Glābiet raganu, vai nekromanti šeit ir kautrīgi

Uzgaidāmā telpa vairs nebija brīva. Cienījama matrona ieņēma dziļu mīkstu krēslu. Viņa aizsnauda, un viņas gludā roka ar tajā iespiesto cigarešu turētāju karājās pie grīdas. Ar katru krākšanu mežģīņu fiču nodrebēja un mēģināja aizvērt degunu. Sieviete šņāca un aizpūta krēmkrāsas auduma gabalu. Viņai abās pusēs sēdēja divas meitenes. Tas pats. Dvīņi. Viņus varēja atšķirt tikai pēc kleitu krāsas un stila. Smilšaini mati bija saritināti graciozās lokās un nokrita uz tieviem aristokrātiskiem sprandiem. Viņi pļāpāja par kaut ko savu, nepievēršot uzmanību burvei. Alisija bija apmierināta ar šādu izkārtojumu, un, kad viņa mēģināja apsēsties uz krēsla, viena no meitenēm satvēra rokas un nikni paskatījās uz raganu. Pļāpāšana pastiprinājās, un Alise tika burtiski ievilkta aiz rokām hobija pulciņā.

Runātāju vārdi bija Tīna un Mina. Pirmajā, otrajā, divdesmitajā skatienā nevarēja atcerēties, kurš no viņiem ir kurš, tāpēc, lai nemaldītos, jaunākais Gordons vienkārši pieklājīgi uzrunāja abus kā “Prestones jaunkundzi”. Viņu ieradumi un kustības bija identiskas. Iztaujāšanas procesā burve sāka pamanīt, ka viņi neapzināti kopē viens otru: viens bezsvara stāvoklī pieskārās šatelīnas kulonim, māsa atspoguļoja žestu, iztaisnoja cirtas un saņēma kopiju.

“Alicia,” pistāciju kleita ar mežģīnēm izskatās kā krēmīgs deserts, un burve piespiež sevi paskatīties uz sarunu biedru. "Vai tā ir taisnība, ka jūs vakar nolādējāt mēra dēlu?"

Alise domīgi piesita pa zodu, it kā lemdama, vai atzīties.

"Nedomājiet," violetā krāsa piestāv otrajai māsai, "mēs nevācam tenkas." Tas ir tik negaidīti. Ēriks Bernards nekad neizrādīja nekādu labvēlību Stenlija kungam, un pagājušajā naktī viņš tika manīts aizejam pie viņa uz īpašumu…

"Mēs no rīta dzirdējām baumas no tantes istabenes," "pistācijas" pamāja savai radiniecei, "saka raganas dēļ… Un viņas lāsti…"

Un pilsēta tiešām ir maza. Šādos gadījumos, pat ja viņi no lielas un pārpasaulīgas mīlestības piekauj visdārgāko sievu, tad pēc šķembas tas kļūst publiski zināms. Un ragana nezināja, kā reaģēt: pateikt patiesību vai izdomāt triku. Apzinoties pretīgo blondo, meitene iekoda lūpās un saspieda plāno porcelāna krūzi ar tik daudzsološu tvērienu, ka sarunu biedru krākošā tante būtu pamanījusi ķeršanu.

"Redziet, jaunkundze…" Alise iesāka, rūpīgi izvēloties vārdus, "Man būtu ārkārtīgi neērti apspriest šādus jautājumus bez paša Bernarda kunga, iespējams, viņš slēpj savus aizspriedumus…"

Smalks mājiens uz uztveres robežas. Tāds, kas runā par pieņēmumu neskaidrību. Un tantes Klotildes mīļotā brāļameita labi apguva intrigu zinātni, lai neizmantotu šādu iespēju.

"Turklāt… Attiecības starp Stenlija kungu un godbijīgo Bernarda kungu nav nekas tāds, par ko būtu jārunā meiteņu sabiedrībā…" vecais radinieks šņāca, it kā apstiprinot: tas nav tā vērts.

Meitenes nedaudz pavēra muti. “Violeta” nobolīja acis pēkšņā impulsā, lai noģībtu, bet, saņemot pļauku pa plaukstu, viņa pārdomāja. Alise iekšēji pasmīnēja: šajā stāstā viņai vairs nebija vietas, kur palikt aukstumā. Lai blondīne tagad nomazgājas no augstā vīriešu siržu mednieka titula.

