скачать книгу бесплатно
Gulta ar zveru
Edgars Auzin?
Ja atsakat virietim, kur? ir pieradis sanemt visu, ko velas, esiet gatavi, ka vin? klus par zveru......
Edgars Auzin?
Gulta ar zveru
Prologs
Es pamaniju Vina skatienu no talienes.
Sakuma vienkar?i jutos neerti, tad ?kita, ka pakausi saka degt. Ta ir divaina sajuta: no vienkar?a skatiena but nevieta, bet taja pa?a laika baidities apgriezties.
Tas ir ta, it ka jus magiski parceltu atpakal tala berniba, atkal klustot par mazu meiteni, kas stav tum?a gaiteni un baidas atskatities, jo tur ir briesmonis.
Kas ar mani notiek?
Man jau ir divdesmit viens, apkart skan trok?naina muzika un daudz cilveku.
No ka baidities?!
Es pat domaju, ka tas ir halucinacijas un neviens uz mani neskatas, un mana mezoniga iztele, ko atbalstija divi alkoholiskie kokteili, vienkar?i izspele nezeligu joku. Tacu situacijas absurduma apzina?anas nepadarija to vieglaku, tapec es tomer neticami centos un pagriezos.
Vin? skatijas tie?i uz mani.
Neskatoties uz aug?u un pilnigi neinteresejoties, ko es par to domaju.
Gar?, pat liels.
armenu, varbut gruzinu?
To nebija iespejams noteikt ar aci, tacu viens bija skaidrs: vina melnas acis burtiski urbas un sadedzinaja mani caurumu.
Vai ir iespejams tik atklati skatities uz meiteni, kas tev patik?
Acumirkli noversusies, nespejot izturet vizualo cinu, vina centas noverst uzmanibu, nesabalanseta no ?is intensivas un biedejo?as uzmanibas, un tad pilniba ieslideja ?auraja tum?aja kluba gaiteni, kur paslepas damu istaba. Ta ir tikai sava veida panikas lekme, un jums kadu laiku japaliek vienam. Mazliet auksta udens uz rokam un sejas, un tagad no atspulga uz mani skatijas dzivs cilveks, nevis izbiedeta ena.
Tomer, tiklidz es nedaudz nomierinajos un saku atjegties, draugs ielauzas tualete un burtiski uzbruka man:
– Leriks aizgaja, tu aizskreji uz tualeti, un Mi?a devas pie kluba ipa?nieka! Jus visi mani pametat! Man ir garlaicigi, Sonja!
– Es grasijos doties prom.
Galu gala, vai man nevajadzetu ?eit sedet muzigi?
Protams, manas prombutnes laika virietis, kur? uz mani blenza, bija aizgajis. Kapec vinam vispar esmu vajadziga? Rave. Vina nobijas kada nezinama iemesla del un izdomaja sev stastus. Skaisti – zinu, nu, skatijos un skatijos… Kapec man zel?
Pagajusi garam tum?ajam koridoram, pie izejas uz zali es apstajos miris.
Atkal.
Vin? atkal paskatijas uz mani.
Punkts tuk?s.
Tikai tagad ?is veselais, neskuvetais virietis staveja kopa ar mana drauga puisi tie?i pie musu galda. Es gaju ka uz Golgatu, samulsusi un kaut kadas nesaprotamas trisas parnemta, cinoties ar acimredzamo velmi atkal steigties prom un paslepties tualete.
– Meitenes, vai es jus jau iepazistinaju ar Deividu? Vin? ir ?i kluba un daudzu citu musu pilsetas iestazu ipa?nieks.
– Protams, tava dzim?anas diena! Mes loti gaidam kadas iestades atver?anu grieku stila, Mi?a teica, ka tu esi griekis,” Daria pasmaidija vienu no saviem burvigakajiem smaidiem, neparprotami interesejoties par vinu.
Brini?kigi! Vin? ir ari Mi?as pazina.
Jutot neveiklu un neizprotamu satraukumu, es meginaju nemanot attalinaties, bet melno acu skatiens burtiski piespieda mani pie vietas.
"Davids," virietis no sava auguma paskatijas uz mani un pastiepa roku.
“Sofija,” atbilde tika sniegta ar lielam grutibam, jo mele kluva koka un tik tikko vareja kusteties sausaja mute.
Tikmer liela roka panema manu mazo plaukstu un viegli to saspieda. Taja bridi ?kita, ka caur kermeni izskreja elektriska strava, un es pat parsteiguma noelsos, cen?oties nonemt aukstos pirkstus no dego?a rokasspiediena.
Mans apmulsums un daleji gib?anas stavoklis neslepas no melnajam, caururbjo?ajam acim, un virie?a seja izstiepas laiska smaida.
