скачать книгу бесплатно
Zvaigznu kugu desants: pilsonis
Edgars Auzin?
Zemes Federacija turpina karu pret milzu kukainiem. Kads jauns zens, Tomass Vuds, iestajas armija. Tikai pec iesaukuma dienesta izcie?anas vin? var iegut pilsonibu, bez kuras pa?reizeja cilveku stavokli neko nevar panakt. Tomass sapno iet skola, lai nodro?inatu sev laimigu nakotni, tacu kara laika vin? sak mainit savus uzskatus.
Edgars Auzin?
Zvaigznu kugu desants: pilsonis
1. nodala
– …es iestajos Federalo brunoto speku armija uz laiku, kas nav isaks par diviem gadiem, vai ilgaku, ja Federacija to pieprasa.
Beidzot teikt zverestu, es nolaidu labo roku un paskatijos apkart. Virsnieks pelekaja uniforma deva komandu izklist, un visi lenam vilkas uz izeju. Tur biju es, karavirs. Vel viens solis tuvak manam merkim. Divi vai tris gadi dienesta, un es bu?u pilsonis. Kajas mani nogalina. Pilsoniba ir ista bilete uz labaku dzivi. Vare?u dibinat gimeni, stradat valdiba, sanemt pensiju un pabalstus. Un, pats labakais, Federacija apmaksas manas macibas. Velns, es nevaru sagaidit. Nekadu komunalo istabu un sintetiskas partikas. Man bija nepiecie?ams gads ?adas dzives, lai izlemtu iestaties armija. Lidz divdesmit gadu vecumam es dzivoju bernu nama, un Federacija sponsore un apmaksa visu. Es labprat tur atgrieztos. Gar?igs ediens, skola, ekskursijas. Viss ir bez maksas – tikai jabut gribetajam. Bet, kad vini tevi izlaiz, tev nepaliek nekas. Bez pilsonibas nevar dabut labu darbu, nevar pat nopirkt kartigu apgerbu. Tu neesi cilveks, ne sabiedribas dala. Es to vairs negribu. Es kalpo?u, maci?os un labi dzivoju.
Sapnojot par savu skaisto nakotni, es turpinaju staigat gar militaras iesauk?anas biroju, sekojot tiem, kas ?eit paliek, lidz aizbrauc uz macibu vienibu. Lielaka dala ?eit eso?o cilveku ir tadi pa?i nabadzigie cilveki ka es. Mums nav nekur citur doties, un mums nav iemesla doties. Labak ir pagaidit ?eit dienu vai divas. ?eit vismaz ir pienacigs ediens.
Musu gids mus aizveda uz pavisam atsevi?ku eku. Neparsudzot nevienu vardu, vin? vienkar?i pamaja ar roku divstavu gultu virziena un aizgaja. Musu pagaidu kazarmas bija ka angars: cetras sienas un griesti. Tikai talaja sturi staveja dazi desmiti kreslu milziga televizora ekrana priek?a. Tur dro?i vien bija ieslegts kads federalais kanals. Nometusi kurpes un uzlekusi uz aug?eja plaukta, es gandriz uzreiz zaudeju samanu.
– Divu cilveku kolonna. Ne, ja, ja. Tas nozime, ka esi divnieku kolonna! Ne tik tuvu, tu turies rokas! Labi, nostajieties leja. Jus abi turpat. Jus divi aiz vina, un tad katrs no jums, labi? Tagad mes saksim ar kreiso kaju. Pierodiet pie tas. Tagad, sekojiet man, mar?.
Tas butu smiekligi, ja nebutu skumji. Mes visi bijam stulbi ka elle. Un mes visi paklupam, sitot ar kajam cilvekam priek?a. Apskatoties apkart, es pamaniju, ka visiem karaviriem, kas gaja garam musu zosu pulcinam, bija tikai viena reakcija – zel. Kaut ka pat kluva neerti.
Mes diezgan ilgi staigajam pa militaras iesauk?anas centru, man nebija ne jausmas, ka ?i eka ir tik milziga. Musu komandieris jeb formejuma priek?nieks, nezinu, ka vinu nosaukt, savaca daudz papiru, ka ari musu formejuma sapulcinaja papildinajumus no citiem angariem. Ara mus sagaidija dazi majori. Kapec majors? Nu, vini visi bija krasainas un kvalitativas drebes, vinu sejas bija labi pabarotas, bet visvairak izcelas tas, ka vini skatijas uz mums ka uz kaudzi sudu. Tas bija apmeram tas pats, ka es pirmaja reize skatijos uz sintetisko partiku. Aizmugure staveja ar savam somam, tajas dro?i vien bija daudz jukas. Es nevaru sagaidit, kad redze?u vinu sejas, kad vini to visu izmetis. Musu pagaidu priek?nieks atri visus uzcela un aizveda aiz ekas.
Aiz iesauk?anas biroja atradas glits piezeme?anas laukums, uz kura staveja neliels kvadratveida kugitis. Tas bija neliels desantkugis DR-4 "Viking". Asa priek?gala kabine savienojas ar sparniem, kuru malas skatijas perpendikulari uz leju. Zem sparniem atradas pasazieru nodalijums. Izskatijas, it ka kugis butu apskruvejis pasazieru konteineru. Ja, ekranos tas izskatas daudz mazaks. Iek?puse vareja ietilpinat gandriz piecdesmit cilvekus. Atveras divas durvis, un no tam iznaca vairaki virie?i tada pa?a uniforma ka musu komandieris. Bez liekas rosibas mus visus ieveda iek?a un sasedinaja.