– Vai tu negribi teikt…

– Ko tu dari? Par to viņi nerunā pieklājīgā sabiedrībā,” apliecināja ragana.

"Tas ir…" otrā māsa turpināja, "lāsts ir tikai attaisnojums satikties…"

"Ohh," pirmais iedvesa, "tas ir tik romantiski…

"Lai gan tas nav pieklājīgi," Alise ierunājās, malkojot tēju. Bet viņi viņu vairs nedzirdēja. Sarunu biedri uzreiz atcerējās dīvainu uzvedību, kas nebija raksturīga patiesam vīrietim, to pastiprināja viņa nevēlēšanās precēties, un dīvainību krājumu papildināja arī fakts, ka viņam ne ar vienu nebija attiecības.

Ragana sēdēja laimīga kā inkubators, kas bija nokodis savu aizliegtās mīlestības daļu un tagad priecājās par sāta sajūtu. Māsas čivināja, un tas viņai radīja tik labsirdīgu garastāvokli, ka meitene pati nepamanīja, kā viņa atkal kļuva ierauta sarunā.

– Kā ir ar baumām par Hlojas Bernāras un Stenlija kunga saderināšanos? – jautāja violetā jaunava, manāmi nolaidusi balsi, citādi padzīvojusi matrona sāka aizdomīgi nevienmērīgi krākt.

Alisija savilka lūpas. Nav tā, ka viņu interesē darba devēja iesaistīšanās, vienkārši tas viss izrādījās pēkšņi. Un viņas pašas joks uzņēma citu pavērsienu. Nav patīkami. Bet ārēji burve centās neizrādīt, ka viņu tas varētu interesēt, viņa vienkārši garāmejot teica:

"Varbūt saderināšanās ir tikai fiktīva…" meitenes piekrītoši pamāja ar galvu un atgriezās pie tveicīgās blondīnes, kura teica, ka neizdzīvos, ja viņa sirds cilvēks sasietu mezglu. Alise pamāja ar galvu un piekrita pareizajās vietās, tādējādi veicinot viņas interesi par mēra dēla neparastajām vēlmēm. Un tad es ar nožēlu sapratu, ka Bernāras kundzes eja saimniecības ēkā šodien bija tikai mājiens, ka Gregorijs jau ilgu laiku bijis aizņemts. Nu. Es negribēju, lai tas sāp.

"Alisija," čukstus vairāk nekā iepriekš, viena no māsām noliecās pār galdu, cenšoties runāt pēc iespējas klusāk. – Ko jūs domājat par savu darba devēju?

– Ko es varu domāt par viņu?

Tas, ka viņa turēja Gregoriju aizdomās par pagrīdes nekromantiju un šausmīgu temperamentu, nebija izrunāšanas vērts, tāpēc viņa rosījās apkārt kā odze zem raga.

"Nu, kā…" meitene vilcinājās un savilka savas pistāciju kleitas aproci. – Vai jums nav bail dzīvot ar viņu vienā mājā?

No kārtīgas meitenes puses tam vajadzētu būt biedējošiem, taču šī ragana pārstāja būt pirms aptuveni četriem gadiem, tāpēc viņa negatīvi pakratīja galvu un nozaga no apakštasītes pēdējo ogu grozu.

– Un tie stāsti, kas klīst par Stenlija kungu? – otrā satvēra rokas, un vecākā radiniece aktīvi rosījās savā krēslā. Visi klusēja kā pieķerti pusaudži ar “Austrumu mīlestības mākslas” eksemplāru.

Alisei nebija ne jausmas, par kādiem stāstiem mēs runājam, taču zinātkāre nav nevienas burves otrā daba, tā ir viņas būtība. Lai nenobiedētu pikanto sarunu, jaunākais Gordons ar klusu pielūgsmi uzlūkoja meitenes bezpajumtnieka kucēnam, kuram ļāva sildīties kunga kambaros.

"Pirms trim gadiem Stenlija kungs zaudēja…" te viņa vilcinājās, acīmredzot izvēloties ticamu sinonīmu vārdam "apturēta sieviete". – Izredzētais!

