скачать книгу бесплатно
– Es tur studēju. Nu, ne tur, bet Atlantā, mācību centrā Bakhedā.
– Tātad esat no radošās nodaļas? – viņš interesējas.
– Jā, esmu rakstniece. Patiesībā jau reklāmas sastādītāja, bet tas izklausās gandrīz kā preču zīmju advokāts, vai ne? Mans tēvocis joprojām nesaprot, kā dabūju šo darbu bez juridiskās izglītības. Es mēģināju viņam paskaidrot, ka tas gluži vienkārši nozīmē teksta rakstīšanu reklāmām žurnālos un televīzijā, un es rakstu šos tekstus, taču viņš jautāja: “Tātad tu pieraksti citu cilvēku runas? Kā tiesas zālē?”
Ak, Keja, tu atkal novirzījies no tēmas.
Labi Koptais uzjautrināts skatās uz mani, it kā es būtu pārgudrs bērns. Cilvēki mēdz mani tā uztvert.
– Cik sen jau strādājat šeit? – viņš jautā, taču pirms paspēju atbildēt, sarunā iejaucas Freds Travino, aģentūras vadītājs un valdes priekšsēdētājs, kurš, izrādās, visu šo laiku ir stāvējis tepat blakus un ar neveselīgu interesi vērojis notiekošo. Kā gan es nesajutu viņa dominējošo klātbūtni?
– Ričard! Tonij! – viņš nodārdina, ejot man garām, lai paspiestu viņu rokas. – Prieks redzēt, ka bez problēmām atradāt ceļu!
– Jūsu reklāmas sastādītāja bija ļoti laipna un parādīja ceļu. – Ričards, labi koptais, man draudzīgi pamāj.
Travino atzinīgi pavīpsnā manā virzienā un nedaudz sarauc uzaci, tad pavada vīriešus pa stiklotajām durvīm uz priekšniecības telpām veikt viņiem vien zināmus darījumus. Kaut arī viņš reizēm ir augstprātīgs un skarbs, visi ciena Fredu Travino. Daļēji tādēļ, ka viņš zina, kā dibināt radošus uzņēmumus, un ir to darījis vairākkārt, nopelnot miljonus. Un daļēji tādēļ, ka jaunībā, kad dzīvojis Bostonā, viņš esot strādājis mafijas labā. Klīst baumas, ka viņš kādu esot nogalinājis. Travino par to izvairās runāt, taču arī nenoliedz.
Viņu negadās bieži redzēt, jo birojā Travino ierodas tikai, lai tiktos ar svarīgiem klientiem, bet pārējo laiku strādā kādā no saviem greznajiem dzīvokļiem vai jahtām. Kad man rodas izdevība būt viņa klātbūtnē, es kāri tveru katru viņa vārdu, jo, lai gan biedējošāks par baikeru bandas dalībnieku, viņš ir arī sasodīti gudrs. Un, kaut arī uzdrīkstos to sev atzīt tikai retu reizi (kad jūtos ļoti, ļoti pašpārliecināta… vai esmu dzērusi), man nebūtu iebildumu kādudien ieņemt viņa amatu.
Šīs domas iedvesmota un noraizējusies par “Little Kitty” reklāmu, es ašiem soļiem dodos uz liftu un priecājos, ka nesatieku Veroniku, biroja administratori. Viņu ir grūti nepamanīt, jo vienmēr valkā spilgti sarkanas, zilas vai zaļas tradicionālas havajiešu kleitas un pieskaņotus lakatus, ko pati šuj, izmantojot māsas sūtītos audumus no Trinidadas. Varu apzvērēt, ka viņa mani ienīst. Kad ienāku vestibilā, viņa vienmēr nikni uz mani skatās, it kā zinātu, ka šeit neiederos, un mana atlaišana ir tikai laika jautājums. Šobrīd viņa noteikti devusies pēc trīs ēdienu maltītes Travino īpašajai apspriedei. Tā noteikti ir ļoti nozīmīga tikšanās, ja jau Veronika pametusi savu posteni ar tālruņa aparātiem un šuvekli. Uz visiem telefona zvaniem viņa atbild, sakot “Labdien, STD!”, kas mums ar Benu šķiet bezgala uzjautrinoši. Aģentūras īpašnieki gan ir citās domās, taču katru reizi, kad kāds mēģina Veronikai aizrādīt, viņa demonstratīvi iedur adatu vudū lellītē, ko tur uz sava galda, un iepleš acis tā, ka aizbiedē it visus. Es būtu gatava uz jebko, lai iegūtu kaut desmitdaļu viņas pašapziņas.