Mus nogadaja kaut kur kalnos, un apkart kalniem bija izzuvusi un saplaisajusi zeme. Ta atgadinaja sals purvu. Pati baze bija Federacijas identitate. Monumentala, vienota, nekas lieks. Izveidotas karaviru kolonnas mar?eja vai iesaistijas vingrinajumos. Dazi pulki valkaja kaujas brunas un nesaja ierocus, ko iepriek? biju redzejis tikai zinas. Tas viss raisija vel nebiju?u sajusmu. Sadali?ana kazarmas un formas terpu sanem?ana ar lietam pagaja ikdieni?ki. Pec tam sakas macibas. Tris mene?us mes nodarbojamies tikai ar fiziskajam macibam un macibam. Katru dienu laiku pa laikam. Bet tas ir pat labi, es ceru, ka ari pareja dienesta dala aizrites tikpat atri un viegli. Musu komanda kluva arvien specigaka. Visi cits citu pazina, vismaz pec varda. Mans galvenais sarunu biedrs bija kaimin?, kas guleja uz aug?eja plaukta, – Luiss Peress. Kupls puisis, apmeram divdesmit divus gadus vecs. Luiss jau ilgu laiku bija meginajis dzivot bez pilsonibas, un no vina atrunam sapratu, ka vin? bija saistits ar noziedzigo pasauli, un tagad, acimredzot, bija nolemis sakt jaunu dzivi. Smiekligakais ir tas, ka es par vinu neko nezinaju, iznemot vina vardu. Instruktori atstaj loti maz laika socializeties, un viss, par ko mes runajam, ir sudzibas par macibam, sapni par gardiem edieniem un, protams, sievietem. Kareivis Peress bija no tiem virie?iem, kuriem patika parspilet savus milas panakumus, un, ja es vinam vareju ticet diena, kad parvacamies uz kazarmam, tad tagad es vinam neticeju. Pirmaja diena vin? bija noskupejis usas, un uzreiz izskatijas par duci gadu jaunaks. Tagad es nespeju vinu iedomaties ar sejas apmatojumu. Runajot par edienu, ?eit tas bija uz pusi no dabigiem produktiem, man gandriz bija asaras, kad no rita nobaudiju putru. Daudzi cilveki reageja tapat, jo vini jau bija apedu?i sintetisko sudus. Otra puse no devas bija pilnigi maksliga, lai tie, kas nekad to nebija edu?i, varetu pierast pie tas gar?as. Talakajos kaujas lauka nosturos karavirus ar istu partiku biezi vien neboja.
Macibas turpinajas. Mus saka biezak pacelt nakti. Pargajienu laika mums saka dot papildu svaru. Viss sapluda nebeidzama atkartojumu plusma. Sakuma mes biezi kludijamies un sanemam kadu dazadibu soda veida. Tagad es saku maldities par dienam.
Groundhog Day beidzas ar musu jauna skolotaja – kaujas apmacibas instruktora serzanta Jana Praceka iera?anos, kur? uzreiz visiem sabojaja garastavokli.
– Karaviri, jums jasaprot viena vienkar?a lieta. Jus visi dodaties uz kaujas vienibu. Nekadu garnizona dezuru, nekadu aizmugures sardzes darbu vai ko tamlidzigu. Tagad frontei vajadzigi jauni karaviri, tapec pec trim mene?iem jus visi dosieties nogalinat mikroautobusu lieluma kukainus. Vai jus saprotat?
– Ja, kungs!
– Labi padarits! Ja jus nesaprotat, es jums to izskaidro?u. Jums ir tikai tris mene?i. Ja vien jus nevelaties nomirt pirmajas piecas kaujas minutes. Viss, ko es tev tagad iemaci?u, izglabs tavu dzivibu vai kada blakus stavo?a cilveka dzivibu. Jusu macibu laiks tiks saisinats lidz divam stundam nedela. Jus ari saksiet jaunu nodarbibu, kura apgusiet arakulus. To uzvedibu un fiziologiju. ?odien mes saksim ar tavu brunu un iepazistinasim tevi ar kaujas ierociem. Vai tas ir skaidrs?
– Ja, kungs!
– Labi, labi.
Pabeidzis monologu, serzants mus aizveda uz ?autuvi, iepriek? tur bijam biju?i tikai vienu reizi, mums paradija visas galvenas vienibas atra?anas vietas ekas. ?autuve bija tuk?a, ja neskaita divus serzantus, kas to vadija.
– Labi, viri. Iepazistieties ar Morita MK2 serijas automatu. Tas ir galvenais brunojums, gandriz katra vieniba ir aprikota ar ?adam "Moritam" ar nelielam modifikacijam. Nakamaja sesija mums bus instruktaza un pilniga specifikacija, kura siki izklastisim, ka rupeties par ?o ieroci, ta galvenas problemas un dazadus piestiprinajumus, kas tam pieder. MK2 ir tikai paris gadus, un tie var viegli caur?aut mazo blezu caulas, ar kuram jus parsvara sastapsieties. Ar maziem es domaju tris metrus garu radijumu, kas spej skriet lidz cetrdesmit kilometriem stunda, rapties pa stavam klintim un izdzivot pec visu loceklu no?au?anas.
Pec pauzes serzants pasniedza ?auteni, lai visi to redzetu. Ierocs ?kita briesmigs, plesigs un diezgan smags. Bez tris mene?us ilgas apmacibas es nebutu spejis skriet ar ?adu ?auteni ne tikai visu dienu, bet pat ne dazas stundas. Kad ierocis tika atdots intendantam, kur? staveja blakus Pracekam, serzants no plaukta izvilka jaunu ieroci.
– "?is ir TW202-1 Morita Sokola acs. Divsimt divi tiks izsniegti jusu vienibai divos eksemplaros. Tikai tiem, kas spes mani parsteigt, par ko es loti ?aubos. Jus visi ar to sanemsiet pamatapmacibu. Tas ir snaipera ierocis, kas paredzets lielam lidz videjam attalumam.
Atkartojis parbaudes proceduru, serzants ka burvis izvilka jauno slepkavibas ieroci.
– Un musu kolekcijas dargakmens. "Moritas karabine", ta nonaks pie tada cetes komandiera, kadu es iecelsim pec diviem mene?iem. Karbine ir rets eksemplars, ta ir izgatavota no izturigakiem un karstumu izkliedejo?iem materialiem, kas lauj ?im "puisim" iz?aut pat simts patronas nepilnu piecu sekunzu laika. Ja tas butu atkarigs no manis, es ar to apgadatu katru no jums. Bet ?obrid ?is lozmetejs ir vertigaks par visu jusu vienibu. Tapec to sanem tas, kur? mani vismazak kaitina.