"Aktrise," "violeta" pārtrauca māsu. “Viņi satikās galvaspilsētā un dzīvoja šeit pāris mēnešus, un tad viņa pazuda. Stenlija kungs bija tik sarūgtināts…

Meitenes rotaļīgi pieskārās vaigiem un, aizmirstot par bēdām, turpināja:

"Un tad parādījās Vanesa…" Mīnas smilšainās cirtas šūpojās laikā, kad viņa sasvērās.

– Un pazuda?

Alise nevēlējās ņirgāties par tik delikātu lietu, taču skatiens, ar kādu dvīņi stāstīja noslēpumu, nevarēja atstāt viņu vienaldzīgu. Viņi, tāpat kā divas mazas meitenes ar lielām acīm, dalījās noslēpumā ar pieaugušo kaimiņieni.

– Satrakojies!

Skaļais čuksts grieza man nervus. Un burve paraustīja plecus. Alisija neuzskatīja sevi par tādu sieviešu tipu, kuru varētu nobiedēt stāsti par spokiem vecā kapenes. Taču tajā pašā laikā viņai piemita raganai iznīcinoša īpašība – aizdomīgums. Un tagad viņai ienāca prātā, ka rīt viņa ne tikai slēps no Gregorija nažus, bet arī zobu bakstāmos.

"Tas ir šausmīgs notikums," aiz muguras atskanēja zema balss, tā ka visi klātesošie nodrebēja. Pat tante.

Uz sliekšņa stāvēja kalsna, papīra trausla sieviete ar viļņainiem matiem uguns krāsā. Viņa saknieba savas karmīna lūpas un berzēja savus ķepīgos pirkstus. Studijas īpašniece un Alise nešaubījās, ka tā bija viņa, izskatījās apmēram piecdesmit gadus veca. Kopta, pieguļoša, kleitā, kas labvēlīgi izcēla figūras trauslumu, šuvēja telpā ielēja nicinājumu un aukstumu. Tāds, kas notiek aukstā rudenī, kad lietavas ir izmirkušas zemi un tā no mitruma kļuvusi irdena, sūkļaina. Alisija aizvēra acis, aizdzenot nokalstošā meža mitrumu. Viņa nopūtās, šķirojot komponentu aromātus: saldie cepumi, ogas; tēja ar oregano; audumi, diegi; no meitenēm – vaniļa. Ragana caur degunu ieelpoja gaisu, lai sajustu sulīgo burkānu zaļumu garšu, mēles galā dilles…

Savā dzīvē Alise bija pieradusi atpazīt cilvēkus pēc smaržām, ētera atbalsīm un eļļu viskozitātes. Un viņa ārkārtīgi reti sastapa eksemplārus, kurus varēja atcerēties pēc indes raksturīgajiem aromātiem. Hemlocks.

Tesa Rozenšteina uzaicināja dvīņus uz pielaikošanu un pēc ceturtdaļas stundas meitenes izgāja no veikala, aicinot burvi uz tēju. Viņu kompānija bija viegla un viegla, tāpēc Alise pieņēma uzaicinājumu. Un kalējs, pavadījis klientus ārā, izdvesa un jautāja:

– Protēžs vai saimniece? – krunciņa starp uzacīm izlīdzinājās un sieviete, šķiet, nolaidusi desmit gadus, nopietnas dāmas masku nomainot pret nogurušu šuvēju. Ragana vērīgāk aplūkoja savu kolēģi un nonāca pie secinājuma, ka cilvēki, kuri tik ātri un prasmīgi transformējas, protams, ir pelnījuši cieņu, taču tajā pašā laikā viņi ne drusku nerada pārliecību.

– Asistents farmaceita veikalā…

"Nāciet iekšā, palīgs," Rozenšteina kundze aicināja, smīnējot, it kā dotu mājienu, kur viņa ir redzējusi šādus palīgus.