Sakuma vin? izskatijas pec traka maniaka, un tagad vin? nirgajas! Kads dupsis! Es biju mazdu?iga un mezonigi dusmiga uz ?o skaisto, augstpratigo puisi, uz savu draugu Da?u, kas ar vinu flirteja, un pat uz Mi?u, kas mierigi smaidija, redzot visu ?o kluso attelu, tapec es atravu roku un atravos.
"Uz visu," pakerusi savu maku un negaidot atbildi, vina izleca naktskluba foaje un tad apstajas, lai atvilktu elpu un izsauktu taksometru.
Pasteidzies un brauc prom no ?ejienes! Un galvenais ir atcereties saimnieka vardu un nekad neatgriezties ?aja pretenciozaja un dargaja kluba, kas man pek?ni kluvis nepatikams.
Pek?ni sajutu kada roku uz mana elkona, un, kad pagriezos, sastingu pilniga ?oka un situacijas neizpratne.
Tas bija vin?.
Ko ?is slepkava no manis velas?
"Nesteidzies, man ?odien ir lieli plani ar tevi," virietis ievilka zema, samtaina baritona ar vieglu aizsmakumu, ieskaujot jus savu smarzu aromata.
– Atstaj mani vienu! Tu mani biede! Es izsauk?u apsardzi!
Mans sa?utusi un izbiedetais sauciens bija noslicis kluba trok?nos, un mani meginajumi atbrivoties, ?kiet, vinu tikai uzjautrinaja, jo virmojo?ie virie?u smiekli pat apslapeja no zales basos skano?o muziku un nobiedeja mani vel vairak par jebkuru ?ausmu filmu. . ?i skana parklaja manu stivo kermeni ar milzigam zosadam, un es atkal bailigi ieskatijos tum?ajas acis. Man priek?a viena sekunde paradijas plesiga, skaista seja ar taisnu degunu, asiem vaigu kauliem un melniem rugajiem. ?is zvers petija un, ?kiet, iespieda atmina katru manis iezimi, izsalku?am acim parmekledams manu seju.
– Sen nebiju tos redzejis. Tu esi tas, ko es gribeju. "Rets eksemplars," vin? aizsmacis cuksteja tie?i man ausi.
Sajuta bija tada, it ka man virsu butu uzliets vannin? ar aukstu udeni, jo alkohola paliekas momentani pazuda, un man triceja rokas no kaut kadam savvalas dzivnieku bailem no vina un ?is briesmigas situacijas.
Meginajumi izlauzties ne pie ka nenaca, un milzigas rokas mani satvera un nesa aug?a pa kapnem ka lupatu lelli.
Protams, es saku spardit un kliegt, bet tas viss bija bezjedzigi, jo vin? mani saspieda ka netikums, un mana cikste?ana pazuda kadas dziesmas ritma. Ja pirms tam vel bija kadas iluzijas, tad tagad ir kluvis arkartigi skaidrs: ?is maniaks mani velk pie sevis, acimredzot nedzert teju un runat par laikapstakliem. Pilnigi iespejams, ka tagad mani izvaros, lai ari izskatigs, bet pilnigi sve?s un nevelams virietis, tacu es neuzvedos bezkaunigi un nedevu ne mazako iemeslu domat, ka esmu no tiem, kas piekrit ?adam lieta.
Manu acu priek?a pavideja koridors, durvis un aiz tam liels ar koku apgriezts birojs.
Vin? ir ipa?nieks. Tapec vin? mani vilka pie sevis.
Asaras sapigi dedzinaja manus vaigus, un es garigi noladeju savu izskatu, kas iepriek? bija mana lepnuma avots, jo tie?i ta del es tagad nokluvu tik bezceriga situacija. Tas nepavisam nebija tas, ka es sapnoju par nevainibas zaude?anu, tapec es tikai gribeju gaudot no bezspecibas un ?ausmam. Bija laiks nogibt, bet nav skaidrs, no kurienes mani pek?ni radas stulba drosme, un es nolemu nepadoties, pat ja vin? mani nogalinas.
Viena kustiba un mans kermenis jau atrodas uz liela adas divana. Vienu bridi galva ie?avas doma, ka, ja tikai pakluse?u, izture?u, tad varbut viss atri beigsies un griekis mani atlaidis? Es pat kadu laiku sastingu, par to domajot. Tomer mani no stupora izveda atslegas pagrie?anas skana. Durvis aizveras no iek?puses, un Zvers saka sapigi lenam tuvoties. Vin? izskatijas pec dzivnieka, kas bija sajutis laupijumu un gatavojas mesties.
"Es dasni maksa?u par visu, kas ?odien notiek."
– Atlaid mani, tas ir nelikumigi!