Manā stāvā viss šķiet kluss, kad izkāpju no lifta un eju uz radošās nodaļas kabīņu pusi. Tad sadzirdu Džīnu Bofu, mūsu nodaļas praktikanti – precīzāk, sadzirdu, kā uz katra soļa viņas dizaineru zābaku papēži noklakšķ pa auksto, cieto grīdu. – Hei, Keja! ‘Brīt! – Viņas ņujorkiešu akcents ir tikpat biezs kā “Chanel No. 5” aromāts, ko viņa valkā.
Es jau sagatavojos sarunai, taču pēkšņi kaut kas novērš Džīnas uzmanību. – E! Foršs krekls! Tas ir no Džilas Sanderas pavasara kolekcijas?
Nometu savas brokastis uz rakstāmgalda un noskatos, kā eļļa no ceptās olas sūcas cauri plānajam papīra maisiņam. Mans vēders skaļi ierūcas. Eliots ir cilvēks, kuru šobrīd vismazāk vēlos satikt, taču viņš nāk tieši manā virzienā. Ņemot vērā to, cik daudz tukšu glāzīšu vakar bija sakrauts viņam priekšā, viņš izskatās pārsteidzoši labi. Viņš apstājas pie mana galda, ielūkojas papīra maisiņā, kas ir mana šī rīta vienīgā cerība uz ko labu, un izlasa uzlīmi ar sastāvdaļu sarakstu. Es savelku lūpas, cerams, veidojot ko līdzīgu smaidam.
– Sveiks, Eliot.
– Bekons? Īpašā K, tas padarīs tevi par īstu tauku blāķi. Varbūt tādēļ tu ģērbies milzīgos džemperos? Lai noslēptu pirmziemnieku puncīti?
Ēzelis. Viņam noteikti vajadzēja atgādināt, ka strādāju šeit vien dažus mēnešus. Un es neesmu pieņēmusies svarā, kā tas mēdz notikt ar dažiem augstskolas pirmajā gadā. Man šodien nav noskaņojuma, lai paciestu viņa ķircināšanu, kas tiek maskēta aiz stilīgi hipsterīgas asprātības.
– Es neesmu ēdis beigeli kopš… – Viņš palūkojas griestos, izliekoties, ka domā, bet es viņu pazīstu. Viņš nekad nedomā pats, bet liek citiem to darīt viņa vietā, un tad piesavinās idejas. – Šķiet, es pēdējo reizi apēdu beigeli laikā, kad flaneļa krekli vēl bija modē. Palūkojos lejup. Esmu par 99,9 procentiem pārliecināta, ka šorīt neuzvilku flaneļa kreklu, taču es ģērbos steigā un vēl raudāju. Kad pārliecinos, ka man mugurā vilnas džemperis, kas nebūt nelīdzinās flanelim, es vairāk par visu gribu viņam pateikt, nē, uzkliegt, ka pa šo laiku esmu apēdusi divus tūkstošus beigeļu, bet joprojām nevaru pieņemties svarā. Taču, zinot Eliota domu gājienu, viņš to uztvertu kā lielīšanos. Tā vietā ieilgst neveikla pauze. Es varu izdomāt tik daudz gudru atbilžu, taču, kad tās jāsaka skaļi, nespēju izspiest ne skaņas.
Es laikam būšu nevilšus saviebusies, jo Eliots mani nopēta no galvas līdz kājām kā plēsējs, kas sajūt, ka upuris ir ievainots. Nolādēts. Negribu, lai viņš redz mani nervozējam, bet šodien man trūkst spēka, lai izliktos.
Viņš veikli apgriežas uz papēža par 180 grādiem un, pirms došanās prom, izmet vēl vienu piezīmi, kam būtu jāvērš viss par labu.