Lai gan Alise mīlēja tērpus, tagad tie šķita tāds sīkums, ka viņa saburzījās, pielaikojot kleitas pa vienai, izvēloties no gatavām un nekādu baudu neizjuta. Meitenes meistare veica mērījumus, ja meitene nolemtu izdarīt kaut ko īpašu. Taču arī ar jau gatavajiem tērpiem ne viss gāja gludi: kaut kur vajadzēja apvīlēt apakšmalu, kādam palielināt ņieburu, tāpēc pēc pusstundas burve jutās kā adatas spilvens, un reiz viņa sajuta, kā tas ir, kad plāns metāls iegremdējas tevī. Šuvēja atvainojās un sūdzējās par savām rokām, kuras tagad nebija tādas kā viņas divdesmitgadniecei. Starp citu, sieviete necieta no sabiedriskuma. Ar apbedītājas profesionalitāti, kas savā laikā ir visu redzējis, viņa mehāniski pacēla apakšmalu, uzsprauda piedurknes un tikai tad, kad asistente sāka krāmēt pēdējo tualeti, teica:

– Prestonas māsām patīk tenkas, un nevajag ticēt visam, ko viņas stāsta.

"Paldies," Alise pārģērbās dzimtajā kleitā un tikai tagad saprata, cik tā atšķiras no vietējās modes: smagāka, stingrāka.

“Bet man ļoti žēl Vanesas…” šuvēja sastapās ar meitenes skatienu spogulī, un viņas bezkrāsainajās, kādreiz dzintarbrūnajās acīs pavīdēja skumjas. – Un ja jūs joprojām baidāties…

– Kur tev radās doma, ka jābaidās man, nevis man?

Alise nemitīgi skatījās spogulī, kā sarunu biedra acīs vispirms uzplaiksnīja dusmas, bet pēc tam sapratne un viltīgs smaids pieskārās viņas karmīna lūpām.

– Varbūt tev taisnība…

Sieviete atkāpjas aiz galda un sāk locīt audumus, savukārt durvju zvans atskan viltīga zīme par jauna apmeklētāja ierašanos. Alisei nebija jāpagriežas, lai saprastu, ka istabā ir ienācis burvis. Viņa sajuta uguns celiņu starp lāpstiņām. Viņi paskatījās uz viņu. Ar zinātkāri. Kā entomologs-naturālists skatās uz reto tauriņu. Viņa paraustīja plecus, un satīna lentes mugurā savilkās. Viņa nespēja pretoties un pagrieza galvu pret durvīm.

Jā. Gregorijs skatījās. Viņa skatienā šaudījās ierobežota vētra. Ļoti pievilcīgs. Alisija pacēla uzaci. Viņai atbildēja ar viltīgu aci un sakostu lūpu. Viņu pārņēma karstums no neslēptās intereses. Viņa iztaisnoja piedurknes un, nezaudējot cieņu, atgriezās pie spoguļa, jo saprata, ka viņai ir pārāk daudz jautājumu šim vīrietim. Bet viņa nav pārliecināta, ka ir gatava dzirdēt visas atbildes.

12. nodaļa

– Es pametu!

Alise nogūlās uz dīvāna un iztaisnoja svārkus abās pusēs. Viņa uzskatīja sevi par kaķi, kuru bija paņēmis labsirdīgs zēns, un šķita, ka viņa pārbauda ūdeņus: vai viņai vajadzētu sūdīties savā iecienītākajā rožu dārzā, vai arī viņa par to varētu tikt nodrabta? Viņa neplānoja atmest, bet pēkšņi viņai paveiksies.

"Jums nepatīk es, manas saimnieces pīrāgi vai mana bankas konta neierobežotās iespējas?" – deva mājienu par iepirkumu karieti Gregorijam un Alisei, nē, viņai nebija kauna.

– Es gribu brīvību un kanārijputni.

– Kāpēc kanārijputniņš? Pavisam nesen bija bruņurupucis…

– Tā kā pirmo nav iespējams iedot, vai jūs prasāt cenu par otro?

– Tu jau esi brīvs. Divu dienu laikā, kad mēs esam pazīstami, es neesmu pamanījis, ka jūs būtu ar kaut ko aizņemts.

Vai šis burvis deva mājienu, ka ragana bija dīkā? Ja vien viņš zinātu, cik daudz pūļu un tējas tika iztērēts, kamēr viņa uzzināja viņa noslēpumus. Un man ir vienalga, ka, zinot to, jums nav ne silts, ne auksts.

– Es pats uzrakstīšu ieteikuma vēstules jūsu vārdā. Tādas, ka mani visur vedīs ar kanārijputni un bruņurupuci.

– Es tos neparakstīšu.

"Es iemaisīšu belladonnu tavā rīta tējā un parakstīšu."

"Atgādiniet man neko neēst un nedzert no indes un pretlīdzekļu meistara rokām."

