скачать книгу бесплатно
Meness spideja spozi. Viegls vejin? svaidija vilnus pa tum?o udens virsmu. Nakts putnu saucieni aiznesa talu un dazkart skaneja biedejo?i. Starp sunainajam peldo?ajam salam bija liecibas par pagatni: piemeram, vin? pamanija kaut kadas lidma?inas fizelazu, kas izlida no udens, spriezot pec tas izmera – transporta. Bija kardinajums pie tas tikt un meklet kaut ko noderigu, tacu pamest inzenierzinatnu celu bija bistami.
Lidz ritam vin? bija pilniba izsmelts. Purviem gala nav redzams. Sunu vilno?anas ?upojas maigos vilnos, bet driz vien vin? pamanija nomelneju?u zagaru puduri. Stravas nestie sakneni cie?i ierameja nelielu zemes gabalu, laujot noorganizet atputu.
Neskatoties uz izsalkumu, nogurums atri darija savu, liekot man dzila miega.
Diena izradijas makonaina, un pusdienlaika saka smidzinat. Bija dregns un vess, tacu vinu pamodinaja nevis lietus, bet gan troksnis.
Kaut kas kustejas pa purvu, izdvesot plapajo?u skanu.
Muskuli bija nejutigi no ilgsto?as nekustiguma periodiem neerta stavokli. Vin? ar grutibam apgriezas uz saniem un paslepas starp aizkerumiem.
Skana tuvojas un driz aiz miglas mainigajam svitram vin? ieraudzija lielu piepu?amo laivu, kas parvietojas pa kanalu. Taja sedeja brunoti cilveki. Viens to kontroleja, bet parejie saspringti skatijas apkart, turot ierocus gataviba. Nav skaidrs, no kadam nepatik?anam vini baidijas.
Vin? uzmanijas, lai nekliegtu sve?iniekiem, tacu tie diez vai butu dzirdeju?i – vecais, diezgan nolietotais piekarinamais motors darbojas skali un sasprindzinats, un pec paris minutem laiva jau bija pazudusi aiz zaliena biezokniem, kas ierameja kanalu..
Juzdams, ka ir pietiekami atputies, vin? atkal devas uz rietumiem, aptaustidams cela saites ar stabu. Izsalkums ir mazinajies. Pastaigas mani sasildija. Lietus udens lases, kas tek pa manu seju, saslapinaja manas sausas lupas.
Vinam nebija ne jausmas, kurp vedis vecais cel?.
* * *
Tikai nakamas dienas vakara, pavisam parguris, vin? sasniedza purvu malu.
Reljefs strauji pacelas, starp retajiem skujkoku meziem visur paradijas veci krateri un bija redzamas salauztu nocietinajumu paliekas. Briva daba bojajas daudz sadegu?o iekartu.
Augstak nogaze, apmeram simts metrus no krasta linijas, gaiss pluda drumi, it ka tur kaut kas intensivi iztvaikotu. Paradiba ?kita nesaprotama, nepamatota, bet visureso?a.
Vin? nepamanija, ka to apiet. Visur pletas divaina dumaka, kas aizsedza nogazes un pameza aprises. To nesaspieda brazmainais vakara vejin?, sabojajot krumu lapotnes.
Salauztie nocietinajumi un nodedzinatais aprikojums vinu nemaz neintereseja. Es gribeju tikt prom no pretigajiem purviem, atrast edienu un dro?u vietu, kur gulet. Kamer vin? domaja, putnu bars pek?ni izlidoja no dumakas robezam.
«Tatad izgarojumi nav bistami?» Nejau?i izvelejies virzienu, vin? nolema risket. «Es pieture?os pie veca cela, lai nepazustu. Tas kaut kur vedis,» ar tadam domam vin? parkapa satrauco?as paradibas robezu un pec daziem soliem pek?ni nokluva pavisam cita telpa.
Tumsa tika nogriezta ka ar nazi. Vin? staveja nelielas apmetnes ielas vidu, pamazam ieplustot senas metropoles drupas. Blakus eso?as ekas, ne augstak par diviem staviem, izskatijas glitas, it ka tas butu celtas vakar. Visur auga gadsimtiem veci koki. Izplatito vainagu apak?ejie zari izstaroja maigu, klusu gaismu.
Kamer vin? ?okets, pilniga neizpratne paskatijas apkart, kads, pamanijis brunota ragamuffina paradi?anos, klusi pielida vinam aiz muguras.
Muca pieskaras man pakausi. Sajuta dega.
«Neraustieties,» sve?inieks, neparadidoties redzesloka, ar veiklu kustibu panema pistoli. – Kur? tas? Ka jus tikat cauri barjerai?
