скачать книгу бесплатно
Pilseta palika aiz muguras. Celu gandriz uzreiz ieskauj koki. Driz vina kluva tik slikta, ka bandits jau nozeloja, ka izvelejas vinu. Vin? ?kersoja nelielu upi pari delu tiltam. Aiz vinas mezs kluva vel blivaks un tum?aks. Degvielas paterina skala radija, ka benzins bija gandriz nulle. Bandits zvereja. Bija par velu atgriezties Troickoje, lai izveletos citu mar?rutu – nebija pietiekami daudz benzina, un tas bija bistami – jus varat uzskriet policija. Atlika tikai viena lieta: jabrauc talak, cerot kaut kur ierasties, un tad jau redzes.
Pa kreisi, starp kokiem, paradijas vaj? atverums. ?eit no cela sazarojas ?aura, tikko manama sliezu cela. Bandits atkal samazinaja atrumu, minuti lukojas trases gala, meginot saskatit, kas tur ir, un, neko neredzedams, tomer tur nogriezas.
Cakam nekad iepriek? nebija nacies braukt pari ?adiem izcilniem. Brauciens bija ka ?upo?anas vetras laika. Dzips ripoja no vienas puses uz otru un nemitigi slideja pelkes. Koku zari aizveras pari trasei. Tumsa tuvojas no visam pusem.
Caks apstajas. Sapes stenedams vin? izkapa no dzipa, apgaja tam apkart un atvera aizmugurejas durvis. Vin? izvilka savu koferi. Ar ievainotu kaju vin? talu netiks, laupijums vinam bus jaslepj kaut kur ?eit, netalu no riepas.
Ejot pa krumaju ar savu cemodanu, Caks cinijas ne tik daudz ar sapem, cik ar gibona sakumu. Vina kabata bija divas narkotiku ampulas. Tas bija pedejas ampulas, un vin? tas saglabaja arkartas gadijumiem. Joprojam nav zinams, kas vinu sagaida.
Atstajis koferi krumos, vin? atgriezas pie dzipa un uzkapa salona. Degvielas raditajs radija, ka benzina vairs nav, bet dzinejs, divaina karta, iedarbojas. Dzips brideja uz priek?u.
4.nodala
Tris policisti izleca no Nivas un izskreja uz krastu. Zigulis pilniba iegrima udeni. Trieciena vieta upes virsma burbuloja.
Serzants ?irjajevs, noraujot nost lozu necaurlaidigo vesti un jaku, ka bezdeliga metas no klints. Pec pusminutes vina galva paradijas virs udens.
– Durvis ir iesprudu?as! – vin? iesaucas, ?nacot.
Vin? atkal ienira un neparadijas gandriz minuti.
– To nav iespejams atvert! – beidzot tika sadzirdets vina sauciens. – Atnesiet man amuru, es megina?u izsist stiklu!
Serzants Onufrienko zinoja par situaciju dezurdala. Vinam teica, ka automa?ina ar glabejiem tagad dosies uz tiltu un laus viniem panakt dzipu.
Policisti konsultejas. Onufrienko un jaunakais serzants Drejevs ieleca Niva, un ?irjajevs palika nirt uz nogrimu?o Ziguli, cerot izglabt cilvekus.
Apsta?anas prasija apmeram septinas minutes. Noziedznieks nevareja tikt talu, un policijai bija pamats uzskatit, ka vin? ir ievainots.
Onufrienko lozmetejam pievienoja zurnalu ar pilnu klipsi.
– Es vinu nogalina?u, kuce! – vin? dusmigi teica.
«Niva» pacelas.
Leja lietus. Debesis, starp makoniem, ik pa laikam pavideja kads bojats menesis, slikti apgaismojot pamesto celu un blavos sovhoza laukus.
Troicka Niva gluzi ka dzips pavisam nesen apstajas krustojuma. Tuvakas majas logs mirdzeja, un taja bija redzams virie?a siluets. Izdzirdejis dzineja troksni, bardainais majas iemitnieks atrava aizkaru un paskatijas ara.
Drijevs izleca no ma?inas.
– Vai tu esi redzejis dzipu? – vin? kliedza, pagriezies pret bardaino. – Tik liela melna ma?ina ar izsistiem logiem?
«Es devos tur,» virie?a roka noradija uz mezu.
– Tie?i ta? – policists bija priecigi parsteigts.
– Tie?i ta.