– Atgādiniet man neatklāt visas kārtis aiz spēles slota.

– Paturiet prātā, ka, ja jūs mani narkomānēs, es ēdīšu šīs lampiņas.

– Zarnu volvuls ātri uzkarsīs.

"Tu esi sajukusi."

Burvis salika rokas uz krūtīm, un burve aizvainojoši šņāca, tādējādi paužot šaubas par viņas ķermeņa glābšanas talantiem.

– Kāpēc es tev esmu vajadzīgs, Gregorijs?

– Katra kārtīga vīrieša dzīvē līdz trīsdesmit gadu vecumam ir jābūt sievai, apsargātai sievietei vai sirds dāmai. Ja šo trīs nav, es piekrītu raganai, kas mani uzturēs labā formā.

– Ļaujiet man jūs garīgi atbalstīt? Vairākas pilsētas tālāk, tā teikt?

– Kā ar sajūtu asumu?

Alise savilka lūpas smīnā, atceroties sarunu ar māsām un to, ka pilsētas gubernatora dēla izdomātajām jūtām bija pilnīgi dzīvs priekšmets. Nu, ja viņam kāro garšvielu, lai viņam tās ir. Šodien ragana to izsver bez maksas, mainoties.

Un nav tā, ka burvei nepatīk burvis. Pretēji. Un tā bija liela problēma, jo skaists vīrietis ar noslēpumiem ir gandrīz nāvējošs maisījums jebkurai zinātkārai dabai. Žēl, ka dažkārt risinājums var sagādāt lielu vilšanos. Tante Klotilde, Dievs, svētī viņas audzināšanas veidu, reiz sūdzējās, ka vienīgais, kas ir sliktāks par kungu ar pagātni, ir tas, kuram nav nākotnes. Tā, piemēram, piecpadsmit gadu vecumā ragana uzzināja, ka kādam baronam Palmeram patīk pielaikot sieviešu apakšveļu, kastelāns Viņa Majestātes vasaras rezidencē tik ļoti ciena monarhu, ka viņa portrets karājas viņa pavalstnieka tualetē, bet erchercogs. Vēdu mīl pātagas nevis staļļos. Viņas tante jau no mazotnes gatavoja Alisi pieaugušo dzīvei, nesaudzējot bērna psihi un znota nervus.

Kariete čaukstēja pa grantēto taku un bremzēja. Gregorijs izkāpa pirmais, galantiski pasniedzot roku.

– Vai domā palikt? – vīrietis jautāja, smīnot un turpinot spiest meitenes plaukstu.

"Dodiet man vismaz kanārijputni," Alisija skumji piekrita. Viņai īsti nebija izvēles, lai gan pavīdēja cerība, ka viņai tiks dota brīvība.

"Mēs neesam tik tuvi kanārijputniem," viņš paliecas pret raganu, "samazinieties ar augstprātīgo sarkano kaķi, kas nāk ēst peles, kā man apliecina Grēta, bet patiesībā ar kūpinātu cūkgaļu."

Vairāk par ugunīgām runām, karstām naktīm un dārgām dāvanām sievietes sabojāja vīriešu harizma un humors. Tā runāt pilnīgas muļķības ar pilnīgas nopietnības seju nav tas pats, kas lidojumā ķert pūķi aiz astes, ir jābūt talantam. Iespējams, ja ap burvi nebūtu tik daudz noslēpumu, sākot no līķiem un beidzot ar trakām meitenēm, Alise būtu rāpusi no sava ceļa, lai pagrieztu galvu šādam vīriešu pievilcības paraugam.

Pusceļā uz saimniecības ēku darba devējs nolēma atcelt visas savas privilēģijas ar vienu frāzi:

“Alicia, es gribētu, lai tu būtu elastīgāka attiecībās ar klientiem…” ragana pacēla uzaci, kas čukstēja: “Sastiprinies, grēciniece, citādi dabūsi ar slotu pa pieri.” Bet meitene nedarbojās tik labi ar grimasēm. – Vienojāmies par sadarbību. Un lai viens no viņa punktiem ir lūgums neiebiedēt nevienu blondīni…

Netitrs smaids bija liels panākums.

– Gregorijs, vai Hloja ir tava līgava?

Kāpēc šis jautājums radās pirmais? Vai viņi nevarēja kaut kā aizklātā veidā sākt izmeklēšanu?