Karabine bija vel smagaka, domaju, ka Luiss un vel paris pui?u varetu ar to skriet pa kalniem, bet ne es. Ta bija mazliet ertaka, tai bija daudz specialu stiprinajumu, dro?i vien papildu aprikojumam. Ta ir skaistule, tas ir skaidrs.
– Pulcejieties, karaviri. Un pedejais gabals, pec kartas, bet ne pec nozimes. Ta ir fragmentacijas granata MX-90, vieniga cita granata, ko jus atradisiet mobilaja kajnieku karaspeka. Tas ir pretkajnieku ierocis, kas eksplode dazu sekunzu laika. Tomer at?kiriba no 20. gadsimta rokas granatam tai piemit parsteidzo?i augstas spragstspejas ipa?ibas, nevis tikai ?auj ?rapneli. Atcerieties, ka ar granatu nevar nogalinat kukaini. Jus, protams, varat meginat iebazt to kukainam mute, bet es jums apliecinu, ka ir vieglaki naves veidi. Tiem ir vienalga, vai tas ir ?rapnelis vai trieciens. Jus varetu kadu no tiem deaktivizet, bet diemzel vini neiekrit pa vienam. Devinnieki tiek izmantoti, lai uzspridzinatu ekas, sabruktu tunelos un ka pedejais lidzeklis. Kadi jautajumi?
– Serzants, kungs! Karavirs Djumonts. Par kadu pedejo iespeju mes runajam, sers?
Velas mazgatajs nolaida galvu un bridi koda lupu, pirms atbildeja. Vin? skatijas tie?i karaviram acis, un vina seja iemirdzejas viegls smaids.
– Pedeja iespeja atri nomirt, ierindnieks Dumont. Kad jums beigsies municija un visi jusu biedri bus miru?i. Kad kukaini tevi dzis ka vilki tru?us, tu velesies, lai tev pa rokai butu vecais labais MX-90. Jus to panemat, karavirs?
– Ja, kungs.
Pec ?i monologa iestajas neliels klusums. Es ceru, ka man nevajadzes sevi uzspridzinat ar granatu. Es negribetu mirt no sava ieroca.
– Labi, kareivji, pulceties apkart. Es pilnigi aizmirsu jums paradit, ka ?is ir M-9 daudzfunkcionalais nazis. Tas nak kopa ar jusu personigo ieroci. Ari tas jums ir jauzrauga un jauztur tirs. Daudzi no jums, esmu parliecinats, uzreiz aizdomasies, kada jega no naza cina ar radibam, kuras nebaidas no granatam un kuram nepiecie?amas lielkalibra – brunu?aujo?as lodes? Parsteidzo?i, bet Federacijas militaro ekspertu apkopota statistika liecina, ka karaviru vidu vispopularakais priek?mets ir daudzfunkcionalais nazis. Tas var noderet dazadas situacijas. Mes ar tiem nodarbosimies, kad saksim macibas arpus nometnes. Es domaju, ka mes to nosauksim par ?odienu. Kadi jautajumi? Tad labi. Tad sekojiet man, mar?.
Sekojot serzantam Pracekam rindas, es aizdomajos. Beidzot kaut kas interesants. Vel tris mene?i macibu un tad uz fronti, un tad mes lidosim, un tad mus sadalis. Tas varetu but jau gads. Mans sapnis tuvojas.
2. nodala
Macibas ievilkas un ievilkas. Katru dienu es uzzinaju kaut ko jaunu. Salidzinot ar nebeidzamajam fiziskas sagatavotibas un macibu stundam, ta bija ista paradize. Serzants Praceks izradijas labs cilveks, tacu ar loti pesimistisku pasaules redzejumu. Ka vin? mums reiz paskaidroja, nav jegas kliegt un sodit tos, kas iet boja pirmajas desmit kaujas minutes. Galu gala visa taktika un zina?anas, kas mums tiek uzspiestas, ir rakstitas ar asinim. Mobilo kajnieku asinim. Kludas kludas nepiedod, tapec labak centisimies tagad, neka velak kersim savus biedrus pa gabalu.
Kop? tas neaizmirstamas dienas, kad pirmo reizi satikam serzantu, ir pagaju?i divi mene?i. Mums ir stastits par visam zirneklveidigo sugam, ar kuram cilvece jebkad ir saskarusies. Par to paradumiem un vajibam. Lai gan, ja atmetam visu to barenibu, viss noved pie strategijas "Ugunsmuris", kad karaviri lielakas ugunsspejas del vienkar?i nelaiz radibas sev tuvuma. Turklat mums nav citas izveles. Ka paskaidroja Praceks, mes esam iesaukti, ta sakot, "mobilakaja" vieniba. Nekadu smago ierocu vai brunuma?inu. Musu vienibas darbojas ka avangards parvieto?anas laika un ka frontes aizbazni aizsardzibas laika. Attiecigi musu zaudejumi ir vislielakie. Serzants mazliet apsaldeja tableti ar to, ka pec diviem dienesta gadiem mes noteikti varesim doties demobilizacija, ja, protams, nodzivosim. Viss ar vina raksturigo smaidu. Attieksme pret mums ka pret topo?ajiem likiem mus motiveja vairak neka draudi un sitieni. Domaju, ka daudzi butu piekritu?i saisinat musu gule?anas laiku, tacu ?eit dienas rezims tiek ieverots lidz sekundem, tapec ?ada iniciativa tika nogremdeta jau pa?a aizmetni.
Mes uzzinajam daudz jauna par Federacijas karaspeka veidiem, kugiem, ar kuriem mums naksies stradat, un brunuma?inam. Izradijas, ka Federacijas speki reti izmanto brunuma?inas, kuras es vairakkart biju redzejis uz Zemes masu nekartibu apkaro?ana. Praceka skaidrojums bija tads, ka tajos ir parak daudz kludu un kaujas ma?inas nav pietiekami manevrejamas. Ar lielgabaliem un lielgabaliem, kas bija aktuali apvieno?anas karos uz Zemes pret cilvekiem, arahnidi rikojas ka ar konserviem. Visadiem tankiem, pa?gajejam vienibam un tamlidzigam vienibam vienkar?i nav laika reaget uz draudiem, kad kukainu ordas sak rapot no visam pusem. Turklat, lai atbrivotos no zirneklveidigajiem, ir jaiznicina vinu pazemes pilsetas, un tur nevar iebraukt ar cetrdesmit tonnu smagu transportlidzekli. Tapec Federacijas speki palavas uz smagajam aizsardzibas platformam virszeme un mobilajiem kajniekiem zirneklu pilsetas. Pret lielajiem zirnekliem karaspekam ir lieli lielgabali, bet pret lielam mazo kriteriju koncentracijam tiek izmantota artilerija ar ?avieniem un aizdedzina?anas ladiniem.