Drejevs atkal ieleca Niva.
– Vin? devas uz ?abanovu, un tur bija strupcel?! – vin? kliedza partnerim. – Lieliski! Mes vinu tur aizvedisim!
Lidz tiltam pari straumei un talak lidz pa?ai ?abanovai cel? bija pamests.
Pie ieejas ciemata Onufrienko nobremzeja. Cel? ir beidzies. Aiz budam pletas gravu lauki, aiz laukiem staveja melna meza siena. Dzips nekur nebija pazudis. Onufrienko zvereja.
«Klausies, vin? vareja pagriezties pa kreisi,» uzmineja Drevs. – Meza ir trase.
«Ejam,» Onufrienko ienema sturi. – Citadi vin? aizies!
«Vin? neaizbrauks,» parliecino?i atbildeja Drijevs, kur? bija vietejais iedzivotajs un labi parzinaja apkartni. – Trase ved uz vecu kokzagetavu, un tur ir ari strupcel?.
Niva pagriezas un brauca atpakal. Pamanijis plaisu starp kokiem, Drevs noradija ar pirkstu:
– Tur. Vai redzi celu?
Onufrienko parvertas kreslas tuksnesi.
Priek?a priek?ejos lukturos paradijas koka ierakts dzips.
– Tur vin? ir! – Drijevs kliedza.
«Niva» apstajas. Likumsargi ar automatiem gataviba izleca no ma?inas un, noliecoties, ienira zem kokiem. Vini lenam tuvojas dzipam, vienmer slepjoties aiz bagazniekiem, gatavi jebkura bridi atklat uguni.
«Mes nepanemsim kuci dzivu,» Onufrienko cuksteja. – Ja laujat vinam dzivot, lai redzetu tiesu, tad uzskatiet vinu par Khanu. Vini vinu nosmeres.
Nivas priek?ejie lukturi bija ieslegti un vaji apgaismoja melna apvidus auto izsisto aizmugurejo logu, dubliem no?lakstitos sanus un saburzito priek?ejo sparnu. Dzipa iek?puse bija tum?s. Vina iek?iene nekas nekustejas.
Apsargi apstajas un ieklausijas klusuma.
– Vai tu tie?am aizgaji? – Drijevs cuksteja. «Mes vinu atradisim meza.»
Vini atkal virzijas uz priek?u. Onufrienko paspieda biedru ar elkoni:
– Vin? ir klat!
?aja bridi Drevs pie dzipa stures ieraudzija cilveka figuru. ?oferis sedeja nekustigi, atspiedies uz stures.
«Nu, tie?i ta,» Onufrienko sacija skalak. «Toreiz es vinu vel nokeru uz tilta!»
Pavelejis Dreevam palikt aiz koka, vin? izgaja uz cela un piegaja pie apvidus auto. Vin? atrava durvis vala.
Virietis pie stures neizradija dzivibas pazimes. Onufrienko vinu viegli pagruda ar lozmeteju. Goga lenam izslideja no sedekla, izkrita no kabines un sabruka pie serzanta kajam.
Dzipa neviena cita nebija.
5.nodala
Nezinama automa?ina, spriezot pec skanas, braukusi pamestas kokzagetavas virziena. Tas Maslovu parsteidza un satrauca. Uz kokzagetavu jau ilgus gadus neviens nav gajis. Cel? uz turieni, ipa?i talak, kluva neizbraucams.
Vin? piecelas sedus uz sava ciksto?a koka divana un klausijas. Pa budas logu pluda zilgana nakts gaisma. Ja, ma?ina brauca uz kokzagetavu. «Tas nav labi,» domaja Maslovs. – Ak, nav labi. Man jaiet paskatities…» Zinot, ka tagad vin? joprojam nevar aizmigt, vin? piecelas. Vin? stenedams uzvilka zabakus. Ietinies plata apmetni, vin? izgaja uz lievena.
Pjotrs Tihonovics Maslovs bija ?abanovas iedzivotajs, tacu vin? dzivoja nevis ciemata, bet gan meza. Vinam bija gandriz se?desmit. Vin? stradaja par mezsargu un dzivoja ?eit ar delu visu gadu. Maja bija zemkopiba: saknu darzs un cetras bi?u stropi. Vina sieva nomira jau sen, un Nikita galvenokart nodarbojas ar darzu ar bi?u stropiem. Pedeja laika Nikita biezi apmekleja Zagorsku, kur vinam bija saimniece, un vecais Maslovs nedelam ilgi bija atstats viens. Pa dienu vin?, ka jau mezsargam pienakas, klida pa mezu, bet nakti guleja un klausijas klusuma: vinu mocija bezmiegs.
