada.
–Anka, kapec tu kluseji?! – Nata?a kliedz, neticama atruma iznemdama no galda kosmetikas sominu
"Es pabridina?u Mihalicu," Sofija Petrovna saka, steig?us pieceloties no galda. – Un meitenes, vinas atri sakartoja miskasti! Visas mapes un papirus nogadajiet arhiva.
– Kur? Tur jau nav vietas! – Tonija atzime.
– Dari, ko gribi, bet tev tas ir jaiespiez! – Sofija Petrovna atbild, slepjoties aiz durvim.
– Es ietaukoju bultu! – Nata?a nikni kliedz pie sava atspulga spoguli.
Cen?os nesmieties, bet man ir gruti sevi savaldit. Tada knada musu parasti miegainaja valstiba.
15. nodala
Kad generalis man piezvanija, lai parbauditu, kur esmu, aktivitate musu eka sasniedza savu maksimumu. Renats priecajas, ka tika atbrivots agrak, jau bija cela un driz bus pie mums. Piecpadsmit minutes, ne vairak.
Kad pazinoju, ka tuvojas generalis… attalinajos sturi, verojot, ka vini meginaja dazas minutes izdarit to, ko mes nevarejam un gadiem notirit. Birojs kluva neparasti pamests, kolegi bija maksimali skaisti ierobezota laika. Piegades menedzeris ieskreja izplestam acim, sakot, ka generala gardumam nepietiek krajumu, nebija laika tos papildinat no iepriek?ejiem svetkiem, kliedzot, lai atrakie no mums steidzas uz veikalu, bet musu veikals bija. talu no tuvaka. Nez kapec visi gribeja mani sutit prom, bet es atsperu, smejos un mierinaju, ka generalis te nebus ilgi, dzires nav vajadzigas, tapec sveicinas un aizies, bet visi it ka cereja. par pretejo.
Un ta, generalis ieradas un sagaidija vinu autostavvieta.
– Kur ir tavas lietas? – priek?nieks pavelo?a balsi saka.
– Pagaidam atstaju to biroja. Ko, tu neienaksi? – jautaju, redzot, ka priek?nieks nesteidzas izslegt ma?inu un izkapt.
"Es domaju, ka varbut es iegriezi?os velak," saka Renats Georgijevics, ?aubigi lukodamies uz musu nolietoto eku. ?kiet, ka vin? baidas, ka tas sabruks, kamer mes tur busim.
– Ludzu, ienac uz isu bridi. "Visi uzzinaja, ka jus nakat, tapec vini gatavojas, zel, ja vinu darbs nokrit," es jautaju, aizrijoties no smiekliem.
Skatoties uz manu dzivespriecigo seju, Renats pamaj un izkapj no ma?inas.
– Vai ?eit strada priek?nieks, ar kuru planojat atriebties savam viram? – generalis pek?ni precize, jau tuvojoties galvenajai ieejai.
– A? Ne ne. Ir tikai viens no kandidatiem,” es jautri no?nacu.
– Ka ta? Vai jus izvelejaties no pieludzejiem? Acimredzot ir daudz fanu?
– Ne, ta bija komanda, kas man ieteica atriebties un aizmirsties. Vienlaikus kopigi tika atlasiti iespejamie kandidati.
"Cik savdabigas darba attiecibas jums ?eit ir," ?efs iesmej.
“Kas tie ir?” Es paraustu plecus un tie?i pirms durvim, pedeja bridi, paslideju. Vina paspeja kliegt, bet nekrita.
– Atkal? – generalis jauta, pieliecoties pie manis. Nokera, ja. Apskaviens ir cie?s, specigs.
– ?ie zabaki ir tik… Bistami. Paldies!
Renats mani pacel no pushorizontala stavokla un rupigi apskata nesen iegadatos ziemas apavus – pec Natas ieteikuma ar augstiem planiem papeziem.
– Kurpes ir skaistas, bet neuzticamas. Bus jamaina. Es nevelos, lai mana asistente pastavigi gutu savainojumus vai lai kads vinu pieker. Vai jus piekritat, Anna Vladimirovna?
– Nu… es varu to nomainit, bet manas citas kurpes diez vai atbildis taviem augstajiem biroja standartiem.
– Es domaju, ka ?odien mes tiksim gala ar ?o jautajumu.
Satverot manu roku, priek?nieks atver durvis un ienak iek?a, panemot mani lidzi.
Zale Mihalics nepacietigi parvietojas no kajas uz kaju, vinam blakus ir Sofija Petrovna un vina vietnieks Sergejs Anatoljevics. Un nez kapec netalu stav Nata?a.
Kad paradijas generalis, visi, kas vinu sveicinaja, sasparojas un vinu acis izspiedas. Spriezot pec vinu skatiena virziena, vini bija parsteigti, ka Renats tureja manu roku. Nu, tas ta, tagad noteikti izplatisies baumas par to, ka es dabuju asistenta darbu.