Mazajiem, ja, pareizi. Mus aizveda uz petniecibas centru, lai mes varetu apskatit ?o behemotu. Apzina, ka bija vajadzigs tikai viens trieciens, lai pargrieztu testa govi uz pusem, vel aizvien mutulo mana prata. Un tas, ko arahnids pec tam izdarija ar nabaga dzivnieka kermeni, lika gandriz pusei komandas iztuk?ot vederus.
Daudzi no ceto uzreiz aizdomajas, ka vini varetu aizsargaties tuvcina pret kukainiem. Patiesiba nebija nekada veida. Standarta zirneklveidigais sver gandriz cetrus simtus kilogramu, un vina kepas var caurdurt lidz pat desmit centimetru terauda, nemaz nerunajot par cilvekiem. Serzants Praceks paskaidroja, ka musu brunas, kas sastaveja no kiveres, vieglas brunas, celgalu un elkonu uzlikam, bija paredzetas, lai pasargatu mus no ?rapneliem un nelieliem nobrazumiem, nekas vairak. Pat medicinas virsnieks, ierindnieks Gibsons, drizak arstetu smadzenu satricinajumu un garigas slimibas lauka apstaklos, neka meginatu glabt to, kas palicis pari pec tik?anas aci pret arahnidu.
Visas ?is zinas smagi iedraga vienibas morali. Ja nebutu serzanta Praceka un saspringta grafika, daudzi butu padevu?ies.
?odien, divus mene?us pec musu kaujas apmacibas, mes sakam lauka macibas. Trisdesmit dienas pirms nosuti?anas uz fronti mes macisimies karot kalnos, alas un atklata apvidu. Nezinu, ka parejie, bet es, tapat ka Luiss, esmu satraukts. Es jau sen esmu velejies izbraukt no vienibas. Macibas notiks ar elektriskajiem ierociem, pret citiem vienibam. Ak, es aizmirsu, Luiss tagad ir kapralis. Praceks vinu iecela par cetes komandieri. Nezinu, kadus kriterijus vin? izmantoja, bet pagaidam lielajam puisim klajas labi. Jau nedelu kapralis Perezs vada musu ceto macibas un Praceka prombutnes laika uznemas komande?anu. Sakuma es biju cerejis klut par cetes komandieri, bet tagad saprotu, ka tas ir amats, ar kuru saistas vairak problemu neka privilegiju.
– Aaaah, kuce.
Mani atkal ir parnemis elektribas trieciens. Musu otrais vieniba jau tris nedelas dzivo ?ajos stulbajos kalnos. Rit mums beidzot ir jaizkapj no ?ejienes. Tas bija ?ausmigi. Nav ediena, nav miega. ?eit tika nogadatas divpadsmit vienibas, desmit no tam ar tadiem pa?iem jauniesauktajiem ka mes, bet atliku?as divas veido veterani, kas tika atvesti rotacijas un atputas nolukos. Vini ir treneju?ies uz mums kaujas salago?ana, ka man uzticejas viens no tiem sudiem, sededams man blakus uz klints un ?aujot uz mani elektriskos ladinus. Tas bija pirms cetram dienam. Kop? ta laika mes parvietojamies daudz piesardzigak, bet ?odien mus atkal parsteidza. Man likas, ka esmu teicis, ka velos but cetes komandieris. Ha! Tagad vairs ne. Luiss vienmer ir pirmais. Jau pirmaja diena vini saprata, ka vin? ir lideris. Musu vieniba saprot, ka uzbrukums ir sacies, kad Luisu parnem konvulsijas. Tas ir mazliet smiekligi, bet tas klust mazliet nekontrolejams. Visi ir satrauku?ies, visu laiku skatas apkart. Man pa?am sakas neliela paranoja. Bija ta, it ka mus visu laiku verotu. ?aviens vareja nakt no jebkuras klints. Mes centamies vispar neiet alas, mes tur patveramies tikai nakti, pusi no cetes liekot sardze. Visa ?i kalnu greda bija caurvita ar tuneliem, tapec ienaidnieks vareja izlekt no jebkuras vietas. Tre?aja diena mes meginajam iziet cauri kalnam – mes pat nenojautam, no kurienes mus ?auj. Mes gulejam tur gandriz 24 stundas. Tagad visi ir pieradu?i pie elektriskas stravas triecieniem, protams, tas nav patikami, bet pec stundas varam turpinat celu. Zel, ka mes nevaram apvienoties ar citiem jaunpienacejiem. Serzants Praceks, pirms vin? mus atlaida, deva mums skaidru un vienkar?u uzdevumu. Iznicinat visus ienaidniekus – kalnos nav draugu. Vismaz mums bija iespeja tikties ar parejiem jauniesauktajiem. Mes un vini biezi kludijamies, paklupam un kritam nogazes. Tagad ir daudz labak, tu pie visa pierodi. Bet es, esmu parliecinats, tapat ka parejie, domaju, ka mes cinisimies ar arahnidiem, ja mums nav nekadu izredzu pret karaviriem.
– Nu, vareja but ari sliktak. Es domaju, ka jus nodzivosiet vismaz pusstundu. Tev ir laiks lidz ?ovakaram, lai sazvanitu gimeni, atpustos. Rit no rita tu un vel cetri citi kareivji dosieties uz kugi, kas aizvedis jus uz jusu dienesta vietu. Es nezinu, kas bus jusu komandieris. Jus tur dosieties ka aizvietotaji. Tatad jus uz vietas iepazisieties ar saviem komandieriem. Tagad visi atputieties! Atputieties!
