скачать книгу бесплатно
Vinus ieveda ar marmoru izklata, gai?a telpa, kur uz sienas neliela baseina priek?a ar peldo?am udensrozes lapam un ko?am zivim bija dievietes seja ar izstieptam rokam, it ka apskavienam. Ligavainis un vecaki negrasijas lugt svetibu no dievietes tela, vini tikai samulsu?i un neapmierinati staveja apkart, gaidot ceremoniju. Rena, skatoties uz Tejas bargo, skaisto seju, garigi dedzigi ludza palidzibu, lai Lea pazino Ianam un vin? laicigi noklutu templi. Un, lai jusu milotajam butu laiks, jums jagaida pec iespejas ilgak.
Stundas ceturksnis pagaja saspringta klusuma, un tad veca priesteriene atvera arkveida stikla durvis iek?darza. Tur pie altara, kas apaudzis ar zalam sunam un rotats ar baltiem “ligavas prieka” ziediem, notiks kazas. Vai viss ir gatavs. Ligavainis pasniedza roku Renai, ?oreiz veselai, bet ligava pek?ni metas pie priesterienes un izmisigi turejas pie sava sniegbalta halata malas.
– Mat, lauj man kadu laiku pabut vienai! Es gribu lugt dievieti, lai ta mani sveti.
Vina juta lidzjutibu bezkrasainajas vecajas acis.
– Ko tu dari, iz?kidu?ais? – vinas pamate ie?nuksteja ausi. Sajutusi aizker?anos, vina neatpalika no Renas ne soli.
Leira parava savu pameitu aiz rokas, meginot vinu atraut no kalpones, bet meitene pat nepagriezas pret vinu, ludzo?i uzlukodama veco sievieti.
– Ta ir laba lieta. Neatruna savu meitu, mat, – priesteriene pussmaidot mierigi pagriezas pret Seleziju. – Sazinaties ar sievieti ar meness seju pirms kazam ir pirma lieta. Davat milestibu un saticibu topo?ajai gimenei. Ejam, skaistule, es tevi aizvedi?u uz meitenu istabu.
Grafs Pont-Arua sarauca pieri, neapmierinats ar kave?anos, tacu neprotesteja.
– Es ie?u vinai lidzi! – Leira pazinoja. Apnemusies nedarit neko mulkigu, vina sekoja Renai pa ?auro gaiteni dzilak templi. Neskatoties uz vecas sievietes iebildumiem, ka ?aja vieta drikst atrasties tikai jaunavas, Leira Selezija tomer ienaca. Priesteriene tos atstaja un aizsledza durvis no arpuses, ka noteikts templa statutos.
Stavot mazas, gai?as istabinas vidu, Rena paskatijas apkart uz vienkar?o rotajumu – koka soliniem gar balinatajam sienam. Tejas attels tika novietots preti lielam logam ar divam durvim ar skatu uz birzi. Aiz stikla veja drebeja lokani zali efejas dzinumi.
– Ludzieties, atri, iesim! Ligavainis gaida…” Leira smagi apsedas uz solina, aizkaitinati skatijas uz savu pameitu.
"Vin? pagaidis," Rena vienaldzigi sacija, piever?oties dievietes telam. Tejas rokas ?aja attela bija satveru?as sniegbaltu ziedu pu?ki, vinas seja nebija stingra, lupas viltigi izliektas.
– Luk, nekaunigais! Es vinu atradu par aristokrati, bet vina liek vina ekselencei gaidit! – pamate turpinaja spiest savu punktu.
Rena neatbildeja, liekot mala aizkaitinajumu, vina garigi versas pie dievietes ar dedzigu lugumu.
“Palidzi man, Gai?a meitene! Pasteidzies Ian! Dargais, atri lido pie manis!
Ievas zarin? atsitas pret stiklu.
– Tie?i ta, Irena! Lai cik ilgi jus gaiditu, hercoga dels nenaks jus glabt. Ejam! Ja tu to izturesi, tu iemilesi! Es to labi zinu!
Selezija piecelas, izlidzinaja kleitas zida krokas un nesteidzigi devas uz durvju pusi, parliecinata, ka pameita vinai sekos. Istaba pek?ni kluva tum?s, it ka ara kads bloketu balto gaismu.
Satverusi durvju rokturi, Leira nepacietigi pagriezas.