Mans tagadejais biju?ais priek?nieks terze ar generalmenedzeri, iepazistina ar komandu, ved mani ekskursija pa eku, atver birojus un rada, ka darbinieki intensivi smaida. Trok?na vidu cen?os klusi izlist, lai ieietu kabineta, panemtu mantas un dotos uz ma?inu, bet Renats nav atlaidis manu roku, vin? mani stingri tur, it ka baiditos, ka es nokriti?u. atkal, un cik neerti ir visu manu kolegu priek?a, kuri redz mani zem generala aizgalda, bet vienubrid priek?nieks par mani aizmirsa, atraisidams tverienu. Tad, kad Mihalics mus beidzot atveda uz savu kabinetu, vin? atvera durvis un viesmiligi sacija:
– Es ludzu visus pie galda!
Es ieskatos biroja un esmu parsteigts. Kad jums bija laiks uzklat ?adu galdu? Burtiski parplist ar partiku un dzerieniem. Bet vini teica, ka nav ar ko mus arstet. Ja, tik bagatigs galds mums vel nav bijis pat Jaunaja gada! Paskaties, vairaku veidu salati, siltie edieni. Vai Mihalics sava kabineta slepj pa?a saliktu galdautu?
"Es neatbalstu dzires darba vieta," generalis sausi sacija, lukodamies apkart galdam. – Arpus darba dari un sanak ka gribi, bet ne ?eit. Nakotne, ja uzzina?u, ka jus to atlaujat…
Es neklausijos lidz galam, iegaju sava kabineta, atri savacu pacinas, gribeju klusi iet prom, bet tad kabineta ienaca visas manas damas uzreiz.
Nakotne, ja uzzina?u, ka jus to atlaujat
– Ak, kads skaists puisis. Gar?, platiem pleciem, tik liels.
– Un kads gultnis!
– Ja, nevis generalis, bet istais generalis! Kad vin? uzcela musu Mihalicu, vin? kluva pavisam sarucis. Es paskatos uz vinu, un man uznak zosada no vina pavelo?as balss. Tik priek?nieks. Es labprat izpilditu vina paveles. Sasodits, Ank, kapec tu vienigais tiki izsaukts uz interviju?! – emocionali saka Nata?a.
"Protams, es neesmu generalis," negaiditi man atbild Sofija Petrovna. "Bet kapec vini jus neaicinaja, es varu uzminet." “Redzi, Anijai nav bernu, vina ir skaista, diezgan jauna, bet musu biznesa nav jauna, vina ir sevi loti labi pieradijusi, vinai nav pretenziju pret savu darbu, stradiga, kompetenta, nekonfliktejo?a, ar labu izglitibu, vina neparprotami ir parsniegusi savu laipnibu sava vecaja amata un ir to paraugusi. Un tu, Nata?a, piedod, protams, tu man patic, bet visas nodalas baumo, ka esi intrigants un kildnieks. Un generalis Anecka, iespejams, pieskatija vinu korporativaja ballite, kamer visas jaunas karjeras sievietes skraidija pa viesnicu vinu meklejot, Anija bija zale, vini man teica, ka gandriz visi musu virie?i vinai seko, bet vini t patagu, vini skatijas uz vinu ta, Anija patie?am bija korporativaja ballite. Tas ir parsteidzo?i, cik vina ir laba, tapec ari vin? to aplukoja tuvak. Vin? satvera Anyutku ka elkoni un nelaida vala.
No durvju puses kads bridino?i noklepojas. Mes apgriezamies, un tur stav Mihalics un Renats Georgijevici. Mihalics ir sarkans ka omars, bet generalis nekas, smaida.
"Paldies par viesmiligo tik?anos, es sapratu, ka velies mani sirsnigi sveicinat," Renats saka, uzmanigi apskatot istabu. – Bet diemzel man ir pienacis laiks doties. Anna Vladimirovna, vai esat gatava?
Klateso?o skatieni pieversas man. Manu kolegu acis rodas jautajums, kapec es dodos prom ar generali darba dienas beigas? Un kur.
"Gatavs."
Panemu visas savas pakas uzreiz. Izradas, ?eit stradajot, esmu ieguvis ieverojamu daudzumu mantu.
"Renats Georgijevics mani aizvedis lidz metro, preteja gadijuma lietas ir smagas," es nervozi paskaidroju un piegaju pie jauna priek?nieka. Oho, manas rokas tulit norausies.
"Dodiet man savas pakas," saka generalis, jautri ?kieledams.
– Tas nav ta verts…
Ak, es to atnemu.
Es ver?os pie savam damam. Kolegu acis ir izspiedu?as, sejas redzama vispareja neizpratne. Ak-o-oi.
Es atri sekoju generalim ara, un uz ielas Renats iemet manas mantas sava ma?ina, atver man durvis un palidz apsesties. Un es tie?am jutu, ka mani kolegi, kuru biroji ir versti uz stavlaukumu, ir pielimeti pie logiem un to visu skatas. Iespejams, ekas otra puse skreja vairak cilveku. Ta bus saruna.