Serzanta runa bija isa, bet ko gan citu vareja gaidit no cilveka, kur? gandriz desmit gadus ir pavadijis, apmacot tadus iesacejus ka mes. Vinam dro?i vien ir biju?i tuksto?iem tadu lautinu ka mes. Mes visi izklidam uz savam mazajam kazarmam. Neviens nebija pieradis neko nedarit. Diez vai pietika energijas higienai. Un te mes bijam. Nezinot, ko darit, es nolemu vienkar?i kartigi izguleties. Pirma lieta, ko es iemacijos armija, bija gulet. Jebkura laika un jebkura vieta. Iepriek? nekad neesmu sudzejies par miega trukumu, bet tagad domaju, ka bez problemam varu gulet piecpadsmit stundas.
Un ta mes beidzot devamies cela. Vienibas pec kartas iekapj vikinga. Se?i mene?i manas dienesta gaitas ir beigu?as. Tagad es vairs neturu ceribu, ka atliku?ais laiks bus viegls un vienkar?s. Galvenais ir atcereties, ko mums macija, un tad es sagaidi?u galu.
Desanta kuga rampa tuvojas. Mes vairakas reizes esam treneju?ies nolaisties uz dazada veida reljefa, bet tagad sajuta ir citada. Es nekad iepriek? neesmu bijis kosmosa. Federacijas transportkugos vajadzetu but novero?anas klajiem, varbut mes varetu tur noklut un ielukoties, vismaz vienu reizi ielukoties. Man bus jaaicina Luiss, lai palidz. Ka kapralim vinam butu lielakas izredzes ieklut.
Es pasmaidiju, skatoties uz Peresu, kur? sarunajas ar kaiminiem. At?kiriba no manis Luiss bija sabiedrisks puisis un labi sapratas ar visiem musu vieniba. Ne jau tapec, ka es ar kadu butu konfliktejis, bet, ja es tiktu nogalinats, tikai pats Luiss butu satraucies. Lielaka dala ?o pui?u devas dienet pilsonibas del, bet macibu laika gandriz visiem tika ieaudzinatas militara dienesta un patriotisma idejas. Mums biezi bija politiskas nodarbibas, un es pats daudzkart biju par to domajis, tacu spitigi turejos pie saviem uzskatiem. Protams, butu gruti ieiet cilvekos, bet, nostradajot, puse no darba butu padarita, turklat visgrutaka puse. Es nepamaniju, ka aizmigu.
"Baltais valis", kapteina Adelaida Ricarda komandetais kugis, bija iespaidigs. Milzigs transportlidzeklis, gandriz puskilometru gar?. Uz ta nebija nekadu ierocu, tas bija tikai kravas kugis. Kopa ar mums uz klaja bija gandriz divi tuksto?i karaviru, lai to papildinatu. Nemaz nerunajot par lielu daudzumu paligmaterialu, partikas un medicinas piederumu. Tas viss tiks nogadats uz karantinas zona eso?o kosmosa staciju. Pa?a kukainu dzivotnes mala. No turienes mes tiksim parcelti uz citiem kugiem, lai nokomplektetu garnizonus planetas, kur pa?laik notiek kaujas.
Bija parsteidzo?i viegli ieklut novero?anas telpa. Juras kara flotes pui?i – augstpratigi sudi sudraba formas terpos – teica, ka vini jau redzeju?i pietiekami daudz bezgaliga tuk?uma, tapec tadiem zilajiem kajniekiem ka mes ta vienmer bija briva. Man gribejas izlauzties ara un konfrontet vinus, tacu Luiss bija modrs un atri visus izklidinaja. Daudzi pui?i praktiski iekartojas skatu laukuma. Neviens mus neizdzina, un mums bija daudz briva laika. Kartiba uz kuga bija daudz mierigaka, un mums bija tikai viena prasiba: netraucet pilotu darbu.
Mums izdevas sazinaties ar pui?iem no citam vienibam. Neviens nezinaja, kas notiek fronte. Visi bija svaigi jauniesauktie, tie?i no macibu skolas. Jauni pui?i un meitenes. Smiekligi, ka mes visi vieniba bijam pui?i. Nekad iepriek? par to nebiju domajis. Serzants no pretuzbrukuma komandas, kas apsargaja kugi, mums izskaidroja situaciju. ?adas vienibas ka musu reti kad uzkavejas garnizona uz ilgu laiku, mes biezak darbojamies prom no galvenajiem spekiem. Atra parvieto?anas pa vissarezgitako apvidu, flanga triecieni un, pats galvenais, vabolu pilsetu izkliede?ana jauktas grupas, starp kuram nav sievie?u. Tas tika skaidrots ar to, ka ne katra meitene fiziski iztur ?adu tempu, turklat ir speciga psihologiska slodze. Ja virspuseji – tran?ejas, pie lidma?inas stures vai smaga lielgabala "Volnorez" skatiena kaujas damas sevi parada lieliski, tad ka tunelu zurkas un esmas kukainiem vinas pec paris mene?iem no kara sakuma vairs netika vervetas. Kauns, es nevaru teikt. Varbut tomer tas ir labi, jo mes dro?i vien par vinam cinitos. Mes visi esam mazliet piekusu?i, tapec vini mus dro?i vien bija verveju?i, pamatojoties uz musu psihologisko profilu. Fiziski mes visi esam loti at?kirigi. Luiss ir gandriz par galvu garaks par mani, un ierindnieks Prohorovs ir par tadu pa?u galvu zemaks.
Desmit dienas aizlidoja acumirkli. Un mes tuvojamies nose?anas piestatnei kosmosa stacijas piestatne. To sauca par Bergbri?a cietoksni. Kaujas stacija flotes un sauszemes operaciju atbalstam. Gandriz cetrus kilometrus augsta un apmeram divus kilometrus diametra. Stacija bija ka nagla ar kugu doku ka vacinu.
Izkapjot no kuga, virsnieki mus uzreiz sa?kiroja. Viens no viniem, jauns un tievs puisis, paveleja mums sekot vinam. Es nedzirdeju vina vardu un tikai turpinaju skatities uz stacijas iek?pusi. Mes gajam gandriz divdesmit minutes, lidz nonacam sava pagaidu patversme. Mus sagaidija pieci cinitaji, kas skeptiski uzlukoja musu loti inteligentas sejas. Vienam no viniem bija leitnanta svitras. Vin? spera dazus solus uz priek?u.