– Nē, – muižas īpašnieks šaubīgi atzina, jau sajuzdams strihnīna smaržu savā rīta tējā.

– Draudzene? – tagad nācās izlocīties kā cirka izpildītājam uz virves duci elkoņu virs zemes.

– Nē.

– Klients, pacients?

– Alise, kāpēc šie jautājumi? – Nepietiek ar pašsavaldību, to arī jāprot izmantot, taču, kā burve pamanīja, pacietība nav vīrieša tikums.

"Tad atbildiet uz pēdējo," viņa pakāpās uz priekšu, spītīgi paceļot degunu. – Ja viņa tev nav neviens, kāpēc man klusībā paciest viņas apvainojumus?

Smieklu gaismas vairs nedejoja melnajos acu zīlītēs, tur apmetās auksta apdomība, un, ja ne mirkļa episkā daba, meitene būtu pārgājusi no kājas uz pēdu un pārrāvusi vizuālo pavedienu.

"Tāpēc, ka jums ir jādzīvo un jāstrādā šajā pilsētā," mierīga balss, atzīstot viņas taisnību. – Neatkārtojiet manas kļūdas, nevēršiet cilvēkus pret jums.

– Citādi ko? – Gordonu ģimenes mantiniece izaicinoši sacīja.

"Nekas…" viņš paskatījās uz viņu, it kā domādams, ko būtu vieglāk darīt: pārliecināt vai noslīcināt. – Es tevi neierobežoju: tu vari lamāties, taisīt skandālus, mētāties ar kājām un mest senus rokrakstus… Bet tikai ar mani…

– Tik pārliecināts par sevi? – Alise nošņāca, nolieca galvu uz sāniem un arī cieši aplūkoja noslīkšanas tēmu. Neviens burvis šeit nevar būt šausmas uz nakts spārniem.

"Jā," vīrietis mierīgi atbildēja. Viņa balsī nebija ne bravūras, ne narcisma, ne ļaunprātības. Viņš paziņoja faktu par savu necaurlaidību.

"Kā jūs sakāt, burvju kungs," ragana nomurmināja un izdarīja tieši to, ko saņēma atļauju: viņa uzsita ar kāju uz grants, aizcirta saimniecības durvis un iemeta darba devējam bērnišķīgu burvestību, kas nogriež visu pogas uz drēbēm. Un kas? Viņš pats to atļāva. Un, acīmredzot, no nenovērtētas laimes viņš uzsprāga daudzstāvu tirādē.

13. nodaļa

Māja gulēja. Tajā ieilgušajā, smagajā miegā tiek aizmirsts ilgi slims vecis. Katru vakaru viņš cer doties prom, bet spēks, atmiņas un ilgi barotais, slimais ķermenis neļauj. Un viņš nopūšas, mētājas un griežas uz robežas starp miegu un realitāti, noguris un noguris no dzīves. Viņam tas ir grūti, tas ir sāpīgi. Gaiss reibina ar kumelīšu un opija smaržām. Gulta jau sen mitra, kamīns izdzisis un siltumu nenes. Tādējādi biezie paklāji uz grīdas, kas nosedz nobružātos dēļus, kļūst piesātināti ar mitrumu.

Un tas bija dīvaini. Nepareizi.

Jebkura māja ir tās īpašnieks. Tagad jauns, spēcīgs, pilnīgi bez apspiešanas. Un kāpēc viņa dvēsele, kas slēpjas vecā muižas sienās, ir tik nomocīta? Kāpēc šeit nav sulīga spēka enerģijas, pikanta dzīvība un spēka smaržas? Kas noticis?

Ragana vienmēr ievēroja, ka māja izskatās pēc burvja. Pat mans tēvs visur varēja saskatīt cietos apņēmības tērauda pavedienus, dzelzs un asiņu un šaujampulvera aromātu. Māja bija monumentāla, ar zināmu snobismu un piekāpšanos. Viņš visiem stāstīja, kāds cilvēks sargā viņa sienas. Un šeit…

Meitene pieskārās mitrajam mūrim. Viņa atvilka roku atpakaļ, jo steidzīgi vēlējās noslaucīt viskozo plēvi no plaukstas. Kas notika ar viņa īpašnieku, ka viss kļuva piesātināts ar melanholiju un rūgtumu? Alise nesaprata, kā tas bija iespējams, ka dienas laikā tā bija vienkārša māja ar kraukšķīgiem grīdas dēļiem un rozēm vannās, bet naktī tā bija kapenes.