– Tu taču zini, kas es tikai jokoju. – Viņš nozibina savus baltos zobus. – Visiem ir skaidrs, ka tu esi mana mīļākā rakstniece. Starp citu, kā sokas ar “Little Kitty” saukļiem? Es gribu pusdienlaikā redzēt tevi un Benu savā kabinetā. Ja jūsu manta nebūs graujoša, ripos galvas…
Nopietni? Kurš tā runā? Eliots pārtiek tikai no mušļa un lapu kāpostiem (izņemot brīžus, kad mēģina pierādīt savu epikūrisko pārākumu kādā no restorāniem, kam “Zagat” topā piešķirtas piecas zvaigznes), bet viņam pietiek dūšas pateikt ko tādu?
Viņam noteikti ir personības traucējumi, kāds Šizofrēniskā Napoleona sindroms vai kas tamlīdzīgs. Tajā pašā laikā es tomēr nespēju viņu ienīst, jo Eliots mani pieņēma darbā. Mani. No visiem pretendentiem. Šeit, “Schmidt Travino Drew”, kur visi ir tik sasodīti talantīgi.
Joprojām atceros darba interviju. Aci pret aci ar viņu. Viņam bija iepaticies mans portfolio, ko viņam bija nosūtījis darbinieku atlases speciālists, tādēļ viņš gribēja mani satikt. – Es esmu Eliots, bet visi mani sauc par E, – viņš bija stādījies priekšā, nepieceļoties kājās.
Cenšoties pietiekami stingri paspiest viņa roku, nomurmināju:
– Mani sauc Keja.
– Stilīgi. Saīsinājums no Keilijas? Keitas? Varbūt Kerijas?
– Nē. Vienkārši Keja.
– Skaidrs. Vēl stilīgāk, – viņš teica.
Eliotam ļoti patika mani reklāmu teksti. Un es aizliku labu vārdu par Benu, lai arī viņu pieņemtu. Neviens par to nenojauš, jo Benam ir tik patīkama personība, un viņš vienmēr tik pārliecinoši slavē mūsu darbu. Es priecājos, ka viņam šeit klājas labi, bet būtu jauki, ja viņš reizēm atcerētos, kam ir pateicību parādā.
Mana beigeļa sviestmaize ar olu sāk atdzist, taču man vispirms jāpagūst ieslēgt savu “MacBook” datoru un radīt ģeniālas idejas. Joprojām ne miņas no Bena. Nav tā, kas es gribētu viņu satikt. Nē, es pilnīgi noteikti negribu. Bet mums jāpabeidz šis darbs.
Kādā nomalē DžonDžejDžošs dzīvo? Konektikutā?
Man vajag kafiju. Un brīnumu. Skrienu pie kafijas automāta, apņēmusies problēmas risināt pa vienai, kad pēkšņi – bum! uzskrienu tieši virsū pasaules padauzu karalienei. Peitone. Arī viņa, protams, izskatās nevainojami. Tērpusies dizainera kostīmiņā un čūskādas zābakos, melnie mati tik spīdīgi, ka šķiet – viņai mājās ir arī personīgais frizieris. Kas pie…? Kā šie cilvēki var ballēties visu otrdienas nakti, bet trešdienas rītā izskatīties tik lieliski? Ko tādu spētu tikai profesionāļi. Vēl viens atgādinājums, ka esmu pilnīga iesācēja.
Peitone sev raksturīgajā manierē atmet matus pār plecu.
– Sveika. Kā tad klājas?
Nomurminu atbildes sveicienu, apgāžot statīvu ar “K-Cups” kafijas kapsulām. Viņai nav neviena uzsūkta ziluma, vismaz redzamās vietās.
– Dzirdēji par lielo darījumu? – viņa turpina.
Māju ar galvu kā muļķe, mēģinot izlikties, ka zinu, bet kārtējo reizi man nav ne jausmas, par ko viņa runā. Reizēm man šķiet, ka tādi cilvēki kā Peitone apzināti liek pārējiem (kā man) nojaust, ka viņi pieder pie kāda ekskluzīva kluba, kurā mums nav cerību iekļūt. Man nepieciešams viss gribasspēks, lai neizlietu pienu un neizbārstītu cukuru, kamēr gatavoju kafiju, taču Peitone noteikti pat nepamana, ka izturos savādi. Patiesībā, man šķiet, ka viņa īsti nepamanīja pat mani.