– Sveicinu jaunpienacejus, es esmu leitnants Adams Hils, jusu jaunais komandieris. Un ?is ir Tre?ais vieniba, kurai jus visi tagad esat pie?kirti. Ka redzat, musu zaudejumi ir lieli. Tapec es nevare?u retinat vienibas ar veteraniem. Turklat mums nav laika forme?anai. Tapec katrs no maniem viriem ienems desmit viru vienibas komandiera vietu. Kapralis Perezs un pedejais piektais eskadrons bus aiz manis. Kadi jautajumi?
Es joprojam biju mazliet sasists, tapat ka parejie pulka pui?i. No visa ceta izdzivoju?i tikai pieci? Kas tur, alingi, notiek? Tacu klusums ilgi nepalika. Devmonts, musu vienibas balss, uzdeva jautajumu.
– Sers, ierindnieks Devmonts, sers! Cik slikti tur ir, sers?
– Slikti, Devmonts, slikti. Cetrsimt ceturtais mobilais kajnieku pulks, kura dalibnieks jums tagad ir tas gods but, jau devinus mene?us cinas uz planetas B4-A1-L jeb Baala. Musu vieniba, ka jus dro?i vien zinat, cinisies bacilu pilsetas. Turklat uz planetas ir daudz kalnu gredu, kuras savus miteklus labprat buve lidojo?ie arahtas. Ari ar tiem mums bus jacinas. Pulka ir cetri "tunelslidotaju" rotas, no kuram tikai viena – musu – var cinities. Tatad, pui?i, tas ir ne tikai slikti, tas ir patie?am sudigi. ?ovakar guliet, cik vien gribat, rit no rita mes dodamies uz Baalu. ?ovakar pulksten astonos es jus instrueju. Vai tas ir skaidrs? Atbrivots!
3. nodala
– Pamosties! Kusties, kusties, kusties! Piecas minutes, lai sakoptos. Tad izkartojieties rinda pie brunotavas pec brunam un ierociem. Pasteidzieties, iesaceji.
Kareivis Bapoto, kuru leitnants Hils bija norikojis mus pieskatit, staigaja pa gulamtelpu, rokas salicis pari krutim. Vin? bija vel veseligaks par Luisu, un es pats nekad nebiju sudzejies par savu augumu, tacu tagad pret vinu jutos ka berns. Bapoto bija terpies kaujas brunas, ar moritu, kas vinam karajas par labo plecu. Izskatijas, it ka kaut kas butu noticis uz Baala. Vakardienas instruktaza musu jaunais cetes komandieris teica, ka blepi tur cetrsimt ceturta iecirkna aiznemtaja posteni pastaviga spriedze, tacu pla?a meroga uzbrukumus neveic. Galu gala esot biju?i daudz interesantaki merki. Uz planetas bija vairakas pilsetas, kuras bija nostiprinaju?ies lieli Federacijas speki, un tie?i tas tika pastavigi uzbruktas. Bez kolonistu pulka tur atradas ari nezinams strategisks objekts. Izskatijas, ka taja atradas svarigi zinatnieki vai pat psi vienibu macibu centrs, tacu mums nebija jazina, kas tas ir. Es pat nepamaniju, ka man bija laiks nomazgaties, apgerbties un panemt personigo ieroci. Parbaudijis visas siksnas un aizdares, es pagriezos mugura, lai ierindnieks Prohorovs varetu parbaudit, ka viss turas mugura. Desmit sekundes velak es jau piesitinaju Prohorovam pie kiveres, lai mugursoma pareizi piegul. Stavot rinda ka viens no pirmajiem, es atlavos nedaudz padomat.
Kopuma Cetrsimt ceturtais, tapat ka daudzi citi pulki, tika iesedinats arodbralu kontroles zonas aizmugure, lai noverstu to uzmanibu no uzbrukumiem lielakajam pilsetam un nodarbotos ar ligzdu iznicina?anu. Plans bija tikai daleji veiksmigs. Kaitekli novirzija lielus spekus un patruleja apkart postamentiem, iznicinot ikvienu, kas uzspraucas aiz sienam. Un, lai gan Baala kampanas sakuma karaspeku vareja dro?i transportet pa debesim, jau mene?iem ilgi tas bija iespejams tikai ar iznicinataju eskortu. Velni?kigie gaisa kukaini jeb, ka karaviri tos deveja, "zirnekli" notrieca visu, kas lidoja arpus pretgaisa aizsardzibas sistemas. Virs pulka izkrau?anas zona bija skaidra, jo musu nakamie biedri uzreiz bija parupeju?ies par aizsardzibu pret draudiem no debesim. Butu nepatikami mirt MDC nolai?anas laika, uz zemes es vismaz varu sevi pasargat.
– Klausieties, viri. Postenis Nr. 12, kur tagad atrodas Cetrsimt ceturta pulka atliekas, ir masveida uzbrukts, tapat ka daudzi citi musu nocietinajumi uz planetas. Acimredzot kukainiem apnika paciest musu klatbutni sava aizmugure, un vini bija sakraju?i pietiekami daudz speku, lai uzbruktu visiem posteniem vienlaicigi. Mes kopa ar diviem citiem bataljoniem izkapjam no kuga un dodamies uzreiz kauja. Musu transportlidzeklis tagad iesledz papildspiedienu, tapec pec pusstundas mes jau rinkosim ap planetu. Uzmanigi klausieties, turiet acis vala, nekustieties bez paveles. Jus esat tam apmaciti, rikojieties pareizi, un jus paliksiet dzivi.
Pulkvezleitnants Hils pielika labo roku pie deguna.
– Nebistieties, mes jums pateiksim, ko darit. Veiksmi, karaviri. Pa kreisi!