– Kapec tu to dariji? – Es jautaju, nodrebedams. Automa?inas interjers izskatas parak dargs, jutos nevieta un te nevieta, it ka butu sedejis nevieta.
– Kas tie?i? Vai jums ir auksti? Tagad tas uzkarses.
Priek?nieks spiez pogas un ah, zem mana dibena loti atri klust silti, pat karsti.
– Nu luk, ar pakam. Tu zini, cik daudz runas un tenkas bus par to, kapec tu uzvedies… parak intimi, it ka mes jau ilgu laiku butu labi draugi, lai gan teoretiski tikko tikamies.
– Es nevareju pretoties. Visiem bija loti smiekligas sejas. Vai jus tik loti uztraucaties, ko vini teiks? Jus vairs nestradasit ?aja komanda.
– Vini to apspriedis ari centra.
– Protams, vini to daris, bet jebkura gadijuma vini visu apspriedis un pieliks etiketes, un tas nav japamato.
16. nodala
Priek?nieks mus aizveda uz lielu iepirk?anas centru. Un es nolemu, ka vispirms vajag citus apavus, piekritu ?im, jo biju loti nogurusi staigat savos tagadejos zabakos, varbut ir kaut kas tikpat skaists, bet erts? Pati nolemu, ka naudu noteikti atdo?u savam priek?niekam velak, bet ta ka man tagad tas nav un man vajag drebju skapi, tad lai vin? izklaidejas, ja grib.
Parsteigums bija tas, ka Renats Georgijevics pielaiko?anai saka izveleties nepavisam ne elegantus apavus, mana priek?a rinda bija novietoti zabaki, kas vairak izskatijas pec armijas kaujas zabakiem, bet sievie?u salona versija nedaudz koketaka stila. .
Sievietes konsultantes plivo ap Suvorovu ar aizkustino?iem smaidiem, kuko un ?kiet gatavas cinities viena ar otru par iespeju aprunaties un vinu apkalpot, no malas tas izskatas smiekligi.
– Nu, vai tas ir erti? – generalis jautaja, kad uzvilku pirmo pari.
– Loti.
– Lieliski, tad mes panemsim ?os. Uzvelc savu nakamo pari.
– Bet… vai tie?am centra nesa ?adas kurpes?
– ?ie apavi ir nepiecie?ami, lai noklutu centra, un tiem jabut ertiem. Tie?i atbilsto?i pa?reizejiem laikapstakliem. Turklat es dzirdeju, ka ?ada veida apavi musdienas ir mode. Ja, meitene? – priek?nieks jau vaicaja mums tuvakajai konsultantei.
– Ja, loti moderna modele! – konsultante silti pamaj. "Visas jaunas meitenes dara tie?i ta."
– Nu, redzi, Anna Vladimirovna.
?kita, ka vini apavus ir sakartoju?i, bet, kad pargaja uz drebem, ari generalmenedzeris mani parsteidza un aizveda lidz, iespejams, dargaka zimola boutique. Ja, ?eit viena bluze maksas vairak neka viss mans jaunais kazocin?! Es nekad nemaksa?u par ?im drebem.
Vina apstajas pie ieejas un stingri atteicas tur iet.
– Es ?eit neie?u, iesim, ludzu, kaut kur citur.
– Kapec ne?
– ?eit ir parak dargi.
– Un kas? Jus neesat tas, kur? tere naudu.
"Es juti?os loti pateicigs."
– Lai ta butu, juti to.
Es ?nukstu un atkapjos, ludzo?i uzlukojot generali.
– Ejam, ludzu, kaut kur citur.
Renats bridi par kaut ko domaja, uzmanigi paskatijas uz mani un pek?ni parsteidzo?i viegli piekrita:
– Labi, ejam uz citu vietu.
Uz ?o citu vietu nez kapec bija jabrauc ar ma?inu kaut kur centra virziena. Eka, kura nonacam, ne?kita nekas ipa?i ieveribas cienigs, pat bez lielam spidigam izkartnem, bet iek?a ta izradijas loti pla?a, gai?a, skaista, un konsultantu acis nebija ne maniakala dzirksti, ne aizkustino?i smaidi. Renats tika aicinats gaidit ipa?a telpa pavado?ajiem cilvekiem, mani aizveda uz gerbtuvi, kur driz saka nest drebes. Mekleju cenu zimes, bet tadas nav. Precizak, etiketes ir, bet cenas nez kapec vispar nav. Varbut tas ir kaut kads second hand? Un vai vini pardod lietas pec svara? Heh, ne, dro?i vien ne. Bet tas ir divaini. Un drebes ir loti skaistas, ir skaidrs, ka viss ir jauns.
Es izeju pie sava priek?nieka sava pirmaja biroja terpa, jutoties ka ista skaistule. Mmm, melnais uzvalks lieliski der. Es nekad isti neesmu valkajis uzvalkus, bet ?eit ir tik elegants variants.