– Irena, kam es teicu…
Un tad logu rutis neiztureja vetraino efejas uzbrukumu, kuras lokanas vinogulaji uzreiz iespiedas istaba. Stikls noskaneja, sabirstot tuksto?os lauskas, un istaba ielauzas rudens rita svaigums.
– Kas tas ir? – Selezija kliedza. Vina ar ?ausmam veroja, ka lokanos asnus, pagarinot un izlaizot arvien vairak svaigu lapu, stigu cirtas nogruda no gridas un metas kajas.
"Zemes magija," Rena atri atbildeja, dodoties uz logu. Vina pacela svarkus, lai neuzkaptu uz dzinumiem.
Pamate izmisigi parava durvis, bet tas bija aizslegtas.
– Beidz, tu zini, ka es neesmu burvis un man riebjas visas ?is lietas, ko tu dari! “Leira dauzija kajas, meginot samidit asnus, bet pat lidz pusei saspiesti, vinogulaji apvijas ap potitem, piekeras pie apak?malas un notraipija kleitas zidu ar sulu. Selezija saka tos plest nost no svarkiem, bet augu stigas neatlaidigi satvera vinas rokas, rapjoties aug?a uz pleciem. Pirms vina paguva atjegties, drosmigakie asni jau bija pilna spara vinas matos, kas bija atkal savilkti sviniga matu sakartojuma, cie?i pielipu?i pie ?kipsnam. Tad sieviete kluva histeriska, vina saka kliegt ka traka un sauca pec palidzibas.
Kads dauzija durvis, meginaja tas atvert, un no arpuses atskaneja izbiedeti izsaucieni. Rena vairs nevilcinajas, uzmanigi pastuma mala efeju un parcelas no sola uz augsto palodzi. Stikls krak?keja zem zoles, un meitene pateicas Gai?ajam Jaunavam par to, ka tas izdomaju?as uzvilkt zabakus. Plivurs aizkeras pie ramja un tika nezeligi norauts. Panemusi svarkus, Rena uzleca uz mikstas zales zem loga.
6 nodala
Jau stavot uz zales loga priek?a, Rena atskatijas, dzirdot istaba troksni. Caur vinogulajiem, kas plosijas iek?a, vina redzeja, ka uzvareta Leira Selezija ir nokritusi uz gridas. Vina vesi pasmaidija par to, kas vinu tik daudzus gadus mocija ar nirga?anos, un tagad pardod vinu par titulu. Vinai nekas nenotiks! Iedomajieties, vin? gules efejas kokona, lidz ieradisies palidziba. Spriezot pec klauvejieniem pie durvim, palidziba ir tuvu, kas nozime, ka ir laiks skriet.
Bet kur? Lija vel nevareja tikt pie Iana, pat ja vinai izdevas izbegt no Adzijas uzraudzibas. Man vienkar?i nebutu laika. Tas nozime, ka jums ir japaslepjas kaut kur tuvuma un jagaida, kad jusu milotais steigsies uz templi. Pacelusi svarkus, lai neatstatu platas pedas uz rasas klatas zales, Rena metas prom no templa. Koki auga biezi, dazi stumbri bija saviju?ies ar loznajo?iem augiem – tada birzi zemes locinam nebutu gruti noslepties.
Bet meitene nenema vera, ka vinas sniegbalta kleita, kas mirgo starp kokiem, piesaistija vinas nepacietiga ligavaina uzmanibu.
Grafs nereageja uz troksni, atstajot priesteri un Leir te’Marso, lai noskaidrotu, kas notiek. Arnie dei'Albert, Pont-Arois muizas ipa?nieks, bija nikns par ?o laika zudumu. Tas, ka vina ligava velejas palikt viena, vina acis izskatijas ka kartejais triks, par kuru vin? labprat soditu neratno meiteni. Garigi domadams, ka vin? to izdaris, grafs staigaja pa laukumu iepretim bernudarza izejai un izklaidigi klausijas histeriskajos saucienos no majas dzilumiem. Vai vina dumpiga ligava kliedz? Vinas vecaku zina ir nomierinat kipari un atgriezt vinu pie ligavaina.
Un tad birzi starp kokiem pazibeja balta kleita.
Irena aizbega?! Bet ka? Un kur? tad tur kliedz?