Drudžaini mēģinu izdomāt kādu zemisku piezīmi, kas to mainītu. Varbūt pieminēt video, jautāt, vai Bens viņai samaksāja? Pirms pagūstu pieņemt lēmumu, pieklakšķina Bofa un sāk komentēt Peitones “Marc Jacobs” džemperīti. Izmantoju izdevību izvairīties no tālākās sarunas un atgriežos pie sava galda.
Laiks pārskatīt savas piezīmes “Little Kitty” saukļiem. Neizskatās labi. Nepavisam. Sāku klabināt datora taustiņus:
Pabaro savu kaķi ar labāko murrību.
Ņam ņam! Ņaudoši labs!
Mincīgs paldies par vakariņām!
Pietiks kalambūra, Keja. Tu vari izdomāt ko labāku.
Bet “Little Kitty” jaunā stratēģija nekam neder. Viņi var plātīties ar savu “lielisko garšu” cik grib, taču kamēr viņi nav piespieduši kaķu īpašniekus pašus pagaršot barību, tam nav nekādu pierādījumu. Pat es tam neticu. Esmu paostījusi šo kaķu barību, un tā ož pēc Eliota riebīgajiem lapu kāpostu kokteiļiem. Fuj.
Man prātā iešaujas kāda doma, un mani pārņem patīkams satraukums. Kā negudra spaidu datora taustiņus. Šis ir pavisam cits virziens, taču vismaz atbilst patiesībai. Un, ja pasniegšu to pareizi, tas sniegs emocionālu gandarījumu; kaķu īpašnieki noteikti norīs šo ēsmu. Cerams, ka ne burtiski. Tā smaka…
Es pavērsīšu notikumu gaitu pozitīvās sliedēs, izglābšu mūs no atlaišanas un kļūšu par Supersievieti, kādu Bens visu šo laiku patiesībā meklējis! Mēs vairs nebūsim tikai jaunākā radošā komanda.
Nākamā pietura – radošo direktoru asistenti. Un pēc tam – uzmanies, Eliot, es minu tev uz papēžiem! Kad šis viss būs galā, Bens gribēs mani skūpstīt uz lūpām.
Pasniedzos pēc beigeļa un sāku negausīgi ēst, turot to vienā rokā, kamēr ar otru turpinu rakstīt. Dievinu šo iedvesmas stāvokli, kad, pirkstiem kustoties, vārdi plūst paši no sevis kā debesu dāvana. Nevaru sagaidīt, kad Eliots šo ieraudzīs. Kela vienmēr teikusi, lai ņemu lietas savās rokās. Es prezentēšu šo un pārsteigšu gan Eliotu, gan Travino. Vairs neslēpšos aiz Bena platās muguras.
– Šurp, kaķīt draņķīt! Šurp, kaķīt draņķīt!
Velns! Kurš mani iztraucēja?
Palūkojos augšup un redzu DžejDžošDžonu ieslīgstam savos krēslos. Viņi izskatās daudz sliktāk par savu bezbailīgo vadoni. Par spīti tam, viņiem pietiek spēka mani kaitināt. Aiz viņiem parādās Bens. Viņš nomet savu sporta somu uz mūsu kopīgā rakstāmgalda un nomurmina: – Čau, Kej.
– Tu izskaties kā sabraukts, – uzrunāju viņu. – Un, starp citu, paldies, ka atstāji mani vienu ar “Little Kitty” kampaņu.
– Ufff… mincīšu barība, – Bens ievaidas, izklausoties kā viens no puišiem.
Viņš lēnām pasniedzas pēc cepures un T krekla, ko viņam atnesu, uzlūkojot manu pusapēsto brokastu sviestmaizi.
– Gribi gabaliņu? – Pastumju to viņa virzienā kā izlīguma zīmi.
Sajūtot cepto olu, Bens iestenas. – Es laikam vemšu. – Un viņš skriešus metas uz tualeti.
Es sēžu pārāk tālu, lai dzirdētu viņa rīstīšanos, taču es dzirdu, kā Peitone iespiedzas. – Fūūūj!