Atkal smiekli. Biedejo?s, vess un ieklust sirdi.
Kad vin? piegaja loti tuvu, vin? bez ceremonijam piespieda savas lupas manejas ar skupstu, kas bija parsteidzo?i at?kirigs no tiem, ko es sanemu no sava vecuma drosmigakajiem cienitajiem. ?is virietis neskupstija, vin? mocija un paklava ar katru specigo meles kustibu, dedzinadams mani ar melniem rugajiem un ar stipram rokam cie?i turot manu pakausi.
Es pretojos no visa speka. Vina sakoda un saplesa vina seju, pec ka vinu uzreiz nobiedeja vina asinu skats uz vinas rokam un iespejamais sods par to.
Bet likas, ka mana pretestiba ?aja cilveka tikai iededzina nevis dusmas, bet kaut kadu ?ausmigu uguni.
Ne, vin? mani neiesita.
Bet vai vin? mani sapinaja?
Ja.
Bluzes pogas, kas nolidoja, un atsegtas krutis plana apak?vela, un pec tam paceltie svarki, atsedzot mezginu zekes, kas parklatas ar krokam – tas viss bija biedejo?i un izskatijas nozelojami, tacu ?kita, ka pretejais virietis vel vairak izbauda notieko?o. , ka skaidri liecinaja vina satrauktas melnas acis un mu?u zona izspiedies uztraukums.
Man ?kita, ka bija pagajusi vesela muziba, kamer ilga musu duelis, no kura es neparprotami iznacu ka zaudetajs. Vin? vareja mani salauzt ar vienu roku un darit visu, ko gribeja.
Bet Zvers vilcinajas.
Vin? to izbaudija.
Vina drebes bija saplestas, lupa asinoja, rokas un krutis dega no kodumiem un rupjiem pieskarieniem, vina speki izsika, un vin? bija vairakas reizes lielaks par mani pec svara un izmera, tapec vin? nemaz ne?kita noguris. .
Beidzot, gandriz atnemta ceriba uz pesti?anu, neiztureju un keros pie pedeja trumpja, kas man bija: saku kliegt pirmo, kas ienaca prata:
– Lieciet mani miera, es esmu slima ar nopietnu venerisku slimibu!
Tas izdevas.
Vin? apstajas, bet turpinaja uzmanigi uz mani skatities.
Un es?
Es satveru ?os melus, it ka tas butu vienigais glabjo?ais salmin?, un saku burtiski aizrities ar asaram, kas sajauktas ar vardiem:
– Draugs mani inficeja desmitaja klase, protams, ka arstejos, bet zini, ka tas ir uz visiem laikiem.
"Tu melo," melnas acis mekleja mani, meklejot melus, bet es nepadevos.
Tikai ne?kiries, tikai neatdod sevi!
"Es zveru," maza un trausla, manas galvas aug?dala tikko sasniedza vina zodu, es staveju un triceju, sakrustoju pirkstus aiz muguras un drosmigi centos izturet teraudo skatienu.
sekunde.
Vel viens…
Visbeidzot, ka atlidziba par manam mokam, vina skaistaja, augstpratigaja seja paradijas vil?anas.
"Ejiet ara," zvers noguris sacija.
Es negaidiju atkartotu uzaicinajumu, un, pirms vin? pardomaja, es uzreiz atrados pie izejas, neveikli pagriezu atslegu un izlecu ka lode pa atvertajam durvim.
1. nodala
Atslegas pagrie?anas skana melnas koka durvis.
Es atkal esmu ?aja istaba.
Murgs atkartojas.
Skaists un labi gerbies briesmonis skatas tie?i uz mani.
Briesmas, kas izplust no vina, piepilda visu apkartejo un vienkar?i fiziski paralize mani.
Vin? zina.
Vin? zina, ka es meloju, un par to mani sodis.
Mana mugura ir pilnigi slapja no aukstiem sviedriem, un manas rokas un kajas tric tik loti, ka es gandriz nevaru notureties stavus.
Nav nekas cits ka ?is briesmigais virietis un zemiskas, lipigas bailes, kas sasaldeja visu manu butibu.
Kapec es atkal esmu ?eit? Ka vin? mani atrada?
Tum?ais skatiens deg cauri, un aukstas, vienaldzigas acis lasa mani ka atvertu gramatu…
Plesonigs smaids atklaj vina baltos zobus, kad es atspiezu muguru pret sienu, meginot atkapties.
"Es tevi sapratu, melis," cukst aizsmakusi balss.
?kiet, ka telpa saruk, un Zvers klust arvien lielaks… Man nav neviena, kas palidzetu un nav kur begt.
Zvers tuvojas, vina rokas stiepjas pret mani.
Neviens nenaks. Neviens mani neglabs.