Grafs bez doma?anas metas zoga virziena. Sutot sev priek?a nelielu vetru, vin? izdedzinaja gliti apgrieztos krumus, bet aiz tiem atklajas kiegelu zogs, kuru, Pont-Arois neapmierinot, nacas vetraini ka parastam mirstigajam. Pazaudejis roku stulbas kludas del ar burvestibu, grafs ipa?i nerupejas par fiziskas formas uzture?anu un, zelodams, centas izvairities no stresa, tapec tagad diezgan neveikli parkrita pari barjerai. Nemitigi atceredamies vai nu Taru, vai pardro?o ligavu, vin? metas uz turieni, kur pamanija begli.
Rena, kura sapigi baidijas attalinaties no templa, baidoties pazust Iana, no talienes dzirdeja grafa smago elpu. Vina nolida aiz tuvakas gobas sapludinatajiem stumbriem un sastinga, piesaucot zemes stihiju. Protams, vina nezinaja kaujas burvestibas, un diez vai vina butu uzdro?inajusies tas izmantot skaiti?anai. Ja, vin? ir augstpratigs arods[1], bet tomer ne ienaidnieks. Bet meitene juta kokus un augus ta, it ka tiem butu pie samanas, tapec grafs driz vien paklupa aiz saknes, kas bija izlidusi no zemes, un, atceredamas Taru, smagi izstiepas uz zales pilna auguma.
Meitene ieskreja dzilak birzi, cen?oties klusi pakapties, skrienot no koka uz koku. Zem mierigi ?alco?o lapu nojumes valdija kresla un dziedaja putni; Renas klatbutne vinus nemaz netrauceja. Tacu vina bija loti noraizejusies, ka vina attalinas no templa, un spraugas starp stumbriem vairs nemirgoja efejas klatas sienas. Ko darit, ja Ians jau ir ieradies?
Rena pagriezas uz saniem, lai dotos atpakal uz templi, bet pek?ni koks, uz kuru vina skreja, aizdegas. Viss kronis uzreiz uzliesmoja ka lapa, dasni izkaisidams mazas ugunigas dzirksteles. Meitene ?ausmas apstajas, un tad ap kaklu savilkas udens znaugs.
Kas to butu domajis, ka udens var notureties un aizrities ka virve!
Rena nokrita uz celiem un elsa pec gaisa, kad grafs lenam tuvojas vinai. Bet pat stavot pari elsojo?ajai meitenei, ligavainis nesteidzas nonemt laso no sava gara, slaida kakla. Vin? noliecas un nobrauca ar pirkstu gar nepaklausigas ligavas vaigu un tad pek?ni ar plaukstu aizsedza vinas muti un degunu, pilniba padarot neiespejamu elpot.
"Es dzirdeju, ka daziem cilvekiem patik cie?anas." Tatad, darga,” virietis ieskatijas tie?i Renas tirkizzilajas acis, kas dega naida, un vina planas lupas bija ielocitas izsmejiga smina. "Ta ir desmita dala no ta, ko jums vajadzetu sagaidit, ja es nolem?u, ka esat pelnijis sodu."
Vin? pek?ni nonema gan plaukstu, gan udens laso. Klepojot, Rena sabruka uz zales, bet vinai nelava atvilkt elpu. Grafs uzmeta trauslo meiteni sev par plecu un stingriem soliem devas templa virziena.
Aiz muguras dega paroglojusies goba, kuras liesmas alkatigi izplatijas uz kaiminu kokiem.
* * *
Jans nokapa no zirga pie lievena un noguris paglaudija kirzakai pa ?auro purnu. Vin? apmierinati pasmaidija un, ieraudzijis jauku zalu dzinumu uz zara aiz saimnieka pleca, tudal to nokrak?kinaja.
"Jauku dienu, jaunais duzis," pieskreja stradnieks un steidzas aiznest naalu, pirms dzivzogam, ar ko galvenais darznieks tik loti lepojas, tika nodarits neatgriezenisks kaitejums.
Uzskrejis uz lievena, Ians pie durvim ieskreja teva, kuram tikko pasniedza karusu.
– Ak, atpakal? Nu, ka ar grafu?
– It ka vin? butu iztvaikojis. Parmeklejam visu pilsetu, visas iestades, kur vin? parasti pavada laiku.
– Tas nav labi, – hercogs domigi sacija. "Vin? vareja kaut ko izdarit." Piemeram, aizvest meiteni. Diez vai normali vecaki tam piekristu, bet ?i Leira Selezija izskatas pec tirgus sievietes. No vinas var sagaidit visu.