Budas apkartni no visam pusem ieskauj mezs. Trase skreja kadus divus desmitus metru talak, bet aiz kokiem ma?inu bija gruti saskatit, ipa?i nakti. Pjotrs Tihonovics nokapa no lievena un klusedams gaja pa tikko pamanamu taku.
Menesis paradijas un tad pazuda. Auksta veja brazmas noplesa lapas no zariem un svieda tas Maslovam seja. Saka lit un gandriz uzreiz apstajas. Pek?ni no trases virziena atskaneja blava trieciena skana. Maslovs apstajas. ES klausijos. Viss bija kluss, un vin? devas talak. Meness lureja aiz makoniem, apgaismojot mezu. Pek?ni Maslovs atkal apstajas. Vina priek?a uz slapjas zemes skaidri bija redzama peda, it ka tur kaut kas butu aizvilkts. Taka neparprotami naca no vietas, kur bija apstajusies nezinama automa?ina, ?kersoja celinu un pazuda brik?nos.
Maslovam aizravas elpa. Vin? virzijas nevis uz ma?inu, bet gan uz to, kur veda taka. Pagajis dazus metrus, vin? pamanija sadrupinatu pamezu: tie vilkas pa to. Vin? paspera vel paris solus, pa?kira zarus un kresla zem koka ieraudzija cemodanu, kas bija iegrusts padzilinajuma starp saknem, lai to uzreiz nevaretu pamanit.
Pjotrs Tihonovics staveja, klausijas un skatijas apkart. Vej? cauksteja koku galotnes, un kaut kur kliedza varnas. Vin? pacela koferi un aiznesa uz tuvejiem krumiem. Cemodans bija diezgan smags. Maslovs velreiz paskatijas apkart, apsedas un attaisija kofera ravejsledzeju. Vin? atvera vaku. Mene?a vajaja gaisma kuli guleja nesakartota kaudze. Maslovs ar trico?u roku panema vienu un ieraudzija melnu uzrakstu uz celofana iesainojuma: «Megalit Bank». Caur celofanu bija redzamas banknotes, katra simts dolaru vertiba.
Uzlicis rokas uz ?o no debesim nokritu?o bagatibu, mezsargs izdvesa klusu priecigu saucienu un tapec, iespejams, nedzirdeja tuvojo?os solu skanas.
Vina sirds gandriz saluza krutis, kad kads uzlika roku uz vina pleca.
– For?s atradums, bral, vai ne? – sve?inieks ierunajama balsi teica.
Maslovs, viscaur drebedams, pagrieza galvu. Blakus staveja jauns virietis, iss, kalsns, isiem matiem un asinainu retu uz zoda.
Caks smineja, atlaidis zobus un draudzigi piemiedzot ar aci.
«Tas ir…» nomurminaja Pjotrs Tihonovics. -No kurienes tu esi?
Tikai tagad, ieskatijies tuvak, vin? pamanija, ka sve?inieks ir klats ar netirumiem un asinim, vinam saplesta jaka, kaja sasieta ar jostu virs celgala.
«Ja, es eju pastaiga,» Caks nejau?i atbildeja. – Ko tad mes ar koferi darisim? Izradas, ka atradam divata, tapec nauda jasadala vienadi, vai man nav taisniba?
«Tev taisniba, jums ir taisniba,» Maslovs pamaja, pieceloties un iznemis no kabatas saburzitu plastmasas maisinu, kas kadreiz bija balts, bet tagad netiri peleks.
Vin? to pakratija, atsainoja un ienesa koferi. Uz somas nolietotas puses paradijas izbalejis uzraksts: «1000 sikumu veikals».
– Nac, ieliec manu dalu ?eit!
– Vai tu esi traks, tevs? Mums ir jaatbrivojas no ?ejienes, nevis janodarbojas ar ?kel?anos!
– Ka tas ir, lai nopludinatu?
– Aizej, citadi nokaps kofera saimnieki un mes tiksim pieskruveti. Dzivi mes neaizbrauksim. Vai varbut atnaks policisti, ari tas nav labi,» Caks atskatijas virziena, kur nesen bija dzirdama sitiena skana. – Policisti jau var but tepat, netalu. Tapec labak doties prom ar savu koferi un naudu sadalit mierigi, nomala vieta. Vai tu to zini?