Es turpinaju sekot komandam, neklausoties tajas. Rokas cimda saka svist, es jutu, ka paatrinas mana elpo?ana. ?i ir musu pirma cina. Kadreiz biju stingri parliecinats, ka izdzivoju taja, tapat ka daudzi citi. Galu gala mums ir kosmosa kugi un automatiskie ieroci, bet kukaini cinas roku roka… nu, lielakoties. Tagad, pec visiem serzanta Praceka stastiem, pec sarunas ar desanta komandieri un, pats galvenais, pec vakardienas sarunas ar izdzivoju?ajiem no Tre?a cetrinieka, es saku nervozet. Arahnidi nenem gusteknus, viniem nav ne zelastibas, ne lidzjutibas. Viniem nerup vinu pa?u dziviba, viniem nav bailu. Ideali karaviri, ar kuriem mums ?odien pirmo reizi bus jasastopas.
Kuga angara preti trim kugiem staveja divas rotas. Musu vieniba staveja blakus tiem. Musu priek?a atveras rampa un, paradot savu vederu, sastinga "vikings". Man nebija pat laika apskatities, pirms mus iedzina kuga iek?puse un paveleja ienemt vietas. Es paskatijos uz savu biedru sejam. Daudzi no viniem triceja, dazi ludzas, dazi pat guleja. Veletos, lai ari man butu tadi nervi.
– Tomass, Tomass!
Prohorovs paklauveja man pa plecu, cen?oties kliegt cukstus, kamer virsnieki sarunajas, stavot uz skrejcela.
– Ak, ja, Sergej, kas notiek?
– Tu izskaties ka suds, vecais puisis, kapec tu ari neizgazies? Paskaties uz Karimu!
Sergejs noradija ar pirkstu uz musu cetes jaunako. Karimam bija apriteju?i astonpadsmit, vin? atradas komisariata, kur bija pavadijis dazas dienas gaidi?anas nakti. Labs puisis, kur? armija nepieteicas no labas dzives.
– Atstaj puisi miera, labak pa?am visu izsplaut, neka lai blezi izlaiz caur vederu! Hahaha!
Kareivis Nimics, vel viena auklite, tam vismaz vajadzetu uzlabot musu izdzivo?anas izredzes. Ja Bapoto bija milzigs, ar rokam ka maniem aug?stilbiem, tad Nimics bija mazs un tievs. Ar baltu matu pu?ki un garu akveidigu degunu. Ka mums vakar paskaidroja, vin? kapj vismazakajas zirneklu nojumes. Ari vesels ducis kareivju, kas vinam tika nodoti vadiba, bija no mazakajiem cinitajiem. Izradijas, ka faetoniem, mazam darba vabolem, kas izskatas pec zemes kukainiem apmeram desmitgadiga berna lieluma, patik rakt nelielas ejas ap ligzdo?anas vietu, lai atri parvietotos pa to. Turklat gandriz visi vinu tuneli agri vai velu noved pie kapura. Kamer pareja cete piesaista uzmanibu lielakos tunelos un zales, Nimics ar nelielu kodi uzkapj tie?i vinu majvieta. Mazie grauzeji nav bistami, ar viniem var tikt gala pat ar nazi.
– Klusums! Pec divam minutem gatavi, es parbaudi?u dro?ibas jostas, ja kada no tam bus valiga, es jus ielaidi?u alas pirmos.
Serzants Bobs Braums, vel viens pedagogs. Kupls virietis ap trisdesmit gadiem ar sarkanam usam. Vin? vadija uzbrukumu zirneklu pilsetam uz galvas. Kopa ar Bapoto vini bija izraudziju?ies divus ducus veseligako, tos, kas dosies uz priek?u un pievilks radibas pie sevis, kamer Nimics un vina jaunie viri klusi slides uz priek?u un grauzis ligzdu. Vini lika mums visiem nomainit zem stobra eso?os granatmetejus pret ?autenem un iedeva katram papildu lukturiti, kas bija piestiprinats pie krutim, pretstata galvenajam uz kiverem.
Pedejas divas vienibas parnema leitnants Hils un ierindnieks Kaparzo. Leitnanta desmitnieks nodarbojas ar koordinaciju. Radio, minas, papildu lukturi?i un lukturi?i, kartes un medikis bija sapulcinati vienuviet. Uz vietas tika organizets neliels operativais ?tabs.
Kareivis Kaparzo vairak atgadinaja kosmodroma noziedznieku neka karaviru. Izturigs un taisnsturaina auguma. Es viegli vareju iedomaties, ka vin? piedzen paradus no bezvalstniekiem. Klusu, aukstasinigu skatienu. Tacu vin? pildija, iespejams, vissvarigako lomu ?aja vieniba. Vina viri apsargaja ieeju ala, no aizmugures apsargajot musu brigadi. Viniem visiem bija zemstobra granatmeteji, un tie?i vina desmitnieka tika notriekti abi musu snaiperi ar divsimt otrajam ?autenem. Parasti lomas vieniba vareja mainities atkariba no zirneklu pilsetas lieluma un musu skaita, bet ideala gadijuma viss bija sadalits jau iepriek?. Neliels ricibas ?ablons, kas butu istenojams, ja gutu boja visu cetes komandejo?o personalu. Ne visi no musu jaunajiem komandieriem iepriek? bija biju?i savos amatos. Bapoto bija karojis tikai menesi, bet salidzinajuma ar mums vin? jau bija veterans.
– Visi rokas, es sledzu rampu.
Pa vikinga skalruni atskaneja pilota balss. Es veroju, ka neliela gaismas josla klust arvien mazaka un mazaka, atdalot mus no lielaka un aizsargataka kuga. Es saku tricet. Nav vairs nekadu izredzu atgriezties atpakal. Nav pat iespejas aizbegt vai viltot slimibu. No planetas dzivs var izklut tikai uzvaras gadijuma vai pec tam, kad iznicinati devindesmit procenti vienibas. Kratot galvu, es centos domat par labam lietam. Par jaunu dzivi liela un gai?a maja. Kur es varetu est istu partiku. Varbut mans sapnis nav visglobalakais un pareizakais, bet tas ir mans! Domas par gai?o un, cerams, drizuma gaidamo nakotni palidzeja man uzmundrinaties. Man ir merkis, man ir sapnis, un pats galvenais – man ir vesa galva. Serzants Praceks vienmer ir teicis, ka, kamer kontrole savas emocijas, tu dzivosi ilgak. No domam mani izrava jauns notikums. Gaisma nodalijuma apsika un no baltas parvertas spilgti sarkana krasa. Karaviru sejas ieguva baisu izteiksmi. Bija ta, it ka viss butu asinis appludis.