?oks no negaiditas situacijas mainas joprojam mutuloja ar pek?nu adrenalina piepludumu, un vin? nebija pieradis teikt vardus skali. Es domaju diezgan sakarigi, bet balss saites mani pievila. Galu gala vinam izdevas aizsmacis un pek?ni izspiest:
– Es nezinu… Es gaju pa celu… cauri dumakai…
– Eh, neparpludini to. Barjera ir neparvarama. Kas tu busi?
– Nezinu…
– Vai tas ir manekens?
– Nezinu…
– LABI. Izdomasim. Virzieties uz priek?u, bet bez mulkibam.
Ieroca stobrs tagad atradas starp lapstinam. Asinis joprojam blavi dauzijas vina deninos. Pec nojauta vin? saprata, ka spej izsist sve?inieku, lai ari kads vin? butu izradijies. Kad kads iedur jums mugura ar ieroci, atrau?anas no ?aviena ir tehnikas jautajums. Vina refleksi burtiski mudinaja vinu rikoties, tacu vin? atturejas.
«Puce, tas ir Makss,» aizsmakusi atskaneja balss. – Trauksme. Parbaudiet perimetru integritati. Pilseta sve?inieks, izgajis cauri barjerai. Ne, es nezinu, bet es to izdoma?u. Izskatas pec manekena. Sen nebiju vinus redzejis. Nac, tempu pats. Ja, sazinoties.
Mums bija jaiet talu. Starp glitajam majam izcelas pagatnes fragments. Kadas senas masivas konstrukcijas dzega, kas izlieta no betona, klata ar retam, laika novajinata. Pelekaja siena bija masivas durvis.
– Pieskarieties sensoram.
Tulit saka darboties domofons.
– Nu, kas tur bija pa nakti? – atskaneja neapmierinata balss.
– Ghoul, atveries. Mums ir jauns puisis. Izskatas pec manekena. Mums japarbauda DNS un naniti.
– Vai nevari sagaidit lidz ritam? Esmu aiznemts.
– Atveriet, es saku! Iespejams, perimetra izraviens. Man nav laika ar tevi strideties!
Elektriska sledzene noklik?kinaja, un piedzina klusi cauksteja. Brunu durvis noslideja uz saniem.
Tie?i aiz sliek?na atradas gaisa sluzu kamera. Zem zemas (nedaudz garakas par cilveka augumu) arkas ar noradi mirgoja sensoru bloks.
– Maks, vari iet, es pats izdoma?u.
– LABI. Informejiet mani.
Piedzina atkal dungoja. Ardurvis aizveras un iek?ejas durvis saka kusteties.
– Manekens, taisni uz priek?u un pa labi. Izmetiet savas drebes atkritumu tvertne, veiciet dezinfekciju un naciet tie?i pie manis uz parbaudi.
Atri, negaiditi notikumu paversieni izraisija klusu protestu. Sajuta naca no zemapzinas dzilem, it ka agrak neviens neuzdro?inajas to pasutit. Vismaz ?adu negaidito psihologisko krasojumu situacija ieguva.
Vin? nesteidzas izpildit noradijumus. Vin? paskatijas apkart ar intereses un aizkaitinamibas sajaukumu.
Pla?a telpa aiz sledzenes atgadinaja tirdzniecibas stavu. Gar sienam tika izveidotas holografiskas vitrinas. Uz tiem uzraditie priek?meti izskatijas nesaprotami. Butiba ?eit bija apskatami mazi slegti korpusi ar skaidri salasamiem, bet bezjedzigiem markejumiem.
– Mums ir problemas? – acimredzot caur dro?ibas sistemu vinu veroja bunkura ipa?nieks.
«Ne,» vin? tik tikko apspieda trulas emocijas.
– Tad nesamaziniet atrumu. Purvi ir pilni ar visadam infekcijam. Tostarp cinas virusi.
Arguments ?kita parliecino?s. Labaja puse patie?am bija citas durvis. Vin? klusiba sekoja noradijumiem. Vin? iegaja ?auraja telpa, iemeta lupatas atkritumu tvertne (ierice automatiski atvera tvertnes izvelkamo grozu) un sastinga.
Saspiestais gaiss izpluda no caurumiem sienas, nesot niecigu, asi smarzojo?u balstiekartu, kas vairak atgadina miglu. Procedura aiznema ne vairak ka desmit sekundes. Sajutis vieglu dedzino?u sajutu, vin? pieskaras savam vaigam. Rugaju pazudu?i. Tomer, piemeram, iss apkalpes griezums ar tikko izaugu?iem matiem.
Atkal iznaca paplate. ?oreiz bija tiru apgerbu komplekts.