Ja man vajadzētu izvēlēties vienu labu notikumu šajā smagajā rītā, tas būtu šis.
izliecies, līdz izdodas
Eliots sāk ar brīdinošu ievadu. – Šim darbam es jums devu trīs dienas laika. Tā ir vesela mūžība. Kopola varētu uzņemt “Krusttēvu” daudz īsākā laikā.
Mēs ar Benu esam ieslīguši viņa “Eames” krēslos, kas šobrīd nešķiet uz pusi tik ērti kā parasti. Ir dažas minūtes pāri pusdienlaikam, un esam uzaicināti atklāt savas kārtis “Little Kitty” projektā. Šajā partijā mēs nevaram vinnēt naudu vai jaunu automašīnu. Ja paveiksies, iegūsim vienvirziena biļeti atpakaļ uz reklāmas skolu.
Mēs cenšamies pēc iespējas labāk pasniegt to mazumiņu, ko esam paveikuši. Kela vienmēr saka: “Izliecies, ka izdodas, līdz patiešām izdodas.” Noteikti tā viņa vienas nakts laikā kļuva par francūzieti.
Bens paļaujas uz savu harizmu, mēģinot tā kompensēt nepabeigto darbu. Viņš sāk klāstīt lieliskās idejas reklāmas izkārtojumam: skaisti kaķu tuvplāni kontrastējošos melnbaltos toņos. Taču Eliots nav tik viegli piemuļķojams un, tā kā mums nav vizuālu materiālu, ko viņam prezentēt, viņš nenotic mūsu apmānam. Viņš jautā, vai tas ir viss, ko esam paveikuši, un es nolasu savus kalambūra saukļus, kas situāciju tikai pasliktina.
Skolā mācīja, ka regulāras radošās pārbaudes ir noderīgi orientieri, vienojoties ar radošo direktoru par idejas attīstības virzienu.
Taču, Eliotaprāt, vienošanās nozīmē pakļaušanos viņa iecerei. Es varētu atgriezties savā skolā ar vieslekciju par to, kā lasīt cilvēku domas; strādājot “Schmidt Travino Drew”, to nākas apgūt. Ja neizdodas nolasīt domas, jāiztiek ar otru labāko variantu – pielīšanu.
Sāku svīst, un man kļūst nelabi, lai gan šajā situācijā nelaba dūša ir sliktākais, kas varētu atgadīties. Birojā visi zina par filmas “Eksorcists” cienīgo ainu ar Benu vīriešu tualetē. Pat ja kāds savām ausīm nedzirdēja vemstīšanos, tad noteikti atpūtas telpā dzirdēja Bofas piecsimt reižu atkārtoto atstāstījumu par to, cik “fuj, pretīgi” tas bija. Nesaprotu, kā tai meičai ir tik daudz laika, lai tur uzturētos. Viņa noteikti tur neiet, lai ieturētu maltītes; neesmu viņai rokās redzējusi neko vairāk par diētisko kokakolu. “Diet Coke” bundža un jebkas “Marc Jacobs” radīts ir viņas mīļākie aksesuāri.
Uz īsu brīdi iedomājos, ka varētu visu glābt, pastāstot Eliotam par savu jauno ideju. Taču vēl pirms esmu saņēmusies, Eliots sāk savu biedējošo “es esmu tik ļoti vīlies” runu. Viņš runā tādā pašā tonī kā mana māte simtiem reižu pirms viņa, un, ko tādu dzirdot, es katru reizi sabrūku.
– Tur laukā ir simtiem tādu kā jūs, kas būtu gatavi nogalināt, lai varētu dzirdēt manus padomus, – Eliots brīdina. – Ja nespējat pieslēgties pareizajai attieksmei pret darbu, kas nepieciešama šajā aģentūrā, es atradīšu komandu, kas to spēs. – Tālāk viņš vēršas tieši pie Bena. – Kāds nīkulis pēc pāris glāzītēm tekilas vairs nespēj saņemties, lai izveidotu reklāmu kaķu rijamajam?