"Vikings" saka paleninaties tikai virspuse. Tas bija neticami, es pat nezinu, ka tas bija. Mes vairakas reizes esam treneju?ies kaujas nose?anos, bet katru reizi pieredze ir neaizmirstama.
Visa MDC iek?iene atskaneja kliedzieni un lug?anas. Daudzi blavas uz savam brunam. Ta nav pirma reize, kad es to redzu. Vienmer kadam sabojajas veders. Es pats vairakas reizes sabojaju savu ekipejumu macibu nometnes laika.
No zem manam kajam atskaneja "Vikinga" ?asijas trieciena troksnis pret skrejcelu. Pirmais no savas sedvietas izleca leitnants Hils, vinam sekoja serzants Braums un parejie veterani. Savukart mes ar pulem pacelam margas un izvilkam ierocus no stiprinajuma pie labas kajas.
– Nac, Toms, nepalenini tempu.
Kad es saku krist uz saniem, ierindnieks Prohorovs panema mani zem rokas. Man bija laiks tikai paklanities vinam paldies, jo mes visi steidzamies uz izeju.
Svaigs auksts gaiss trapija man seja. Vieteja saule saka lenam kapt debesis, izgaismojot musu posteni "12". Es satriecos. Labi, ka serzants Braums mums visiem bija izsniedzis ziemas apgerbu. Nakti uz Baalu bija vess, apmeram pieci vai se?i gradi pec Celsija, bet diena temperatura sasniedza trisdesmit.
Svaigo veju nomainija pretiga smaka. Asins, meslu un dumu smaka. Man uzreiz ausis atskaneja necilvecigs kukainu kliedziens. ?kita, ka pretigais cikste?ana ir burtiski visur. Nepartraukta artilerijas ladinu ap?aude un dungo?ana. Kliedzo?ie paveli un ?ausmino?ie naves agonijas kliedzieni, ko bija sasniegu?i arahnidi.
Izskrienot uz trapa, es ieraudziju augstu debesis lidojo?us zilus kluci?us. Neticams skats. Milzigas plazmas lodes griezas cauri telpai, cen?oties panakt kugi, kas mus bija atvedis uz Baalu. Nedaudz pagriezot galvu, es ieraudziju melnu dumu liniju, kas stiepas taisni pret zemi un beidzas kaut kur talu aiz musu bazes. Acimredzot tas bija viens no vikingiem, kas mus ?eit bija atvedis. Uz pacel?anas laukuma atradas tikai divi desanta kugi. Luk, pirmie upuri. Gandriz 50 cilveku sadega plazmas spradziena. Nepietiek pat, lai apglabatu.
Taja laika leitnants ar kadu sazinajas pa radio: ar piecpadsmit kilogramu smagu banduru, ko nesa ierindnieks Domingess. Caur ?avienu kanonadi es neko nevareju saprast no Hilla runas. Izskatijas, ka pulks bija nolemis izmest visus sava riciba eso?os ?avinus. Veletos saprast, kas tur aug?a notiek. Bet viss, ko mes varejam redzet, bija pamazam gai?akas debesis. Izsedina?anas laukumi atradas zemes ieplaka. Ideala gadijuma aug?dala butu janosedz ar brunu plaksnem, lai transportkugi neiznicinatu nejau?i nomesta plazmas lode, bet tagad vikingi tiktu sutiti atpakal orbita. Vini ir pie?kirti ?im kugim. Viniem ?eit nav nekada dari?ana.
– Klausieties mana pavele! Bapoto uz ziemeliem kopa ar mani, mes dodamies uz tran?ejam, lai sniegtu atbalstu pirmajam bataljonam. Tran?ejas var atrasties kukaini, tapec turiet acis vala. Braum! Tu nem Kaparzo un Nimicu un dodies uz austrumiem. Tur ir otra pulkveza atliekas, kas aizsarga sienu, vai tas, kas no tas palicis. Nodro?ini savu poziciju un turies no malas. Izpildit!
No visam pusem atskaneja vienadas paveles. Vini izkartoja mus kolonnas un veda tehniskajiem koridoriem uz fronti. Kada bridi koridors strauji pagriezas uz aug?u, un mes atradamies virspuse. Visur bija redzami "zirneklu" un karaviru liki. Asins straumes stiepas gar zemi nelielas ekas, acimredzot lazaretes, virziena.
Musu priek?a bija cetrus metrus augsta siena – standarta lauka nocietinajums. Apkart nelielas nometnes perimetram staveja vairaki torni, uz kuriem bija uzstaditi MK1 lozmeteji, kas ?ava arpus tas. Uz sienas bija tikai pieci karaviri, kas ari ?ava. Sienas priek?a bija vel viens nolai?anas tehniskais tunelis, kas savienojas ar tran?eju sistemu arpus iecirkna. Apkart guleja karaviri, no daziem bija paliku?i tikai kermenu gabali. Tikai dazi no viniem bija dzivi, un vini mums nepieversa nekadu uzmanibu. Es satiku savu skatienu ar vienu no ievainotajiem; ja vin? nebutu kustejies, es butu domajis, ka vin? ir miris, tik tuk?as bija vina acis. Paraustijis plecus, es koncentrejos uz savu uzdevumu. Mes bijam noskreju?i tikai pardesmit metrus, kad pazemes gaitenu krustpunkta mus sagaidija virsnieks ar majora dienesta pakapi.
– Hils, prieks beidzot tevi redzet.
– Majors Havoks, kungs! Tre?ais vieniba ir ieradusies.
– Atputies. Pietiek, Adams, ne tagad. Nosutiet vienu brigadi pa kreisi, un mes ar tevi – uz centru. ?kiet, ka labaja puse mums klajas diezgan labi.
– Vini ir jauniesauktie, sir, varbut mums vajadzetu…
– Man nav laika vinus pieskatit, dari to.
– Ja, kungs! Vai jus dzirdejat ?o paveli?! Bapoto, tu ej pa kreisi, lieki neriske.