Viņa atgrūda pēcnāves asociācijas un iegāja virtuvē, kur zem griestiem lidoja maģiskas ugunspuķes. Tas viss ir daiļliteratūra, kurš saka, ka raganas mājvieta sākas ar pazīstamu (tos aizliedza maģiskā konvencija par rīcībnespējīgu radījumu tiesībām), katlu dziru pagatavošanai vai labu skursteni (starp citu, raganas atteicās no šī pārvietošanās veida kopš maģiskās teleportācijas parādīšanās). Īstas burves mājas vienmēr sākas ar tējas krūzi. Alise jau bija pieņēmusi, ka paliks šeit līdz pilnīgai tēva piedošanai, kas nenotiks ātrāk kā pēc sešiem mēnešiem, tāpēc viņa bija neizpratnē par virtuves piederumu izvēli. Atvilktnē bija neticami daudz trauku. Un mazie porcelāna un lielie māla. Alisijas uzmanību piesaistīja dūšīga, ne mazāk kā litru liela krūze ar nošķeltu malu, caurspīdīgā glazūrā, zem kuras bija redzams īsts pelēka māla raksts. Viņa paraustīja plecus un izvilka to.

Un tad gaitenī atskanēja skaļi soļi. Virtuvē ienāca mājas saimnieks. Ģērbies gultai: mīkstas platas bikses un brīvs krekls. Uz sliekšņa viņš nedaudz samazināja ātrumu, bet tad ieraudzīja, ka meitene sēž ar tēju.

"Šī ir mana krūze," aizsmakusi sacīja darba devējs.

"Es varu to nopirkt no jums," Alisija īgni piedāvāja, vērodama vīrieti, kas devās uz tējkannas pusi. Ragana nepamanīja nekādu īpašu naidīgumu no burvju mākslinieka pēc izjokošanas ar pogām, tāpēc viņa nepūlējās izskatīties jaukāka, nekā bija patiesībā.

"Es varētu vienkārši pajautāt…" viņš ierosināja un meitene samiedza acis. Un Gregorijs, uzlējis tēju un nolicis krūzi galda pretējā pusē, piegāja pie skapja.

"Mēs jau esam noskaidrojuši, ka man ir problēmas ar šo…" viņa beidzot izspiedās, saliekot kaklu un tumsā mēģinot redzēt, ko burvis tur čaukst. Ja viņš tagad no viena no plauktiem būtu izvilcis dūšīgu nazi, kas paredzēta, lai nogalinātu ļaundabīgo burvi, viņa nebūtu pārsteigta. Bet tā vietā parādījās skārda kaste un vīrieša zobos saspiests cepums.

– Kas? – viņas darba devējs gurkstēja, apsēžoties viņai pretī. "Man ir alerģija pret ingveru, un Grēta vienmēr slēpj no manis šīs piparkūkas."

Alise neticīgi paskatījās uz nepietiekami paēdušo alerģiju un tad, neko no sevis negaidot, atbalstīja elkoņus pret galdu, nedaudz piecēlās, lai būtu tuvāk, un gurdeni ieteica:

– Ja vēlies, es tev uztaisīšu eliksīru… Pret alerģijām?

"Es neesmu tik vecs, lai aizmirstu, ka jūs specializējaties indēs," burvis atbildēja ar smieklu dzirkstelēm savās nopietnajās tumšajās acīs.

"Indes ir visnoderīgākā nodaļa medicīnā," jaunākā Gordona pamācoši atzīmēja, atgriežoties savā vietā.

– Varbūt pretlīdzeklis?

– Dažreiz ir vieglāk pievienot indi, nekā to izsūknēt…

Saruna sastinga kā pakārts vīrs ar labu bende: nedaudz raustījās, bet vairs neizrādīja dzīvības pazīmes.

Alise joprojām mēģināja atšķetināt sava darba devēja noslēpumu. Kāpēc ir noslēpums… Viņa gribētu saprast, kāpēc viņš ir tik izlēmīgs viņas ziņā. Galu galā ir vieglāk viņu nosūtīt atpakaļ, runāt par viņas slikto raksturu. Vēl vieglāk ir vienkārši atlaist no visām četrām pusēm. Iespējams, tāpēc viņa vienkārši jautāja, nejokojoties un nesmejoties:

“Atlaid mani…” tas izklausījās nožēlojami un kaut kā pilnīgi bērnišķīgi.

"Tu man joprojām nepatīk," Stenlijs skumji rezumēja un aizklāja seju ar plaukstām.

Meitene īsi paskatījās uz Gregoriju no zem skropstām un atzina sev, ka viņš viņai patīk. Un tajā pašā laikā biedējoši. Taču līdzjūtība viņai nekad nebija tik ļoti aizmiglojusi acis, ka pašsaglabāšanās sajūta būtu notrulināta, tāpēc viņa gribēja iegūt vismaz kaut kādas garantijas par savu drošību.

"Alise, piedod, bet nē," stingri un bez iespējām, "lai arī kā man pašai tas patiktu…

– Ko, tev tas joprojām nepatika? – ragana dusmīgi nodrebēja.

Viņš paskatījās prom un pievilka matu šķipsnu pie auss. Viņš grozīja krūzi rokās un pieņēma lēmumu.

"Nu, paskaties uz mani," vīrietis pārāk vardarbīgi izteica. "Man ir desmit kalpi visā īpašumā, un tie ir vairāk nekā ģimene." Es pati tiku galā ar šīm mikstūrām un eliksīriem. Man nevajag sekretāru. Un asistents arī. Vai jūs tiešām domājat, ka mani ir iekaisusi vēlme, lai manā štatā būtu nepatīkama, kaprīza meitene?

Burve aizvainotā savilka lūpas par “nelabvēlīgo un kaprīzīgo”, bet klusēja.

– Un, ja tu… tu negribēji strādāt pie manis, kāpēc tu man iedevi aploksni ar vēstuli? Kāpēc jūs to nepaskaidrojāt tikai vārdos? Es neesmu tas jaukākais cilvēks, bet es tevi aizvestu uz teleportācijas staciju…

"Kāda ir problēma, dariet to tagad," meitene atkal paskatās uz burvi no zem skropstām un pamana, cik viņš ir nervozs.

– Un tagad es nevaru…

– Kāpēc, Gregorijs?

"Es parakstīju līgumu ar jūsu tēvu ar maģiju."

Vārdi iekrita mājas klusumā. Alisija sēdēja un sagremoja dzirdēto: tas ir, viņas tēvs ne tikai jautāja kādam senam draugam, bet arī prasīja no viņa garantijas, ko atbalstīja ar spēku. Un tos teorētiski ir iespējams lauzt, bet vieglāk pagaidīt, kamēr beigsies termiņi.

"Es varu tikai ļaut tev atgriezties pie sava tēva, viss pārējais, diemžēl…" viņš noplātīja rokas. "Man ir jāgarantē jūsu drošība, bet es nevaru ļaut jums iet, kur vien vēlaties."

Alise gaidīja kaut ko dzirdēt, bet ne šo. Nav tā, ka viņi abi būtu iekļuvuši maģiskās lamatās. Bet jums vismaz nav jāuztraucas par sevi.

– Kāpēc jūs vispār parakstījāt līgumu?

– Jo vakar mēs ar jums par visu vienojāmies, un šodien tu… Starp citu, kāpēc tu pārdomāji?

Jo vēl vakar burve nezināja, ka burvju kungs nēsā līdzi mirušas sievietes, jo vakar viņi viņai neteica, ka meitenes bēg no šī vīrieša vai kļūst trakas. Bet visu šo apsūdzošo faktu vietā Alicia teica:

– Tu un es nestrādāsim kopā…

Vīrietis apklusa. Un burve jutās tik neērti, it kā viņa būtu sēdējusi uz ezīša ar savu kailo nepatikšanas sajūtu. Mēģinot slēpt savu nervozitāti, viņa paskatījās prom, cenšoties neveidot acu kontaktu. Lai gan Alise bija apguvusi kāršu spēļu pamatmetodes, tik skaidri melošana sarunu biedram bija citā krāpšanās līmenī. Vai vismaz līdziniecei jābūt nepazīstamai, tad viņas sirdsapziņa mierīgi šņāca.