Janga seja mainijas. Jau ritausma vin? atradas netalu no ielas, kur dzivoja vina milota, nespeja pretoties un brauca garam vinas majai. Viss bija kluss un drums. ?kita, ka maja gul. Ka butu, ja muiza likas aizmigusi, jo ipa?nieki bija prom?
Tad uz lievena paradijas vinu sulainis Dorgans, kur? bija pievienojies muizai, kad hercogs bija zens. Gadu gaita vin? ieguva savam svarigajam amatam atbilsto?u izskatu un saka izskatities vairak pec ministra, nevis pec kalpa. Tagad vin? izskatijas noraizejies, un liela vedera (vai satigo brokastu?) del vin? smagi elsoja.
"Es ludzu piedo?anu, jusu zelastiba, bet man ir nepiecie?ami noradijumi." Notika kaut kas neparasts. Kads parasts iedzivotajs loti gribeja doties uz pilsetas savrupmaju, vina teica, ka vinai ir saimnieces zimite Acei Janai. Vai velaties, lai es jus padzitu?
_________________________________
[1] Arods ir liels, nelidojo?s meza putns ar ko?u, zeltaini dzeltenu apspalvojumu. Savu paradumu del vin? Andoras iedzivotajiem kalpo ka stulbuma un augstpratibas simbols.
7 nodala
Vecais kalps izbrinits un neapmierinats skatijas uz vieglaja rita dumaka kusto?o portala mirdzumu. Tiklidz kungi padzirdeja par meiteni, kura, klauvejot pie pilsetas majas, izraisija skandalu, vina kungs atvera portalu, un vini metas kosmosa sprauga, it ka uz ugunsgreku!
Vecajam Dorganam nepatika steiga, vinam ta ?kita tikai kaitiga. Dzive mums ir iemacijusi rikoties leni, lai nesajauktu lietas. Tapec vin? pats izvairijas no parsteidzigam kustibam un ienida to, kad citi steidzas. Kad Vina zelastiba Hercogs Holders pek?ni pazud portala, kamer pie lievena vinu gaida stavo?s karuss, ta ir steiga. Un ari iedomiba, meta?anas un skrie?ana! Tas ir labi, ja jaunais duzis Ians un vina draugi visu nakti spele pa pilsetu, bet hercogs – lai gan tas no vina puses nav manams, jo ipa?i – jau ir taja cienijama vecuma, kad nav jasteidzas.
Ko vin? viniem teica? Nupat pie kadas pilsetas savrupmajas durvim pieklauveja nepazistams parasts cilveks. Vajadzetu kadu ubagu aizdzit un aizmirst, un vini… Vecais virs aizkaitinats pamaja ?oferim, lai gaida talakos noradijumus, un vin? pats, pu?ot un kurnejot, pazuda maja.
Tikmer pilsetas savrupmaja tevs un dels iznaca no portala tie?i zale un devas preti citam, ne mazak apmulsu?am sulainam. Jaunaks un ne tik nezeligs sulainis, varda Kloks, slaids cetrdesmit gadus vecs virietis, saka darbu ka vienkar?s kajnieks, tacu tika paaugstinats par savu inteligenci un lietderibu, un tagad vin? rupejas par kalpotajiem pilsetas savrupmaja.
Par sarugtinajumu atnaku?ajiem, pie ardurvim tika atrasta nevis Irena, bet gan sve?iniece pieticiga cepurite – tada, kadu parasti nesa kalpones vidus?kiras majas. Meitene nervozi pinas ar apmetna stigam. Vinas acis aiz bailem iepletas, kad netalu no vinas gaisa sabiezeja zila gaisma un no tas pek?ni iznira celi kungi – portalu vina ieraudzija pirmo reizi, jo ?ada veida magija ta saimniekiem nav pieejama.
– Kas par lietu, Klok? – hercogs bargi uzrunaja sulaini, aiz kura sastinga divi kajnieki, kas bija gatavi spitigo sve?inieku ar varu izvest ara.
Bet Jans jau atpazina meiteni ka kalponi no Marceau majas. Paris reizes vin? atrada vinu darza kopa ar Renu. Jauneklis metas pie meitenes, neveledamies klausities sulaina zinojumu.
– Kas notika? Vai ar Renu kaut kas nav kartiba? – vina balss skaneja aizsmakusi no sajusmas.