– Pasutiet. Tagad jus varat doties talak. Tikai bez mulkibam, labi?
Uz kurieni doties, kluva skaidrs, tiklidz vin? atgriezas galvenaja zale. Vairakas holografiskas vitrinas izsledzas, bet to vieta siena atveras biezas durvis, aiz kuram tika uzstaditas vel vienas vartejas.
Nakama telpa izskatijas pec laboratorijas. Pamanijis pilienu sistemas un miksto cauruli?u parpilnibu ar asinim, vin? nevilus saspringa.
– Nu ko atkal? – Spoks paradijas aiz plaukta, kas bija piepildits ar augstiem caurspidigiem traukiem. – Vai tev ir bail no asinim?
Divaina kompleksa ipa?niece izradijas kalsna, gara auguma un nedabiski izlocita, it ka saburzita.
– Neskaties uz mani. Starp citu, tas ir tie?i kaujas genetiska modifikatora ietekmes sekas. Sedies,» vin? noradija uz kreslu. «No ka jus baidaties, es jautaju?»
– Man uzbruka. Divi sava veida mehanismi. Viniem bija lidzigas ierices.
– Purvos?
«Uh-huh,» vin? joprojam neizlemigi staveja. Nepatikamas atminas prasija piesardzibu. Vinam nebija ne jausmas, kas ir ?ie cilveki un kadi bija vinu patiesie motivi, vai ne?
– Un ko tu izdariji? – Spoks apsedas pie kibernetiskas sistemas terminala, saliecies, darba ekranu ielenkuma.
– Es vinus abus nogalinaju.
– Stulbi. Tomer nav parsteidzo?i. FYI: Tie bija atbalsta androidi.
«Vini gribeja izsuknet no manis asinis!» Apdullinats ar ?okeri un piesiets!
«Neviens negrasijas suknet no jums asinis.» Preteji. Vini meginaja jums palidzet. Ieviest modifikaciju nanitu veida. Un tie parasti tiek sajaukti ar pacienta asinim. Loti reti purvos var redzet atbalsta transportlidzeklus. Jums nevajadzeja vinus nogalinat. Vai jus vismaz lietojat zales?
– Es nezinu, par ko mes runajam.
– Labi, es jums saku: apsedieties, beidziet skatities apkart. Vispirms identificesim jus.
Vin? parvareja savu piesardzibu un apsedas kresla. No roku balstiem izbiditi divi elastigi manipulatori. Viens panema asins paraugu no pirksta, otrs vienkar?i kaut ko uzsmereja uz plaukstas locitavas.
Minute pagaja klusuma, tad Spoks, lasot datus, ar izbrinu un neizpratni paskatijas uz nelaiki.
«Man ir pietiekami daudz rupju par nakti!» vin? nomurminaja. «Ko lai es saku, izravienu replikants, septita paaudze, atjaunots ar pamata nanitiem!» Pagaidiet, tagad es izpeti?u DNS arhivus – jus tikat atbrivots ierobezota daudzuma.
Vin? absoluti neko nesaprata no Vepu monologa. Es vienkar?i sedeju un gaidiju.
– Nu, iepazisimies, vai ne? – pec briza vin? pagriezas ar kreslu. – Datubaze ir DNS. Jusu prototipa vards bija Ignats. Izsaukuma signals – «Zvers».
– Kas ir «izraviena replikants» un «prototips»? Vai varat to pareizi izskaidrot? Vai es kaut ka at?kiros no citiem cilvekiem?
– Cilveku? «Vels rugti pasmaidija, bet, atceredamies, ar ko vinam bija dari?ana, vin? nedaudz atmaigas: «Labi.» Atvainojiet. Tu neko nezini. Kopuma klausieties un atcerieties. Es to nepaskaidro?u divreiz. Cilveki jau ilgu laiku ir prom. Jus, es, ikviens, ko jus satiekat, esat replikanti. Mes kadreiz esam raditi ka paligmateriali – pagaidu biologiskie apvalki, kuros tika ierakstita prototipa, tas ir, cilveka, apzina. Piemeram, spriezot pec DNS, jusu prototips bija kads Ignats Zverevs. Tas ir skaidrs?
– Ne isti. Kur cilveki pazudu?i? Kapec viniem bija jarada replikanti? Kapec es jutos ka cilveks?
– Paskaties, ka vin? runaja. Uzreiz var just, ka ir septita paaudze. Jautajumi, starp citu, ir pareizi, bet lielaka dala cilveku tos neuzdod. Un ne visiem patik atbildes.
– ES gribu zinat.
