скачать книгу бесплатно
Es pagriezu galvu pret balsi un acumirkli nosarkstu. Es aizsedzu acis ar plaukstam. Renats iznaca no du?as, valkajot tikai vienu dvieli, neverigi apvijies ap gurniem. Skaidrs, ka vinam nav drebju, kur ?eit gulet, un es nepiedavaju vira drebes, bet es tik un ta nedomaju, ka vin? tapat iznaks. ?kiet, tagad mana atmina uz visiem laikiem iespiedisies liela, trucigi gerbta, pumpa virie?a tels. Nevis kermenis, bet cieti muskuli, tadi pleci… un udens lasites, kas mirdz uz visa ?i kra?numa. Uz isu bridi pamaniju ari tetovejumu uz pleca. Tas izskatas pec laca kepas nospieduma, bet es neesmu parliecinats.
"Man ?eit ir ertak, tu pagaidam apgulies, un es ari ie?u uz vannas istabu."
Piecelos, nekad nenoraujot rokas no sejas, un tikai turpinu iet, lai neredzetu sev priek?a kardinajumu tira (visada zina) forma.
Varbut tas nav parsteidzo?i, ka es paklupu aiz segas?
Es nekritu, nesapeja, tie?i otradi. Tas ir jauki, vai ne, kad esi ierauts karsta, gandriz kaila virie?a dzelzs apskavienos?
Protams, es nonemu rokas no sejas, lai ?adi gadijumi neatkartotos.
Ar acs kaktinu pamanu uz gridas gulam dvieli, kam patiesiba vajadzeja atrasties uz generala gurniem.
"Pirms tam es domaju, ka problema ar jusu stabilitati uz zemes ir jusu apavu del, bet tagad es to saprotu…" saka Renats, rokas lenam virzoties uz manu muguru arvien zemak un zemak.
– Un tagad jus domajat, ka esmu arkartigi neveikls? – es partraucu.
“Tagad es domaju, ka kads periodiski neatlaidigi iekrit manas rokas nez kapec.
Vienkar?i nav iespejams nosarkt, es atraujos, un Renats uzreiz atslabina tverienu. Es metos vanna, it ka velni mani vajatu.
Du?a uzreiz iesledzu ledus udeni. Tas palidzeja nedaudz noverst uzmanibu, bet mani vaigi joprojam deg ka lapa. Ko generalis bija domajis gulet?
Es nesteidzos kapt ara no du?as. Ne, esmu gandriz nomierinajusies, bet nez kapec loti rupigi gatavojos gulet. Es parliecinajos, ka viss ir gluds, skaists, patikami smarzo, sataisiju matus, izklaju acis un, pec vele?anas, noliku kosmetikas maisinu. Es nedari?u to pa?u ar Renatu! Es vinu pazistu tikai vienu dienu. Es tads neesmu! Bet, ja pek?ni kaut kas notiks, tad vismaz viena aspekta tas nebus kauns.
Beidzot izkapu no du?as. Dzivokli ir nedaudz tum?s tikai tapec, ka ir ieslegts televizora ekrans, un Renats izsledza gaismu ieeja.
Mana sirds sitas. Ielistu istaba, uzvilku halatu, zem ta ari pidzama ?ortu forma un T-krekls ar kakeniem, un pilns apak?velas komplekts. No jauna, samaitata.
Es ieskatos istaba. Priek?nieks mierigi gul mana vira gulta un skatas zinas. Iepriek? man ?kita, ka gulta istaba ir diezgan liela, bet lidz ar Renata iera?anos ta saka ?kist viengulama gulta. Un… mana gulta tiek nonemta no gridas, un sega un spilvens mierigi gul blakus priek?nieka kermenim. Un aiz loga gaudo putenis.
"Renat Georgijevic, es nevaru ar tevi gulet," es skali atzimeju, turpinot kautrigi skatities ara pa durvim, nevis ieiet iek?a.
"Nesen nekas jums neliedza gulet ar mani un darit daudz ko citu," atbild generalis, pagriezoties pret mani un aicino?i paglaudot blakus gultai. – Neuztraucieties, es varu aiziet, man tas nav gruti un mani tas neaizvainos. Vai nu tu guli uz gultas vai mes gulam kopa, izvelies.
Vina ieslideja istaba, paslideja zem segas, apsedzoties ar to lidz zodam. Nu padoma, es gule?u blakus priek?niekam. Tas tie?am neko nenozime, vai ne?
Vai vin? tur, nez, kails zem segas?
Es par vinu neko nezinu, bet mes gulam kopa.