– Es zinu. ?eit ir daudz nomalu vietu.
Maslovs ievilka elpu. Vin? paskatijas apkart. ?kiet, ka ar sve?inieku neviena nav…
«Tad vini noslika,» sacija Caks. – Panem savu koferi.
Mezsargs domaja, ka vin? varetu tulit ar daziem labiem dures sitieniem nogalinat ?o ezeli, bet kur ir garantija, ka vina lidzdalibnieki neieradisies laika, lai dzirdetu kliedzieni? Tapec tie?am labak ir doties prom. Turklat apkartne vinam bija pazistama. Vin? ievainotos nogadas vieta, kur vinu ar visam ertibam var piebeigt, un tur var apglabat liki.
Vin? panema koferi un aizgaja.
«Tu esi lieliski pastradajis, brali,» Caks sacija, klibodams aiz muguras. – Es cienu tadus cilvekus. Tagad esam draudziba piesieti pie kapa…
Maslovs garigi pasmaidija. Jaunais virietis dodas uz nakamo pasauli un velreiz pateicas!
– Nauda laikam nav tava? – vin? nokliedza.
Caks pasmaidija.
– Jus esat ekscentrisks cilveks, redzejat, cik vinu ir daudz. Kam var but tada nauda, ja? Tava vieta? Man ir? Ne, ne tev, ne man nevar but tadas naudas. Tatad vini nav nevienam. Vini guleja zem koka, un mes vinus atradam.
Pjotrs Tihonovics klusi iesmejas, paverdams zobaino muti.
– Protams, vini to atrada… Ja, puika, ne?aubies par to… Es zinu ?is vietas ka savu plaukstu…
Caks nespeja noticet savai veiksmei. ?o cilveku vinam sutija neviens cits ka pats liktenis! Vin? nebutu talu gajis ar savu cemodanu, jo ipa?i tapec, ka ?eit varetu paradities policisti. Ir labi, ja vini uzskata, ka Goga bija dzipa vaditajs, un neiet meklet, preteja gadijuma vini kemmes mezu un sauc sunus…
Maslovs atskatijas uz vinu un atkal iesmejas.
– Ne?aubieties, mes tagad busim klat…
Vina skatiena bija kaut kas tads, kas lika Cakam gandriz nevilus iebazt roku jakas kabata, kur atradas ierocis. «Bet mazajam puisim nebija viegli,» nodomaja bandits.
Koku galotnes ?upojas un cauksteja veja. No tam pacelas varnu bars, skali naudot, un rinkoja pari mezam. Atkal saka lit. Uz nokaltu?ajam lapam, kas klaja zemi, klabeja pilieni.
Maslovs smekeja, puta un parvietoja koferi no vienas rokas uz otru, bet gaja neapstajoties.
– Ei, bral, vai tuvuma ir kads majoklis? – Caks jautaja. – Ciemats vai varbut pilseta tuvuma?
«Ir tikai ?abanova, divpadsmit pagalmi un cetras vecas sievietes.» Un pilseta ir Troickoje, bet ta ir desmit kilometru attaluma…
– Ko tu tada laika dariji meza?
Pjotrs Tihonovics apstajas. Vin? ievilka elpu un noslaucija seju, slapju no sviedriem un lietus.
«Lai ka butu, es gaju,» vin? smaidot atbildeja.
Un vin? atkal pacela koferi.
«Man kaut kur jaatpu?as paris nedelas,» pec minutes ierunajas bandits. – Vai ?eit ir piemerots majoklis, velams ar pirti?
– Mana maja nav pirts. Mes esam pieradu?i iztikt bez ertibam. Bet ?abanova var but ari pirts. Jebkura majsaimniece tevi ielaidis par desmit.
– Ciems pazud. Es tur bu?u parak redzams.
– Tad uz vasarnicu. ?eit ir viens. To uzcela nelaikis profesors… Un tagad izire uz vasaru… – Maslova balss nemitigi kliboja. Bija skaidrs, ka smagais cemodans bija pilniba nomocijis ?o lielo viru. – Maskavie?i nak dzivot… Bet ar desmit nevar iztikt…
Cakam nebija vieglak. Sapes mana kaja apslapeja manas domas. Man bija japieliek pules, lai saprastu, ko ?is divainais bezpajumtnieks saka.