Eliota monologa vidū atveras kabineta durvis. Paceļu skatienu un ieraugu nākamās sliktās ziņas. Durvīs stāv Uzvalks, ģērbies kā dienās, kad nav jātiekas ar klientiem – augumam perfekti pašūtas auduma bikses un rūpīgi izgludināts krekls ar uzkrītošu apdruku, kas vēsta: esmu pieklājīgi ģērbts, taču NEESMU grāmatvedis.
– Kā iet ar reklāmu? – viņš jautā. Iespējams, Eliotam Uzvalks patīk, jo viņš nesāk klaigāt par to, ka pārtraukts pusvārdā.
– Kādu reklāmu? – Eliots raugās tieši Benam acīs, līdz viņš ierauj galvu plecos, un tad pievērš skatienu man. Es jau esmu sarāvusies un nespēju uz viņu palūkoties.
– Es runāju ar klientu. Rīt mēs vēl neapspriedīsim pasūtījumu, tā vietā dosimies neformālās pusdienās. Tādēļ jums ir vēl 24 stundas laika, – stāsta Uzvalks.
Viņš runā nopietni? Tie ir labākie jaunumi, ko spēju iedomāties. Paceļu galvu, lai pārliecinātos, ka tas nav joks. Uzvalks skatās man tieši pretī. Viss mans prieks izplēn. Uzvalks zina, cik vēlu vakarā vēl biju darbā. Viņš ir pietiekami apķērīgs, lai saprastu, ka strādāšana pa vakariem un Eliota strostēšana pierāda manu neatbilstību šim amatam.
– Šī ir jūsu laimīgā diena. Tagad pazūdiet no mana kabineta un izdomājiet, ko iesākt ar šo kaķu būšanu. – Eliots pievēršas savam telefonam un sāk lasīt ziņojumus tā, it kā mūsu tur vairs nebūtu. – Rīt no rīta es gribu jūs redzēt atpakaļ kabinetā ar reklāmu, kas liks mūsu klientam no laimes mest kūleņus.
– Kaut gan… viņš ir 70 gadus vecs, – piebilst Uzvalks ar pavisam nopietnu sejas izteiksmi.
Es nespēju noturēties un tik skaļi iespurdzos, ka pat paģirainais Bens velta man skatienu, kas nepārprotami nozīmē: aizveries, mēs jau gandrīz esam drošos ūdeņos.
– Vai man divreiz jāsaka, lai pazūdat? – Eliots piedraud.
Nav gan. Mēs ar Benu gandrīz skriešus pametam kabinetu. Uzvalks noteikti tūlīt izstāstīs Eliotam, ka strādāju stundām ilgi, lai uzrakstītu tās pāris muļķīgās frāzes, ko prezentēju. Nav svarīgi. Mums ir diennakts, lai izdomātu jaunus “Little Kitty” saukļus, un es to paveikšu! Tagad man tikai vajag paciņu riekstu, nedaudz Bena palīdzības, un par ļaunu nenāktu arī emocionāls gandarījums, redzot, kā Peitone biroja vidū paklūp ar saviem desmit centimetru augstajiem papēžiem un piezemējas uz sejas. Bens saļimst vienā no mūsu kabīnes krēsliem. Es tā vietā atbalstos pret sienu. Patiesībā pat jūtos labi, līdz Bens atgāž galvu un aizver acis tā, it kā tūlīt grasītos aizmigt.
– Esmu pārsteigts, ka tev nebija neviena labāka saukļa, – viņš beidzot saka. – Parasti tev ir simtiem noderīgu frāžu. Šoreiz pat es nevarēju nomaskēt trūkumus. Vai tad tu vakar nepaliki birojā, lai strādātu?
Paliecos uz priekšu, lai labāk saskatītu. Vai tas tiešām ir Bens? Tas pats Bens, ko pazīstu? Nevar būt. Mans Bens zina, ka komanda sastāv no diviem cilvēkiem, nevis no viena, kas padara visu darbu, kamēr otrs nodarbojas ar Mis Manhetenas mutes dobuma izpēti.
– Nopietni? – Tas ir vienīgais, ko spēju pateikt, lai pēc iespējas kodolīgāk ietvertu savas domas, neļaujot balsij trīcēt tāpat kā manai sirdij. Jau otro reizi divu dienu laikā. Ko viņš iedomājas? Un ko es esmu iedomājusies, ja gaidu no viņa ko vairāk?
Šķiet, Bens saprata, ka pārkāpis robežu, vai varbūt saklausīja kaut ko manā balsī, jo beidzot atver acis un palūkojas manī.
– Es negribēju tevi aizvainot. Es tikai… es zinu, cik ļoti tev nepatīk saņemt brāzienu no Eliota.
Tā ir taisnība, taču neliek man justies labāk.
Tad Bens atkal aizver acis un ievaidas: – Jēziņ, kaut es vakar nekur nebūtu gājis.
Tas gan man liek justies labāk. Vai Bens nožēlo vakardienu? Ne tikai izdzerto tekilu, bet arī notikušo ar Peitoni?
Aizturu elpu, cerībā, ka Bens turpinās runāt. Pēc pāris sekundēm tā arī notiek.
– Es noteikti negrasos to jebkad atkārtot.
Cerība! Vēl ir cerība! Ja varu cerēt uz Benu, varu cerēt, ka izdosies arī “Little Kitty” reklāma.
Gandrīz ielecu savā krēslā un piebīdu to tuvāk Benam.
– Tātad plāns ir šāds… – sāku stāstīt. Jūtu, kā manī pamazāk atgriežas spirgtums. Varbūt, nedaudz papūloties, mums izdosies sadarboties tikpat veiksmīgi, kā skolas laikā Atlantā. Tikai es, Bens, uzkodas un mūsu idejas, ko apspriest līdz pat vēlai naktij.
– Pateiksim, ka ejam uz veikalu izpētīt konkurentu kaķu barības piedāvājumu. Un tad mēs varam doties strādāt uz kafijas bāru. – Es runāju pieklusinātā balsī, lai dzirdētu tikai Bens. – Ja gribam izlobīt kaut ko no “Little Kitty” stratēģijas, mums vispirms jātiek laukā no šejienes.
Bens dod priekšroku darbam birojā, jo uzskata, ka ir svarīgi būt redzamam. Ne tikai datora vai telefona ekrānā, bet arī vecmodīgajā veidā – kolēģi un priekšnieki pamana darbinieka klātbūtni un domā, ka viņš cītīgi strādā. Es savukārt uzskatu, ka birojā visi būs daudz priecīgāki, redzot mūs atgriežamies ar lieliskiem rezultātiem, nevis visu dienu skatoties uz Bena joprojām zaļgano seju.
Es vēlos radīt ko tādu, no kā visiem aizrausies elpa. Turklāt es jau vakar paguvu pietiekami ilgi raudzīties tukšā ekrānā, klausoties biroja vecā sildītāja trokšņos. Vēl jo vairāk – ja man vēlreiz nāktos sastapt Peitoni, visu manu radošo enerģiju izsmeltu plāni par to, kā apgriezt viņas kaulaino sprandu.
– Aiziet, ejam, – čukstu Benam. Brīvība ir tik tuvu. Es gribu dabūt viņu laukā no šīs ēkas, lai mēs būtu divatā. Kā agrāk. Varbūt viņš paskaidros, kas tieši notika tajā video, ko redzēju, lai gan arī tas nav nepieciešams. Ja vien es atkal sajustu, ka esam draugi, sajustu šo patīkamo tuvību, es zinātu, ka viss vēl nav zaudēts.
Bens cieši palūkojas manī, un es visiem spēkiem pūlos neizkust viņa smaragdzaļā skatiena priekšā. Redzot tādu skatienu, aizmirstas pat vieglā vēmekļu smaka, kas pilda mūsu darba kabīni.
Visbeidzot viņš ierunājas. – Okei. – Bet varbūt tas bija: – O, Keja. – Sava neparastā vārda dēļ es nekad nespēju atšķirt šīs divas frāzes. Bet tam nav nozīmes, jo Bens jau krauj pildspalvas un piezīmju kladi savā pleca somā. Tātad izlemts.
Savācu savas mantas ātrāk nekā jebkad iepriekš, nedodot Benam laiku pārdomāt savu lēmumu, un pēc mirkļa jau soļoju garām administratores galdam.
Pēdējais, ko dzirdu, pirms Bens iekāpj liftā man blakus, ir Veronikas atbilde uz telefona zvanu: – Labdien, “STD”?