– Vai ta ir taisniba, ka esat no militarpersonam? – Nolemu uzsakt sarunu. Mums kaut kas janoskaidro par to, kas atrodas mums blakus.
"Es kadreiz dieneju, bet izvelejos beigt savu militaro karjeru," Renats atbild, izsledzot televizoru.
– Jums dro?i vien ir ari tituls?
"Ja," priek?nieks saka smaidot. "Vai jums ne?kiet, ka ir nepiedienigi kaut ko darit, kad mes gulam viena gulta?"
– Cen?os saglabat darba attiecibas un atbilsto?u distanci. Ka vel mes varam stradat nakotne?
– Anya, atzisim, tevi pienema darba caur gultu. Jebkura gadijuma tie?i tur vina piesaistija vislielako uzmanibu. Ja ?adi sakas darba attiecibas, tad kada jega ieverot formalitates? Darba vieta, ja, tas ir saprotams, bet ?eit var neizdoties.
– Tad kapec jus… nolemat pamest militaro dienestu?
“Ne tik sen mans tevs pameta ?o pasauli, man bija jaatgriezas, lai parnemtu biznesu un parnemtu kontroli par biznesu, un bizness labi nesaskan ar militaro dienestu.
"Piedod," vina lidzjutigi pavirzijas nedaudz tuvak Renatam. – No kurienes tu ?eit atgriezies?
– Pirms tam vin? pildija parstavja pienakumus kada ziemelu valsti. Anya Ir diezgan vels, un rit mums agri jacelas, un mums ir saspringts darba grafiks.
– Protams, protams!
Vina nekavejoties parcelas no pussedus stavokla uz pusgulu un cie?i aizvera acis. Generalis iesmejas. Man ?kiet, ka vin? izsledza televizoru. Tagad putenis un gaudojo?s vej? aiz loga dzirdams daudz labak.
Es nez kapec nevaru aizmigt. Man ir bail ne tikai atkal kusteties, bet ari elpot.
– Anija.
– Mm?
–Esi nomoda?
– Kaut kas neizdodas.
– ES ari. Nac pie manis.
Mana sirds ieleca krutis, veica neiedomajamu salto un tad saka nikni pukstet.
20. nodala
"Es nevaru," es klusi cukstu lidz naktij.
"Ooo," aiz loga nosodo?i duko putenis.
– Kapec? “Es burtiski ar savu adu jutu, ka Renats griezas un karajas par mani. – Vai paliekat uzticiga savam vieglpratigajam viram, vai ir kads cits iemesls? man nepatik?
Pieskarieties. Virie?a plauksta uzmanigi pieskaras manam vaigam, vina ik?kis izseko manu lupu konturu.
"Es tevi nemaz nepazistu," es tikko dzirdami nocukstu, runat klust arvien grutak, un mana vedera lejasdala viss saldi saspiezas.
"Jus pazistat savu viru jau ilgu laiku." Vai tas jums kaut kada veida palidzeja?
Eh, tas sap. Man nav laika neko atbildet, Renats noliecas un satver manas lupas, tveriens ir drosmigs, augstpratigs un loti parliecinats.
Eh, tas sap. Man nav laika neko atbildet, Renats noliecas un satver manas lupas, tveriens ir drosmigs, augstpratigs un loti parliecinats.
Es kapituleju, pat nesavacot pietiekami daudz speka, lai cinitos preti. Es pati nesaprotu kas notiek, vienkar?i laujos mirklim, jo man tas ir vajadzigs, Renats man dod tie?i to siltumu, ko es stulbi meginaju kompenset ar kazoku, bet man vajadzeja kaut ko citu, tapat ka .
Karstums skraida pa venam, paatrinot asinis, un tagad es pats aktivi reageju uz skupstu, un generalis apbrinojami skupstas. Renata rokas jau meistarigi attaisa mana halata jostu, iespiezas zem mana T-krekla, kircinot mani.
?kiet, ka es pat daleji saku vibret un… zvanu? Ak ne, tas tie?am ir zvans! Par laimi, vismaz ne pie durvim. Spilgti iztelojos savu viru atgriezamies no komandejuma nelaika. Ka slikts joks.
Renats attalinas. Es tumsa klistu pa gultu, meklejot vibracijas un troksni, un priek?nieks pirmais atrod telefonu.
"Virs," Renats smaidot saka, isi uzmetot skatienu ekranam, pasniedzot man savu mobilo talruni. – Vai tie?am jutat, ka aug ragi?
Es nervozi pakeru telefonu, bet generalis nesteidzas atlaist gadzetu.
Вы ознакомились с фрагментом книги.
Для бесплатного чтения открыта только часть текста.
Приобретайте полный текст книги у нашего партнера:
