banner banner banner
Pēdas pagātnē
Pēdas pagātnē
Оценить:
Рейтинг: 0

Полная версия:

Pēdas pagātnē

скачать книгу бесплатно


Klims vinai uzsmaidija.

– Esi mierigs. "Es neteik?u," vin? apliecinaja vinai, atvadoties…

Vina sekoja vinam ar savu skatienu. Klima jaka un dzinsi bija tadi pa?i ka daudziem vinu skolas berniem, tacu vina gaitai bija parlieciba, kas lika vinam izcelties no pula. Dusja vinu pat apskauda.

Varbut ari vina kadreiz bus tikpat parliecinata par sevi ka Klims, vina domaja.

"Nu, meitin, ka jums pagaja pirma diena jaunaja skola?" mate, kas gaidija pie ieejas pasta, sveicinaja vinu ar jautajumu.

– Pilnigs dupsis.

Mate, paskatijusies apkart, atri nokapa pa kapnem.

– Kadi izteicieni, Dusja! Nerunajiet to publiski.

"Es vienkar?i nevaru atrast citus vardus, un tuvuma nav neviena."

– Esi pacietiga, meitin, nedaudz, un viss izdosies. Tas bus tikpat labs ka jusu veca skola.

– Nebus. Visi skatas uz mani un jau sauca par Dulsineju.

"Tas ir tapec, ka jus esat jauns un skaists." Turklat Dulcinea ir neaizskaro?s segvards. Ari tavs tevs tevi biezi ta sauca.

– Vai varbut vinu acis es esmu provinciale?

Mate pasmaidija.

– Nu, kads tu esi provincialis. Paskaties uz sevi spoguli. Tu esi gerbies lidz deviniem. Ne visi pilsetas berni ir gerbu?ies ka tu…

– Bet es gerbjos savadak.

– Neviens tev neaizliedz gerbties ka vini.

– Luk, vel viens! ?eit visi valka ?auri dzinsus un platformas zabakus.

– Un?

– Man nepatik ?auri dzinsi, tie ir karsti. Ka meitenes var valkat rupjus apavus? Tas ir kics!

– Tatad, valkajiet visu, ko velaties. Neesiet ka visi citi. Parasto aitu ganampulka ir ari astrahanas jeri,” smejas mate.

Dusja nobolija acis. Sirdi vina atzina, ka matei ir taisniba. Lai ari vina nedzivoja galvaspilseta, pateicoties mammas gaumei un ?u?anas prasmem, vina gerbas ka meitene uz zurnala Burda Fashion vaka.

Un vinai tas patika.

– Un ari, mammu, tur ir loti skal?. ?ie trakie kazahi ka savvalas dzivnieki steidzas pa gaiteniem, kliedzot no sirds.

Mamma pasmaidija.

– Un krievi klusi stav mala? Maz ticams, ka vini ir tik mezonigi ka berni, vardu sakot. Pastasti man, labak, kas bija labs.

"Nu… Es satiku jauku puisi," sacija Dusja, satverot mates roku. – Vinus sauc Klims vai Klimentijs, kaut kas lidzigs…

– Dusja, tu mani biede. Parvacamies uz Alma-Atu, vedu tevi uz vienu no labakajam galvaspilsetas skolam, lai tu varetu iegut zina?anas un pec tam iestaties koledza, un pirmais, ko dari, ir satikt puiku!

"Tu kludies, mammu, es saprotu." Es sezu ar vinu pie viena galda, tapec es vinu satiku…

– Labi, es jokoju. Ejam uz partikas veikalu un pirksim partikas preces, citadi musu ledusskapi ir pakarusies pele.

– Ejam! – Dusja jautra balsi piekrita.

Otra nodala

Iespeja diviem

Pagaja divas nedelas. Vinai par parsteigumu Dusja atcerejas daudzus pui?us un viegli sazinajas ar viniem. Vina jau sakusi pierast pie jaunas skolas. Ar macibam problemu nebija, jo vina vienmer macijas ar “labam” un “izcilam” atzimem.

Vientulibas un zaudejuma sajuta pargaja, un Gaziza un “Red” klatbutne klase, kuru sauca Toliks, nebija tik nomaco?a ka pirmajas tris dienas. Visi Klimas draugi un vinu draudzenes tagad ir kluvu?as par vinas draugiem.

No meitenem Violeta bija vinai vistuvaka, vinas jautri plapaja gandriz katra partraukuma. Pirmo reizi pec aizie?anas no Aktobes Dusja jutas viegli.

Kad vina majas ar apbrinu stastija par saviem jaunajiem skolas draugiem, mamma ar gandarijumu atzimeja, ka labi, ka vinai ir daudz draugu. Vienigi padzivojusi vecmamina, ar ?kieletam acim virs lielajam brillem skatidamas uz savu mazmeitu, atzimeja:

– Draudzenes, mazmeita, biezi vien ir neuzticamas un cen?as puisi atnemt. "Mana garaja muza man bija iespeja to redzet," vecmamina saka stastit. – Mana ciema, kur dzivoju agra berniba, pie vienas vedeklas ieradas savedeji. Meiteni sauca Nata?a, vina bija neparasti skaista: vinai bija skaista seja, labs raksts, bizes zem vidukla…

Sabiedrotaji panema ligavu un devas uz kamanam, un tad, par nelaimi, zirgi negribeja nekur iet: vini celas, sekdami, un atvienoja ratus…

Sabiedrotie un ligavainis nobijas un nolema, ka darijums ar ?o ligavu ir netirs un viniem jadodas majas…

– Kapec tas ir netirs, vecmamin?

– Ja, jo tur bija kaut kada magija un launa acs…

– Kur? vinu samulsinaja?

– Kas zina, mana mila mazmeitin. Ciemata sievietes cuksteja, ka ?i lieta nevareja notikt bez vienas vietejas vecmaminas burvibas, kurai bija tads greks. Domajams, ka iepriek?eja diena pie vinas ieradas jauna sieviete, un ari Natahinas ligavainis bija pret vinu jauks. Vin? solija vinu nemt par sievu, bet vecaki nez kapec pretojas…

– Un tad ?i meitene apprecejas ar citu puisi?

– Ne. Vinai kluva loti slikti, saslima otraja diena, un pec kada laika vina pilniba zaudeja pratu, saka slikti runat, un no vinas mutes nepartraukti pluda siekalas…

"Uh, cik skumj? stasts," sacija Dusja. "Ir labi, ka visam manam meitenem ir pui?i, ar kuriem vinas ir draugi," vina piebilda teiktajam.

– Ja, tas ir… bet ka bus velak, nav zinams…

– Tomer, vecmamin, es nevienam nedo?u Klimu.

Vecmaminas balss sprak?keja no klusiem smiekliem.

– Klims pats var tevi pamest, tapat ka vin? sava laika atstaja Gazizu. Zeni to dara viegli, tada ir vinu daba. Pieaugot, jus par viniem uzzinasit vairak…

– Mate! Kapec tu piepildi savas mazmeitas galvu ar visadiem atkritumiem? – vinu dialoga iejaucas mate. "Vinai ir paragri zinat par tadam lietam."

"Vel nav par agru," Dusja no?naca. "Gaziza bija pirma, kas draudzejas ar citu zenu, nevis Klims ar citu meiteni," vina turpinaja…

– Nu, es nezinu, mazmeitin, kura vinus pirma pameta, vina tev uzrakstija zimiti…

Dusja par to domaja. Vecmaminas vardi vinu apbedinaja.

– Ko man darit, vecmamin? Es negribu pazaudet Klimu.

– Nedari neko, mazmeitin. Esi tu pats un necenties vinu mulsinat.

"Tas ir vards, ko muldet," Dusja ?naca. – Klim, vecmamin, nevis zirgs…

"Es jums piekritu, vin? nav zirgs," vecmamina smineja, tik tikko atturoties no teikt, ka vin? ir erzelis. – Ne par to ir runa. Tev, mazmeitin, ir jazina viena patiesiba, ko cilveki jau sen ir pamaniju?i – viss, kas tiek darits, tiek darits uz labu.

Ja tev nav Klima, tu sadraudzesies ar kadu citu, ta notiek musu dzive… Tavs vectevs, kur? mileja par to rekt, teica, ka neviens ?aja dzive nevienam nepieder, tapec neviens nevar. pazaudet kadu…

"Cik gudri teikts, bet ?kiet, ka vectevam tomer ir taisniba," Dusja klusi piezimeja.

Nakamas nedelas pagaja pat atrak, neka Dusja vareja iedomaties, nemot vera pirmo skolas dienu neveiklibu. Ka man ir paveicies ar Klimu, Violetu un vinas draugu Vladu! – vina biezi domaja.

Vini joprojam biezi pavadija laiku kopa skola. Skolas ednica vinus vienmer vareja redzet pie viena galdina, cetrus. Ari macibas gaja labi. Protams, bija gruti pielagoties klasesbiedriem, bet Dusja pamazam pierada.

Un vina pieradusi pie pilsetas. Vinu milaka vieta, kur viniem visiem patika kopa pec skolas pastaigaties, bija 28 Panfilovu varonu varda nosauktais parks.

Vina un vinas draugi apmekleja ari “Zelta kalnu” – Kok-Tyube kalnu. No kalna augstuma viniem paveras lielisks skats uz Dienvidpalmiru, kas bija Alma-Ata skaistakas dalas nosaukums, kuras majas ieskauj darzi, un daudzam ielam bija auglu nosaukumi.

– Dusja, vini tev zvana! Atbildi uz telefonu! – atskaneja mates balss no virtuves. -Tu atnaci tie?i laika…

Dusja apjukusi pacela klausuli. Vina un Klims tikko iz?kiras, kapec vin? zvana?

"Sveika," vina parsteigta teica.

– Sveika, Dusja! ?i ir Violeta.

– Sveiks draugs!

– Vai tu esi aiznemts?

– Ne.

– Laiks ?odien ir labs, vai velaties doties uz zoologisko darzu? Vlads mus aizvedis, vin? ieguva licenci.

Dusja jau sen centas pierunat savu mati doties uz zoologisko darzu, tacu vina vienmer atrada iemeslu tur nedoties, biezak atsaucoties uz savu intereses trukumu aplukot dzivniekus nebrive.

– Ak, nac, es labprat do?os ar tevi uz zoodarzu! – Dusja piekrita.

– Lieliski!

– Vai tu aiziesi kopa ar Klimu? – jautaja mate, kad Dusja nolika klausuli.

– Ne, ar Violetu un Vladu. Vini velas man paradit zoodarzu. Vai var?

– Protams, ka vari, es neiebilstu. Un tu beidzot liksi mani miera ar savu zoodarzu,” vina smejas. "Man patik Klims, bet mums nevajadzetu izslegt citus pui?us no komunikacijas," vina piebilda pec pardomam.

Dusja smineja, atceredamas vecmaminas interpretacijas par draugu viltibu.

– Vecmamina pastaiga pa parku? – vina jautaja matei.

Mate smagi noputas.

"Vecmaminai ir slikti," vinas sirds izlaiz pukste?anu…

Dusja steidzas uz vecmaminas istabu.

– Vecmamin, darga! Kas ar tevi, dargais? – vina satraucas.

– Nekas parsteidzo?s, mazmeitin, ne. Ragainais velnin? un kaulainais ar izkapti parbauda spekus visas dienas garuma,” jokoja sirmgalve.

– Kur ir tavi engeli, kapec vini nepadzina ?is radibas?

– Nave, vina nav butne. Vina, mana mila mazmeitina, palidz musu bralim pariet uz nakamo pasauli, citadi mes te saputos uz muzibu. – Vai varat iedomaties, kada smaka mums visiem bija? – vecmamina viltigi kikinaja vaja balsi.

"Nu, jus jokojat, vecmamin," Dusja vinai parmeta. – Pastasti labak, ka tu tagad juties?

"Tagad ir daudz labak neka tagad." Nedaudz iemalkoju vistas buljonu un tas bija pagajis…

– Esi stipra, mana darga vecmamina, nepadodies! Viss paries, un tev un man atkal bus dazadas sarunas.

– Mes busim! – vecmamina parliecinati solija.

No ielas atskaneja izstiepta automa?inas signaltaure.

– Vecmamina, Violeta un Vlads atnaca pec manis. Vini velas man paradit zoodarzu. Vai jums ir labi ar manu celojumu? Ja vajadzes, palik?u majas un palik?u pie tevis…

– Ej, mila, ej!

Mate klusi klausijas vinu dialoga. Man aug laba meita,” vina smaidot nodomaja un garigi noveleja veiksmi.

Dusja apsedas aizmugureja sedekli un Violeta uzreiz pagriezas pret vinu.

– Musu zoodarzs ir loti labs! Jus busiet sajusma. Man patik tur eso?as zirafes, kuram nesen piedzima berns. Smiekligi!

Vlads tos izsedinaja autostavvieta.

– Es dodos uz auto tirgu. Es atgriezi?os pec divam stundam.