Lea tik tikko speja runat no apmulsuma un bailem, bet vina paliecas uz priek?u un saka nesakarigi murgot:
– Kundze, jusu gods… Jaunkundze… Vinu aizveda uz templi…
– Uz templi? "Jans juta, ka vina sirds plist krutis.
Hercogs pievienojas pratina?anai:
– Pagaidi, mila, kur? tie?i templis? Vai ir kada piezime no tavas saimnieces?
Lea ievaidejas un, nikni satverusi rokas, izvilka no krutim saburzitu trissturi, kuru Rena vinai pasniedza.
No sajusmas trico?am rokam Ians atlocija papira lapu, kas bija neverigi izrauta no piezimju gramatinas.
“Milie, vini mani appreces ar grafu un ritausma aizvedis uz Tejas templi, kas atrodas Sveto gobu birzi. Es uzburu, glab mani! Milu tevi, Rena."
"Ritausma," Jans cuksteja.
Vina acu zilums ieguva teraudu nokrasu. Jaunais virietis velreiz parlasija zimiti un nolika to, pedejo reizi noskupstidams nelidzenas linijas. Apmainoties ar skatieniem ar hercogu, jaunais Ace atvera portalu un iegaja ta spozuma, atstajot tevu tikt gala ar kalponi.
Hercogs Holders paskatijas uz pulkstena artefaktu un sarauca pieri: tas bija uzausis pirms aptuveni divam stundam.
"Kapec tu uzreiz neatnesi zimiti, berns?" vin? maigi nosaucas.
Lea skumji sasita rokas.
– Ak, jusu gods, sasodita ragana Agija nelava man iziet no majas! Man bija jaizmanto viltiba, lai vinu ieslegtu pieliekamaja, tikai tad es izlistu ara. A, un es te skreju… – Te vina partrauca stastu un smagi noputas: – Tagad, protams, saimniece mani izsitis.
"Vina kundzibu vajadzetu uzrunat ka "jusu augstibu", kalngals…" sulainis bija sa?utis par etiketes parkapumu.
Bet hercogs noradija uz vinu. Holderam nebija ne jausmas, kada ragana iejaucas Irenas sutnim, tacu vinu parnema lidzjutiba un ciena pret kalponi, kura riskeja zaudet darbu, jo bija uzticiga savai saimniecei.
– Par sniegto informaciju, berns, es tev iedo?u vietu pie sevis, ja velies.
Leas acis uzreiz mirdzeja ceriba.
"Paldies, tas ir tik dasni, jusu darga…" vina apstajas un, bailigi paskatijusies uz sulaini, nekavejoties izlaboja un nolieca galvu: "Eh… Jusu zelastiba!"
Hercogs atvera portalu un versas pie sulaina:
– Klok, pabaro meiteni un lauj vinai atpusties. Un lidz vakaram nosutiet vinu uz ipa?umu. Pasaki Dorganai, lai vin? atrod vinai darbu.
* * *
Grafa cipslainais plecs sapigi iespiedas Renas vedera. Virietis gaja parliecinatiem, nosvertiem soliem, ka uzvaretajs, kur? atgriezas no kara ar likumigu trofeju. Meitene, joprojam atgustoties no pretigas znaug?anas ainas, kuras laika vinai izdevas patiesi, no visas sirds ienist savu ligavaini, saprata, ka vinai atlicis tikai paris minutes. Tiklidz laulibas tetovejums piezemesies uz vinas rokas, viss bus beidzies.
Sakopusi drosmi, Rena parvareja nespeku un pacela galvu. Uguns birzi uzliesmoja, un tas vina vel vairak izraisija naidu. ?is nelietis par velti ir izpostijis tik daudz skaistu koku!
Rena aizvera acis un saznaudza dures, piesaucot speku un cukstot burvestibu. Zidaina zaliena zale saka rosities un savija virie?a augstos zabakus. Viens solis, otrs, un tad grafs paklupa un, meginot atbrivot kaju no zales slazda, zaudeja lidzsvaru. Meitene, bezpalidzigi karajoties Pont-Arua pleca, aizlidoja uz saniem, sapigi atsitot sanu pret zemi.
Lamadamies, grafs sastinga ?oka, cen?oties piecelties. Tas neizdevas, jo negaiditi speciga zale pielipa pie vina vienigas rokas, velkot vinu zeme. Virietis dusmigi noruca un izrava stublajus aiz saknem, bet neskaitami augi, lai ari vaji, drosmigi iekapa vinam seja, satvera kaklu un matus, satvera rokas un savija plecus.