«Cilveki mus radija kara laika. Lai pa?i nenomirtu. Replikants ir uzlabots cilveks. Izturigaks. Mums ir maksligs skelets, uzlabotas fiziskas iespejas, un musu galvas papildus biologiskajiem nervu audiem ir ari neirocipu slanis. Tie satur primaras, minimali nepiecie?amas zina?anas – tapec jus varat runat, atpazit objektus un reaget uz notikumiem. Bet papildu neironu tikls ir izveidots ta, lai jusu smadzenes jebkura laika varetu parnemt cilveka apzinu.
– Kas ar mani notiks?
«Jus uzreiz pazudisit ka cilveks.» Paradisies Ignats Zverevs. Bet neuztraucieties, tas nekad vairs neatkartosies. Es teicu: visi cilveki nomira. Un tagad dazi vardi par tagadni, lai aktualizetu lietas – Voks runaja tikai pec butibas. – Vecais kar? beidzas pirms apmeram trisdesmit gadiem. Bet replikantiem ir viena at?kiriga iezime. Mus var atjaunot caur nanitiem.
– Tatad pec desmitiem gadu mani no jauna radija mikroskopiskas ierices?
– Labi darits, tu doma. Bet ?eit ir problema: jus esat septitas paaudzes replikants. Lai izmantotu savas potencialas iespejas, nepiecie?ams vismaz septita un velams desmita limena mikroma?inu komplekss.
– Un kas man tagad jadara?
Ghouls neatbildeja uzreiz. Vin? ilgi verigi skatijas uz Ignatu, tad noputas, acimredzot, atbildot uz vina pa?a domam, un isi skali sacija:
– Vienkar?i dzivo. Dzive ir davana. Fiziski tu esi cilveks, tikai izturigaks. Tapec labs padoms, paskatieties apkart, atrodiet kaut ko, kas jums patik. Un par parejo man ir vienalga.
– Tas ir viss?
– Nu, ir vel viena nianse. Musu pasaule es runaju par modernitati, viss ir saistits ar nanitiem. Tie sniedz papildu iespejas gandriz jebkura joma, kalpo ka universals maksa?anas lidzeklis un vienlaikus – vertigaka prece. Jo augstaks ir nanitu limenis, jo lielakas iespejas tiem paveras un augstaks novertejums. Ja velaties iegut otra limena mikroma?inas, tad jums bus jamaina pamatma?inas proporcija viens pret diviem. Tre?ais – katrs tre?ais. Kurss ir skaidrs, vai ne?
– Es saprotu. Kur tas var dabut?
– Naniti spej vairoties organisma. Laika gaita paradisies neliels parpalikums. Mes ?o paradibu saucam par «dzivsudraba sviedriem». Tie tiks izspiesti siku pilienu veida caur adas poram. Bet labak nelaut tam nonakt. Procesu nevar paredzet iepriek?, un ?adu parpalikumu savakt ir arkartigi gruti. Pec mene?a nac pie manis, panem?u asins analizi, un, ja mikroma?inu limenis bus paaugstinats, izteik?u litru. Tos ir viegli izolet no asinim.
«Vai tapec vini tevi sauca par spoku?»
– Nu ta var teikt. Lai gan ir ari citi iemesli. Es neapvainojos. Katram ir savs veids, ka pelnit naudu. Ticiet man, manejais nav no sliktakajiem,» vin? piebilda ar divainu sminu.
«Vai naniti nevar jus atjaunot?»
– Vai jus runajat par genetisko deformaciju? Ne. Visa sava dzive es nekad neesmu saskaries ar mikroma?inam, kas butu augstakas par tre?o limeni. Un, lai labotu ?adu kaiti, ir nepiecie?ami piektas modifikacijas naniti. Starp citu, ?eit ir vel viens padoms: kad klustat nedaudz stipraks, dodieties uz vietu, kur aizpildijat atbalsta androidus. Jebkura gadijuma jus nezaudesit naudu. Atrodiet zales, kuras vini gribeja jums injicet. Protams, nanita substrats, jo bija nepiecie?amas jusu asinis.
Ignats pamaja. Nosaukums pat manas domas izklausijas neparasti, ka atklasme.
– Vai es varu iet tagad?
– Ja. Pret jums nav pretenziju. Es informe?u musu komandu par identifikacijas rezultatiem. Bet esi piesardzigs. Neviens nekad nav klatiene saticis izravienu replikantus.
– Ar ko es at?kiros no citiem?
– Uzlabota neironu saskarne un dazada veida kaujas spejas, tacu pamata naniti ar tam netiks gala. Sporadiski ieslegumi var notikt un notiks, bet tikai kritiskos apstaklos. Tatad, ?e tev,» Vokulis vinam pasniedza nelielu ierici ar rokasspradzei lidzigu stiprinajumu. – ?is ir komunikators.
– Sazinai?