Rena pieleca un, cukstejusi koku saknem paveli dro?i ietit grafu, pacela svarkus un ka bulta metas birzs dziluma, kur uguns zilie dumi izplatijas pa zali un sajaucas. ar miglu.
"Beidz, kuce… vienalga… es atradi?u!.." Pont-Arua kliedza vel kaut ko, bet zale, kas ielida vina mute, tiklidz vin? to atvera, trauceja artikuletai runai. Kati, kas piekeras vina matiem, vienmerigi pievilka galvu zeme.
Grafs joprojam cinijas ar zali, kas vinu smaceja, kad no zem velenas slana izlauzas garas, elastigas gobas saknes, pacelot gaisa zemes gabalus. Ka melnas pazemes cuskas tas acumirkli savija grafa kajas.
8 nodala
Marso dzivesbiedri jau steidzas grafam paliga. Pati Leira Selezija tagad atgadinaja meza magijas radijumu – vinas izspuru?ajos matos, kas spraucas uz visam pusem, bija aizkeru?as nobruzatas efejas skropstas, no kuru slazdiem vinu tikko bija atbrivojis virs. Pieskrienot pie topo?a znota, Leira atklaja, ka vin? jau tik tikko elpo, jo ne tikai viss kermenis un vieniga roka, bet ari galva bija cie?i saviju?ies ar suligi zalam zalem. Selezija meginaja ar rokam at?ketinat ?o negodu, tacu, tiklidz zale plesigi sniedzas pret vinu, sieviete iekliedzas un atri metas prom, ar bazam lukodamas vai nu uz Pont-Arois, kas bija izklats zem zales kartas, vai ari tuvuma dego?ie koki.
– Virs, pasteidzies!
Leirs te'Marso stipri atpalika no savas jaunakas sievas un, elsdams un klibodams, traucas uz notikuma vietu. Zemes stihija, kuru Rena tik prasmigi aizstaveja, tika mantota no teva. Tiesa, at?kiriba no meitas, kura attistija davanu un slepus no gimenes lasija no pilsetas bibliotekas aizgutas macibu gramatas par elementaru magiju, leirs reti pieversas dzimtajai stihijai. Lai vaditu au?anas fabriku, zemes davana nav ipa?i vajadziga; Marso panakumus guva tikai ar biznesa gudribu un ienesigu pazinu palidzibu, kuras palidzeja nodibinat vina otra sieva. Tagad, vaidedams un lamadams savu neratno meitu, kura "bija pilnigi kluvusi par nelie?u mati", vin? izmisigi meginaja izdomat magiska tikla plusmas un virzienus, ko Rena bija uzmetusi par savu nevelamo ligavaini.
– Ak, bedas mums, dieviete ir dusmiga! – priesteris no talienes kliedza. Bet vinam bija vienalga par gusteknu grafu un Marso laulatajiem. Pieskrejis pie liesmojo?ajiem kokiem, vecais virs nokrita uz celiem un saka dedzigi lugties, skalu ?kindonu pavadijuma, ar kuriem dega neapstradata malka, un zem dasnas, svilpo?as dzirkstelites izkliedes. – Piedod, meness seju Teja! Piedod… nededzini svetbirzi!
?eit Leiram Marso izdevas at?ketinat no grafa sapinu?ajam saknem spaidu jaku. Pont-Arua, nurdedams no bezspecigam dusmam, izrava roku un ar varu aizbega no zales kokona. Vina seja bija purpursarkana no gaisa trukuma un centieniem atbrivoties, un vina lupas triceja aiz dusmam:
– Varas iestadem vajadzetu likt tavai meitai nesat pretmagisko rokasspradzi, to nenovelkot, vina ir bistama! Iesnieg?u sudzibu Burvju padomei… Bet vispirms…
Vin? nepabeidza runat, jo taja bridi veselas udens straumes krita uz dego?ajiem koku vainagiem un tuvuma eso?ajiem cilvekiem. Debesis pacelas tvaika stabs. Acumirkli nodze?ot uguni, lietus beidzas tikpat pek?ni, ka bija sacies, atstajot aiz sevis dego?u smaku, asus dumus, kas izplatijas par paroglotu mizu, un apmulsu?us, apmulsu?os cilvekus.
